Patiesība par tēviem. Tēta viedoklis

 30. augusts 2017 10:15 Viedoklis  skatījumi: 1553

Sabiedrībā veidojies maldīgs priekšstats par tēviem. Patiesībā - viņi nemaz nav tikai dīvānā sēdētāji, savā blogā raksta četru bērnu tēvs Čads Faress. Par ko domā vīrietis, kurš pilda tēva pienākumus un vēlas izaudzināt bērnus par labiem, godīgiem un gudriem cilvēkiem.



Četru bērnu tētis Čads Faress (Chad Phares).



Neesmu tētis, kādu bieži vien rāda amerikāņu filmās. Tāds, kuru vairāk uztrauc televizora pults atrašanās vieta, nekā tas, ko tajā brīdī dara bērni. Neesmu tētis, kurš daudz vairāk laika pavada, strādājot vai spēlējot boulingu ar draugiem, nevis palīdz savai meitai izķemmēt matus. Vai tāds, kurš spēj nosaukt futbola komandas spēlētājus, bet neatceras bērnu dzimšanas dienas. Domāju, ka šāds vienaldzīgais un mūžīgi aizņemtais tētis ir stereotips nevis īstenība. Mūsdienās tēvam ir liela loma bērnu dzīvē, un, manuprāt, vairums vīriešu, kuriem ir lemts būt tētim, to apzinās un arī cenšas šo lomu pildīt pēc iespējas labāk. Kādi tad mēs patiesībā esam? 

Patiesībā… mēs vienmēr aizstāvam savus bērnus un cīnamies par viņiem. Pastāvīgi domāju, vai -spēšu saviem bērniem iemācīt visu, kas viņiem dzīvē būs nepieciešams? Vai viņi vispār ieklausās manī? Vai bērniem esmu kā paraugs vai tomēr, par spīti, dara visu pretēji man. Vai ar katru bērnu pavadu laiku kopā pietiekami? Vai viņi manā paspārnē jūtas drošībā? Vai viņi jūtas mīlēti? Un šie ir tikai daži no jautājumiem, kurus uzdodu sev katru rītu pirms brokastīm. 

Patiesībā… mēs vēlētos, lai mums būtu vairāk laika. Ak, kā mēs to gribētu. Dienas vissliktākā daļa ir tad, kad nākas izšķirties, vai darbā pabeigšu iesākto prezentāciju vai arī vedīšu meitu uz dejām. Dažreiz dejām nākas gaidīt. Taču citreiz atsakos būt „apzinīgais darbinieks” un ļaujos kopā būšanai ar meitu. Diemžēl ne vienmēr ir gana daudz laika, lai paspētu būt visur un izdarīt visu, kas nepieciešams. Tomēr mēģinu, kā vien varu, neapbēdināt savus bērnus, lai viņi neviltos manī.  

Patiesībā… mēs neesam izklaidīgi un aizmāršīgi, tikai cenšamies būt optimisti. Un tas taču nav slikti! Apzinamies visas problēmas un neignorējam tās. Atceramies, ka elektrības rēķina apmaksas termiņš tuvojas beigām, un tas ir jāsamaksā. Zinām, ka laiks remontēt automašīnu. Redzam un jūtam bērnu noskaņojumu, kad viņi dzird un uzzina par kādu sliktu atgadījumu, kas tiek atspoguļots medijos. Mēs to neignorējam un neaizmirstam, taču cenšamies, lai šīs „sliktās lietas” nenozog mūsu ģimenes prieku. Mans tēvs reiz sacīja: tev ir jāsmaida, lai nesāktu raudāt. Viņam ir taisnība. 

Patiesībā… dažkārt nezinām, ko sacīt saviem bērniem, lai viņi justos labāk. Paiesībā - īstos vārdus spējam atrast diezgan reti.  Bērni ir nākuši pie manis, stāstot par huligāniem skolā, par nepatikšanām ar skolotājiem, par bailēm no nākotnes, pat ar jautājumiem par nāvi. Un man ir sajūta, ka nekad neatradīšu pareizo atbildi. Tāpēc visbiežāk - es vienkārši viņos klausos. Gadās, kad pasaku arī kādu gudru domu graudu, bet ne tik bieži, kā vēlētos. 

Patiesībā… neesam pārliecināti, ka bērni atcerēsies sava tēva labās īpašības, taču mūsu vājības gan.   Nevēlos, ka mani bērni pieļaus tās pašas kļūdas, kuras es. Baidos, ka dažas no šīm kļūdām viņi jau ir pieļāvuši tagad…

Patiesībā… mēs uztraucamies, vai pietiekami iedvesmojam un iedrošinam savus bērnus. Vai mans dēls zina, ka lepojos ar viņu un ar viņa sasniegumiem? Būtu lepns arī pat tad, ja viņa atzīmes skolā nemaz nebūtu tik augstas… Vai man dēlam atklāt, ka es pats skolā mācījos sliktāk par viņu, vai tomēr labāk klusēt? Citādi viņš domās, ka esmu liekulis - gaidu no viņa augstus rezultātus, bet pats tos savulaik neesmu spējis sasniegt. 

Patiesībā… ir miljons lietu, ko vēlētos iemācīt saviem bērniem, līdz ar to dažkārt rodas apjukums - uz ko šobrīd koncentrēties. Runāt par dzīves vērtībām? Vai trenēties uzlabot metienus basketbola grozā? Varbūt parādīt, kādam jābūt īsta vīra rokasspiedienam? Bet ir jāmāca arī pareiza valodas gramatika. Šis satraukums, vai esmu bērniem devis gana, neliek mieru pat naktī. 

Patiesībā… mēs arī nogurstam. Iedomājies, kā tas ir skriet maratonu.  Turp un atpakaļ. Un tā katru dienu. Turklāt uz pleciem turot manā gadījumā - četrus bērnus. Tēti par to gandrīz nekad nerunā (galvenokārt tādēļ, ka apzinamies - bērnu mamma ir nogurusi divtik vairāk), bet, jā, kādā brīdī arī tēti jūtas iztukšoti. 

 

Tāda ir patiesība par reālu mūsdienu tēti. Mēs atdodam visu bērnu dēļ. Mēs cīnāmies, lai būtu gana labi vecāku lomā. Mēs arī dažkārt ciešam un pat salaižam kaut ko grīstē. Taču tajā pašā laikā - mūsu mīlestība pret savām atvasēm ir neizmērojama. Mēs viņus lolojam, cienam un par viņiem gādājam. 

 

Avots: www.lds.org 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk