Dzimtas spēka nozīme – ieraudzīt savu nākotni ciltskoka pagātnē

Lai arī savā apziņā katrs cilvēks pasaulē nāk kā balta lapa, brīvs no visa, tomēr viņš piedzimst ar noteiktu ģenētisko kodu, kas, lielākam augot, aktivizējas sociālās vides ietekmē, pārņemot (kopējot) programmas, pēc kurām dzīvo tuvinieki. Tāpēc ciltskoka izpēte nav vienkārša rakšanās pagātnē – tā ir paraudzīšanās spogulī, skaidra apzināšanās, no kurienes es nāku, no kāda māla esmu veidots. Savu dzimtas sakņu izzināšana ir ceļš, lai uzlūkotu savu izcelsmi, izprastu savas programmas.

Dvēsele savu dzimtu izvēlas ļoti rūpīgi – nekas nenotiek tāpat vien. Dzimta kalpo par spoguli dvēseles izvēlētajam ceļam, mācībām, līdznestajai karmai, visām brīvībām, ko iegūt, un visām nebrīvībām, kas saista. Dzimta vienlaikus ir arī spēka avots – tā rāda, kā vari ar savām ikdienas grūtībām tikt galā, kā tās mazināt, kā tās neturpināt tālāk; tā rāda, kur ir iesākušās programmas, pēc kurām tu dzīvo.

Kādi ir tavi “virsraksti”?

Par dzimtu daudz var pastāstīt gan tas, kuras tautības pārstāvji vērojami ģimenē [1], gan viņu nodarbošanās, gan tas, kādus uzvārdus nes senči (tas demonstrē gan izglītību, gan nodarbošanos, gan raksturu). Pēc visiem šiem parametriem diezgan spilgti var nojaust, ar kādām pārliecībām un kādu vērienu dzīvots. Mūsdienās, kad zem viena un tā paša nosaukuma (izglītībā, amatā) var slēpties pavisam atšķirīgas zināšanas, prasmes, pārliecības u. tml., nosaukumiem ir daudz mazāka ietekme, taču arī šobrīd daudz var pateikt pēc tā, kādu „virsrakstu” cilvēks nēsā, kaut vai pēc tā vien, kādas ir viņa vārda vai lietotā pseidonīma vibrācijas. Cilvēkiem kļūstot arvien brīvākiem savā apziņā, arvien mazāka ietekme ir iepriekš definētiem uzstādījumiem un arvien mazāk varam spriest par "vīru pēc cepures”, taču ikviens savai personībai, savam ego piešķir vārdu, un skaņdarba virsraksts vienmēr ir pirmā nots.

7 paaudžu mantojums = 1 dzīve

Visticamāk, ikvienam zināms teiciens, ka grēki piemeklē līdz septītajam augumam. Kāpēc tieši septiņas paaudzes? Ko tas īsti nozīmē? Lai izprastu šā teiciena jēgu, vispirms būtu jāapzinās, ka ģenētiskais cilvēka aizsākums ir brīdī, kad rodas pirmā dzimumšūna, proti, brīdī, kad sieviete paliek stāvoklī, gaidāmā mazuļa vēderā rodas dzimumšūnas (vai dzimumšūnu aizmetņi). Tātad grūtniecībā ir iesaistītas vienlaikus trīs paaudzes – māte, bērns un mātes mazbērni. Savukārt dzimumšūnas, no kurām radās sieviete, ir radušās viņas vecmammās – tātad kopā jau piecas paaudzes. Sievietes bērnam, gaidot savu bērnu, rodas vēl divas paaudzes. Tātad kopā septiņas paaudzes ar tiešu, vienas paaudzes dzīvē piedzīvojamu (un pat zināmā mērā dzīves laikā satiekamu) ietekmi gan šūnu līmenī, gan ar audzināšanu (vides, pārliecību, kultūras ietekmi). Piemēram, tāda lieta kā mammas mammas smēķēšana attiecas ne tikai uz viņas personīgo veselību, bet diemžēl par 53 % palielina risku viņas mazbērniem diagnosticēt autiskā spektra traucējumus. Turklāt meitenēm risks ir augstāks – pat 67 %, jo pa mātes līniju meitām un pa tēva līniju dēliem nodotā ģenētiskā informācija pārmantojas spilgtāk. [2] 
 7 paaudžu mantojums (bērniņa mammas un tēti)
 

Kā ārējie apstākļi "iedarbina programmas” 

Vēl pirms pāris gadiem ideja, ka ģenētiskas izmaiņas var pārmantot pat mūsu mazmazmazbērni, tika uzskatīta par aplamu un pseidozinātnisku, taču jau tagad saskaņā ar epiģenētiķu pētījumiem izzināts, ka vieni un tie paši vides apstākļi tiešā veidā ietekmē trīs paaudzes, savukārt ceturtā paaudze reakcijas var pārmantot kā programmu pat bez tiešas vides apstākļu ietekmes [3]. Piemēram, ja vecmamma bērna gaidīšanas laikā atradās trauksmainos dzīves apstākļos, kas, visticamāk, izraisīja pastiprinātu stresu (kortizola, adrenalīna un noradrenalīna u. c. virsnieru hormonu ražošanos), ne tikai mazmeita, bet arī viņas bērni varētu būt ar palielinātu trauksmes līmeni, it sevišķi, ja neviens no ģimenes nav apzināti mēģinājis mazināt trauksmainību (ar meditāciju vai citām apzinātības praksēm). Turklāt, tiklīdz ārējās vides apstākļi kaut nedaudz atgādina iepriekšējos apstākļus, iespējama pastiprināta atbilstošo hormonu „ražotnes” ieslēgšanās vai gluži pretēji – izslēgšanās. Tas nozīmē, ja iepriekšējo paaudžu dzīvēs var novērot izteiktu trauksmainību (paaugstināta stresa hormonu ražošanās) vai samazinātu spēju pieķerties (samazināta piesaistes hormonu ražošanās), var pievērst pastiprinātu uzmanību, lai mazinātu savu trauksmi vai vairotu savu spēju pieķerties. 

Epiģenētika ir mūsdienu bioloģijas zinātne, kas pēta gēnu aktivitātes, kuras nav saistītas ar DNS primārās struktūras izmaiņām. Epiģenētika pēta, kā vides signāli atlasa, modificē un regulē gēnu darbību. Tā pēta šūnu reakciju uz vides faktoru ietekmi.

Teiciens "veselā miesā vesels gars” darbojas uz abām pusēm, un līdzīgi darbojas mūsu ģenētiskais kods – programmu mēs varam pārprogrammēt ar to, kā dzīvojam. Ar to saprotot ne tikai to, kādā vidē dzīvojam, ko ēdam, bet arī to, kā jūtamies un ko domājam.
 

Topošā tēta DNS topošās māmiņas asinsritē

Epiģenētika izgaisina līdzšinējo pieņēmumu, ka gēni savas darbības laikā ir nemainīgi. Vēl vairāk – mēs paši varam tos “ieslēgt” vai ”izslēgt” un tādējādi novērst potenciālas slimības, kuras iekodētas gēnos. [4] Pietiek ar niecīgu kontaktu ar kādu toksisku vielu vai mazliet vairāk vecāku mīlestības, lai modificētu slēdžu mehānismu, ietekmējot visu turpmāko cilvēka dzīvi. Turklāt pētījumos pierādīts, ka vienlīdz liela ietekme uz jaundzimušo ir gan mammai, kura iznēsājusi mazuli, gan sievietei, kura zīda šo mazuli (gadījumā, ja viņa nav to iznēsājusi) [5].

Jau Bībelē minēts, ka cilvēks atstās savu tēvu un māti un tie divi būs viena miesa – tie nebūs vairs divi, bet viena miesa. Kādreiz domājām, ka tas nozīmē bērna rašanos, vēlāk ezoteriķi runāja par mīlētāju saplūšanu ne tikai fiziskā, bet arī ēteriskā, emocionālā un mentālā ķermeņa līmenī. Tagad ģenētiķi ir izpētījuši, ka brīdī, kad apaugļota olšūna ieligzdojas sievietes dzemdē, topošās māmiņas asinsritē nokļūst ne tikai bērna DNS, bet arī topošā tēva DNS informācija [6]. Tātad sieviete uz visu mūžu turpmāk līdzi nēsās sava bērna tēvu, līdz ar to viņā aktivizējas piekļuve arī vīrieša dzimtas spēkam.
 

