Psiholoģe: Vecāku šķiršanās nav lielākā trauma. Ļaunāka ir hiperaprūpe! 1

 12. janvāris 2018 12:00 Raksts  skatījumi: 5576

Pirms vairākām desmitgadēm bērniem nebija ne jausmas par savām tiesībām, toties viņi zināja, ka rudenī jānovāc bietes, jāgrābj lapas un jāpieskata jaunākais brālis. Vēl bērni zināja, ka pieaugušie jāklausa, un to, ka švīkas uz dibena, kas paliek no siksnas, ilgi sūrst. Tagad mēs zinām, ka vardarbība pret bērnu ir aizliegta ar likumu. Kamēr bērnu ego svin uzvaru, vecāki ir palikti zem inspekciju, organizāciju un sabiedrības lupas.



Foto: Shutterstock.com

Par hiperaprūpi nākas runāt, jo mūsdienās vecākiem bērni dzimst vēlīni, brieduma gados.


Visatļautības demonstrācija pusaudzim var būt saistīta ar kādu mūsdienās izplatītu fenomenu – hiperaprūpi. Lai ko bērns darītu un kurp ietu, vienmēr priekšā ir vecāki ar mīkstu spilventiņu, ko palikt apakšā, ja atvasei gadītos paklupt.

Piemēram, Teodors, kuram ir piecpadsmit gadu, brauc ar riteni; lieki piebilst, ka ar pašu modernāko. Pusotru kilometru no mājām ritenim nokrīt ķēde, un jaunietis tūlīt pat zvana mammai, kas pamet darbu un lielā džipā brauc bērniņam pakaļ.

Divpadsmit gadus vecajai Mariannai ir liekais svars. Zilacainā blondīne izskatās pēc cisternas, bet mamma nespēj meitenei atteikt eklērus ar krēma pildījumu.

“Hiperaprūpe ir mīlestība bez robežām, pārākajā pakāpē, bet robežas ir svarīgas,” saka Inese Ruka. Par hiperaprūpi nākas runāt, jo mūsdienās vecākiem bērni dzimst vēlīni, brieduma gados.

Rietumvalstīs daudzās ģimenēs ir tikai viens bērns, un viņš kļūst par pasaules centru. “Tā nedrīkst būt, jo primārajām tomēr jābūt pāra attiecībām,” uzsver psiholoģe. Tā nu pāraprūpētais bērns saņem visu, ko vēlas, un nekad nedzird vārdu nē. Kad pasaule viņam pasaka nē, tā ir katastrofa. Loģiski, ka bērns uzskata – ir pārkāptas viņa tiesības.

Piemēram, Amerikā ir gadījumi, kad bērni tiek izņemti no ģimenes, jo vecāki, dievinot savas atvases, ļāvuši tām ēst čipsu un konfekšu kalnus, līdz bērnu svars jau sasniedzis kritisko robežu.

 

Te nu nonākam pie vecāku pienākumiem. Tajos ietilpst ne vien rūpes par savu lolojumu, bet arī robežu noteikšana un disciplinēšana. Ja robežu nav, mazais cilvēks apjūk lielās dzīves labirintos un noklīst kā aitiņa no ganāmpulka. Ja robežas ir pārāk šauras, arī slikti, jo bērnam ir liegta iespēja attīstīties – strīdēties un salabt, paklupt un piecelties.

Ja bērns tevi neklausa, tu kā vecāks zināmā mērā esi bankrotējis. Piemēram, Amerikā ir gadījumi, kad bērni tiek izņemti no ģimenes, jo vecāki, dievinot savas atvases, ļāvuši tām ēst čipsu un konfekšu kalnus, līdz bērnu svars jau sasniedzis kritisko robežu. Tātad hiperaprūpe nav nekāds joks – tā ir vardarbība pret bērnu. “Hiperaprūpe nerada drošību – gluži pretēji. Visatļautība bez robežām izraisa trauksmi,” secina psihoterapeite. “No visām pusēm apčubinātam bērnam ir grūti izveidot attiecības ar skolotājiem un klasesbiedriem. Bērns pie tā nav vainīgs. Kāpēc gan lai viņš negribētu visus 110 procentus, ko viņam dod?”

No visām pusēm apčubinātam bērnam ir grūti izveidot attiecības ar skolotājiem un klasesbiedriem. Bērns pie tā nav vainīgs. 

Bērnu uzvedības traucējumus nevar aplūkot atrauti no vecāku savstarpējām attiecībām. Aizvien vairāk ir pāru, kas izšķīst postmodernajā katrs par sevi modelī. Vecāki šķiras, atrod jaunus partnerus – vienu, otru, trešo. Bērns mētājas te pie mammas, te pie tēva. Katrā vietā jauni noteikumi. Viņa acu priekšā nomainās vesela mammas vai tēta mīļāko plejāde.

“Bērns attīstās jebkurā situācijā un dzīvo tajos apstākļos, kādi doti,” mierina psihoterapeite Inese Ruka. Nav jau tik traki – ar grūtībām saskārās gan kara, gan padomju laikos augušie bērni.

Psiholoģe uzskata – ja vien pieaugušie ir emocionāli veselīgi un spēj pārvarēt savstarpējo nepatiku, lai saglabātu labas attiecības, vecāku šķiršanās bērnam nav lielākā trauma. Turpretī, ja brīdī, kad bērns dodas tikties ar tēti, mammas sejā lieliem burtiem ierakstīts, ka tētis ir gnīda, bērnam tiek nodota rūgtuma pieredze, kas traucē veidot attiecības. “Ikvienam cilvēkam ir emocionālas traumas un sāpīga pieredze, bet ar to ir jātiek galā.

Ja pieaugušais jūtas slikti, viņam ir iespēja apzināties situāciju un mainīt to. Bērnam šādas iespējas nav. Tiekot galā ar grūtībām, vecāki bērnam nodod pieredzi, ka no jebkuras situācijas var atrast izeju,” skaidro Inese Ruka.


Lasi arī:
Pusaudzis: "Es savārīšu sūdus, jūs izstrēbsiet!" Kā rīkoties vecākiem?
Sišana pa dibenu apliecina, ka īstenībā mamma ir bezspēcīga

 




Teksts: "Patiesā dzīve"
Informācija no ziņu portāla Kasjauns.lv

 



1 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk