Jaundzimušā refleksi – mazuļa attīstības rādītājs
Ikviens bērns piedzimst ar refleksiem, kas palīdz viņam izdzīvot vēl jaunajā un nezināmajā pasaulē. Tie ar laiku izzūd un ir rādītājs mazuļa attīstībai. Par to vairāk stāsta „Capital Clinic Riga” pediatre un bērnu neiroloģe Vizma Meikšāne.
Reflekss, pēc definīcijas, ir muskuļu atbildes reakcija uz kaut kādu kairinājumu – vai nu tas ir pieskāriens, gaisma, kas spīd acīs, vai krasas temperatūras maiņas (piemēram, pieskāriens ar aukstām rokām), arī kāda īpaša situācija (bērns tiek celts vertikālā pozīcijā). Tas, vai un kā jaundzimušais reaģē uz šādiem kairinājumiem, ir būtisks rādītājs, pēc kā ārsts var spriest par mazuļa nervu sistēmas darbību un attīstību. [1] Tikko bērns nācis pasaulē, pirmām kārtām tiek pārbaudīta viņa sirdsdarbība un elpošana, novērtēta ādas krāsa un muskuļu tonuss, un pēc tam arī refleksu esamība un kā tie darbojas – cik ātri notiek atbildes reakcijas uz kairinājumu un cik spēcīgas un noturīgas tās ir. Tas viss palīdz spriest par jaundzimušā veselību un attīstību.
Lai spētu izdzīvot
Refleksi, ar kuriem bērns ierodas pasaulē, sāk veidoties, auglim
esot mammas vēderā, aptuveni 25. un 26. grūtniecības nedēļā. Tos
sauc par primitīviem beznosacījuma refleksiem, jo tie izpaužas kā
neapzinātas un automātiskas kustības attiecīgās situācijās. Daba
tos zīdainim devusi, lai tad, kad viņš nāk pasaulē un neko pats vēl
neprot izdarīt, spētu izdzīvot. Tāpēc šie refleksi arī saukti par
primitīviem, jo to klātbūtne nepieciešama mazuļa
izdzīvošanai.
Nereti zīšanu izprovocē pats mazulis, nejauši pieliekot roku pie savas mutes, un tad instinktīvi sāk sūkāt savus pirkstus. Līdz ar to savu pirkstu likšana mutē ne vienmēr nozīmē, ka bērns grib ēst.
Primāri nepieciešamie ir rīšanas, zīšanas, žagošanās refleksi, arī
urinēšana un defekācija ir svarīgi izdzīvošanas refleksi. Tas viss
palīdz bērnam baroties, savukārt, lai neaizrītos, būtisks ir
klepošanas reflekss. Arī šķaudīšana pirmajā dzīves mēnesī ir
izteikta, jo tādā veidā bērns tiek galā ar kairinājumiem degunā,
piemēram, izšķaudot pieniņu, kas zīžot nonācis degunā. Šķaudīšana
un klepošana ir it kā pašsaprotamas un pierastas cilvēka reakcijas,
bet to nozīme, īpaši jaundzimušajam, ir ļoti svarīgas, lai varētu
eksistēt.
Zīšana un rāpošana
Arī zīšana ir jaundzimušā reflekss. Daba viņam devusi spēju zīst,
taču tas notiek tikai tad, kad ir kāds kairinājums – viņš sajūt vai
nu mammas piena smaržu, vai pieskārienu pie vaiga vai lūpām, un tad
mazulis automātiski atver muti un sāk zīst. Nereti zīšanu izprovocē
pats mazulis, nejauši pieliekot rociņu pie savas mutes, un tad
instinktīvi sāk sūkāt savus pirkstus. Līdz ar to savu pirkstu
likšana mutē ne vienmēr nozīmē, ka bērns grib ēst.
Interesanti, ka arī zīšana, tāpat kā citi primitīvie beznosacījuma
refleksi, izzūd trīs mēnešu vecumā. Protams, mazulis turpina zīst,
bet šajā vecumā to dara tāpēc, ka ir iemācījies to darīt, un tad,
kad to vēlas, nevis kad attiecīgais kairinājums ir izsaucis šo
refleksu. Zīšana pēc trīs mēnešu vecuma ir jau kļuvusi par
apzinātu, nevis instinktīvu, nekontrolētu procesu.
