"Saldējuma minūtes" - mammas pieredze, kā tikt galā ar bērna dusmām 1

 10. oktobris 2017 12:05 Pieredze  skatījumi: 6195

Jā, nu man šis vārdu salikums nelikās jocīgs līdz brīdim, kad es “saldējuma minūtes” sāku dalīt bērniem savu draudzeņu klātbūtnē. Par izdarītajiem labajiem darbiem. Lai vairotu pozitīvismu. Bet par visu no sākuma.



Foto: Shutterstock.com


Arī mūsu pirmā bērna divgadnieku krīze pārauga trīsgadnieku krīzē, un tā tālāk līdz piecgadnieku vai bērnudārza krīzei, saucat nu kā gribat. Bet tas bija pirmais bērns, un, ja būsim godīgi, tad tā visus šos gadus bija mana, viņa mammas, krīze. Un visus šos gadus es “cīnījos” ar viņa (un savām) dusmu lēkmēm, kliegšanu, kaušanos, krišanu gar zemi, košanu, rūkšanu, nedarīšanu (necelšos, gulēt neiešu, ārā negribu, iekšā nenākšu utt.). Paldies Dievam, pirms trīsgadnieku vecuma mums pievienojās Elza – mīļš, paklausīgs, atbalstošs, vienkārši ērts bēbītis, uz kuru es nosvēru savu uzmanību brīžos, kad vairs netiku galā ar iepriekš uzskaitīto. Un, paldies Dievam, mēs tad vēl negājām bērnudārzā, lai saņemtu citu vecāku aizrādījumus par agresijas izpausmēm pret citiem bērniem.
 

Es izvelku A3 papīru un uzlīmēju uz durvīm. Tur mēs rakstīsim jūsu labos darbus. Katru dienu pirms gulētiešanas. Pirmās dienas tas iet grūti. Jo nevar jau atcerēties, ko labu tu esi izdarījis.


Es lasīju grāmatas, izmēģināju bērnam smilšu terapiju, gājām sportot, braucām ekskursijās bez Elzas, pastaigājāmies mežā un dusmas atdevām kokiem (starp citu, man personīgi tas ĻOTI palīdzēja), es gāju uz kursiem, pie psihologiem. Es noguru no šīs meklēšanās, kā palīdzēt, kā glābt situāciju. Es mēdzu iekrist sajūtā, ka esmu izgāzusies kā mamma. Un tad mēs ieviesām motivācijas programmu.


Šī gada sākumā, kad Agris vēl ir 7 mēnešus mazs bēbītis, bet jau ar savām prasībām un pavēlošu kliedzienu laiku veltīt tikai viņam vienīgajam, kad Elza ir tikko trīsgadniece, vēl dzīvojas ar mums pa mājām, kad piecgadnieks Mareks nesen uzsācis iet bērnudārzā, šādā posmā mans vīrs ar draugiem aizbrauc uz nedēļu slēpot. Šis ir posms, kad Mareks ir sapratis, ka viņš tiek “izsūtīts no mājām”, lai ietu uz bērnudārzu, kur, citēju: “Nav jēgas iet, jo tur neko nemāca.” Viņš vairs nav vecākais, gudrākais brālis, viņš ir viens no divdesmit četriem. Piedevām vietā, kur jāēd tad, kad liek, jāguļ, tad, kad liek, un jāzīmē tad, kad liek. Un tāds viņš arī atgriežas mājās – uz visu pasauli dusmīgs, nerunīgs un citiem pāri darošs.

Un pamazām mēs tikām līdz tam, ka pa dienu sākām domāt – nu, ko vēl lai es labu izdaru.


Kad esam pamājuši tētim attā, es izvelku A3 papīru un uzlīmēju uz durvīm. Tur mēs rakstīsim jūsu labos darbus. Katru dienu pirms gulētiešanas. Pirmās dienas tas iet grūti. Jo nevar jau atcerēties, ko labu tu esi izdarījis. Un nevar jau arī saprast, kas tas labais darbs īsti ir. Un tad es palīdzu. Jo labs darbs ir arī durvis paturēt vai šķīvi pēc ēšanas nokrāmēt. Labs darbs ir pateikt citam kaut ko labu. Vai padalīties ar konču. Labs darbs ir padziedāt mazajam brālītim dziesmiņu, ja viņš raud. Un padot māsai zobubirsti, kur viņa netiek klāt. Jebkāds sīkumiņš. Jebkāds labs žests. Un tā mēs rakstījām. Visu nedēļu. Ne tikai Marekam. Arī Elzai, Agrim un mammai. Mēs rakstījām tikai “unikālus” (lai neatkārtojas) labos darbus. Un mēs mācījāmies saprast, kas ir labs darbs. Un mēs mācījāmies atcerēties, ko esam labu izdarījuši. Un pamazām mēs tikām līdz tam, ka pa dienu sākām domāt – nu, ko vēl lai es labu izdaru. Un katru vakaru, pirms gulētiešanas, mēs skaļi atkārtojām: “Es esmu labs cilvēks. Es daru labas lietas.” Starp citu, turpmāk es šo “mantru” lūdzu atkārtot pēc katra pāridarījuma. Jo tas, ka tev reizēm neizdodas, un tu sadusmojies un izdari kādam pāri, nepadara tevi par sliktu. Jo tu esi labs cilvēks.


Pēc nedēļas atgriezās tētis. Un par katru labo darbiņu piešķīra minūti spēlītei viņa telefonā. Tā mēs turpinājām atpazīt labus darbus, par to nopelnot kādu minūti, lai varētu uzspēlēt spēlīti. Bet pienāca pavasaris, un sagribējās saldējumu. Tā nu katras trīs nopelnītās spēlītes minūtes varēja iemainīt pret vienu saldējumu, ko apēst launadziņā (jāpiebilst gan, ka saldējumus pārsvarā gatavojām paši). Un drīz vien telefons vairs nebija aktuāls. Un tāpēc tās kļuva par “saldējuma minūtēm“.


Un mēs sākām dot minūtes arī vienkārši par prātīgu uzvešanos (bez čīkstēšanas, bļaušanas, kaušanās utt.) un arī par diendusas izgulēšanos. Piedevām, dodot klāt par klusu aizmigšanu. “Ja jūs būsiet klusi, es pēc brītiņa atnākšu, un jūs dabūsiet vēl vienu minūti.” Mareks reizēm neaizmiga. Bet, ja bija klusi gulējis stundu gultā un atpūties, arī viņš nopelnīja saldējuma minūtes. Tā mēs ieguvām atpūtušos bērnus, kuri cēlās priecīgi, ka nopelnījuši kādu minūti.


Jā, mēs reizēm minūtes arī ņēmām nost (kas laikam neskaitās pareizais piegājiens), bet mēs ņēmām nost tikai, lai atdotu otram. Ja Elza kādu situāciju risināja bez runāšanas, bet ar iesišanu brālim, tad viņai bij viena minūte jāatdod Marekam. Un otrādi. Tā iegūstot motivāciju runāt, runāt, runāt.


Es neesmu psihologs. Ne tuvu tam. Esmu statistiķe. Pāris gadus tikai mamma parastā. Un varbūt viss vienkārši pārgāja pats no sevis. Varbūt es atradu veidu, kā to savu pirmā bērna krīzi pārvarēt (jo bērni jau ir tikai mūsu emociju raidītājs). Varbūt šīm saldējuma minūtēm ar agresijas pārvarēšanu nav nekāda sakara. Bet es esmu iemācījusi bērnam apziņu, ka viņš ir labs cilvēks. Un, manuprāt, pašpārliecinātība un apziņa, ka tu esi LABS, ir liels solis prom no sajūtas, ka kādam kaut kas ir jāpierāda.
 

Avots: mammas Agneses blogs "Laimes kalēja" - laimeskaleja.wordpress.com



1 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk