Vecāki aizbrauc, bērni paliek Latvijā. Kā tas ietekmē bērna personību nākotnē?

Pirmizrādi Latvijas kinoteātros 22. martā piedzīvos Ivara Selecka dokumentālā filma Turpinājums – stāsts par pieciem bērniem no dažādiem Latvijas novadiem, kas iet pirmajā klasē. Viena no filmas varonēm ir Anete, kuras mamma vairākus gadus dzīvojusi Anglijā. Diemžēl to bērnu un pusaudžu, kuru vecāki dzīvo citās valstīs un nav ikdienā blakus, Latvijā ir gana daudz. 

Pieredzes stāsti
Meitai vecmāmiņa - mīļāka
Anetes mamma Ilze. Anglijā pavadīja vairāk nekā septiņus gadus, tikmēr par meitu Latvijā rūpējās viņas mamma.
“Doma par strādāšanu ārzemēs man radās ekonomiskās krīzes laikā, kad mana mamma zaudēja darbu, savukārt man darbā krietni samazināja algu.  Bija jāatmaksā kredīti, jānopelna līdzekļi ikdienas tēriņiem. Anetei tobrīd bija pusotrs gads. Sākotnēji domāju aizbraukt vien uz pusgadu un, tiklīdz kredīti būs nomaksāti un dzīvošanai nedaudz iekrāts, atgriezties mājās. Taču Anglijā pavadīju septiņus ar pusi gadus. Strādāju lielākajā vistas pārstrādes fabrikā. Katru reizi, kā biju izlēmusi atgriezties mājās, mani paaugstināja amatā un pielika pie algas. Tāpēc atgriezties kļuva arvien grūtāk.
Sākotnēji uz Angliju atbrauca arī mana mamma ar Aneti, taču mamma šeit nespēja iedzīvoties. Mana darba diena ilga 12 stundas. Ja vajadzētu algot auklīti, būtu jāatdod teju vai visa alga. Tāpēc mamma ar Aneti atgriezās Latvijā, bet mēs brīvlaikos ciemojāmies viena pie otras. 

Katru reizi, kā biju izlēmusi atgriezties mājās, mani paaugstināja amatā un pielika pie algas. Tāpēc atgriezties kļuva arvien grūtāk.

Ilgā atšķirtība, protams, ir ietekmējusi manas attiecības ar meitu. No tā savulaik baidījos visvairāk un tas arī ir noticis: mana mamma meitai ir krietni mīļāka un tuvāka par mani. Gadu esmu Latvijā un varu teikt, ka mūsu attiecības ar meitu drīzāk ir draudzīgas. Ja ir kāds kreņķis, meita skrien pie omes. Taču ceru, ka ar laiku viss nostāsies savās vietās.

Savai mammai varu pateikt lielu paldies par to, ka viņa izaudzinājusi ļoti mīļu meiteni. Mamma noteikti ir mīļāks cilvēks nekā es, viņai patīk ar bērnu ņemties. Tāpēc domāju, ka manu iztrūkumu mamma labi kompensēja. 

Mana mamma meitai ir krietni mīļāka un tuvāka par mani.

Aizbraucot sākotnēji man bija ļoti smagi. Visvairāk tāpēc, ka nezināju, kas mājās notiek, vai viss ir labi. Taču ar laiku sapratu, ka viss ir kārtībā, mamma pieskata manu meitu un nekas ārkārtējs nevar būt. Visgrūtākie bija brīži, kad atbraucu uz Latviju un zināju, ka pēc laika jāatgriežas Anglijā: bija ļoti grūti ieskaidrot mazam bērnam, ka mamma brauc prom, lai strādātu. Katru reizi meitiņa to ļoti pārdzīvoja. 
Kāpēc par meitu nerūpējās tētis? Jo jau tobrīd, kad paliku stāvoklī, tētis izvēlējās nepalikt kopā ar mums. Varbūt to vēlējos aiz dusmām vai aizvainojuma, bet mēs vienojāmies, ka viņš nejauksies mūsu dzīvē. Viņš savu solījumu ir turējis un mūsu tuvumā nav rādījies visus deviņus gadus. Pirms pāris gadiem uzskrējām viens otram virsū un tad viņš teica: apsveicu, tev ir ļoti forša meita. Meita ar tēvu speciāli nav tikusies, nav par viņu vaicājusi. 
Kad meitai bija kādi pieci seši gadiņi, viņa mēģināja vēl otru reizi braukt un iedzīvoties pie manis. Bet nepagāja ne trīs nedēļas, kad Anete sacīja, ka ļoti vēlas braukt mājās. Negribēju meitu piespiest palikt, jo viņai jau bērnudārzā bija savi draugi, jauka audzinātāja. Arī skola ir brīnišķīga. Akadēmiskā izglītība Anglijā noteikti ir sliktākā līmenī, nekā Latvijā.
Pirms gada atgriezos Latvijā. Izšķirošais bija tas, ka restorāns “Lido”  piedāvāja man virtuves vadītājas vietu ar atbilstošu algu: viņi mani tirdīja vairāk nekā pusgadu līdz piedāvājumam piekritu. Pašlaik četras dienas strādāju Rīgā, četras esmu mājās pie meitas. Būt trīs stundu attālumā, noteikti ir labāk!” 

Atsvešinājos no vecākiem un brāļa
Linda (44). Savulaik, kad Lindai bija 12 gadi, vecāki aizbrauca strādāt uz ārzemēm. Viņi svešumā pavadīja trīs gadus.
“Mans tēvs bija ārsts padomju armijā. Toreiz – pagājušā gadsimta 80.gadu vidū mediķus sūtīja darbā uz valstīm, kurās bija padomju armijas daļas. Sākotnēji bija domāts, ka tēvs strādās Vācijā un mēs, visa ģimene – mamma, četrus gadus vecais brālis un es, – dosimies līdzi. Taču tēvu nosūtīja uz Jemenu. Mani atstāja pie vecmāmiņas, jo Jemenā nebija skolas. Joprojām bez asarām nespēju atcerēties momentu, kad vecāki bija jau braucošā vilcienā un es izmisusi skrēju pa peronu saukdama: neatstājiet mani!

Es paliku ar vecmāmiņu. Jutos nodota, pamesta, nevajadzīga. Fiziski sāku daudz slimot, parādījās astma.

Es paliku ar vecmāmiņu. Jutos nodota, pamesta, nevajadzīga. Fiziski sāku daudz slimot, parādījās astma. Vecāki bija prom trīs gadus un man par šo laiku tikpat kā nav atmiņu, viss ir tādā kā pelēkā miglā. Acīmredzot man bija pārāk grūti tikt galā ar pamestības izjūtu. Ar vecmāmiņu attiecības man bija ļoti labas, viņa tiešām darīja visu, lai es justos labi. Taču vecvecāki nevar aizstāt vecākus.  
Vasarās vecāki ar brāli brauca uz Latviju un tad piedzīvoju ļoti pretrunīgas izjūtas: no vienas puses ilgas pēc mammas bija neaprakstāmas, bet no otras – nespēju viņai pieiet klāt, mamma šķita tāla un sveša. 

Nepareizi bija tas, ka vecāki nemitīgi solīja mani ņemt pie sevis, taču to neizdarīja. Šādi emocionālās sāpes tikai paildzinājās, jo es nemitīgi cerēju, bet cerības atkal un atkal nepiepildījās. 
Pēc gadiem notikušo ar mammu izrunājām, izraudājām un mūsu attiecības atkal kļuva tuvas, tomēr ar tēvu un brāli joprojām jūtu emocionālu distanci. Diemžēl vecāku aizbraukšana bērnu ļoti atsvešina no visas ģimenes, tai skaitā brāļiem un māsām, kas ikdienā nav blakus.”

Tālāk lasi šeit:

Vecāki aizbrauc, bērni paliek Latvijā. Kas notiek bērna sirsniņā, komentē psihoterapeite

Vecāki atgriežas no peļņas ārzemēs. Atjaunot attiecības ar bērnu ir iespējams