Kāpēc strīdas vedekla un vīramāte? Skaidro psihoterapeite Poiša

 08. decembris 2008 18:00 Pieredze  skatījumi: 38149


Savā praksē esmu saskārusies ar neskaitāmiem gadījumiem, kad vīramāte nespēj atlaist savu dēlu un traucē vai pat izjauc jauno ģimeni.



Foto: Edgars Runcis, mammam.lv/tetiem.lv


Ļoti bieži Latvijas sievietēm laulība nav laimīga kopdzīve. Viņas dzīvo kopā ar vīru tāpēc, ka ir pieradums, ir kopīgs īpašums, bērnu dēļ, bet daudz retāk — mīlestības dēļ un tāpēc, ka vīrs ir tas īpašais cilvēks, ar ko kopā justies tuvi un intīmi. Varbūt vīrs nespēj saņemt sievas jūtas vai varbūt viņa nespēj tās dot, bet laulība ir nelaimīga, un pieķeršanās, jūtas no vīra tiek pārnestas uz mazo puisīti, ko sieviete audzina. Nemanot izveidojas pārāk ciešas attiecības, un, līdzko kaut kas ir pārāk cieši, to dēvē par atkarību; šajā gadījumā ir runa par emocionālo atkarību.

Līdzko pienāk laiks atbrīvoties no šīs atkarības — sievietei šausmīgi sāp, jo, kad mums kaut ko atņem, tā vietā paliek tukšums. Līdzīgi kā pēc dzemdībām sievietei jāsadzīvo ar tukšumu, kas radies pēc tam, kad bērns vairs nemājo ķermenī. Reizēm tas pāraug depresijā un vajadzīgs laiks, lai tukšums tiktu aizpildīts ar jauniem iespaidiem. Vīramātes dažkārt neprot aizpildīt šo tukšumu, bet dzenas pakaļ saviem dēliem. Un tad neviena vedekla nebūs gana laba. Vīramātes cenšas konkurēt, nevis godam atsakās no sāncensības, saprotot, ka viņas savu ir izdarījušas, saņēmušas paldies — ar tostu, svecēm un skaistām dāvanām kāzu ceremonijā. Un viss, tagad dzīvē sākas jauns etaps. Bet viņas to nepieņem un skrien pakaļ! Es zinu neskaitāmus stāstus par šo tēmu. Jaunā ģimene maina pilsētu, vīramāte uzošņājusi, ka uz turieni var samainīt dzīvokli, un pēc pusgada ir klāt — ievācas kaimiņu mājā un katru rītu zvana, nāk ciemos bez uzaicinājuma. Tas ir šausmīgi.
 
Jaunā ģimene maina pilsētu, vīramāte uzošņājusi, ka uz turieni var samainīt dzīvokli, un pēc pusgada ir klāt — ievācas kaimiņu mājā un katru rītu zvana


Ļoti žēl, ka šīs sievietes pašas nemāk iedibināt jaunu dzīves sistēmu, lai viņām pašām būtu interesanti. Atrast ko citu, par ko rūpēties, lai būtu, kur likt enerģiju. Piemēram, iet uz dzīvnieku patversmi, apmeklēt kādu no dāmu klubiņiem, kas Latvijā ir vienkārši superīgi! Nu, liec taču tos jaunos mierā un sāc sazināties ar citiem cilvēkiem! Bet — nē! Un nereti tieši tāpēc izjūk ģimene, jo dēls nespēj sevi pozicionēt starp sievu un māti. Lai gan patiesībā tā ir vīrieša atbildība — izdarīt izvēli. Nereti vīrietis tikai skatās un priecājas — re, kā viņas abas mani mīl! Un nedara neko, tikai noskatās, kā vedekla ar vīramāti konfliktē. Cik ilgi tu cīnīsies? Bieži vien vedekla saka: ja nav, tad nav… Ja viņš ir tik gļēvs un nevar aizstāvēt mani un dot to, ko man vajag... Vīrietim kā karavīram jāaizstāv savas ģimenes robežas, lai sieviete uz viņu var paļauties. Bet ja viņš pats ir joprojām sargājams un tikai māmiņa zina, kas dēlam vajadzīgs… Esmu dzirdējusi tādus stāstus, ka vīrs un sieva sēž pie pusdienu galda, ienāk vīramāte un, it kā sievas tur nebūtu, saka: es tev gurķīšus atnesu… Viņai ģīmī tos gurķus gribas iemest!
 
Bet bieži vīrietis skatās un priecājas — re, kā viņas abas mani mīl!


Pateikt vīrietim: „Izvēlies — es vai tava mamma!” — tas ir galējais variants. Tas ir ultimāts, un ultimāts bieži vien izraisa pretreakciju. Tas iedarbojas reti un tikai kā bailes, tāpēc to es vedeklai neieteiktu. Daudz sakarīgāk būtu pārrunāt ar vīru radušos situāciju un darīt to laikus, jo ģimenes veidošana nozīmē pāraugšanu citā kvalitātē. Pat Bībelē teikts, ka vīrietim jāpasaka paldies saviem vecākiem un jāiet tālāk kopā ar sievu, tieši tāpat kā sievietei būs atstāt savu tēvu un māti un sekot savam vīram. Nevis vīrietim jādomā: kurās kamanās lai sēžu? Abās! Man tā ir ērti! Ja vīrietis ir pieaudzis, viņam jāizdara atbildīga izvēle, bet ja viņš grib palikt mūžīgais bērns, lai sieva viņam ir kā otra māte un tad divas sievietes mātes katra velk deķīti uz savu pusi... Tas ir diezgan smieklīgi.
 
Pat Bībelē teikts, ka vīrietim jāpasaka paldies saviem vecākiem un jāiet tālāk kopā ar sievu

Bēdīgi ir tas, ka šīs vīramātes sevi no malas neredz. Viņām ir greiza sirds, pamatots skaudīgums, rūgtums, ka viņas dzīve noriet, bet te kaut kas uzlec. Un viņai vairs cerību nav. Dēls viņas dzīvē tomēr saistījies ar zināmām cerībām, viņai ir bijis, kur sevi ieguldīt. Ja šī „banka” bankrotē un viņa nevar atrast jaunu izpausmes veidu, jāsaka: „Sveiki, depresija!” Tā izpaužas — kā nu kuram — ar pārmetumiem, skandāliem vai slimošanu, kas arī ir ļoti ērts manipulēšanas veids, kā dēlu dabūt atpakaļ. Manuprāt, tā ir nožēlojama citu izmantošana sevi cienošai sievietei, kura nav ne tik veca, ne tik slima... Turklāt tagad informācija par ģimenes attiecībām nāk iekšā pa visiem stūriem, lai sieviete varētu no malas uz šo problēmu paskatīties un klusi salīdzināt ar sevi. Izlasīt un padomāt: varbūt tas ir stāsts par mani? Ja nu es uzvedos līdzīgi? Varbūt parunāt ar kādu citu sievieti, kura bijusi līdzīgā situācijā, kā viņa tiek ar to galā. No tā nav jākaunas. Jāpieņem, ka dabai ir savs ritējums, un jārīkojas atbilstoši tam. Vīrietim jāizdara izvēle, bet mātei jāatlaiž dēls. Savukārt vedeklai vajadzētu noturēties un neiesaistīties cīņā ar vīramāti, bet stimulēt vīrieša pieaugšanu, lai viņš var pieņemt lēmumu. Nevis divas vistas cīnīsies par vienu gaili!

Aina Poiša,
Premium Medical
psihoterapeite, tel.: 660 111 60
 


0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Esi man blakusLasīt vairāk

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk