Bioloģijas skolotāja Liene Sabule: Izcils skolotājs ir rakstura īpašība, ne tikai profesionalitāte

 23. februāris 2018 7:00 Līga Brūvere, mammamuntetiem.lv Intervija  skatījumi: 4792

Degsme, interesēšanās par visu jauno, skolēnu mīlestība vai profesionalitāte – kas ir faktori, kas veido izcilu skolotāju? Jelgavas Valsts ģimnāzijas bioloģijas skolotāju Liene Sabule, kas 2015. gadā saņēma “ Ekselences balvu” kā labākā bioloģijas skolotāja Latvijā, portālam mammamuntetiem.lv stāsta par skolotāja darba misiju un to, kādi ir mūsdienu skolēni.  



Foto: LU preses dienests


Ekselences balva zināmā mērā ir kā pierādījums tam, ka esat lieliska skolotāja. Kā Jūs raksturotu izcilu skolotāju?
Pirmā doma, kas ienāk prātā, ka izcilu skolotāju nemaz nav. Bet, ja tomēr jānosauc izcila skolotāja pazīmes, tad domāju, ka tā ir nepārejoša vēlme izglītoties un sekot līdzi laikam. Tas, ka tu esi pabeidzis augstskolu un tajā brīdī varbūt jūties izcils skolotājs, bet vairāk neko papildus neapgūsti, nav pietiekami. Tad tā izcilība, ja tāda bijusi, ļoti ātri pazūd.


No nozīmē "apgūt ko jaunu" skolotājam? Bioloģiju taču zinat, atliek tikai mācīt...
Tās ir metodes, paņēmieni,  kā skolēniem to bioloģiju mācīt. Paņēmiens, ko izmantoja agrāk, ka skolotājs – vienīgais zinošais, nostājās klases priekšā un stāstīja jauno vielu, šobrīd vairs nestrādā. Ir jāpanāk tas, ka es kā skolotājs saviem skolēniem priekšā pasaku ļoti maz vai nemaz. Drīzāk skolēns pats ir atklājējs – pats domājot un darot nonāk līdz idejām, secinājumiem un jaunām zināšanām.
Tas, kas ir jāiemāca skolēniem, ir spēja izdarīt secinājumus, formulēt domas, idejas, panākt to, ka bērns pats vēlas meklēt šīs zināšanas un apgūt tās.
Šodien gandrīz neko gatavā veidā vairs nav iespējams iedot. Tas strādā tikai kādas 10 minūtes, bet pēc pāris nedēļām viss jau ir aizmirsies.


Runā, ka agrāk skolēni visu zināja, visu spēja apgūt, bija gudri, bet mūsdienu skolēni ir citādāki - neko nezina. Kas ir mainījies - bērni, mācību viela, pasniegšanas veids?
Bērni ir citādāki. Es gan neteiktu, ka skolēni neko nezina. Viņiem ir specifiskākas zināšanas kādā konkrētā jomā, bet mazāk zināšanu citās jomās. Mūsdienu bērni pārsvarā ir mērķtiecīgāki, viņi zina, ko tieši viņi grib. 
Ir arī mazāka spēja koncentrēties. Ja agrāk skolēni 40 minūtes sēdēja, salikuši rociņas uz sola, un visu stundu nekustējās, tad tagad tā nav. Arī pētījumos ir pierādīts, ka bērnam uzmanības noturība ir tik ilga, cik viņam ir gadu. Ja 8 gadi, tad 8 minūtes, ja 15 gadi, tad 15 minūtes. Tieši tik ilgu laiku viņš spēj koncentrēties un veikt vienu un to pašu darbību. Ja skolotājs pēc tam neko nemaina, tad uzmanība zūd un skolēns vairs nedomā līdzi.

Pieņēmumu, ka skolēni mūsdienās labāk prot lietot tehnoloģijas, es varētu apšaubīt. Tas, ka tehnoloģija – telefons, viņam ir rokās no maza vecuma, nenozīmē, ka bērns prot to lietot. Piemēram, ja es uzdodu lietot kādu programmu savā priekšmetā, tad skolēnam tā ir kā ķīniešu ābece. Ir aplikācijas matemātikā, piemēram, "GeoGebra", kurā var konstruēt grafikus un veikt dažādus uzdevumus, arī bioloģijā ir savas lietotnes. Tās ir jāapgūst neatkarīgi no tā, vai tu lieto telefonu vai nelieto. Ko tad viņš, visu laiku “sēžot telefonā” dara? Čato! Bet, kad ir jādomā, kā atrast konkrētu informāciju, jāsaprot, kas no izlasītā ir ticams, kas - nē, tad viņš to nevar uzdarīt, jo viņš nezina, ko nozīmē atslēgas vārdi, kā meklēt, kā atlasīt un kā analizēt, kā neticēt visam, kas ir rakstīts internetā un kā izvērtēt avotus.


Cik aktīvi skolās patiešām izmanto šīs speciālās programmas un aplikācijas? Dažreiz liekas, ka tas ir vairāk vēlamā formā nevis realitātē.
Izmantojam. Ne tā, ka katru dienu, bet intereses ir. Mūsdienās neizmantot tehnoloģijas vispār ir nereāli. Tā pati interaktīvā tāfele – to es bieži izmantoju, lai parādītu sasniedzamos stundas rezultātus. Savās stundās izmantoju arī vairākas platformas, kur var veidot testus, un ikreiz atklāju kaut ko jaunu, kas aizrauj arī viņus.

Skolēni paši var pārbaudīt savas zināšanas, izmantojot tehnoloģijas. Ir dažādi varianti ar testiem, ar sacensībām, ar balsošanu. Tā var ātri un efektīvi pārbaudīt, ko tieši viņi ir šajā stundā apguvuši. Viņiem pašiem tas ļoti patīk.  

Piemēram, viens variants ir izprinētas lapas ar kodiem. Man telefonā ir aplikācija. Es to ieslēdzu un varu noskenēt lapas. Skolēni paceļ lapas ar kodu noteiktā veidā un es redzu, kuri ir atbildējuši pareizi, kuri nē.
Pirmoreiz to ieraugot, skolēniem ir Wow, kā to skolotāja var redzēt! Bet izdarām to vienu, divas reizes, tad šie elementi ir jāmaina, lai ir interesanti.


Saka, ka mūsdienu skolēnu uzvedība ir briesmīgāka par to skolēnu uzvedību, kas bija pirms 20 gadiem...
Nepiekritīšu. Domāju, ka tas ir atkarīgs no skolotāja personības. Vai tajā brīdī, kad sāku mācīt klasi, es parādu, kurš ir tas, kas neļauj kāpt sev uz galvas, vai arī es to ļauju izdarīt jau pirmajā stundā.
Bērni, neatkarīgi no tā, vai viņam ir viens, vai divi, vai 15 gadi, vienmēr atkal un atkal pārbaudīs pieaugušo iedomātās uzvedības robežas, tikai dažādos līmeņos.
To es sapratu tikai tagad, ilgstoši strādājot skolā. Kad savas skolotājas gaitas tikai sāku, es to nezināju un man neviens to arī nepateica. Tagad daru savādāk. Piemēram, atnāk jauni septītie vai desmitie, un pirmās stundas ir tās, kurās es izstāstu, kādi ir noteikumi stundā. Pirms sāku stundu, pati pie sevis galvā vēlreiz noskaitu tos noteikumus, kas man ir svarīgi.

Piemēram, ja es uzdodu jautājumu, tad es sagaidu, ka kāds pacels roku un es aicināšu atbildēt, nevis visi reizē izkliegs atbildi, jo tad nevar saprast, kurš ko teicis un vai man vajadzīgais variants ir izskanējis.

Ja viņiem ir uzdevums un viņiem vajag manu palīdzību, tad es nevaru pieskriet pie visiem reizē.

Mēs sākam stundu laicīgi un laicīgi arī beidzam. Ja esi ieradies ar nokavēšanos, tad vai nu brīdini laicīgi vai arī rēķinies ar sekām. Tas, ko dari, tev ir jāizdara savu spēju robežās.

Tāpat kā tev ir tiesības mācīties, man ir tiesības strādāt netraucējot.

Ja tu neievēro noteikumus, man ir tiesības piemērot savus noteikumus un tam var būt sekas.

Es gribu strādāt normāli, jūs gribat mācīties normāli. Cienīsim viens otru un ievērosim šos noteikumus.
Ja es sāku runāt, un klasē kāds arī runā, es apklustu.


