Bērnu ķirurgs Pētersons: Mācos būt labāks tētis 1

 04. septembris 2017 16:40 Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv Intervija  skatījumi: 1631

Profesors Aigars Pētersons Latvijā ir pazīstams un godalgots bērnu ķirurgs ar vairāk nekā 30 gadu darba stāžu. Viņš ir arī tētis sešiem bērniem, tomēr par sevi ar nopūtu saka: „Esmu nejēdzīgs tētis. Tagad apzināti mainos, jo saprotu – bērnus var pazaudēt. Bet gribas, lai viņi, neraugoties uz to, ka dzimuši trīs mammām, ir viena ģimene,” žurnāla "Mammām un Tētiem" rudens numurā stāsta Aigars Pētersons.



Bērnu ķirurgs Aigars Pētersons ar bērniem – dvīņu puikas Ernests un Rihards, vecākais dēls Edvards, mazmeita Elīna, jaunākā meita Nora, vidējā meita Katrīna un vecākā meita Liene.


Gaidot Tēva dienas festivālu, kas notiks sestdien, 9.septembrī Vērmanes dārzā, uz sarunu par tēva lomu žurnāls "Mammām un Tētiem" aicinājis Aigaru Pētersonu – bagātu tēvu, kura ikdiena ir saistīta arī ar citiem, ne tikai paša bērniem, jo viņš ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Bērnu ķirurģijas katedras profesors.

Intervijai Aigars Pētersons piekrīt, tomēr, apsēžoties viņa kabinetā, lai uzsāktu sarunu, viņš groza galvu: „Bet nav jau nekā ļoti pozitīva. Jūs domājat, ka tur ir kaut kas dikti pozitīvs? Es neesmu tas īstais tētis pozitīvajam piemēram…”


Jūs sakāt, ka neesat pozitīvais tēva piemērs, bet labs pozitīvais piemērs var būt arī tieši tāds, kas iet uz priekšu, mācoties no kļūdām, tādējādi iedrošinot citus. Turklāt jums ir seši bērni!
Šie visi ir mani (paņem bildi, kas stāv ierāmēta ārsta kabinetā, un, gaiši smaidot, rāda priecīgu ģimenes foto pie jūras – aut.). Man ir trīs dēli, trīs meitas un viena mazmeita, kura ir vecāka par dēliem. Un vēl kolosāls suns! Iznācis ir tā, ka bērni ir sadzimuši dažādos laika periodos un mazmeita Elīna nedaudz apsteidz manus puikas. Vispirms piedzima trīs meitas un tad trīs dēli. Tāda ir mūsu komanda. Bet, ja es savu dzīvi dzīvotu otrreiz, es būtu citāds tētis, nekā tagad esmu. 

Tētis Aigars slavē un apbrīno savus dēlus: „Maniem puikām ir ļoti laba loģiskā domāšana, viņi labi tiek galā ar nestandarta jautājumiem. Redzu viņos lielu potenciālu. Viņi zina, kas ir svarīgi.”
 

Pakavējoties atmiņās – kad bijāt jaunais tētis savām trim vecākajām meitām, kāds tēvs jūs bijāt?
Es biju nejēdzīgi slikts tētis. Vispirms man jāatzīmē, ka mani bērni ir no trim sievām – es neesmu pozitīvais piemērs arī laulības dzīvē. Ir bijušas lielas izmaiņas. Visas trīs sievas ir fantastiskas mammas, ir bijušas ļoti jaukas sievas, bet es esmu bijis nejēdzīgs vīrs un nejēdzīgs tēvs. Es varu pateikt tikai to, ka esmu bijis darbaholiķis līdz apmēram piecdesmit gadu vecumam. Acīmredzot esmu kaut kāds padomju laiku produkts, kas uzskatīja, ka darba lietas ir daudz svarīgākas par ģimenes lietām. Lai gan darbs, darbaholisms cilvēka vērtību piramīdā ir ļoti zemu, un to es saprotu tikai tagad! 

Visu mūžu esmu kārpījies, strādājis vairākās darbavietās. Motivācija? Man vajadzēja attīstīt visus virzienus, par kuriem vienmēr esmu cīnījies, un droši vien diezgan daudz arī esmu izdarījis.


Par jūsu ieguldījumu bērnu ķirurģijā Latvijā noteikti nav šaubu, ne velti pērn jums piešķirta ievērojamā ķirurga Paula Stradiņa balva par inovatīvu metožu ieviešanu bērnu ķirurģijā un bērnu traumatisma profilaksi Latvijā.
Nu jā, te ir visas manas balvas, diplomi, goda raksti (rāda uz kabineta sienu, kas noklāta ar ierāmētiem apbalvojumiem – aut.). Bet, ja salīdzina „in general” (vispār – tulk. no angļu val.), – vai šis viss bija tā vērts, lai tik daudz laika atņemtu saviem bērniem, ģimenei? Vai tas bija tā vērts? Ja es varētu dzīvi dzīvot otrreiz, tad jau jaunības dienās sāktu ievērot dažus konkrētus likumus. Ar jaunības dienām domāju laiku, kad sākās mans ārsta mūžs, kad piedzima pirmais bērns, meita Liene. 
Toreiz bija tā, ka es nepārtraukti dežurēju, nepārtraukti strādāju, biju slimnīcā. Paralēli slimnīcai strādāju zinātnei, sāku pasniegt studentiem lekcijas. Tas nebija kā šodien – pēc nostrādātas diennakts dežūras ej mājās. Bija tieši otrādi – beidzās dežūras, un bija jāvada studentu grupa, jāiet operāciju zālē operēt. Tas viss notika 30 stundu „nonstopā”. Aizgāju uz darbu un mājās pārnācu nākamās dienas vēlā vakarā. 


Vai tiešām pilnīgi tā, ka bez gulēšanas?
Tepat, slimnīcā, katrs kaut kur „nokrita” uz dažām stundām. Cits uz kādas kušetes, cits uz operāciju ratiem, aizmigām, pat sēžot pie galda starp operācijām – rokas gan gaisā, lai cimdi nepaliek nesterili. Iemiedz uz 10–20 minūtēm, bet katrā ziņā nekas jēdzīgs. Un šādā ritmā kādus 15 gadus. Un tad atvērās „metāla priekškars”, parādījās Eiropas telpa. Līdz tam bija tikai Maskava, Ļeņingrada, Kijeva utt., kur devāmies uz kvalifikācijas celšanas kursiem, pieredzes apmaiņā u. tml. vairāku mēnešu garumā, lai gan asistēt ķirurgiem ļāva tikai retu reizi. Bija daudz teorijas, pa vidam daudz militāro mācību – pat ieroci bija jāmācās izjaukt un salikt! –,daudz alkohola. Kur šeit vieta ģimenei?

Un tad atvērās Eiropa! Līdz tam ārstiem nebija labu grāmatu, žurnālu, bet nu pēkšņi pieejams viss. Sapratu, ka ir jābrauc, patiešām jābrauc! Ka tā ir cita līmeņa ķirurģija, citas grāmatas, bibliotēkas, tādus žurnālus rokās nebijām turējuši. Sapratām, ka nepieciešamas svešvalodas. Un tad sākās braukšana. Ja tu pazūdi uz trim vai pieciem mēnešiem… 

Esmu sapratis, ka tēvs bērniem ir vajadzīgs visa mūža garumā – gan maziem bērniem, gan lieliem bērniem. Viennozīmīgi.


Bija jābrauc stažēties uz Ameriku, mēģināju sievu ar maziem bērniem ņemt līdzi, bet tur nekas labs nesanāca – jaunajai sievai tā bija tāda… Nu ko viņa viena Amerikā, ja es visu dienu pa slimnīcu? Pastaigā ar bērniem pa parku, gar Mičigana ezeru, aiziet uz zooloģisko dārzu, muzeju, bet – cik ilgi? Izrauta no vides, no draugiem, atbalsta. Tad es to domu atmetu, sapratu, ka stažēšanās braucieni ar bērniem nav iespējami, ja tajos 100% ar visu centrālo nervu sistēmu esmu iekšā medicīnas lietās, profesionālajā, nav pat laika domāt par ģimeni, esmu atslēdzies. Pēc slimnīcas gāju uz bibliotēku un nenormālos daudzumos kopēju dažādus materiālus, lai būtu ko nodot kolēģiem Latvijā, lai katram ārstam būtu viena kārtīga ārvalstu grāmata uz galda. 

Kāds tur tēvs var būt? Vai varēju ar meitām grāmatas nesteidzīgi palasīt? Centos jau katru brīvo brīdi, bet tēvs mūžīgi bija totālā miega badā, es varēju mājās aizmigt jebkur. Ar to jaunības degsmi, entuziasmu un enerģiju varbūt varēju kaut cik mobilizēties. Taču tie desmit piecpadsmit gadi avansā paņēma daudz no šīm dienām – nesapratām, ka kādreiz tas atspēlēsies uz veselību, uz iespējām operēt, uz iespējām veikt citas dažādas lielas lietas.  Nejēdzīgs tēvs.  Arī tas process, kāpēc izjuka laulības. Jo man vienmēr prioritāte bija darbs, darbs un darbs. 


Vai par šo ar lielajām meitām esat runājis? 
Lielās meitas to noteikti saprot un… Es varbūt neesmu analizējis situāciju sīkumos, bet, ja tā pavisam godīgi, es jūtos vainīgs. Un tagad cenšos šo vainu izpirkt. Bet esmu sapratis, ka tēvs bērniem ir vajadzīgs visa mūža garumā – gan maziem bērniem, gan lieliem bērniem. Viennozīmīgi. Tēva loma – tagad mans stingrais plecs, varbūt mana finansiālā palīdzība, arī tas, ka šobrīd es veidoju, lai visi bērni ir kā viena ģimene. Lai mēs nebūtu sadalīti trijās daļās – tie no vienas, tie no otras un tie no trešās mammas. Nē, mēs visi esam kopā, viena ģimene. Izbraukumos dodamies kopā, kopā esam divu nedēļu atvaļinājumā mūsu vasaras mājā Saunagā pie jūras, un man ir liels prieks, ka visi bērni savstarpēji ļoti labi kontaktējas. Mēs cenšamies veidot šo kopā būšanu. Piemēram, esam kopā Ziemassvētkos, Lieldienās, ar laivām pabraucam kopā. Taču es to sāku sajēgt tikai apmēram piecdesmit gadu vecumā, to, ka darbam un ģimenei ir jābūt līdzsvarā…

Pirmā lieta, ko sāku darīt, – apsolīju un ievēroju, ka nestrādāšu svētdienās. Sēdēju darbā līdz septiņiem, astoņiem, vadīju un rakstīju disertācijas, rakstīju grāmatas, bija zinātniski projekti. Portfelis, ko nesu ar darba lietām mājās, kļuva arvien lielāks un lielāks, roka izstiepās garāka un garāka. Kad bērni nāca kontaktēties ar tēti, prasīt, kad izbrauksim ar „ričukiem”, kad aiziesim uz kino, es varēju atbildēt tikai ar nē – tētis šo sestdien un svētdien strādās. Mani varētu likt kā negatīvo piemēru, kā nevajag darīt. Diemžēl tādu tēvu ir daudz.

Un tomēr, lai arī lielā vecumā, tomēr sapratāt būtisko. Traģiskais ir, ka liela daļa šādu „padomju produktu” visas dzīves garumā neatrod laiku un veidu, kā uzsākt šādas pārmaiņas. Pieļauju, ka šādas lietas pašam pamanīt un mainīt ir ļoti grūti.

Domāju, ka tas ir vēl grūtāk, nekā atteikties, piemēram, no alkohola. Jo ir jāmaina visa dzīves struktūra. Otrais, ko darīju, – ar laiku atteicos arī no strādāšanas sestdienās. Tas prasa to, ka darba nedēļā ir jāstrādā ļoti enerģiski, katras darba dienas plānojums man ir piesātināts, rūpīgs. Darba diena ir jāsāk agri – septiņos jābūt slimnīcā.


Lasīju, ka jūs ceļaties pirms saullēkta.
Jā, un tad kādu stundu vingroju, lai varētu pavilkties! Tagad man ir 57 gadi, un par labo tēti es pamazām sāku veidoties tikai ap 50… Bišķi par vēlu. Arī tagad es neesmu labais tētis, es esmu labāks tētis nekā biju. Visi mani mazie džeki Mārupē spēlē futbolu, labais tētis es esmu tad, kad, piemēram, aizeju viņiem pakaļ uz treniņu. Tagad mani mazie dvīņi – Ernests un Rihards – būs pirmklasnieki, es viņus paņemu no bērnudārza, kopā paēdam, aizvedu uz „futeni”, skatos treniņu, sēžot tribīnēs. Tad es esmu labais tētis. Ja izbraucam ar „ričukiem”, tad es esmu labais tētis. Bet arī šodien nevaru bērniem iedot tik, cik gribētu. Jo tas skrējiens turpinās. 

Motivāciju, kāpēc ir tik ļoti jāskrien, vienmēr var atrast. Piemēram, sakot sev, ka no manis šobrīd ir atkarīgi kādi astoņi cilvēki, kuriem es palīdzu attīstīties. Nu ja tu esi saražojis šādu kompāniju, viņiem visiem ir jāpalīdz. Visiem ir jārada kāda aizsardzības sistēma. Es joprojām strādāju par daudz, bet vismaz pēc kādiem pieciem sešiem vakarā darba dienās atslēdzos. 

Citreiz nedēļas nogalēs, kad puikas ir pie manis, pievienojas arī meitas, un mēs kopā kaut kur dodamies. Tā ir lieliska sajūta! Pēc tam apdomāju: cik tas gan bija forši – būt kopā ar saviem bērniem tā vietā, lai nosēdētu trīs nejēdzīgās sapulcēs bez sausā atlikuma.


Sarunas sākumā minējāt – ja tagad varētu vēlreiz piedzīvot jaunā tēva lomu, ievērotu zināmus likumus. Kādi tie ir?
Viens likums ir 24 collu lineāla likums. Iedomājamies, ka cilvēka diennakts ir 24 collu lineāls, kas jāsadala tā, lai viss būtu līdzsvarā. Katram līdzsvars ir citāds, bet ir jāatvēl liels laiks bērniem. Viņi tik ātri izaug! Bieži atrunājamies – ai, to un to izdarīsim nākamnedēļ, šo atliksim uz rudeni. Laiks jāvelta tad, kad tas nepieciešams, ja viss, ko atliekam, sakrājas kā milzu kalns, ka lavīna pēc tam tevi aprok. 

Esmu pārliecināts, ka daudzi mūsu sabiedrības locekļi visu mūžu „dragā” šādā veidā un pat neaizdomājas par to, un šīs durtiņas neatveras arī 80 gados. Citi aiziet no šīs dzīves, neko citu neredzējuši kā tikai konveijeri un detaļas. Nepiedzīvojot to, kādu laimi var sniegt ģimene. Ja to „fīlingu” noķer…

Vēroju jauno paaudzi, redzu, cik daudz jaunu ģimeņu prot kopā pavadīt laiku. Tā arī ir ģimenes stiprības garantija! Bauda mākslu kopā, pavada laiku sporta aktivitātēs, ceļo, ir kopīgi ģimenes hobiji. Tas lipina kopā, tas to ģimeni notur. Es to neesmu piedzīvojis, un varu tikai ar pozitīvu apbrīnu skatīties un priecāties, ka tas Latvijā iet aizvien plašāk. 


Meitām un dēliem ir liela gadu starpība; vai jūsos tās pārmaiņas, par ko runājat, sākās līdz ar dēlu piedzimšanu? 
Nē, tad, kad sāka šūpoties mana trešā laulība. Sapratu, ka problēma visdrīzāk ir manī, manā dzīves ritmā, darbaholismā. Vajadzēja pēc iespējas ātrāk izdarīt secinājumus, bet nebija jau laika… Reizēm cilvēkam laikam tiešām vajag skriet, skriet un tad pamatīgi nokrist un sasisties, lai sāktu ko saprast. Vēl viena lieta – vienmēr sev atgādinu, cik produktīvs ir cilvēka mūžs. Arī sirma vecmāmiņa mums, protams, ir mīļa un svarīga, bet tas produktīvais mūžs, kad tu vari ar saviem bērniem būt kopā aktīvi, ir ierobežots. Vienā brīdī cilvēks kļūst vecs un sāk nogurt. Es domāju, ka man šai aktivitātei atlikuši aptuveni desmit gadi, ne vairāk. Un tad pienāk viens brīdis, kad esi noguris, gribi mieru, klusumu. 


Ko jums ir iemācījuši bērni?
Bērni ir iemācījuši to, ka bērns nav tikai mazs cilvēks. Ka viņi ir lielas personības. Katrs ir fantastiska personība! Pat visjaunākais, un – ka viņi ir ļoti dažādi. Man bērni ir iemācījuši, ka ar viņiem ir jārēķinās. Ja bērns ko negrib darīt pēc vecāku prāta, visvieglāk viņu ir piespiest, bet kāds tam ir rezultāts vēlāk?


Pieļauju, ka tajos laikos, kad bērns bijāt jūs, ar jūsu viedokli rēķinājās daudz mazāk, nekā jūs šobrīd ar saviem bērniem.
Jā, arī maniem vecākiem, vecvecākiem bija tāds pats amoka skrējiens. Pensija bija jāizpelna. Manai mammai un vecmāmiņai ir bijis ļoti grūts darba mūžs. Mana mammīte mani audzināja faktiski bez tēta, arī vecmāmiņai vīrs nomira ļoti agri. Mūsu ģimene bija divas ļoti stipra rakstura sievietes un es viens pats, bez brāļiem un māsām, kuram izmisīgi tika dota visa tā lielā mīlestība. Tajā pašā laikā, kad sāku veidot savu ģimenes dzīvi, es tam nebiju gatavs, nebiju redzējis, kādai tai vajadzētu būt, kāda ir šī ģimeniskā atmosfēra. Protams, mamma centās, kopā piedzīvojām daudz kolosālu, emocionālu brīžu, bet kopsummā viss manis piedzīvotais rezultējas nākamajā paaudzē, tieši tāpēc saviem bērniem vajag iedot no sevis daudz. 

Tiesa, es baidos – ja nu mani bērni reproducēs manas kļūdas… Tad man būs padoms, es padalīšos ar savu pieredzi (smejas). Cits jautājums, vai viņi to gribēs klausīties, jo bērni dzīvo savu dzīvi. Necenšos uzbāzties ar savām rekomendācijām. Ja bērns mācās augstskolā, pats izraugās algotu darbu, partneri, veido ģimeni, pats izvēlas dzīvesveidu, dzīvesvietu, draugus, vaļaspriekus, tad ar kādām tiesībām es varu iejaukties un sākt kaut ko koriģēt? Šajā jomā esmu ļoti uzmanīgs, varbūt pats savulaik esmu ļoti koriģēts. Tomēr reizēm no iekšienes kaut kas izlaužas. Tad gan sevi nostrostēju, jo bērniem jāļauj kļūdīties, jāļauj pašiem izdarīt kļūdu labojumus, un vecākā meita ar to kolosāli tiek galā. 


Citās intervijās esmu lasījusi, ka jums ar jūsu mammu ir labas attiecības, viņa ir jūsu atbalsts.
Mamma ir tas vienojošais. Mamma ir jāraksta ar lielo sākumburtu. Sākumā varbūt to nenovērtēju, bet es savā dzīvē esmu taisījis daudz kļūdu, un mamma tās kļūdas ir piedevusi. Arī tie cilvēki, kas ir bijuši komplektā ar mani, viņi no mammas puses joprojām tiek mīlēti, viņa par viņiem runā tikai labu. Pret manu bērnu mammām mana mamma izturas ar lielu cieņu. Bērnu mammas aizbrauc pie manas mammas ciemos, apsveic, ko palīdz. Katram jau ir sava cita dzīve, bet ar šķiršanos nekas nebeidzas, un manai mammai šajā ģimenes stiprināšanas kontekstā ir liela loma. Ģimenes pavarda kurinātāja. Satiekamies visi kopā arī pie Ziemassvētku garā galda. 

Bet jūtu, ka nupat šo jāsāk uzņemties man, jo mammai reizēm paliek par grūtu. Un tuvākā vai tālākā nākotnē šī varētu būt mana misija, es varētu būt tā ass, kas ģimeni satur kopā. Un pārējam vairs nav nozīmes. Galvenais, lai viņi neaizklīst cits no cita projām, lai dzīvē varētu cits citam būt atbalsts, draugs.


Interesanti, ka pats esat audzis kā vienīgais bērns ģimenē, taču nu jums ir seši savi.
Vienīgajam bērnam būt nav tik forši, kā varbūt var šķist – ka visas konfektes man, visas mantas manas, visa mammas mīlestība ir man, mamma ne ar vienu nav jādala. Taču, kad paaugos, ieraudzīju – citiem ir brāļu un māsu spēks un atbalsts jebkurā situācijā. Nesaprotu tos, kas saka – man ar brāli vai māsu nav nekādu attiecību, mēs nesazināmies. 

Esmu laimīgs, ka ar visām šīm savām dzīves sarežģītajām situācijām bērnus neesmu pazaudējis un ka mums ir kolosāls kontakts.
Jā, jo, man šķiet, bērnus tiešām ir iespējams pazaudēt.  Mierīgi! It sevišķi, mainoties ģimenēm. Nāk jauni bērni, un nav zināms, kā tie pirmie uzņems jauno ģimeni. Šis viss ir sarežģīts jautājums. Telpa, laiks un vieta, kad visiem satikties, ir jāatrod. Tas, ka kaut kā pārtrūkst starp tēvu un māti, uz bērniem nedrīkst atstāt iespaidu. Viņi tāpat pārdzīvo.


Saprotu, ka jūs ļoti agrā vecumā sākāt interesēties par ārstu lietām. Vai kāds no bērniem ir runājis par to, ka gribētu būt ārsts?
Šobrīd tas mums ģimenē ir ļoti aktuāls jautājums. Skaidrs bija, ka vecākā meita Liene, kurai ir 34 gadi, negrib un nebūs ārste. Katrīna kļuva par pārtikas tehnoloģijas studenti. Visas cerības tika liktas uz Noru, kura sāk mācīties 10. klasē. Mana mamma ar milzīgām cerībām nemitīgi runāja – Noriņa būs dakterīte. Bet vienā šādā tikšanās reizē un sarunā pusaudze Noriņa uz kārtējo jautājumu: „Vai tu būsi dakterīte?”, atbildēja: „Nē! Es būšu dīdžejs!” Visi palika klusi. 

Es varu stāstīt, cik cēla ir ārsta profesija, bet lēmumu par savu profesiju pieņems bērns, nevis tētis vai vecmāmiņa. Tā ir viņas dzīve. Vēroju arī savus puikas – viņi no pirmās dzīves dienas paši visu izvēlas. Piemēram, mani dvīņi paši izvēlas drēbes, viņi staigā atšķirīgos apģērbos. Ja visos vecumos ir ļauts pašiem izvēlēties, viņi pratīs izvēlēties arī savu profesiju. Pagaidām dakterīši pie mūsu apvāršņa nespīd. Bet es ceru, ka mani bērni strādās Latvijā un darbu uz ārzemēm nebūs jābrauc meklēt. 

Es to sāku sajēgt tikai apmēram piecdesmit gadu vecumā – to, ka darbam un ģimenei ir jābūt līdzsvarā…

Kad bērni nāca kontaktēties ar tēti, prasīt, kad izbrauksim ar „ričukiem”, kad aiziesim uz kino, es varēju atbildēt tikai ar nē – tētis šo sestdien un svētdien strādās. Mani varētu likt kā negatīvo piemēru, kā nevajag darīt. Diemžēl tādu tēvu ir daudz.

Šobrīd es veidoju, lai visi bērni ir kā viena ģimene. Lai mēs nebūtu sadalīti trijās daļās – tie no vienas, tie no otras un tie no trešās mammas. Nē, mēs visi esam kopā, viena ģimene.


 

 



1 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk