Ik dienu pielieku rokas vēderam un saku: "Gribu tevi atpakaļ, dēliņ!" Par bērna zaudējumu un to, kā ar to sadzīvot

 06. jūnijs 2017 15:00 Raksts  skatījumi: 5787

"5. marts atnāca kā viena no skaistākajām aizejošās ziemas dienām – spilgti zilas debesis, žilbinoša saule. Uz to es skatos caur slimnīcas logu un mēmi kliedzu. Es to nevaru nosaukt savādāk. Man ir bijušas 24 stundas laika, lai apjēgtu neapjēdzamo – mūsu tik ilgus gadus gaidītais bebītis tomēr nebūs ar mums," atmiņās par notikušo lapā Zvaigznuberni.lv dalās kāda nepiedzimuša bērna māmiņa. 



Atmiņas par nedzimušo bērniņu - mazas, mīļas lietiņas, kas nekad netiks uzvilktas


Es apķeru savu apaļo punci un zinu, ka viņš tur ir, viņa sirsniņa sitas, viņš ķepurojas ar savām mazajām rociņām un kājiņām, bet pavisam drīz tas viss beigsies. Ar pēkšņu pārcilvēcisku spēju es savācos un saprotu, ka krist izmisumā un raudāt es varēšu vēlāk un vienmēr. Ka šobrīd, kamēr viņš vēl ir dzīvs un ar mani, man ir iespēja ar viņu vēl parunāties un samīļot viņu. Pateikt paldies par to, ka viņš ar savu esību vien ir sagādājis mums abiem ar tēti vislaimīgākos 5 mēnešus mūsu kopīgajā dzīvē.
 

Emociju, sajūtu un fizisko ciešanu gamma, kas plosīja mani un mūs, un aizvien liek sāpēs sarauties čokurā, ir grūti aprakstāma. Šāds traģisks notikums ierauj tevi iepriekš nenojaustā notikumu un noteikumu virpulī. Mocīšanos ar jautājumiem kāpēc tā notika, papildina sastapšanās ar prātam neaptveramiem birokrātiskiem jautājumiem un nepārdomātām praktiskām niansēm. Piemēram, stundām ilgi gaidot uz nedzīvā bērniņa dzimšanu, tu esi spiesta klausīties blakus esošu māmiņu dzemdību sāpju izraisītos un tikko pasaulē nākušu mazulīšu pirmajos kliedzienos. Vai arī būt kopā ar sievietēm, kas ir šeit, lai veiktu abortu.  Pēc tam, kad tavs bērniņš ir piedzimis, tev paziņo, ka viņš nemaz nav bērniņš, viņš ir auglis un ka tev viņu neatdos, lai atvadītos un apglabātu.


Lasi arī:  
Aicina ziedot grūtniecības laikā mirušu bērnu atvadu vietas izveidei
Izmaiņas likumā: atļaus līdz 22. grūtniecības nedēļai nedzīvi dzimušo bērnu apglabāšanu 

 


 

Lai vai cik man, mums būtu smagi, es gribu dalīties mūsu pieredzē, lai, cerams, palīdzētu kādam nenonākt tādā situācijā, kādā mēs nonācām – būt daudz prasīgākiem, neatlaidīgākiemm pret medicīnisko personālu, kas uzrauga bērniņa gaidīšanu un tiem, kas diemžēl tomēr nonāk turpat, kur mēs, palīdzētu šoka pārņemtajā situācijā aptvert notiekošo un būt neatlaidīgiem, pastāvot uz savām tiesībām sarūpēt savam bērniņam cilvēka cienīgu aiziešanu no šīs pasaules.


Kas notika?
Kad uzzinājām, ka gaidām dēliņu, tās pašas dienas vakarā sapratām, ka viņš ir Miķelis. Pārvarējuši nedrošo trīs mēnešu grūtniecības laiku, no sirds priecājāmies paši un kopā ar mums visi mūsu tuvie, kas gadiem bija kopā ar mums cerējuši uz šo brīnumu. Pie bērniņa bijām tikuši mākslīgā ceļā, taču, tā kā tikām mediķu iedrošināti, ka šāda grūtniecība ne ar ko neatšķiras no citām – ja mazais tur ir, tad uz palikšanu – ļāvāmies absolūtai laimes sajūtai katru mīļu dienu. Es jutos patiešām droši un man nebija ne mazāko šaubu vai bažu, ka kaut kas varētu noiet greizi. Izpalika arī gaidītie stereotipiskie simptomi – sliktas dūšas, negausīga ēšana un vājums. Ja neskaita šad un tad sāpošu vēderu, varētu teikt – tik labi nekad nebiju jutusies emocionāli un fiziski.
 

Augļūdens analīzes ņemšanai veiktā dūriena bija sācies augļūdens apvalka iekaisums un tas burtiski bija sairis. Šādā situācijā nekas un neviens nebūtu bijis spējīgs glābt mūsu dēliņa dzīvību. Ārpus manis viņš nebūtu spējīgs nodzīvot ne mirkli.

 

Vienas no kārtējām analīzēm, kā jau to varētu gaidīt manā vecumā – 37 gados, mūsu dēliņam uzrādīja samērā augstu iespējamo ģenētisko pataloģiju risku. Bez domāšanas divreiz tikām nosūtīti uz augļūdens analīzi – amniocentēzi. Arī pēc tās jutāmies labi, kamēr pusotru nedēļu vēlāk, esot grūtniecības 18. nedēļā, nogāja augļūdeņi. Kā vēlāk izrādījās, no veiktā dūriena bija sācies augļūdens apvalka iekaisums un tas burtiski bija sairis. Šādā situācijā nekas un neviens nebūtu bijis spējīgs glābt mūsu dēliņa dzīvību. Ārpus manis viņš nebūtu spējīgs nodzīvot ne mirkli.

 

Drošs gaidīšanas laiks
Skaidrs, ka nav iespējams paredzēt visas nianses un neviens negarantē drošu iznākumu grūtniecībai. Mēs arī nevienu nevainojam – visus lēmumus taču pieņēmām paši. Turklāt savus mīļos mēs varam zaudēt jebkurā brīdī – tas, ka 9 mēneši beidzas pozitīvi, nedod apdrošināšanas polisi tālākajam. Tomēr – dariet visu, lai izslēgtu cilvēcisko kļūdu, neprofesionālitātes iespējamību gaidīšanas laikā. Tas ir dārgākais, ko jūs kādam uzticat. Taču jautājums ir pat to, cik lielā mērā mediķis akli vadās pēc priekšrakstiem un cik lielā mērā ņem vērā katra gadījuma unikalitāti.
 

Lai gan grūtniecība, protams, nav slimība, tas ir ļoti īpašs un sarežģīts process. It īpaši šodien, kad bērniņu dažādu apstākļu dēļ laižam pasaulē aizvien vēlāk. Un vēl jo vairāk tām topošajām māmiņām, kas pie bērniņa tikušas mākslīgā ceļā. Ar šodienas prātu man šķiet, ka es būtu daudz ko darījusi savādāk. Es būtu izvēlējusies daudz pieredzējušāku ārstu, kas mūs ar gaidāmo bērniņu uzraudzītu, kas padomātu divreiz pirms nozīmēt mums kādas riskantas pārbaudēs. Es būtu konsultējusies pie vairākiem speciālistiem, pirms pieņemt kādu izšķirošu lēmumu. Es būtu izturējusies nesalīdzināmi atbildīgāk pret grūtniecību. Es nebūtu akli uzticējusies vienam viedoklim. Es būtu izdarījusi vēl sazin ko, bet ir kā ir. Es padevos eiforijai – beidzot lielais brīnums ir noticis arī ar mums un tālāk visam jābūt labi.


Ārsti, kuri palīdzēja mums tikt pie bērniņa ir savas jomas, iespējams, labākie Latvijā, taču nākamais posms – grūtniecības aprūpe, vismaz klīnikā, kurā ārstējāmies mēs, ir … vecmāte. Šobrīd es nespēju atbildēt uz visu to mediķu jautājumiem, kas glāba manu dzīvību un veselību, zaudējot dēliņu, kāpēc mēs izvēlējāmies vecmāti nevis ārstu. Manuprāt, tajā brīdī mēs nebijām pietiekami kvalificēti izšķirt – kas ir viens, kas otrs un kāda ir atšķirība. Turklāt, aprūpi pie konkrētās vecmātes mums ieteica atzītas autoritātes – ārsti, kas palīdz tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem Latvijā. Tāpēc nešaubījāmies. Šodien mēs zinām, ka ārstam ir cita loma, cits vēriens, cita pieredze, citas zināšanas. Ar šodienas zināšanām es viennozīmīgi izvēlētos pieredzējuša ārsta aprūpi, turklāt, satiktos ar vairākiem un paliktu pie patiešām labākā, jo uzticu viņam dārgāko.  Katram, kas gaida, gribas ieteikt neapstāties jautāt, prasīt, pārliecināties septiņreiz, septiņdesmitreiz. Mūsu gadījumā tas būtu nozīmējis pilnīgi citu iznākumu.


Mūsu bērns ir mūsu bērns neatkarīgi no grūtniecības laika
Ja tomēr nākas piedzīvot bērniņa zaudēšanu līdz oficiāli atzītajām 22.nedēļām, kad bērns tiek beidzot uzskatīts par bērnu, mīļie, uzstājiet uz savām tiesībām atvadīties un apglabāt savu bērniņu ar cieņu. Mums izdevās vienoties ar brīnišķīgu ārsti, ko sastapām savā nelaimē, ka mēs varēsim saņemt sava bērniņa mirstīgās atliekas, tās kremēt un saņemt atpakaļ urniņu ar pelniem apglabāšanai. Pētījumi cilvēku psiholoģijā liecina, ka, neatvadoties, situācija līdzinās bezvēsts pazuduša cilvēka mūžīgai gaidīšanai.
 

Ja nākas piedzīvot bērniņa zaudēšanu līdz oficiāli atzītajām 22.nedēļām, kad bērns tiek beidzot uzskatīts par bērnu, mīļie, uzstājiet uz savām tiesībām atvadīties un apglabāt savu bērniņu ar cieņu. 

 

Nav iespējams pielikt punktu un tas kļūst par traumējošu faktoru, kas ietekmē visu pārējo. Atvadas ir dziedinošas. Ir vieta, kur aiziet. Pat ja traģiskajā brīdī šoks liek vecākiem atteikties, bēgt, var gadīties, ka pēc kāda laika šis solis tiek nožēlots, bet tad jau ir par vēlu. Tāpēc mēs ceram, ka ar laiku visās slimnīcās Latvijā, kur tiek pieņemti nedzīvi dzimušie bērniņi, viņi visi tiks apglabāti atsevišķi no medicīniskiem atkritumiem un vecāki, kas pēc vairākiem gadiem pārdomās savu lēmumu, radīs iespēju atnākt uz konkrētu vietu, zinot, ka viņu bērniņš ir apglabāts ar cieņu. Nezinu, vai es būtu bijusi spējīga paskatīties uz savu mazo dēliņu, turēt viņu rokās, jo mūsu gadījumā medicīniskā iejaukšanās bija pārāk smaga, lai tas būtu iespējams. Tomēr mums ir urna ar pelniem un mēs atvadīsimies kā pienākas.
 

Tētis
Ļoti svarīgi šajā laikā ir neaizmirst tēti. It īpaši, ja viņš ir tāds tētis, kāds ir Miķelim. Es apzinos, ka man bija dots laiks, kad es varēju savākties un saprast, kas notiek, paauklēt savu punci. Bet viņam tā bija kā ilūzija – viņš tikai redzēja manu augošo punci, kuru viņš bija mīļojis, un vienā dienā tas viss beidzās. Mums ir ļoti laimējies ar tuviniekiem un draugiem – neviens nepastūma viņu ēnā, tikai satraucoties par to, kā jūtos es. Respektēja, ka viņam tas ir tāds pats truls trieciens, kā man.

Kad es atbraucu mājās no slimnīcas, es redzēju, ka viņš bija izveidojis mazu piemiņas stūrīti – nolicis vienīgo mūsu dēliņa bildīti – ceturtā mēneša sonogrāfijas uzņēmumumu un visu laiku dedzinājis sveces. Tas lika manai sirdij burtiski asiņot. Es jutos tā it kā es pieviltu visas viņa cerības un būtu nekam nederīga sieviete, kas ne tikai nespēj ieņemt bērnu, bet arī pat mākslīgā ceļā radītu – nespēj iznēsāt. Tomēr mūsu attiecības ir dziļas un dēliņa zaudējums piešķīris tām vēl lielāku dziļuma dimensiju. Mēs esam izrunājuši visu krustām un šķērsām un spējam skatīties nākotnē. Mēs esam sapratuši, ka, lai gan mēs vēl ilgi nelidosim, mēs arī nesaļimsim. Mēs nespējam izskaidrot notikušo, bet spējam to izmantot, lai augtu garīgi un pieņemtos briedumā kopā.
 

Kāpēc? 
Protams, ka pirmajā brīdī viss, ko tu spēj darīt, ir, skatoties debesīs, kliegt – KĀPĒC? Mēs bijām gadiem lūguši šo dāvanu Dievam un nu mums tā bija – kāpēc tik nejēdzīgi? Kāpēc to dot un tad izraut tik nežēlīgi no rokām? Mēs kopā piedzīvojām to, ko, šķiet, sauc par totālu dvēseles nakti. Pilnīgu izmisumu, neziņu, pilnīgu visa satricinājumu. Kad putekļi norimās, mēs sākām apzināties, ka atbildi uz jautājumu KĀPĒC nekad un neviens mums nesniegs. Mēs sērojām un sērojam aizvien, taču sākām tajā visā likt klāt arī apdomu, prātu. Centāmies viens otram palīdzēt, sakot, ka – labi, sērosim, skumsim, bet centīsimies arī ar prātu stūrēt ārā no šīs bedres.

Mēs beidzot tā pa īstam apjautām, ka dzīvības patiesie mērogi no tās vietas, kur stāvam, ir neaptverami. Tas, kā cilvēks ienāk un kā aiziet, ir noslēpums. Kaut kas daudz plašāks nekā mēs varam iedomāties. Šis briesmīgais zaudējums ir paplašinājis mūsu apziņas apvāršņus. Mūsu dēliņa īsā klātbūtne mūsu dzīvē nebija bezjēdzīga – tā ļauj vēlreiz un vēlreiz pārliecināties, ka mīlestība ir absolūta, visa pilnība. Ka Tu vari darīt cilvēkus laimīgus, vienkārši esot. No divām izvēlēm – noslēgties, izvairīties no visiem, kam ir bērni, vainot kādu notikušajā, indēt dzīvi sev un citiem vai ļaut šim notikumam mainīt mūs, padarīt mūsu attiecības vēl dziļākas, pakāpties izpratnē par lietām vēl vienu solīti dziļāk – apzināti izvēlējāmies pēdējo. Mūsu sirdis aizvien skumst, mēs apraudamies pilnīgi negaidīti vai skatoties uz mūsu draugiem, kas šobrīd gaida bērniņus, uz manas māsas dēliņu, kas piedzima aptuveni šajā pašā laikā – mēs vienmēr redzēsim to robu, kas ir izrauts no mūsu sapņiem. Taču mēs nevaram slēpties, mums ir sāpīgi, mēs to atzīstam, bet ir jādzīvo tālāk. Jācenšas palauties, ka visam ir jēga mūsu un katra dzīvē.
 

Cilvēki, kas palīdzēja
Laimīgas sagadīšanās pēc mēs zinājām par cilvēkiem, kas ir radījuši lapu dveseludarzs.lv. Lasot šo lapu, mēs sapratām, ka neesam vieni – šādā nelaimē nonāk katra piektā gaidošā ģimene vai sieviete. Lapas saturs palīdzēja mums noformulēt savas sajūtas un emocijas. Mēs aptvērām, ka kaut kur priekšā būs liels, balts miers. Daudz ko sākām aptvert ar prātu un noticējām, ka ar laiku šis miers pārņems ari mūsu sirdis. Labie cilvēki, kas bija radījuši šo lapu, iedeva mums valodu, kādā sarunāties par notikušo abiem ar vīru savā starpā un palīdzēja mūsu tuviniekiem un draugiem nenodarīt mums pāri ar saviem labi domātajiem mierinājuma vārdiem. Vienkārši būt blakus un atbalstīt klusējot.
 

Šie cilvēki arī cenšas mainīt sistēmu, lai ikviens šādi pasaulē nācis un uzreiz aizgājis bērniņš tiktu apglabāts ar cieņu. Nav vārdos izsakāma pateicība šiem cilvēkiem par darbu, ko viņi dara.


Vislielāko atbalstu vēl bez tuvākajiem mums sniedza arī mūsu draudzes mācītāji, kas palīdzēja aptvert, ka no tās pozīcijas, kurā esam mēs, cilvēki, mēs nespējam saskatīt notikušā jēgu, tieši savas apziņas ierobežotības dēļ, bet ka tajā visā ir Dievišķa loģika. Mēs esam pārliecināti, ka Dievs nesoda un nepārbauda mūs šādā briesmīgā veidā. Viņš nerada šo situāciju, bet ir tajā kopā ar mums.


Viņi mums arī palīdzēja nemocīties pašpārmetumos – protams, tagad, retrospekcijā mēs zinām, kā mēs būtu rīkojušies, taču – ja mēs zinātu, kur kritīsim, vai tad mēs nepasargātu sevi? Tas nekad nav iespējams. Šādi traģiski brīži ir tie, kad acīmredzot apziņa grib uzlikt klapes uz acīm, kad redzam tikai savu sāpi, bet tieši šie ir tie brīži, kad esam spējīgi uztvert kaut ko lielāku. Mēs pēc šo atbalstošo, gādīgo cilvēku ieteikuma daudz lasījām un lasam aizvien par “lielām lietām”, “lieliem jautājumiem”, jo šis ir visauglīgākais laiks, lai mēs kaut ko saprastu, lai spētu iziet cauri šādam zaudējumam kaut ko būtisku ieguvuši.

Nepaiet diena, kad es nepielieku rokas savam vēderam un nepasaku: “Es gribu tevi atpakaļ, dēliņ”, bet es saprotu, ka tas nevar notikt. Es noraudos un turpinu ceļu.


6 mēnešus pēc zaudējuma

Šodien es pabeidzu lasīt Ričarda Rora brīnišķīgo grāmatu “Kailā tagadne”. Viņš raksta: “Ciešanas, protams, var vadīt tevi divos virzienos: tās var tevi ļoti sarūgtināt un aizvērt vai arī padarīt tevi gudru, līdzjūtīgu, pilnīgi atvērtu, jo vai nu tava sirds ir kļuvusi maigāka, vai arī ciešanas liek tev justies tā, it kā nebūtu, ko zaudēt.”

Lielas ciešanas un liela mīlestība laikam ir vienīgie ceļi, kas spēj cilvēku patiesi pārveidot. Bērna zaudējums ietver abus – gan lielu mīlestību, gan nepanesamas ciešanas.

Esmu pateicīga Dievam, ka vairs nemeklēju atbildi uz jautājumu, kāpēc tā notika, un esmu atradusi ceļu ārā no tā visa. Gribas ticēt, ka man ir izdevies uziet uz atvērtības ceļa.

Sajūtas

Pārlasīju to, ko biju uzrakstījusi 2 mēnešus pēc notikušā. Apzināti nevēlos toreiz rakstītajā neko mainīt. Tas ir tas, kā jutos toreiz. Redzu, ka esmu vērsusi daļu savu dusmu pret mediķiem. Lai gan ir lietas, ko varēja darīt savādāk un profesionālāk, nudien nezinu, vai tas būtu garantējis veiksmīgu grūtniecību. Tagad es vairs nejūtu dusmas.

Trulās sāpes ir pazudušas. Tomēr ar retu, bet zināmu regularitāti “sabrūku”. Domāju, ka tas ir normāli. Kaut kas krājas, krājas manī, un tad vienā brīdī vadzis lūst un “noraujos”. Izraudos, padomāju, un eju tālāk. Šobrīd ir piedzimuši arī visi tie draugu un paziņu bērni, kas bija gaidīti vienlaikus ar mūsu Miķelīti. Kopā 6. Es izjūtu zināmu distanci, taču neļauju sev pilnībā izvairīties no šo draugu satikšanas. Mācītājs Juris Rubenis saka labu līdzību par izvairīšanos no tā, kas mūs sāpina un biedē. Mūsu bailes ir kā draudīgs lauva. Mēs varam mēģināt izvairīties no tā – palaist lauvu brīvībā dziļā mežā, lai uz to nebūtu jāskatās, taču tad katra pastaiga mežā kļūs par draudīgu piedzīvojumu. Otra iespēja ir piesiet lauvu pie koka, drošā, bet redzamā attālumā. Izbaidīties kārtīgi, līdz zobu klaboņai, taču zināt, ka tas ir piesiets un paturēt to acīs. Tā ir arī mana taktika – es neizvairos no mazuļiem, bet es sev arī nespiežu teikt, ka tas mani nesāpina. Esmu godīga pret savām sajūtām šajā ziņā. Arī, ja draudzenes ieslīgst savās māmiņu sarunās manā klātbūtnē, es necenšos viņas nosodīt, ka ir neiejūtīgas pret manu zaudējumu, es brīdi paklausos un tad nemanāmi aizslīdu. Domāju, nebūtu godīgi liegt viņām priecāties, tāpat kā man – skumt.

Ik pa brīdim uzduros kaut kam, kas man to visu atgādina. Mātes pase, analīzes, datumi, Miķeļa vārda diena, potenciālais dzimšanas dienas datums, vizīte pie ārsta, māsas puika, kuram šobrīd pusgads. Taču, kā jau teicu, tas mani vairs neapdullina un neizsit no līdzsvara. Ir skumji, bet es skatos uz priekšu.

Droši vien tāpat kā daudzi citi ar līdzīgu pieredzi, esmu mocījusi sevi, savus līdzgaitniekus un Dievu ar jautājumu – bet kā lai es zinu, vai vispār drīkstu, vajag domāt par nākamo bērniņu? Loģiski, ka nelaimīgā pieredze biedē. Pavisam nesen jau pieminētajā Ričarda Rora grāmatā izlasīju šādu atbildi: “Kad pakļaujies bailēm un nedrošībai, dzīve var tapt par nebeidzamu apdrošināšanas polišu komplektu. Tavs īsais laiks uz Zemes var kļūt patiešām mazs un piepildīts ar pašaizsardzības instinktu.”


Lēmums rīkoties
Jau drīz pēc Miķeļa zaudējuma es nolēmu, ka darīšu visu, ko varu, lai citām mammām un tētiem, kas piedzīvo bērniņa zaudējumu, nav jādomā par lietām, par kurām šajā smagajā laikā galīgi nevajadzētu domāt. Piemēram, saņemt emocionālu un garīgu atbalstu, cieņpilni atvadīties un apglabāt savu bērniņu, izmantot tās pašas pēcdzemdību tiesības, kādas pienākas vecākiem, kuru bērni piedzimst sveiki un veseli.


Es pievienojos mazai, bet spēcīgai cilvēku grupiņai – Torņakalna draudzes mācītājam Linardam, P. Stradiņa slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta kapelānei Leldei un Gustava mammai Martai, kas jau bija daudz paveikuši šajā ziņā. Bija tapusi mājas lapa dveseludarzs.lv, iedibināta laba prakse Stradiņa slimnīcā attiecībā uz nedzīvi dzimuši bērnu cieņpilnu apglabāšanu u.c.


Mēs nolēmām, ka ir jāiet tālāk, plašāk. Jāsakārto šī novārtā pamestā joma visā Latvijā. Un šobrīd mēs jau esam ceļā uz likumdošanas sakārtošanu, kas ļautu vecākiem, neatkarīgi no grūniecības ilguma zaudējuma brīdī, atvadīties un apglabāt savu bērniņu, saņemt pabalstu un atvaļinājumu, kā arī informatīvas un izglītojošas programmas īstenošanu, tostarp grāmatas izdošanu, vecākiem un medicīniskajam personālam.


 

Tā notiek ar daudziem
Mūsu plānoto aktivitāšu ietvaros mēs veicām sabiedrības aptauju par nedzīvi dzimušu bērniņu problemātiku Latvijā. Izrādās pat 65% cilvēku ir saskārušies ar bērna zaudējumu grūtniecības laikā personīgi vai zina kādu, kas ir zaudējis bērnu grūtniecības laikā. Aptuveni 30% sieviešu, pāru, ģimeņu piedzīvo sava gaidāmā bērna zaudējumu. Ja pieņem, ka Latvijā gadā vidēji piedzimst 20 000 bērnu, tad nepiedzimst 6000. Lielākoties (aptuveni 65% gadījumu) tas notiek līdz trešajam grūtniecības mēnesim, ko pieņemts uzskatīt par “nedrošu” laiku, tāpēc arī  sievietes, pāri visbiežāk vairās paziņot par gaidāmo bērnu līdz trešā grūtniecības mēneša beigām. Atlikušie 35% (pēc iepriekšējā pieņēmuma par dzmušo skaitu Latvijā, aptuveni 2000 bērnu) gadījumu no pātrūkušajām grūtniecībām notiek 4.-9. grūtniecības mēnesī. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēs esam nolēmuši sakārtot šo jautājumu, jo tas skar tik daudz cilvēku mūsu valstī.
 

Paldies mazajam
Es esmu pārliecināta, ka šie labie, pašaizliedzīgie cilvēki – Linards, Lelde, Marta, kurus satapu, ejot cauri zaudējuma sāpēm paši būtu sakārtojuši visas šīs lietas bez manas līdzdalības, tomēr man gribas domāt, ka tajā visā ir liels mana mazā Miķelīša un ikviena zaudēta bērniņa nopelns.

Visur, kur ejam un ieminamies par saviem plāniem, durvis veras un cilvēki ir atsaucīgi. Es ticu, ka mums izdosies.
 

Paldies Tev, manu puisīt.



Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Viedokļi