Vientuļais vecāks un laimīgs – vai tas vispār ir iespējams?

Viens un laimīgs – iespējams, ka tas ir viens no šī laikmeta izaicinošākajiem uzdevumiem cilvēkiem, kas gadu simtiem pieraduši dzīvot kopienās, pāros un vairāku paaudžu ģimenēs. Cilvēks ir sociāla būtne, atgādina psihologi, tāpēc kopābūšana ir nozīmīga psihiskajai veselībai. Savukārt, esot pārī, dzīvojot laimīgās un piepildītās attiecībās, cilvēks aug un pilnveidojas kā personība.
Latvijā izplatītāks modelis ir, kad sieviete audzina bērnus viena. Bet ir arī vīrieši – vientuļie tēvi.

FOTO: Shutterstock.com

Latvijā izplatītāks modelis ir, kad sieviete audzina bērnus viena. Bet ir arī vīrieši – vientuļie tēvi.

Realitātē vairāk kā puse laulību tiek šķirtas. Datu par to, cik izšķiras neprecēti pāri, kuriem ir bērni, nav pieejami. Neskatoties uz lielo šķirto ģimeņu skaitu realitātē, sabiedrībā joprojām pastāv uzskats, ka laimīga dzīve iespējama tikai pilnā ģimenē, kur ir abi vecāki un bērni. Vai ir iespējams būt pilnīgi laimīgam, esot solo vecākam, jautājām psihoterapeitei Inesei Putniecei. 

“Eventuāli tas ir iespējams,”  saka Putniece, norādot, ka reālajā dzīvē tomēr viss ir krietni savādāk. 
 


Pilnībā laimīgs tikai ideālā zīmējumā

“Viena lieta ir tad, ja cilvēks vienkārši ir viens. Dara, ko vēlas. Nekādas atbildības par citiem. Savādāk ir, ja ir vientuļā vecāka situācija. Tad tu esi atbildīgs ne tikai par sevi, bet arī vienu vai vairākiem bērniem. Tad tā bilde vairs neizskatās tik krāšņa. Tās  rūpes, ko normāli ir dalīt ar otru pieaugušo, ir jāuzņemas vienam. Var meklēt aukli, bet tad ir jārunā par finansēm. Tāpat vecākam, kas audzina bērnu, jādomā par ikdienas sadzīvi – nokļūšanu uz un no skolas, uz pulciņiem...Tā ir objektīvā realitāte, uz kuru vecākiem ir elastīgi jāreaģē. Divatā tas ir vienkāršāk.” 

 

Domājot par apgalvojumu “vientuļais vecāks viens un laimīgs”, es iedomājos tikai tādu idealizētu variantu, ka vecāks ir pietiekami labi situēts, ar labu izglītību, ar labu darbu, kurš var tomēr atļauties savam bērnam gan pieskatītāju vai atbalsta personu, kas vismaz pavada no un līdz skolai. Labi, ja ir omītes un vectētiņi, bet tagad jau lielākā daļa vecvecāku vēl turpina strādāt un palīdzēt nevar. Tātad viens no aspektiem, kas apgrūtina iespēju justies laimīgam, ir sociālekonomiskā vide. To ignorēt nevar, jo nevar atlikt vajadzību justies laimīgam uz sestdienas pēcpusdienu, kad viss ir izdarīts un nekur nav jāskrien un jāpaspēj.

Tu esi atbildīgs ne tikai par sevi, bet arī vienu vai vairākiem bērniem. Tad tā bilde vairs neizskatās tik krāšņa. Tās  rūpes, ko normāli ir dalīt ar otru pieaugušo, ir jāuzņemas vienam. 


Latvijā izplatītāks modelis ir, kad sieviete audzina bērnus viena. Bet ir arī vīrieši – vientuļie tēvi. “Tam, kā jūties šajā dzīves lomā, dzimumam nav nozīmes. Vieglāk dažreiz šo lomu ir izturēt tiem, kas nav tik ļoti stipri un nekad nesūdzas, bet tiem, kas lokās. Paradoksāli, ka tie cilvēki, kas sūdzas un publiski stāsta, ka viņam ir slikti, kas citiem izskatās kā staigājoša nelaimes čupiņa, kritiskas situācija pārdzīvo labāk, nekā tie, kas pieraduši tikt ar visām krīzēm saviem spēkiem un klusējot.  Kā rakstīja Rainis, vējš jau nolauza tās priedes, kas neliecās...” 
 


