"Mūs aicina pirkt, pirkt, pirkt" - Šeila, Māris Olte un Kristīne Garklāva stāsta, kāpēc izvēlas videi draudzīgu dzīvesveidu

 14. februāris 2018 16:55 Raksts  skatījumi: 2551

Runājot par vides aizsardzību, nereti aizmirstam, ka daba esam mēs paši. Par to, kā un kāpēc domāt zaļi, dalās trīs sabiedrībā pazīstami cilvēki.



Foto: Shutterstock.com

Pilsēta spiež kļūt par patērētāju. Viss, kas mums apkārt, aicina pirkt, pirkt, un pirkt.


Jāsāk ar sevi
Modes māksliniece, svaigēdāja un vides aktīviste Šeila atvērusi svaigēšanas kafejnīcu Šeila. Raw. Kūkas klusajā centrā, Strēlnieku ielā:

“Mīlestība uz vidi, kurā dzīvojam, man ir kopš agras jaunības. Sev bieži uzdodu jautājumu, kāpēc dzīvojam tik vardarbīgā pasaulē un nogalinām neaizsargātas būtnes, bez īstena iemesla? Kāpēc to uztveram par normu?

Mani vecāki nav veģetārieši, vienkārši vienā brīdī atskārtu, ka tik ļoti mīlu pasauli, ka nevēlos tai nodarīt pāri. Atteikšanās no dzīvnieku valsts produktiem iet roku rokā ar dabas aizsardzību.

Gaļas pārstrādes industrija nodara milzīgu ļaunumu videi. Lielās liellopu fermas, pirmkārt, saražo ķīmiskas gāzes, kas bojā atmosfēru, otrkārt, šie produkti ir ķīmiski un sliktas kvalitātes, tos lietojot, bojājam paši savu organismu.” Arī Šeilas suns Rāma ir veģetārietis. “Tas daudzos izraisa neizpratni, pat naidu. Esmu izpētījusi, ka, pareizi sabalansējot uzturu, sunim, tāpat kā cilvēkam, dzīvnieku valsts produkti nav nepieciešami. Rāma ir dzīvespriecīgs, veselīgs suns.

Daudzi dzīvnieki slimo ar neskaitāmām kaitēm tieši nepareiza uztura dēļ. Šeila neslēpj, ka lēmums nebarot suni ar gaļu izraisījis ažiotāžu ar negatīvu auru un cilvēki, neiedziļinoties konkrētajā gadījumā, nekautrējušies izteikt savu viedokli:

“Kad šī informācija nonāca presē, mani uzrunāja un nosodīja nepazīstami cilvēki, saņēmu neskaitāmus pārmetumus. Taču mana sunene nejūtas apdalīta vai izsalkusi tikai tāpēc, ka nepatērē dzīvnieku valsts produktus. Īstenībā, pateicoties šādai izvēlei, mana suņa veselība tiek pārbaudīta divreiz biežāk, nekā to dara citu četrkājaino draugu saimnieki.”

Zinātniski pierādīts, ka gaļas produkti cilvēka organismā rada skābu vidi, savukārt augu valsts produkti – sārmainu. Baktērijas un slimības vislabāk attīstās skābā vidē, savukārt sārmainā tieši pretēji – izdzīvot ir grūti: “Varu teikt no pieredzes – mana draudzene izārstēja vēzi, pievēršoties svaigēšanai, jo vēža šūnām sārmainā vidē attīstīties nav iespējams.”

Šeila jau kādu laiku dzīvo ārpus Rīgas. Viņasprāt, ievērot dabai draudzīgu dzīvesveidu pilsētā ir daudz grūtāk: “Pilsēta spiež kļūt par patērētāju. Viss, kas mums apkārt, aicina pirkt, pirkt, un pirkt.

Lielīties ar to, ko esam nopirkuši, skatīties apkārt, kam ir lielāka mašīna, plašāks dzīvoklis, vairāk drēbju. Laukos dzīvojam mazā mājiņā, platība 24 kvadrātmetri. Esam to pārbūvējuši tā, lai izmantotu pēc iespējas mazāk elektroenerģijas; ir siltināta, ar krāsniņu. Tas ir gan finansiāli izdevīgi, gan videi draudzīgi.

Pietiek vietas ciemiņiem, un varam arī kādu izguldīt. Svarīgi, ko ienes savā vidē. Mēs, latvieši, strādājam smagi – garas stundas birojos, pie datoriem, lai pēc tam saņemto algu iztērētu par lietām, kas mums nemaz nav vajadzīgas.

Tajā pašā laikā labāk iegādāties vienu dārgāku, bet kvalitatīvu preci, kas kalpos ilgāk, nevis, it kā taupot naudu, pirkt daudz nekvalitatīvu lietu, kas vienkārši saplīst. Daudzas preces tiek ražotas ar speciāli ieliktu kļūdu, lai cilvēks pērk vēl un vēl.

Mums nav citas planētas, kur dzīvot, taču izturamies pret to kā pret degošu māju – visi noskatās, kā tā iznīkst, bet dzēst negrasās.

Ja pašam lieta vairs nekalpo, nemet to ārā, bet atdod kādam, kam tā noderēs. Ir tik daudz vietu, kur to var izdarīt, – veikals Otrā elpa, dažādi ziedošanas punkti, var apjautāties draugiem, varbūt kādam tas noder. Ģimenē šķirojam atkritumus, esam pasūtījuši konteineru, ko vienreiz mēnesī izved, to pat nepiepildām, jāaicina talkā draugi. (Smejas.) Tāpat neiepērkamies veikalos, jo tur vairs nav pārtikas, tikai iepakojums.

Pārtiku pērkam tirgū vai portālā ss.lv, kur cilvēki pārdod visu kaut ko, piemēram, ķirbjus. Aizbraucu tiem pakaļ un nopērku sev un draugiem. Visu var pagatavot pats – kosmētiku, zobu pastu, tīrīšanas līdzekļus, ir tikai jāmaina paradumi un jāvelta mazliet laiks. Tā ir katra paša izvēle, ko darīt, lai pasaulē būtu labāk.

Mums nav citas planētas, kur dzīvot, taču izturamies pret to kā pret degošu māju – visi noskatās, kā tā iznīkst, bet dzēst negrasās. Cilvēkiem šķiet, ka viņi nodzīvos savu dzīvi, un tad aiz viņiem kaut vai ūdensplūdi, bet tā nav. Jau tagad mirstam no neskaitāmām slimībām, kas ir nepareiza dzīvesveida rezultāts.

Zivis okeānos, jūrās un upēs vairs nav ēdamas, daudzās vietās, kur ir ūdens, to vienkārši nevar lietot. Jā, man citreiz uznāk dusmas par to, kā cilvēki nedomā par savas rīcības sekām, bet ļoti mācos iejūtību un spēju mīlēt cilvēkus. Vienīgais, ko varu darīt, ir rādīt paraugu ar savu dzīvi. Jāsāk ar sevi, jo, domājot par sevi, vides mīlestība nāk automātiski. Saudzējot dabu, tu saudzē pats sevi.”

 

Ļaujies jaunam piedzīvojumam
Dabas pētnieks, žurnālists un televīzijas raidījumu vadītājs Māris Olte vides jautājumus pēta jau ilgu laiku.

“Mums, latviešiem, vēl ir saglabājusies saikne ar dabu. Lielākā daļa ir auguši vai bērnību pavadījuši laukos. Arī rīdzinieki vairākās paaudzēs vēlas darīt kaut ko saistītu ar dabu – medīt, lasīt sēnes, makšķerēt. Latvietis izjūt emocionālu prieku, redzot, kā rudenī bērzi sāk krāsoties dzelteni, viņam velk uz mežu lasīt sēnes, viņš zina, kura ir ēdama, kura indīga, mūsu cilvēks vasarā vēlas pliks iet peldēties.

Tas šķiet pašsaprotami, taču norāda, ka saikne ar dabu ir dzīva. Mēs daudz vairāk nekā vācieši, franči vai briti balstāmies uz iracionālām sajūtām, izjūtam pasauli intuitīvi. Tomēr, par spīti šai mīlestībai uz dabu, reālā rīcība bieži vien pārvēršas dubultmorālē – ko tad šodien, ja var izdarīt rīt, ko tad es, lai tas otrs, visi jau ņem tos plastmasas maisiņus, ko tad es viens ne...”

Māris uzsver, ka ikdienā vislielākā problēma ir pasaules mārketings, kas ieborē, ka jāiegādājas lietas, kuras praktiski nav vajadzīgas: “Mēs sākam uztraukties, vai katru dienu esam mazgājuši matus un vai lietojām headandshoulders, taču ir rupjmaize, olas un citas substances, kas dod ne sliktāku tīru matu efektu. Reklāmas uz psihi strādā tā, ka nepieļaujam pat citu alternatīvu.”

Pilsētā dzīvot dabai draudzīgu dzīvesveidu ir daudz grūtāk, tāpēc Māris ar ģimeni dzīvo laukos: “Uz veikalu eju reti. Pārtiku pērku tirgū vai no vietējiem. Laukos ir lielāka neatkarība. Pilsētā esam sasnieguši tādu absurdu, ka pat krējumu vai siļķi bundžā, kas jau ir iepakojumā, liekam vēl vienā celofāna maisiņā, katram gadījumam, ja nu izlīst...”

Sava zeme jāuztver kā privātīpašums, citu ienaidnieku, kas to sagandēs, izņemot mūs pašus, nav. 

Vides pētnieks ir pārliecināts, ka liela nozīme ir ikdienas ieradumiem: “Piemēram, mūsu ģimene veļas pulveri pērk Zviedrijā vai Vācijā – tādu, kas sadalās vidē. Stikla tīrītāja vietā lietojam norvēģu lupatiņas ar sudrabu, kas ilgi kalpo un to izmantošanai nav nepieciešama nekāda ķīmija.

Traukus mazgājam ar ziepēm, kuru sastāvā ir bioloģiskais degradabls, kas sadalās attīrīšanas iekārtās. Ja saprotu, ka mana veļas pulvera, trauku mazgāšanas līdzekļa un citas sadzīves ķīmijas izvēle tieši ietekmē Latvijas upes un ezerus, sāku aizdomāties. Tas ir apburtais loks – mēs paši gandējam vidi, kurā vēlamies gūt dabas sajūtu, audzēt produktus vai baudīt skatus.

Sava zeme jāuztver kā privātīpašums, citu ienaidnieku, kas to sagandēs, izņemot mūs pašus, nav. Ļoti svarīgi zināt pārtikas produktu izcelsmi, īpaši – no kurienes nāk gaļa. Man patīk medīt – tajā saredzu tuvumu ar dabu. Vīrietim tā ir kā trofeja, to nevar salīdzināt ar lapsu, kas izaugusi fermā un nav redzējusi dienas gaismu. Tas ir tāds vīrišķīgs, pirmatnējs rituāls.

Uzskatu, ka šajos platuma grādos veģetārietim izdzīvot ir grūti, lai gan tā ir katra personīgā izvēle. Savu nomedīto briedi ziemā ilgi ēdīšu, viņu dīrājot, aprunājos, saku, ka man ir ģimene, man vajag spēku. Tā ir runāšanās ar dabu, nevis pliki lozungi, ka tas ir slikti un necilvēcīgi. Vēl viens aspekts ir transports. Traki, ka no rītiem sastrēgumos astoņdesmit procentos mašīnu sēž viens cilvēks.

Mums vajadzētu vairāk draudzēties, tas nāktu par labu. Kad braucu no Ērgļiem uz Rīgu vai otrādi, man vienmēr ir kāds līdzbraucējs. Mūsdienu komunikācijas ir brīnišķīgas – iemet jautājumu, un ir acumirklīga atbilde, ka kāds vēlas braukt līdzi, izpalīdzēt, atvest, aizvest, atdot, mainīt...”

Lielākais Latvijas klupšanas akmens valstiskā mērogā ir nespēj pieņemt atkritumu apsaimniekošanas likumu, kas to šķirošanā paredz depozīta sistēmu: “Viskaitīgākie dabai ir naftas produkti. Ja šī depozīta sistēma strādātu, cilvēki ar zemiem ienākumiem PET pudeles no krūmiem, mežiem un upēm savāktu, jo nododot saņemtu par to naudu.

Skumjākais, ka jau pirms pieciem vai sešiem gadiem mums šis likums bija gatavs, vajadzēja tikai nobalsot par, taču politiskā vide nav uz to vērsta. Šobrīd šķirošanu veic atkritumu pārstrādes uzņēmumi. Patiesībā tas ir liels kauns, ka kāda indivīda interesēs ir pašiem šķirot šos atkritumus, nevis radīt pilsonisko atbildību par dabas piesārņojumu,” ir sašutis Māris.

 

Ir stereotips, ka dzīvot dabai draudzīgi ir ļoti sarežģīti, jāmaina visi paradumi un tas prasa laiku un naudu, taču Māris saka, ka dzīvi mainīt ir daudz interesantāk nekā nemainīt: “Es aicinu vienkārši pamēģināt. Pieiet tam visam bez moralizēšanas, ar brīvu prātu.

Teorētiski esam gatavi just līdzi visiem – sākot no roņiem līdz putniem debesīs, bet kaut kas mainīsies tikai tad, kad sāksim reāli just līdzi sev. Ja uz dabas aizsardzību paskatītos kā uz jaunu piedzīvojumu, neredzētu pieredzi – ka var pamēģināt arī citādāk, mēs savā dzīvē iegūtu jaunas vēsmas, nebūtu vairs jāsūdzas par rutīnu.”

 

Skaistums ir mainīgs
LNT rīta ziņu 900 sekundes moderatorei Kristīnei Garklāvai daba ir vieta, kur rast spēku, smelties skābekli, kad viss – gan prāts, gan ķermenis – ir palicis bez gaisa.

Planēta Zeme ir tik skaista, ka aizraujas elpa. Ja domājam lokāli, Latvija šķiet tik brīnišķīga, daudzviet vēl neatklāta, pārsteidzoša, saudzējama. Ir svarīgi, kāda mūsu zeme ir patlaban un kāda tā būs nākotnē. Esam cieši saistīti un atkarīgi no dabas.

Jo vairāk esmu dabā, jo vairāk pamanu, kas būtu jāmaina. Latvijā, par laimi, ir diezgan daudz videi draudzīgi domājošu cilvēku, bet valstī kopumā pietrūkst videi draudzīgas ekonomikas, kas balstīta uz ilgtspējīgu attīstību.

Ir diezgan daudz lēmumu, kas balstīti uz to, lai gūtu tūlītēju labumu, bez skatiena nākotnē. Gluži tāpat kā iesūnojoši nevajadzīgi ieradumi, kurus pāris gadu laikā varētu mainīt, un mūsu zeme tikai iegūtu.

Noteikti gribētu, lai valsts būtu vairāk zaļi un aktīvi domājoša, jo mūsdienās tas ir sinonīms laicīgumam un modernumam. Būtu vērts paraudzīties Eiropas attīstīto valstu virzienā, kas tieši zaļajā domāšanā saskata nākotnes perspektīvas un iespēju pastāvēt ilgtermiņā.”

Kristīnei rūp, lai Latvijā saglabātos bioloģiskā daudzveidība, kas dažādu apstākļu dēļ daudzviet ir pakļauta iznīkšanai. Runa ir gan par dzīvniekiem, gan kukaiņiem, putniem, ziedu pļavām un kokiem.

Mums ir daudz labā, ko diemžēl var viegli pazaudēt: “Nesen ziņās stāstījām, ka Vācija zaudējusi 70 procentus (!) savu kukaiņu… Pirms kāda laika runāju ar Maksa Planka institūta zinātnieku melno stārķu projektā, kurš teica, ka Vācijas dabas un vides sakārtošanas sistēma ir novedusi pie bioloģiskās daudzveidības iznīkšanas, liela daļa mežu kļuvuši par parkiem, pļavas – par milzīgām lauksamniecības teritorijām.

Kāds varbūt saka – nav ne vainas, mazāk kukaiņu, mazāk problēmu, bet daba ir sarežģīts mehānisms, un tās izrobošana var radīt dramatiskas sekas visā ekosistēmā. 

Kāds varbūt saka – nav ne vainas, mazāk kukaiņu, mazāk problēmu, bet daba ir sarežģīts mehānisms, un tās izrobošana var radīt dramatiskas sekas visā ekosistēmā. Un ne tikai – daudz esmu domājusi un lasījusi par to, cik daudz pētāmā vēl ir uz zemes, un, iespējams, kāds kukainītis var atklāt zāles pret nedziedināmu slimību.”

Kristīne uzsver, ka Latvijai noteikti jārisina PET pudeļu depozīta sistēma, kas veiksmīgi darbojas kaimiņvalstīs: “Tāpat ar lielu satraukumu un bažām sekoju līdzi likumprojektam, kas drīzumā varētu atļaut cirst tievākus kokus un veidot kailcirtes piejūras teritorijās. Tas būs nopietns cirtiens Latvijas ekosistēmai kopumā. Arī plastmasas maisiņi ir samilzusi problēma. Bija taču ļoti ilgs laiks, kad bez tiem bijām iemanījušies iztikt.”

Žurnāliste iesaka priecāties par to, kas mums ir apkārt, vairāk iet dabā un novērtēt skaistumu, jo tas ir mainīgs. Savā ikdienā varbūt padomāt par it kā šķietamiem sīkumiem, ko var mainīt paradumos, un tad, sīkumu pie sīkuma liekot, sanāk liels lielums.

Var sākt ar mazumiņu, piemēram, uz veikalu doties ar savu iepirkumu somu. Lauku labumus pirkt tirgū vai, ja ir iespēja, no lauku radiniekiem. Vērts apzināt arī tiešās pirkšanas iespējas, kas ir ieguvums ne tikai produktu iepakojuma ziņā (nekā lieka), skaidri zināma ir arī preces izcelsmes vieta.

“Mūsu ģimene ēd pārsvarā mājās, tāpēc sekoju līdzi ēdiena sastāvam un kvalitātei. Cenšos izvēlēties Latvijas produktus un tādus, kuru sastāvs nav tik ķīmisks. Cenšos izvēlēties arī videi draudzīgu sadzīves ķīmiju, jo gana daudz esmu lasījusi, ko tā nodara ādai un ūdeņiem mums visapkārt.

Tāpat arī zobu pastas un zobu birstes – izvēlos videi draudzīgas. Arvien vairāk pievēršu uzmanību tam, lai apģērba pirkšana nav impulss, bet vajadzība. Vēl svarīgi apģērbam, kas varbūt kaut kādu iemeslu dēļ nav iepaticies vai labi nēsājies, dot otru elpu. Ir ļoti daudz cilvēku Latvijā un pasaulē, kas to ļoti novērtē un priecājas.

Jau kādu laiku pārsvarā lietoju Latvijas ražotāja Mádara produkciju un ārvalstu zīmolu produktus ar pārbaudītu sastāvu. Man ir svarīgi arī, lai produkti netiktu testēti uz dzīvniekiem. Bet nevaru viennozīmīgi apgalvot, ka manos kosmētikas krājumos visam klāt ir eko zīmodziņš.”

Vēl viens aspekts, par kuru Kristīne vedina aizdomāties, ir transports. Tā izmantošanas nepieciešamība un biežums. Daba bez mums var mierīgi pastāvēt, bet mēs bez tās nevaram. Un tas ir jāatceras katru dienu.

 

Lasi, redzi, klausies:
* Latviešu blogere Laura Arnicāne savā blogā seekthesimple.com vienkārši un skaisti dalās savā pieredzē par zerowasted dzīvesveidu.

* Blogs, kurā uzskaitīti kosmētikas zīmoli, kas savus produktus neizmēģina uz dzīvniekiem, – logicalharmony.net.

* The True Cost – filma par to, kādu iespaidu uz mūsu planētu atstāj modes industrija.

* Theminimalists.com – divi draugi ASV, kas izveidojoši kustību ar šādu pašu nosaukumu. Puiši runā par minimālisma dzīvesveidu, izveidojuši – podkāstus, filmu, grāmatas, kā arī ar savām lekcijām braukā pa visu pasauli.

* Youtube blogeri, kas stāsta par minimālisma dzīvesveidu – Strawberry Elli, JennyMustard, AlliCherry.

 

Informācija no portāla Kasjauns.lv



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk