Kā es dzemdēju meitu ar Dauna sindromu

Pirms divām nedēļām* piedzima mūsu piektā meita – Maša. Jau vairākus mēnešus mēs zinājām, ka viņa ir Maša un maigi uzrunājām manu vēderu šajā vārdā. Mēs nezinājām ko citu. Ka dzemdību namā, dažas minūtes pēc viņas piedzimšanas, man teiks: “Spriežot pēc visām pazīmēm, tavai meitenei ir Dauna sindroms!” Un tā vietā, lai ienirtu apreibinošas laimes okeānā, iekritu briesmīgā, biedējošā tumsā. 

Mammas atklātais stāsts, ko pārdzīvo mamma pirmajās dienās, kad ģimenē ienāk bērns ar Dauna sindromu.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Mammas atklātais stāsts, ko pārdzīvo mamma pirmajās dienās, kad ģimenē ienāk bērns ar Dauna sindromu.

Tā savā blogā raksta Jeļena Kučerenko, mājsaimniece, blogere. Lūk, viņas atklātais stāsts, ko pārdzīvo mamma pirmajās dienās, kad ģimenē ienāk bērns ar Dauna sindromu.


No paša sākuma viss noritēja nepareizi
No pirmajām grūtniecības dienām viss ritēja ne tā. Pareizāk sakot, ne tāpat kā iepriekšējās četras reizes. Tā bija absolūti burvīga grūtniecība. Man patīk būt stāvoklī, savu grūtnieces vēderiņu es nēsāju kā ordeni, velku grūtnieces sarafānu jau no pirmās mēnešreižu kavēšanās dienas.

Bet šoreiz tā bija īsta pasaka. Man nebija toksikozes – izņemot dažas nedēļas pašā sākumā. Bet man kā cilvēkam, kurš iepriekšējās četras reizes neatgāja no tualetes poda (kas man netraucēja baudīt dzīvi), toksikozes patiešām nebija. Man bija teicamas analīzes un izmeklējumi. Vispār nebija tūskas un es gandrīz nepieņēmos svarā (bija plus astoņi kilogrami no grūtniecības sākums svara bērna dzimšanas brīdī). Es jutu, ka ar 90% varbūtību šī ir mana pēdējā grūtniecība, un to patiešām izbaudīju.

Tagad man šķiet, ka es zināju, ka tā būs. Ka man piedzims šāda meita. Ne tādā nozīmē, ka es “piesaucu” to, no kā baidījos. Vienkārši – mātes sirds juta.

 

Lai gan nē, meloju. Ne viss bija tik skaisti. Bija daži mirkļi, kas aizēnoja šos svētkus. Dažas briesmīgās dienas pašā sākumā… Tad tests rādīja divas strīpiņas. Atceros, ka divos naktī es pēkšņi pamodos no bailēm. Bailēm, ka man piedzims bērns ar Dauna sindromu. Nekas uz to nenorādīja, es pat vēl nebiju apmeklējusi ārstu, bet šīs bailes – lipīgas, pretīgas, nogurdinošas – apmēram nedēļu neļāva man ne gulēt, ne normāli dzīvot. Es par to runāju ar draugiem un pazīstamiem ārstiem. Viņi atbildēja: “Tev ir jau piektais bērns, par ko tu uztraucies! Un vispār – no kā baidies, tas vienmēr notiek!” Es pat uzrunāju draudzes priesteri un par atbildi dzirdēju “Pat mats no galvas nenokrīt bez Dieva gribas…” utt. Vienreiz pat vīram teicu: “Mums viss ir tik labi! Ja kaut kas notiks ar šo bērnu, es sev nepiedošu!”

 

Es nespētu viņu nogalināt
Bet drīz vien tas pārgāja un iestājās pieminētā svētlaime. Tiesa, pirms katras ultrasonogrāfijas naktī nevarēju gulēt, trīcēju kā apšu lapa, gandrīz zaudēju samaņu, guļot uz dīvāna pie aparāta un, ar uzticīga kucēna acīm uzlūkojot speciālisti, čukstēju piesmakušā, aizlūzušā balsī: “Vai viss ir kārtībā? Pasakiet man, neklusējiet! Kāpēc jūs klusējat? ”

“Viss ir normāli! Deguna kauls ir. Kakla zona nav palielināta. Un vispār, viss ir kārtībā.”

Un es laimīga devos prom. Tagad daudzi mani jautā, vai es veicu skrīningus. Nē, es to nedarīju. Nevienā no savām piecām grūtniecībām. Es tam neredzēju jēgu. Pirmkārt, cik es zinu (es, protams, varu kļūdīties, neesmu ārsts), tad skrīninga uzdevums ir atklāt augļa ģenētiskās slimības. Nu, atklāja, un ko? Ģenētika netiek ārstēta, bet visu, ko var “salabot”, parādīs citi izmeklējumi.