Viena no pirmajām apzinātajām zīdaiņa darbībām, kas liecina par labu attīstību, ir viņa spēja fokusēt acu skatienu, tātad skatīšanās mammas vai tēta acīs un smaidīšana.
Zīst jaundzimušajam palīdz arī no dabas dotais rāpošanas
reflekss. Fiziski viņš nav spējīgs pats pienākt pie mammas, lai
zīstu, taču šis reflekss mudina mazuli tiekties pēc mammas krūts.
Rāpošanas reflekss ir nozīmīgs rādītājs arī tam, lai ārsts varētu
novērtēt, vai mazulis veic simetriskas kustības, kas būs
nepieciešamas vēlāk – rāpojot. Šis reflekss parādās, ja bērnu
noliek guļus uz vēdera un pie viņa pēdām noliek atbalstu, piemēram,
pieaugušo plaukstas. Izjūtot atbalstu, mazulis automātiski
atsperas. Līdzīgi izpaužas arī soļošanas reflekss, tikai to
pārbauda, bērnu noliekot vertikālā stāvoklī tā, lai pēdas atspertos
pret cietu virsmu.
Jaundzimušajam ne vienmēr visos apstākļos izdodas izraisīt kādu no
refleksiem. Tas ir atkarīgs no viņa garastāvokļa, miegainības
pakāpes vai arī pēc ēšanas var neizdoties izsaukt kādu no
refleksiem – visbiežāk gan ir vai nu viens, vai otrs. Pediatrs pēc
tiem vērtē bērna kustības – vai tās ir simetriskas, vai to
amplitūda ir pietiekama.
Pēc trim mēnešiem izzūd
Primitīvajiem jaundzimušā refleksiem visizteiktākiem jābūt viņa
pirmajos dzīves mēnešos, pēc tam tie lēnām sāk mazināties. Trīs
četru mēnešu vecumā lielākajai daļai šo mazuļa refleksu vajadzētu
izzust pilnībā. Kāpēc tā? Primitīvo refleksu esamība ir saistīta ar
smadzeņu garozas nenobriešanu. Tie sāk izzust, kad centrālā nervu
sistēma sāk nobriest un refleksus sāk aizstāt brīvas un apzinātas
kustības. [2]
Kad bērns sāk veikt kontrolētas kustības, tas nozīmē, ka
jaundzimušā refleksi jau sāk izzust un tie vairs bērnu nefiksē
piespiedu pozās. Tas ir pozitīvs rādītājs mazuļa attīstībā, un
turpmāk sāk veidoties nosacījuma refleksi, kas nepieciešami
koordinācijai, kustībām, ķermeņa līdzsvaram, runāšanai.
Četri mēneši ir nozīmīgs bērna attīstības posms. Tad vecāki nereti
brīnās, kāpēc mazulis pārstājis naktīs tik saldi gulēt un kļuvis
nemierīgs. Tas zināmā mērā saistāms ar jaundzimušā refleksu
izzušanu, kad bērna smadzenēs notiek strauja attīstība un
aktivitāte, līdz ar to viņš kļūst aktīvāks – dienas miegā
pavadītais laiks kļūst īsāks, vairāk cenšas izzināt pasauli pats
saviem spēkiem, aktīvāk sāk komunicēt ar apkārtējiem. Ja vecāki to
zina, tad mazuļa ieraudāšanos nakts laikā neuztvers tik saasināti
un būs daudz vieglāk pārdzīvot šo zīdaiņa vecuma posmu.
Pirmais smaids kā zīme
Viena no pirmajām apzinātajām zīdaiņa darbībām, kas liecina par
labu attīstību, ir spēja fokusēt acu skatienu, tātad skatīšanās
mammas vai tēta acīs un smaidīšana. Pēc tam seko savu roku
pētīšana, tad jau arī velšanās uz vēdera no viena sāna, tad no otra
(tas nozīmē, ka izzudis asimetriskais toniskais kakla reflekss un
mazinājies Moro reflekss).
Ir arī tādi refleksi, kas pilnībā izzūd piecos un astoņos mēnešos.
Piemēram, piecos mēnešos pavisam zūd automātiskais tveršanas
reflekss. Ja kaut ko ieliksi mazuļa rokās, viņš to automātiski
saķers. Taču tā nav apzināta kustība. Ap piecu mēnešu vecumu
mazulis priekšmetus vairs nesatver tāpēc, ka tāds ir reflekss. Šajā
vecumā viņš vispirms apskatīs mantiņu, padomās – grib to vai ne –
un tikai tad pats paņems rokās. Savukārt pēdās tveršanas reflekss
saglabājas līdz pat gada un trīs mēnešu vecumam, kas izpaužas,
bērnam staigājot nedaudz ar saliektiem, saspringtiem kāju
pirkstiem.
Lai pārbauda tikai ārsts
Pediatre un neiroloģe V. Meikšāne norāda – refleksu pārbaudīšana ir
viens no ģimenes ārstu uzdevumiem, sekojot līdzi jaundzimušā
attīstībai, bet ieteicams, lai to pārbaude arī paliek ārstu
kompetencē. Vecākiem pašiem nevajadzētu speciāli izprovocēt
refleksus ar domu, lai tikai paskatītos, vai bērnam tie ir. Šādi
kairinājumi mazulim pārsvarā rada nepatīkamas izjūtas, un atbildes
reakcija uz tiem visbiežāk ir muskuļu sasprindzinājums, arī
satraukums un jaundzimušā raudāšana.
Tā ir zīdaiņa mocīšana, ja diendienā apzināti tikai intereses dēļ
provocēsiet refleksus. Bērnam jau ir gana ar tām ikdienas
situācijām, kurās nejauši refleksi tiek izsaukti. Piemēram, viens
no visbiežāk nejauši izprovocētiem ir jau iepriekš pieminētais Moro
jeb baiļu reflekss, kas jaundzimušajam parādās, ja viņu strauji un
atmuguriski liek guļus, vai tad, kad viņu liek vannā vai izģērbj.
Mazulis nobīstas, jo viņam vēl nav izveidojusies telpas izjūta,
līdz ar to šķiet, ka tajā brīdī viņš krīt. Atbildes reakcija uz šo
situāciju ir tāda, ka mazulis iztaisno rokas un kājas, aiztur elpu,
atmet galvu atpakaļ un pēc tam arī sāk raudāt. Atrasties šādā
stāvoklī bērnam ir mokoši, tamdēļ vecākiem rūpīgi un saudzīgi viņš
gan jāapģērbj, gan jāpaceļ un jānoliek tā, lai viņa rokas ir kopā
un mugura tiek atbalstīta. Tiklīdz mazuļa rokas brīvi krīt un
mugura nejūt atbalstu, šis baiļu reflekss diemžēl tiek
provocēts.
Reflekss, nevis tonuss
Nereti vecāki kādu no bērna refleksiem notur par paaugstinātu
muskuļa tonusu un sāk satraukties. Jebkurš izprovocētais reflekss
vienmēr izpaužas ar sasprindzinātu pozu, īpaši Moro reflekss. „Ir
māmiņas, kuras sūdzas, ka mazulim visu laiku ir saspringti roku
pirksti vai pēdas, taču biežāk īslaicīgais saspringums ir kā
atbildes reakcija uz tā brīža notikumiem viņa dzīvē. Šo
sasprindzinājumu pārsvarā var vērot brīdī, kad ar mazuli tiek
veiktas kādas darbības, piemēram, mazajam maina autiņbiksītes vai
pārģērbj. Muskuļu sasprindzinājums tajā brīdī ir normāla zīdaiņa
atbildes reakcija uz attiecīgo kairinājumu,” norāda V. Meikšāne.
Tāpēc līdz trim četriem mēnešiem, kamēr jaundzimušā refleksi nav
zuduši, zīdaiņiem ir novērojams zināms muskuļu tonuss, bet tas ir
normāli un atbilstoši tik mazam bērnam, kas patstāvīgi neko vēl
nedara. Zūdot refleksiem, vajadzētu mazināties arī šim tā sauktajam
emocionālajam muskuļu sasprindzinājumam.
Atsauces:
1. Infant Reflexes; MedlinePlus Medical Encyclopedia. Pieejams
šeit.
2. Min, S.; Youngmee, A.; Sangmi, L. Assesment of Primitive
Reflexes in High-risk Newborns.
Pieejams šeit.
Autore: Guna Puisāne