Mazie laimes mirklīši un laiks sev

Globālas laimes sajūtas nemēdz būt, jo, lai justos laimīgs, dažreiz ir jābūt arī nelaimīgam, lai sajustu šo atšķirību. Būt laimīgam nozīmē atrast laiku sev. Protams, ka jāskatās arī praktiskā puse, jo māte vai tēvs, kas vieni audzina bērnu, nevar kā svilpastes skraidīt apkārt. Ir jārēķinās, ka dažreiz bērnus var atstāt vienai vai otrai draudzenei, bet tomēr nevar bērnu mētāt no vienas aukles pie citas. 

Svarīgi ir neļauties šūpuļu efektam – no laimes eiforijas līdz otrai galējībai – pilnīgai depresijai.  “Jo lielākas svārstības, jo lielāks atvēziens. Tad ir jābūt kādam ārējam spēkam, kas to aptur. Ja ir šādas pārāk lielas amplitūdas, emocionāla labilitāte, tad ir jāmeklē palīdzība. Varbūt tas ir psihoterapeits,”  stāsta Putniece. 
 


Nevelti savu dzīvi tikai bērniem

Ir pilnīgi normāli un atbalstāmi, ka vecāks, kas audzina bērnus viens, domā arī par to, kā piepildīt savu privāto dzīvi. 

“Par laimi, arvien retāk dzirdu no saviem klientiem apgalvojumu, ka ir jāziedojas bērniem. Tad parasti atceros to Krievijā tapušo fotoprojektu par mātēm, kas ziedojušās bērniem. (Fotoprojektu skaties šeit: Šokējoši patiess fotoprojekts "Smacējošā mātes mīlestība") Šis mazohisms ir tikai viena monētas otra puse, jo monētas otrā pusē ir sadisms. Ja es kā māte sevi mazohistiski pozicionēju kā upuri, tad jautājums - pret kuru es būšu sadistiska! Un tas ir bērns. Tā ir milzīga, nežēlīga manipulācija. Cita lieta, vai cilvēks pats to apzinās. Nevienam nepatīk ieraudzīt, ka patiesībā esi manipulētājs. Brīdī, kad vecāks saka, ka viņš ziedojas bērniem, nozīmē, ka viņš no bērna kaut ko sagaida pretī. Moto “Es dzīvoju bērna dēļ”  bērnam ir milzīgs slogs.  Tā ir ļoti kontrolējoša pozīcija, jo kas tad būs, kad bērni mammu pametīs? Kad postulēju, ka nav jāiet uz randiņiem, jāatsakās no atpūtas un laika sev, jo jādzīvo bērniem, tu patiesībā savus bērnus piesienu pie sevis. Tu padari viņus, īpaši puišus, par saviem partneriem psihoemocionālā veidā. "

Reklāma
Reklāma

Mūsdienās sievietes uzdrīkstas neveidot attiecības, kuras jau sākumā nešķiet laimīgas.


Tiesa, ja randiņi un jaunas attiecības kļūst par pašmērķi, bez kura nevar vairs iedomāties savu dzīvi, tad jau ir pretējais grāvis. Ir jādomā, cik tālu ievest jauno partneri savā dzīvē un kuru vispār ievest savā dzīvē.  
 

Derēs zināt, ka līdz 3 gadu vecumam bērns ir diādiskās attiecībās bērns – māte. Pēc tam parādās triādiskas attiecības, kad bērna dzīvē vajadzētu parādīties pretējā dzimuma tēlam. Vislabāk, ja tās ir pāra attiecības, bet, ja tas nav iespējams, tad var būt arī vectētiņš vai krusttēvs.  “Viņi nevar būt vienmēr klātesoši. Tie ir arī plāksteri, kas lielu kuģa sūci neapturēs. Arī draudzenes un ceļojumi nevar kompensēt partnerattiecības. " 

 

 

Vai ģimene ir pārvērtēta?  

Vientuļās mammas un brīvās sievietes pārdomas savā blogā http://www.happywhispers.lv/ publicējusi arī iedvesmojoša sieviete Līga Anžāne. Ar virsrakstu “Laulība un ģimene ir pārvērtētas”  blogs ir izraisījis vētrainas diskusijas, vai vientuļais vecāks var būt laimīgs un apmierināts ar dzīvi. Jo īpaši – vai sieviete bez vīra blakus vai stabila precinieka vispār var būt apmierināta ar sevi. 
 

“Par laimi, mūsdienās tas vairs nav nekas nosodāms, ja tu, būdama sieviete savos labākajos gados un savā labākajā formā, neesi pastāvīgās vai formālās attiecībās. Sievietes gadsimtiem ilgi (man dievs, pārāk ilgi!) ir tikušas vērtētas kontekstā ar to, kas ir (vai nav) viņu partneris. Šobrīd arvien vairāk un vairāk sieviešu jūtas labi, neesot pārī. Jūtas labi, dzīvojot ārpus tradicionālās izpratnes par to, kas ir normāli vai pareizi. Tas nenozīmē, ka viņām nav attiecību, tomēr viņu ikdienu neierobežo un statusu nedefinē laulības gredzens un mūžīgas mīlas vai uzticības solījumi. Vai tāpēc viņu attiecības ir mazāk vērtīgas vai nosodāmas? Nebūt ne. Bieži vien tās ir krietni patiesākas nekā nelaimīgās laulības vai ieilgušās un iesīkstējušās kopdzīves. (..) Patiesībā tikai gribēju paust, ka dzīve var būt gana kvalitatīva, piepildīta un gandarījuma caurstrāvota, ja ģimenes un pastāvīgu attiecību nav. Jo it katrā cilvēkā, kuru sastopam, ar kuru esam kopā, var izvēlēties saskatīt to īsto un vienīgo – tam brīdim."
 

Latvijas radio – 1 radījumā “Ģimenes Studija” diskusijā Līga atgādina, ka senāk sabiedrība piespieda stāties laulībā un dzīvot šajā modelī arī tad, ja cilvēki nejutās laimīgi. Mūsdienās sievietes uzdrīkstas neveidot attiecības, kuras jau sākumā nešķiet laimīgas.


Kā nepilna ģimene ietekmē bērnu

Uzmanīgi jāizturas pret to, ko augšana nepilnā ģimenē vai neveiksmīgās attiecībās nodod bērnam, kā šāda pieredze un informācija veido bērna priekšstatu par ģimeni un attiecībām.

Līga Andžāne viena audzina meitu un uzskata, ka svarīgi bērnam iemācīt, ka "Tu neesi mazāk vērtīga, ja tava ģimenes dzīve neatbilst sabiedrības priekšstatiem. Mēs dzīvojam pārmaiņu laikā, mums jābūt empātiskiem, dalīšana – labs, slikts, noved pie konfliktiem.”

“Prasme saskatīt pozitīvo ir iegūstama prakse, jāmācās priecāties par sīkumiem. Būt laimīgai nav tik grūti iemācīties, neskatoties uz statusu sabiedrībā un sabiedrības domām – to bērnam māca ģimenē, skaidro psihoterapeite Marija Ābeltiņa. Viņa gan arī atzīst, ka veselīgās ģimenes modeli ir jāsaglabā, uz to ir jātiecas, bet jāsaprot, ka ir iespējami arī citādi dzīves scenāriji. 

 
Lai arī izklausās, ka aicinājumi iemācīties būt laimīgam vienatnē, ir pārāk klišejiski, tieši tā tas arī ir - cilvēks, kurš ir nelaimīgs pats ar sevi, kurš nav pašpietiekams, nevar gaidīt, ka otrs viņu darīs laimīgu. Tā nenotiek. Vispirms cilvēkam ir jāiemācās būt laimīgam pašam ar sevi.  Joprojām ļoti daudzas sievietes tomēr bez vīrieša nejūtas pilnvērtīgas. 

Saistītie raksti