Daudzi cilvēki saka, ka labāk iepriekš zināt, lai morāli sagatavotos. Nu, vai arī ir aborts. Un tad sākas “otrkārt”. Kas ir daudz sarežģītāks nekā “pirmkārt”. Pēc Mašas piedzimšanas es daudz par to domāju. Es nebūtu taisījusi abortu, ja būtu zinājusi par viņas diagnozi. Bet es to nesaku ar augsti paceltu galvu, neesmu varonīga māte, kas gatava pieņemt visu un vairākus mēnešus pirms bērna piedzimšanas mierīgi dzīvot, zinot, ka viņš būs invalīds. Tagad es noteikti zinu, ka esmu gļēvule un vājš cilvēks.

Jā… man neveiktu abortu… Bet es iedomājos situāciju, kad divpadsmitajā vai trīspadsmitajā grūtniecības nedēļā es uzzinātu, ka man gaidāms bērns ar Dauna sindromu. Varbūt citas mātes ir daudz stiprākas, bet man tas būtu trieciens! Es nevarētu viņu nogalināt. Bet cik liels un mokošs būtu kārdinājums! Kārdinājums aizbēgt no tā visa. Dieva dēļ, tikai nedomājiet, ka es aģitēju par abortu. Nē! Bet prātā, protams, riņķotu: “Miljoni tā izdara un neko, dzīvo… Un tas jau nav nekas nelikumīgs… Mums jau ir četri bērni! Kungs piedos…” No otras puses, es esmu kristiete. Un man tas ir nepieņemami. Par to vispār nevar būt ne runas. Pat ja es nebūtu kristiete, biedējoši domāt, kā es dzīvotu tālāk, nogalinot savu meitu. Mazu, neaizsargātu. Kurai es esmu vajadzīga, iespējams, vairāk nekā citiem mūsu bērniem. Viņai jau ir tēvs, māte, četras māsas un kaķis, un viņa ne pie kā nav vainīga.

 

Šī iespēja mainīt situāciju no likuma viedokļa un neiespējamība kā kristietei, un vienkārši kā cilvēkam, mani iedzītu strupceļā. Es būtu sajukusi prātā ilgi pirms dzemdībām. Es neapskaužu sievietes, kuras nonākušas tādā situācijā un noliecu galvu viņu priekšā, ja viņas izvēlējās dzīvību. Un es nevienu nevaru tiesāt. Tas Kungs mani izglāba! Man nevajadzēja izvēlēties. Es uzzināju vēlāk… Bija šoks. Bet par to nedaudz vēlāk.

Un vēl… Man teica: “Kāpēc tādiem bērniem jācieš? Labāk uzreiz… Atbrīvot no sāpēm.” Tagad es skaidri zinu, ka tie ir meli, it kā šajās situācijās kādu interesētu bērnu liktenis un ciešanas. Galvenās bailes – es cietīšu, man būs grūti. Tā ir kailā dzīves patiesība. Un nevajag mānīt sevi un citus.


“Pasauciet atslēdznieku, sieviete dzemdē”
Bet es pagaidām neko nezināju. Un iedvesmota gaidīju dzemdības, kas bija paredzētas apmēram 9. novembrī – manā dzimšanas dienā. 11. oktobrī mēs ar vīru sēdējām virtuvē, man mazliet savilka vēderu un es jokoju, ka dzemdēšu šodien, tad nokristīsim Mašu par godu svētajai, kurai tieši šodien piemiņas diena.

“Turies, tas būtu par agru,”- atbildēja vīrs.

Un es turējos. Bet naktī uz 12. oktobri man nogāja ūdeņi, izsaucām ātro palīdzību un es tiešām devos dzemdēt. Tas vairs nebija joks. Diennakti man nebija kontrakciju, tajā pašā laikā man nevarēja pazemināt spiedienu, kas sāka lēkāt. Stimulēt negribēja, jo 37. nedēļa ir robeža, katra diena tad svarīga.

Kādā brīdī mani no dzemdību nodaļas pārveda uz ginekoloģijas nodaļu un uzlika sistēmu. Es nezinu, kas ietekmēja mani – magnēzijs vai vienkārši nogurums un uztraukums. Kāds tur uztraukums… Es jau biju uz histērijas sliekšņa. Kādā brīdī es sapratu, ka no vārguma pat nespēju pārvietoties, bet priekšā vēl dzemdības.

“Neuztraucieties, nedzemdējusi neviena no mums neaiziet,” – ārsti mierināja.

“Taisiet man ķeizargriezienu,” – es vaidēju.

“Piektās dzemdības! Nokaunies!”

Un man bija kauns… bet ne uz ilgu laiku. Drīz zvanīju vīram un paziņoju, ka mirstu. Diennakts beigās ar nogājušiem augļūdeņiem un bez kontrakcijām man iedeva tabletīti, lai “sagatavotu dzemdes kaklu stimulēšanai”.

Nākamajā naktī pēc manas ierašanās dzemdību namā sākās kontrakcijas. Kad kļuva skaidrs, ka tās nav tikai manas fantāzijas, mani atbrīvoja no sistēmām un veda uz dzemdību nodaļu.

“Ak, kas tas ir?” – medmāsa pēkšņi vaicāja. Es paskatījos uz savu roku un redzēju, ka zeltnesis, kuram šoreiz bija aizmirsusi noņemt laulību gredzenu, ir kļuvis divas reizes resnāks, pietūcis un jau zils. Un arī plauksta.

“Kāpēc nenoņēmāt gredzenu?” – medmāsa krita panikā. – “Iesim uz tualeti un pamēģināsim ar ziepēm.”

Nekas neizdevās ar ziepēm vai bez ziepēm.

“Tā! ” – Medmāsa apdomājās. “Nepieciešams atslēdznieks, lai pārkniebtu gredzenu! Kur ir tālrunis? Sveiki! Vai atslēdznieks? Pasauciet atslēdznieku! Sieviete dzemdē!”

Bet es negribēju atslēdznieku. Sākās jauna kontrakcija, es sapratu, ka diez vai tas būs sāpīgāk un ar indiāņu virsaiša uzvaras saucienu norāvu gredzenu. Pat bez pirksta.

“Paskaties, kas jums ir?” – vecmāte parādīja man Mašu.

“Meitene!” – es pasmaidīju

Ārsti dīvaini saskatījās.

Reklāma
Reklāma

“Vai jūs veicāt skrīningu?”

“Nē, kas ar viņu?”

“Pēc visām pazīmēm jūsu meitai ir Dauna sindroms!”

Šī frāze vēl daudzas reizes man rādīsies sapņos. Es mēģināju noģībt. Bet es jau tā gandrīz gulēju ģībonī dzemdību krēslā pēc šīm murgainajām dzemdībām. Salīdzinājumā ar šīm, iepriekšējās četras reizes es vienkārši atnācu uz slimnīcu un man izsniedza bērnu.

“Vai es varu pagulēt?” – es izspiedu.

“Jūs varat,” – teica vecmāte, “tikai vispirms noskūpstiet viņu”. Es noskūpstīju.

Es mēģināju gulēt, bet nevarēju. Es nevarēju ne raudāt, ne domāt, ne ticēt. Es tikai gulēju. Tad piezvanīju vīram.

“Sveiks! Es piedzemdēju!”

“O, apsv…”

“Viņai ir Dauna sindroms!”

Vīrs apklusa…

“Es tobrīd ne pārāk pārdzīvoju, lai gan uzreiz nespēju noticēt,” – jau mājās viņš man teica. “Es vairāk biju noraizējies par tevi. Vai atceries, ko man uzrakstīji?”

“Nē.”

“Tu rakstīji: “Tu taču mūs nepametīsi?” Un es sapratu, cik slikti tev ir…”

 

Piedod man, meitiņ
Es turu Mašu rokās un vairākas reizes dienā čukstu viņai ausī (tik mīļā, mazā ausī): “Piedod man, meitiņ!” Par ko? Ziniet, es agrāk vienmēr domāju un ļoti viegli no malas spriedu par to, ka ģimenē piedzimst īpašs bērns – slims, ne tāds kā citi utt. – “Tāda laime ģimenei! Viņi jau ar vienu kāju ir paradīzē! Tas ir pat labāk nekā vesels bērns. Vesels – ko ar tādu? Nekādas pestīšanas. Bet te – varoņdarbs! Svētie! Nevajag raudāt, bet svinēt! Kungs jūs ir apmeklējis!”

Varbūt ir arī tādas ģimenes – pazemīgas, varonīgas, nežēlojas un tic Dievam. Varbūt visi, kas sastapušies ar ko tādu, ar ko saskārāmies mēs, ir tādi. Stipri! Zemu viņiem paklanos. Bet es tāda neesmu. Jā, es ticu un zinu, ka Kungs ir žēlsirdīgs, pacietīgs un izturas pret mums ar mīlestību. Viņš izturas labāk, nekā mēs esam pelnījuši. Bet cik grūti, cik briesmīgi man bija saprast un pieņemt to, kad Kungs apmeklējis ne citus, bet mani. Kāda tur pareizticīgo romantika! Ir izmisuma kliedziens. Sāpes, kas plosa sirdi un dvēseli. Notiekošā nerealitāte, neiespējamība noticēt, ka viss tas notiek ar mani, ar mani! Nē, tas vienkārši nevar būt.

Atceros, ka skatījos uz meitu un negribēju ņemt viņu rokās. Es vispār viņu negribēju! Es piespiežoties uzliku viņu uz krūtīm un nejutu nekādu siltumu. Aizgriezusies pie sienas, es kliedzu pie sevis: “Kungs, dziedē viņu! Vai arī ņem pie sevis. Es neesmu gatava! Es nevaru! Es negribu!” Es pieprasīju Dievam izdarīt tā, lai šīs grūtniecības nebūtu bijis. Man pienāca simtiem apsveikumu internetā un es juku prātā. Es nevarēju lasīt “Facebook”, jo kādam tur bija plaukstoša dzīve, bet mana bija sabrukusi. Es nevarēju skatīties vecās fotogrāfijas tālrunī, jo tas bija tad “kad viss vēl bija kārtībā.” Es domāju par nākotni un sapratu, ka Mašas tajā nav.

Viņa to visu juta. To, ka nav vajadzīga. Viņa neņēma krūti, divas dienas viņa neatvēra acis un zaudēja 300 gramus. Viņa pat neraudāja. Es jutos kā briesmonis, bet neko nevarēju darīt.

Tagad esmu ļoti pateicīga vecmātēm, ārstiem, medicīnas māsām, apkopējām dzemdību nodaļā. Par to, ka viņi visi bija korekti. Cilvēcīgi! Neviena vārda par atteikšanos, neviena greiza skatiena, tikai atbalsts. Es, neskatoties uz visu, jutos kā slimnīcas karaliene. Tas mani nedaudz pasargāja.

Bet vislielākā pateicība sievietei, kura tieši nebija korekta. Drūmu domu nomākta es stāvēju blakus dušai un garām gāja kāda dāma no personāla. Es viņu vēl nebiju redzējusi. Piecdesmit vai sešdesmit gadus veca, ar frizūru un milzīgām, pieaudzētām skropstām.

“Ko tu dari?” – viņa jautāja. “Vai esi slima? ”

“Man ir slikti!”

“Kas noticis?”

“Manai meitai ir Dauna sindroms!”

“Ak, nelaime! Kur tu biji agrāk? Vajadzēja kaut 50 reizes ultrasonogrāfijā visu pārbaudīt, lai abortu iztaisītu, ja nu kas.”

Es nezinu, kāpēc, bet šajā brīdī man kā plīvurs no acīm nokrita. Es iedomājos par to, ka tur, palātā ir mana meita, kāda nu viņa ir, un te kāds garāmgājējs nožēlo, ka es viņu nenogalināju. Es skrēju pie Mašas. Es paņēmu viņu rokās, noskūpstīju, piespiedu pie sevis un atkārtoju: “Mana meitiņa, mana labā.” Un ilgi raudāju. Pirmo reizi šajā laikā. Ārsti skrēja ar baldriānu, bet man kļuva viegli un mierīgi. Ar šīm asarām no dvēseles iznāca melns, briesmīgs murgs.

Un tad Maša atvēra acis. Pirmo reizi. Un viegli pasmaidīja, sāka kaut ko pīkstēt. Es iedevu krūti un viņa to paņēma. Arī pirmo reizi. Viņa saprata, ka es viņu mīlu un nevienam neatdošu. Un tad ir jēga cīnīties un dzīvot…

Tagad mēs esam mājās. Kopā ar četrām vecākajām meitenēm. Pagaidām mēs nezinām, kā būs tālāk – viegli, grūti. Mēs nezinām, kā izvērtīsies mūsu bērnu dzīve, bet darīsim visu, lai viņi būtu laimīgi. Un mēs paši kļūsim vēl laimīgāki – neskatoties uz to vai pateicoties tam. Skaidri mēs zinām vienu – saule ir ielūkojusies mūsu mājā. Mūsu saule Maša. Ir kļuvis vēl siltāk kā agrāk. Apkārt viņai visi ir saliedējušies – gan bērni, gan pieaugušie. Mēs pat vairs nevaram iedomāties, ka vēl nesen viņas mums nebija. Vai arī ka viņa varētu būt citāda. Nav nelaimes. Ir parastās rūpes – autiņi, gāzītes, pastaigas. Esam mēs visi kopā. Ir vecākie bērni ar saviem priekiem un problēmām. Ir mīlestība. Un sajūta, ka Dievs ir tuvu!

 

*Raksts oriģinālā publicēts 30.10.2017.