Dzimtas spēks dzemdībās un savas atvases auklējot

Bieži sieviete, neapzinoties savas dzimtas doto mantojumu, dzīvo vecāku un vecvecāku uzstādītā baiļu vai nolieguma programmā un priekšstatos par to, kādai ir jābūt mīlestībai, attiecībām, dzemdību pieredzei, darba pieredzei, finansiālajam stāvoklim. Tomēr svarīgi apzināties, ka dzimtas vēsture var dot arī pozitīvu spēku, ko izmantot ne tikai savas, bet arī gaidāmā mazuļa dzīves veidošanā. Kā nodalīt sevi no negatīvas pieredzes, ko dzimta nes? Kā aktivizēt pozitīvu pieredzi? Ko darīt tad, ja vispār neko nezina par savas dzimtas pieredzi? Kā aktivizēt savu un partnera senču palīdzību mūsu ikdienas dzīvē?

3 svarīgākās prakses dzimtas spēka aktualizēšanai:

1. REŽISORA PRAKSE
Atkārto pie sevis tik bieži un tad, kad tev tas vajadzīgs: "Viss, kas notiek šeit un tagad, ir mana pieredze. Mana dzīve ir mana pieredze. Nevienam citam, kā tikai man, nav manas dzīves pieredzes! Mani vecāki un vecvecāki izdzīvo savas dzīves pieredzi, es dzīvoju savējo. Es pats esmu savas dzīves režisors!”

2. AVOTA PRAKSE
Paņem sevis zīmēto dzimtas koku ar tiešajiem senčiem vai arī savas dzimtas shematisku atainojumu septiņās paaudzēs un mēģini sajust, kuram no senčiem šajā mirklī ir tas, kas tev šobrīd ir vajadzīgs (tu vari pat neko nezināt par šo cilvēku, kā arī nezināt, kas tieši tev ir vajadzīgs). Atrodi tuvāko ceļu pie šā tuvinieka, sākot ar sevi, izejot cauri paaudzēm. Domās satiekot šā tuvinieka enerģiju (kas mīt tevī!), pastāsti par situāciju, kurā atrodies un kurā nepieciešams stiprinājums. Tad palūdz šo stiprinājumu no sava tuvinieka – lai viņš to iedod tev vajadzīgajā veidā. 

Kad esi to saņēmis un uzlādējis sevi pilnībā, izsaki dziļu pateicību un dodies atpakaļ cauri paaudzēm pie sevis. (Sievietes var doties pie visiem savu bērnu senčiem – arī bērna tēva senčiem!).

3. MĪLESTĪBAS PLŪSMAS MEDITĀCIJA
Veido sirdssaiti ar visiem saviem bērniem aiz sevis un visām savas dzimtas sievietēm/vīriešiem pirms sevis pa vienu tiešo līniju, aiznesot mīlestību un pateicību cauri paaudzēm (pa vienai) – ar katru ieelpu un izelpu gan saņemot, gan sniedzot šo mīlestību. Sāc pamazām – ar savu mammu, caur viņu uz mammas mammu un tālāk uz viņas mammu – tik tālu, cik šobrīd ir harmoniski.

Autore: Linda Lielvārde, pārmaiņu konsultante, dūla apmācībā

Izmanotie avoti:
1. Sīkāk Gērta Hofstedes pētījumos par kultūras dimensijām.
2. https://www.sciencedaily.com/releases/2017/04/170427091740.htm
3. http://learn.genetics.utah.edu/content/epigenetics/inheritance/
4. http://www.tvnet.lv/tehnologijas/atklajumi/329544-epigenetika_kas_veido_cilveku
5. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3495834/
6. http://journals.plos.org/plosone/article?id=10.1371/journal.pone.0045592