Bioloģija ir interesants priekšmets. Skolēnus izdodas aizraut?
Dažādi. Ir skolēni, kuriem tas vispār neinteresē, bet ir tādi, kas mācās ar milzīgu aizrautību, ķer katru vārdu, ko pasaki. Tas, kā es cenšos ieinteresēt, ir nevis sausa teorija, bet praktiska darbošanās. Dabā iznāk iet reti, jo pilsētā tīri saistībā ar bioloģiju ir grūti ko atrast. Piemēram, mācoties par aļģēm, skolēni gāja ārā un meklēja aļģes uz kokiem un ēkām. Kasīja no pils sienām (red.- Jelgavas Valsts ģimnāzija pašlaik atrodas Jelgavas pils ēkā), nesa iekšā, skatījās mikroskopā un bija pārsteigti, ka uz pils sienām ir trīs dažādi aļģu veidi. Biju pārsteigta arī es, jo nezināju, ka uz pils sienām ir tāda aļģu daudzveidība.


Kā vēl motivēt skolēnus mācīties? 
Motivē atzīmes, bet ne visus. Ir skolēni, kuriem nemaz nevajag ārējo motivāciju, viņiem ir iekšējā motivācija. Skolēnu, kuram nav nekādas intereses, motivēt ir ļoti grūti. Vēl stundās izmantoju tā saucamo stundas “ āķi” - stundas sākumā radu interesi par apgūstamo vielu. Piemēram, nupat desmitajiem mācīju par sēnēm. Pirms pasaku, ka mācīsimies par sēnēm, es viņiem parādu 2 minūšu filmas fragmentu no BBC dokumentālās filmas, kā sēnes var darboties un ko spēj panākt. Bija nofilmēts, ko sēne izdara ar skudru. Ir parazītiskās sēnes, kas dzīvo uz kukaiņiem un panāk to, ko vēlas. Sēne “iefiltrējas” skudras nervu sistēmā un liek skudrai uzrāpties augstāk, pieķerties stiebram, un tad skudra iet bojā. No skudras galvas izaug sēnes augļķermenis, kurā veidojas sporas, tās izplatās un atkal nonāk citos kukaiņos. Skolēniem bija reakcija “tas nu gan ir īsts svešais” un radās interese arī par tēmu, ka sēne var būt arī šāda, nevis tas zināmais šampinjons, kas varbūt ir garlaicīgs.

Es vienkārši esmu tāds cilvēks, kas visu laiku nevar darīt vienu un to pašu. Man visu laiku vajadzīga izaugsme, jāizmēģina kaut ko jaunu, patīk eksperimentēt. Pamēģinu un redzu, ka darbojas – forši! Pamēģinu un redzu, ka nedarbojas – hm... kāpēc nedarbojas, ko tur varētu manīt? Tas ir vairāk no rakstura atkarīgs nevis no pedagoga profesionalitātes.


Tos āķus izdomāt ir ļoti grūti, bet ir stundas, kurām šādi āķi ir atrasti un kurus tad varu izmantot gadu no gada.
Arī tehnoloģijas palīdz. Zinu, ka daudzi skolotāji stundas laikā neļauj izmantot telefonus. Bet zinot to, ka jauniešiem tie telefoni tagad ir kā “sirds stimulatori”, tad kāpēc neļaut tos izmantot ar jēgu? Pildīt testus, piemēram.

Ir metodes, kas pat nav saistītas ar pašu priekšmetu. Piemēram, lieku izveidot darba grupu. Ir dažādi varianti, kā grupu var izveidot. Piemēram, sastājieties rindā pēc vārdiem alfabēta secībā, vai pēc telefona numuriem, vai pēc citiem kritērijiem, bet nedrīkst savā starpā runāt. Tas uzreiz rada interesi darboties. 


Kā jūs izlēmāt kļūt par skolotāju? Vai skolotājs var iedvesmot skolēnu kļūt par skolotāju? 
No tiem skolēniem, ko es esmu mācījusi, zinu divus, kas arī strādā par skolotājiem. Bet mans stāsts par ceļu uz skolotāja darbu bija nejaušība. Es pati absolvēju skolu, kurā tagad strādāju. Pēc skolas gāju mācīties uz Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti, 2. kursu pabeidzot, mana bioloģijas skolotāja piedāvāja atnākt pamēģināt pastrādāt skolā, jo vienkārši esošiem skolotājiem slodze bija par lielu. Kāpēc ne? Trīs dienas mācījos, divas dienas strādāju... Tā arī paliku, lai gan sākotnēji man pat domas nebija būt pa skolotāju. Uz biologiem aizgāju ar domu pētīt ģenētiku, kas mani ļoti interesēja. Tad pasniedzējs, kas fakultātē pasniedza ģenētiku, mani absolūti neiedvesmoja. Sapratu, ka paliekot šajā jomā, no šī cilvēka es nekādi izvairīties nevarēšu, man būs saskarsme ar viņu. Tā atmetu domu par ģenētiku, bet acīmredzot, ja es ļoti, ļoti būtu gribējusi palikt šajā lauciņā, es noteikti būtu atradusi iespējas.

Kāpēc es aizgāju uz Bioloģijas fakultāti? Lielu lomu nospēlēja mana bioloģijas skolotāja. Bet ne tik daudz tas kā viņa pasniedza priekšmetu, bet gan tas, ka viņa pret mums – skolēniem, izturējās kā pret saviem bērniem. Viņa bija personība! Turklāt mēs dzīvojām vienā rajonā un viņa bija arī mana brāļa klases audzinātāja. Mums visiem sanāca braukt ar vienu autobusu un bieži vien sanāca satikties arī ārpus stundām. Personībai skolā ir milzīga nozīme!

Kā plānojat savu darba dienu un darba nedēļu, ja nemitīgi jāapgūst kāda jauna metode?
Nav jau tā, ka visu laiku jāmaina darba metodes, bet, ņemot vērā klasi un tēmu, ir jāpielāgo pasniegšanas veids.
Es nezinu, kāda ir citu skolotāju darba nedēļa, bet, kamēr man nebija bērna, tad man bija tāds režīms – no rīta darbs klasē, tad aizbraucu mājās, uztaisa vakariņas un pēc tam līdz pusnaktij gatavoju stundas nākamajai dienai. Šobrīd, kad ir meita, kurai ir 1,10 gadu, es nevaru gatavot stundas, kamēr viņa ir nomodā. Kad viņa ir aizgājusi gulēt, tad es sāku gatavot stundas nākamajai dienai. Ceļos 6 no rīta. Stundas beidzas ap četriem pēcpusdienā.

Skolā strādāju vairāk nekā 10 gadus, man ir sagatavoti materiāli visām tēmām, tomēr tajā brīdī, kad paskatos, kas man ir jāpasniedz nākamajā dienā, un paskatos, ko esmu izmantojusi šīs vielas apgūšanai pagājušajā gadā, saprotu, ka tas ir jāpapildina vai jātaisa pilnīgi par jaunu. Pagājušā gada laikā esmu apguvusi kaut ko jaunu, saprotu, ka tas, kas bija, vairs nestrādās. Ka varu labāk.

Tā ir mana lielākā dilemma, jo man visu laiku liekas, ka varētu labāk, ja man būtu vairāk laika padomāt. Laiks ir resurss, kura man šobrīd ļoti trūkst.


Strādājat arī pie jaunā kompetenču satura Skola2030. Kas tur tiek plānots?
Projekta galvenais mērķis ir izstrādāt, aprobēt un pēctecīgi ieviest tādu saturu un pieeju mācīšanai, lai, beidzot skolu, skolēnam būtu 21. gadsimtā nepieciešamās prasmes, zināšanas un attieksmes. Vairāk var uzzināt projekta mājaslapā www.skola2030.lv 

Piemēram, ja stundā notiek grupu darbs, tad ar to viss nebeidzās. Pēc darba skolotājs jautā, kāpēc jūs šodien strādājāt grupās? Kāpēc mēs vispār darījām to, ko darījām? Ko jūs ar to ieguvāt? Ir jāliek domāt par jēgu, kāpēc kaut kas tiek darīts.

Ja skolēnam iedot atrisināt kādu uzdevumu, tad tas būtu ne tikai jāatrisina, bet arī jāpastāsta, kā tas tika darīts? Kāpēc tieši tā? Vai var izdarīt kaut kā savādāk? Tu vari izdomāt vēl 2 variantus kā atrisināt šo pašu uzdevumu?

Vēl, piemēram, bioloģijā māca kaut ko vienu. Vēlāk ķīmijā māca to pašu tā, it kā tas būtu kaut kas jauns. Darbojoties pie jaunā satura, plānojam, lai viena konkrētā tēma, kas parādās vienā priekšmetā, netiktu mācīta kā jaunas zināšanas citā priekšmetā. Spilgts piemērs ir pētnieciskie darbi dabaszinātņu priekšmetos - bioloģija, ķīmija, fizika. Līdz šim bioloģijā iemāca, ko nozīmē pētīt, to pašu māca fizikā un ķīmijā. Skolēniem veidojas nepareizs priekšstats, ka pētīt ķīmijā un pētīt bioloģijā ir atšķirīgas lietas. Bet tas nozīmē vienu un to pašu neatkarīgi no priekšmeta. Tā ir prasme, kas ir vajadzīga vairākos priekšmetos. Skolā pirms prasmju mācīšanas cenšos aprunājos ar kolēģiem, ko katrs ir mācījis, tad stundu varu sākt ar teikumu “ Es zinu, ka jūs fizikā darījāt to, ķīmijā to, tagad bioloģijā mēs iesim tālāk....”. 


Kā jūs raksturotu kolēģu - skolotājus, ar kuriem ikdienā strādājat? Vai visi ir gatavi mainīties? 
Vecums skolotājam vispār nav noteicošais faktors. Ja tu gribi, jau 3. - 4. darba gadā vari izdarīt ļoti daudz. Bet, ja nepatīk un neinteresē, tad visu mūžu vari nosēdēt un neko neizdarīt. Jāatzīst, ka skolās joprojām ir stagnātiski skolotāji. Bet no cilvēciskā viedokļa ir saprotams, ka, ja skolotājam pēc 3 gadiem jāiet pensijā, diez vai viņš pēkšņi vēlēsies mainīt savu mācīšanas stilu. Es vienkārši esmu tāds cilvēks, kas visu laiku nevar darīt vienu un to pašu. Man visu laiku vajadzīga izaugsme, jāizmēģina kaut ko jaunu, patīk eksperimentēt. Pamēģinu un redzu, ka darbojas – forši! Pamēģinu un redzu, ka nedarbojas – hm... kāpēc nedarbojas, ko tur varētu manīt? Tas ir vairāk no rakstura atkarīgs nevis no pedagoga profesionalitātes. Viņš var būt ar doktora grādu, bet ja tevī nav tās uguntiņas, tad nebūs...


Vai Ekselences balva, ko saņēmāt pirms trim gadiem, bija būtisks notikums jūsu skolotāja dzīvē?
Ja man būtu iespēja, es piedalītos atkal. Man ļoti patika viss, kas notika, lai gan tas bija milzīgs stress. Divas nedēļas pirms pasākuma es normāli negulēju. Finālā bija jānovada 20 minūšu stunda nepazīstamiem skolēniem, jāplāno noteiktas tēmas mācīšana, jāformulē savs moto, jāpastāsta, kā es saredzu tieši bioloģijas mācīšanu skolā*. Bija interesanti. Arī finansiālā balva un iespēja izmantot dažādus sponsoru bonusus ... patīkami. 
Paldies visiem, kas iesaistās, lai šāds konkurss varētu notikt – tie ir svētki skolotājam.


*Jelgavas Valsts ģimnāzijas bioloģijas skolotāja Liene Sabule finālā skolēniem skaidroja muskuļu uzbūvi un darbības principus. Viņa aicināja skolēnus aizvērt acis un iedomāties, ka rokā tur zīmuli, pēc tam, ka tur desmit zīmuļus, ka saliek tos penālī, kāds izskatās muskuļu šķērsgriezums. “Aicināju aizvērt acis, jo šādi labāk darbojas iztēle un skolēna uzmanība netiek aizņemta ar kaut ko citu. Šo metodi esmu izmantojusi arī citās savās stundās. Jo sevišķi tā noder tad, ja jāizskaidro kas sarežģīts. Tagad daudz runā par informācijas tehnoloģiju izmantošanu stundās. Tās var izmantot, taču tas darāms jēgpilni,” teic Liene.



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk