Cilvēks – gēnu vai audzināšanas rezultāts?

Gaidot bērniņu vai plānojot to adoptēt, cilvēki sastopas ar Nezināmo. Nereti šķiet, ka vecāki, audzinot bērnu, cenšas dot viņam visu to labāko, bet rezultāts izpaliek. Kam ir noteicošā loma mūsu rakstura tapšanā – gēniem vai audzināšanai un videi, kurā augam?

Varam apgalvot, ka teorētiski jau viss iedzimtais ir maināms (pat dzimums), tikai jāatceras, ka pastāv jautājums – par kādu cenu?

FOTO: Shutterstock.com

Varam apgalvot, ka teorētiski jau viss iedzimtais ir maināms (pat dzimums), tikai jāatceras, ka pastāv jautājums – par kādu cenu?

Ar ko jārēķinās vecākiem, adoptējot vai pieņemot bērnu, kura radu raksti nav zināmi? Ja šobrīd viss šķiet kārtībā, varbūt "sliktā" iedzimtība izpaudīsies līdz ar pusaudža vecumu? Kāds bērns būs raksturā? Vai "atsities" mātē? Vai nebūs tāds pats dzērājs kā viņa tēvs un vectēvs? Ja bērna vecāki sēž cietumā, cik liela iespēja, ka arī bērnam būs tieksme pārkāpt likumu? Vai "sliktu" iedzimtību var labot? Šajā rakstā mēģināšu meklēt atbildes uz šiem jautājumiem.
 

Pastāv daudzas teorijas, kas analizē cilvēka personības tapšanas ceļu. Teorētiķi joprojām diskutē par to, kas īsti ir personība, bet viens gan ir skaidrs – personības attīstība nebeidzas pusaudža vecumā, tā turpinās visu dzīvi. Tikpat neapstrīdama patiesība ir arī tā, ka pirmie dzīves gadi ir noteicošie personības izveidē. Pēdējo gadu atklājumi arvien apstiprina to pārdzīvojumu lomu, kas izjusti, vēl tikai atrodoties mātes ķermenī. Pierādīts, ka nelabvēlīgi apstākļi, piemēram, emocionāls stress, grūtnieces slimības vai viņas organismā nonākušās toksiskās vielas (alkohols, bez kontroles lietoti medikamenti u.c.) var radīt pārmaiņas bērna centrālajā nervu sistēmā, kā arī citos orgānos. Psihodinamiskās teorijas pārstāvji uzskata, ja māte pārdzīvo emocionālu stresu, arī auglis reaģē un atkarībā no sava pakāpeniski veidojošā rakstura dusmojas vai skumst. 
 

Ja runa ir par personības rakstura iezīmēm, tad ne vienmēr var dot viennozīmīgu atbildi, vai tās ir iedzimtas, grūtniecības laikā, dzemdību traumas rezultātā vai pirmā dzīves gada laikā iegūtas.


Kas mūsos ir dabas dots?
Iedzimtība ir cilvēka attīstības priekšnoteikums. Genotipiskie faktori tipizē attīstību, t.i., nodrošina ārējā izskata genotipiskās programmas realizāciju. Tieši tādēļ "homo sapiens" sugai piemīt spēja staigāt uz divām kājām, komunicēties ar valodas un roku palīdzību universialitātē. Bez tam genotips arī individualizē attīstību. Ģenētiķi ir atklājuši milzīgu poliformismu (vairāku ģenētiski atšķirīgu formu pastāvēšanu vienā un tai pašā sugā), kas nosaka cilvēku individuālās īpatnības. Cilvēciskā genotipa potenciālo variantu skaits ir 3 x 1047, bet uz zemeslodes dzīvojošo cilvēku skaits ir tikai 7x1010.  Līdz ar to katrs cilvēks ir unikāls ģenētisks eksperiments, kurš nekad netiks atkārtots.

Vecāku un pēcnācēju pazīmes var atšķirties, taču pēcnācēji vienmēr manto pazīmju un īpašību ģenētiskos faktorus – gēnus, kuru iedarbība var izpausties turpmākajās paaudzēs. Ne katra pazīme, gan labvēlīgā, gan patoloģiskā, kas ir vienam vai abiem vecākiem, parādās arī bērnos. Pazīmes iedzimst saskaņā ar ģenētikas likumiem. Grūtības prognozēt rada arī tas, ka joprojām pilnībā nav atklāta katrā gēnā esošā informācija, kā arī pastāv daudzveidīgas gēnu kombinācijas – vairāki gēni atbild par kādu pazīmi.

Iedzimtība lielā mērā nosaka ķermeņa konstitūciju, tā morfoloģiskās un funkcionālās īpatnības. Iedzimtība ļoti būtiski ietekmē cilvēka uztveres jeb sensorās (redzes, dzirdes u.c.) īpatnības. Tomēr pat dominējošo pazīmju parādīšanos var ierobežot dažādi endogēni (organisma iekšējie) un eksogēni (ārējie) faktori. Genotips uzskatāms par attīstības plānu, kas realizējas organisma mijiedarbībā ar vides apstākļiem.

Visai spilgti iedzimtība izpaužas vecāku dotību pārmantošanā. Skatot cilvēka spēju veidošanos, ļoti uzskatāmi redzams, kāds ir lomu sadalījums iedzimtībai un audzināšanai. Spējas ir individuālās īpatnības, kas nodrošina konkrēta darbības veida apgūšanas un izpildes precizitāti un ātrumu. Spēju pamatā ir dotumi un apdāvinātība. Dotumi ir dabiskie, iedzimtie priekšnoteikumi spēju attīstībai. Piemēram, lai attīstītos muzikālas spējas, jābūt noteiktai iekšējās auss uzbūvei, pirkstu garumam vai lokanībai. Tomēr dotību un apdāvinātības esamība nebūt nenozīmē, ka attīstīsies spējas. Lai tās realizētos, nepieciešama noteikta attīstoša vide, mērķtiecīga audzināšana.

Pēc līdzīgas shēmas var analizēt jebkuru iedzimtu īpašību – tā var spilgti noteikt cilvēka funkcionēšanu, bet, ja netiks radīti piemēroti apstākļi, tā neizpaudīsies vai izpaudīsies deformētā veidā.

Svarīgākais, kas jāzina, domājot par raksturu, ir tas, ka iedzimtība lielā mērā nosaka temperamentu, bet temperaments ir pamatā raksturam. Raksturu kā sarežģītu cilvēka psihisko sistēmu lielā mērā ietekmē audzināšana un sociālā vide, tomēr tas balstās uz temperamenta īpašībām. Tieši tāpēc, lai arī kopumā cilvēki ir ārkārtīgi atšķirīgi, tomēr ir iespējams saskatīt kopējas iezīmes un iedalīt cilvēkus pāris lielās grupās, kuras apvieno kas kopīgs. Temperamenta tips ir atkarīgs no indivīda nervu sistēmas darbības iedzimtajām īpatnībām – nervu procesa spēka, kustīguma, līdzsvarotības.

Rakstura īpašības var nedaudz koriģēt temperamenta izpausmes, bet pašos pamatos tās nav maināmas (nav iespējams emocionālu, jūtīgu cilvēku padarīt par atturīgu; lēns skolēns nekļūs par elastīgu un ātri reaģējošu, holēriķis nekļūs par flegmātiķi vai otrādi).

Un tomēr dzīve parāda, ka ne viss ir tik vienkārši kā teorijā. Daži cilvēki ar gadiem kļūst aktīvāki, kas nozīmē – mazāk flegmātiski. Citi ar gadiem kļūst noteiktāki, nemetas ar galvu pret sienu, kļūst prātīgāki un spēj gaidīt, kas senāk nebija iespējams – tātad kļūst mazāk holēriski. Rezultātā arvien vairāk cilvēku ir pieskaitāmi sangviniķiem, kas arī ir dominējošais temperamenta tips pieaugušo vidū. 

Ne vienmēr šādas pārmaiņas notiek dabiskā un nesāpīgā veidā, it sevišķi bērnībā. Nereti vecākiem ir grūtības pieņemt bērna temperamentu – pārmēru aktīvais, enerģiskais, ne mirkli mierā neesošais bērns sagādās nopietnas raizes flegmātiskākiem radiniekiem vai skolotājiem. Cīņa ar temperamentu – aizrādījumi, sodi un aizliegumi noved pie t.s. Pirra uzvaras – bērns uz brīdi nobremzēs, bet pēc tam kļūs vēl uzbudinātāks, hiperaktīvāks, vispār "bez bremzēm". 

Nereti parādās arī tiki (atkārtotas, ātras, no gribas neatkarīgas muskuļu kontrakcijas) vai vispārējs nekontrolēts ķermeņa kustīgums. Rodas nervu sistēmas traucējums, un rezultātā bērns ne tikai nekļūst mazāk holērisks, bet kļūst pat divkārt holērisks – neirotisks. 


Bērns flegmātiķis, ko tik grūti iekustināt un pēc tam nezini, kā apstādināt, visbiežāk no vecākiem, kuri viens vai abi ir holēriski, saņems steidzināšanu, stimulēšanu, nosodījumu. Un tā vietā, lai kļūtu aktīvāks, bērns kļūst vēl bremzētāks, pat inerts. Rezultātā bieži novērojama enurēze, jo nervu sistēma tiek pārslogota un signālu uztvere smadzenēs ir traucēta. Ne mazāk sarežģīti ir ar sangviniķiem, kuri pēc vecāku raksturojuma ir vienlaicīgi kā "bez bremzēm", hiperaktīvi un pilnīgi bremzēti, it sevišķi tad, kad runa ir par pienākumu rūpīgu veikšanu. Bērns ir pāruzbudināts no nemitīgiem pamudinājumiem, vecāku nepacietības un aizliegumiem. Šāds bērns kļūst par pseidoholēriķi vai pseidoflegmātiķi, jo bremzēšanas un uzbudinājuma procesi smadzenēs ir traucēti. Bieži pavadoņi tam ir stostīšanās, enurēze, tiki vai neirastēnija. Šāda situācija atklāj, kādas sekas var sagaidīt, ja neņemam vērā un neprotam izmantot iedzimtības noteiktos ierobežojumus.

Mēs varam apgalvot, ka teorētiski jau viss iedzimtais ir maināms (pat dzimums), tikai jāatceras, ka pastāv jautājums – par kādu cenu?


Pētījumi pierāda, ka emocionālā stabilitāte, ekstraversija – intraversija, altruisms, kautrība un biklums tiek noturīgi mantoti. Mēreni izteikts ģenētiskais komponents, ko var mantot, pieder atsvešinātībai, agresivitātei un tieksmei uz panākumiem, kā arī līdera pozīcijai, iztēlei, labklājības izjūtai.


Vides loma
Piedzimstot cilvēks ir tikai "iespēja". Mēs visi augam un maināmies, tāpēc nevar uzskatīt, ka saglabāsim neskartu savu dabisko būtību. Laiks, notikumi, dzīve atstāj iespaidu uz mūsu pārdzīvojumiem, jūtām, vajadzībām, veidojot neatkārtojamu raksturu un personību. Vai mēs no neglītā pīlēna kļūstam par gulbi vai tieši otrādi – no saulainās bērnības, no tīriem, naiviem un uzticīgiem kļūstam skeptiski, neticīgi un agresīvi? "Dzīve viņu tādu padarīja" – mēs sakām.

 

Patstāvības veidošanās notiek līdz 3 gadu vecumam, kad bērns mācās rāpot, staigāt, atvērt un aizvērt, turēt un mest. Ja vecāki ļauj bērnam darīt to, ko viņš spēj, nesteidzina, tad viņš ātri iemācās regulēt savu muskuļu darbību, vadīt savas vēlmes un reizē arī sadarboties ar apkārtējo vidi. Darba mīlestības vai, tieši otrādi, nepilnvērtības sajūtas rašanās kritiskais periods ir 6 – 12 gadu vecums.

 

Lai uzsvērtu vides kā psihiskās attīstības faktora nozīmi, saka – par personību nepiedzimst, par personību kļūst. Saistībā ar šo der atcerēties V. Šterna konverģences teoriju, ar kuru saskaņā garīgā attīstība ir iekšējo datu un ārējo attīstības apstākļu sakarības rezultāts. Paskaidrojot savu pozīciju, V. Šterns raksta: "Garīgā attīstība nav vienkārša iedzimto īpatnību izpausme, bet arī ne vienkāršota iegūto īpatnību izpausme, tas ir iekšējo datu un ārējo attīstības apstākļu konverģences rezultāts. Ne par vienu funkciju vai īpatnību nevar jautāt, vai tā rodas no iekšienes vai ārienes, bet jājautā – kas tajā rodas no iekšienes un kas no ārienes?"


Jā, bērns ir bioloģiska būtne, bet, pateicoties sociālās vides ietekmei, viņš kļūst par cilvēku, personību. L. Vigotskis ieviesa jēdzienu "attīstības sociālā situācija", pamatojoties uz to, tika veikta abu psihiskās attīstības faktoru – bioloģiskā un sociālā – mijiedarbības kā dialektiskās vienības analīze. Viņš parādīja, ka psihes izmaiņas notiek ar kultūras un sociālo zīmju apgūšanas un izmantošanas starpniecību, no kurām visbūtiskākās ir valoda un runa. Cilvēka runas apgūšanas un pielietošanas process "cilvēcisko" psihi. Tai pašā laikā jebkura psihiskā attīstība norit, pamatojoties uz sociālo programmu un tās kontrolē. Šī programma ir virzīta uz cilvēka aktivitātes organizēšanu, un mūsu sabiedrībā tās ir mācības un audzināšana.

Piederība noteiktai kultūrai, sociāli ekonomiskajam slānim un katras ģimenes unikālajai videi ar socializācijas palīdzību ietekmē indivīda paštēlu, savstarpējās attiecības ar citiem cilvēkiem, vajadzības un to apmierināšanas veidus, kā arī mērķus, kurus indivīds tiecas sasniegt.

K. Leongards raksta, ka cilvēka uzvedība ir atkarīga arī no tā, kādā ģimenē viņš ir uzaudzis, kādā skolā mācījies, kas viņš ir pēc profesijas un kādā sabiedrībā uzturas. Diviem cilvēkiem, kuri pēc dabas sākotnēji ir līdzīgi, vēlāk var būt maz kopēja, bet, no otras puses, dzīves apstākļu līdzība var izveidot līdzīgas īpašības un reakcijas cilvēkiem, kuri būtiski atšķiras.


Piemēram, neskatoties uz to, ka vienā ģimenē bērniem ir vieni un tie paši vecāki un tie aug vienādos apstākļos, viņiem tomēr neveidojas identiska sociālā vide. Bērna pozīcija ģimenē, vecāku ievirzes un vērtības mainās, piedzimstot nākamajam bērnam. Noteiktas psiholoģiskās īpatnības raksturīgas tieši konkrētai bērna pozīcijai ģimenē. Tā, pēc A. Ādlera uzskata, vecākais bērns ģimenē ir konservatīvs, tiecas pēc varas un līdera pozīcijas. Tāpēc bieži vien viņš ir ģimenes vērtību, ieviržu un morālo standartu glabātājs. Vienīgie bērni pārāk ilgi un daudz tiek pakļauti mātes kontrolei, tādēļ par viņu raksturīgām iezīmēm var kļūt atkarība, egocentrisms un grūtības attiecību nodibināšanā ar vienaudžiem. Otrajam jeb vidējam bērnam situācija attīsta tādas iezīmes kā godkāri un vēlmi konkurēt. Savukārt jaunākajos bērnos tiek bieži saskatīts cīnītāja un, iespējams, topošā revolucionāra gars.

Vispārliecinošāk ārvides noteicošo lomu cilvēka uzvedībā pierāda amerikāņu psihologu B. F. Skinnera un A. Banduras teorētiskie uzskati. Viņi galveno lomu personības iezīmju un uzvedības veidošanā piešķīra iemācīšanās un novērošanas procesiem. A. Bandura uzskata, ka bērni mācās, novērojot, lasot vai arī dzirdot par citu cilvēku uzvedību. Diemžēl novērošanas rezultātā cilvēks modelē ne tikai efektīvu un sociāli vēlamu uzvedību (sadarbību, altruistisku attieksmi), bet arī nevēlamu (agresīvu) un pat neciešamu uzvedību. 


Pētījumi Amerikā liecina, ka vidusmēra desmitgadīgs amerikānis pie televizora pavada vairāk laika nekā klasē (apmēram 30 stundas nedēļā). Un šis stāvoklis nemainās pēdējo 20 gadu laikā. Līdz 16 gadu vecumam nepilngadīgais televīzijas skatītājs noskatās apmēram 13000 slepkavību un daudzus citus vardarbības aktus. Tādēļ psihologi rekomendē, lai vismaz personīgajā līmenī vecāki ģimenē nedemonstrē agresīvas uzvedības modeļus un biežāk pozitīvi novērtē bērnu uzvedību, kura nav agresīva. Bez tam psihologi iesaka vecākiem ierobežot bērniem televīzijas pārraižu skatīšanās laiku, iepriekš izvērtējot to saturu, kā arī rosina kopīgi apspriest redzēto, lai bērniem veidotos kritiska attieksme pret televīzijas un kinofilmu sižetos atspoguļotajām ainām, kas ir vairāk radītas komercijas nolūkos, lai piesaistītu skatītāja uzmanību, nevis atspoguļotu īstenību.


Ģimenes loma
Ģimenē saņemtās audzināšanas un attiecību pieredzes loma rakstura un personības attīstībā netiek apstrīdēta. Un tomēr nereti cilvēkiem, kuri vēršas pie psihologa pēc konsultācijas, ir grūti pieņemt, ka viss nepatīkami pārsteidzošais bērnā ir lielākā mērā saistīts ar vecāku ietekmi nekā paša bērna personiskajām īpatnībām. Viņa zemapziņu negatīvi ietekmē vecāku problēmas, dzīves veids, kā arī tas, no kā tie savā dzīvē atsakās, atmosfēra ģimenē, atklātības un patiesuma trūkums, audzināšanas metodes, vecāku neapzinātie kompleksi un rakstura īpatnības. Bieži vien, dzīvojot kopā bērna dēļ, vecāki neapzināti risina tikai savas problēmas.

 

Problēmas rada tas, ka bieži vien bērnus audzina pieaugušie, kas paši vēl nav izveidojušies kā personības. Cilvēks ir tālu no pilnības un, savas nepilnības apziņas mākts, viņš uzņemas bērna audzināšanu, nereti mierinot sevi ar domu, ka to, kas netika veikts viņa audzināšanā, var izlabot, audzinot nākamās paaudzes. 

Reklāma
Reklāma

 



Vairāki personības attīstības pētnieki secinājuši, ka personība attīstās pakāpeniski, izejot vairākas attīstības stadijas. Atkarībā no apstākļiem un audzināšanas, kas konkrētajā dzīves periodā piedzīvoti, personība iegūst sociāli pieņemamas, veselumu stiprinošas iezīmes, vērtības, ievirzes vai arī tieši otrādi – iestrēgst attīstībā vai iegūst iezīmes, kas apdraud harmonisku dzīvi. 

Z. Freids uzskatīja, ka veiksmīgu stadiju nomaiņu bērna attīstībā (respektīvi, attīstību) nosaka divi faktori: iegūtā frustrācija (nespēja sasniegt nozīmīgu mērķi un apmierināt savas vajadzības) un saņemtās rūpes, mīlestība. Piemēram, ja bērna agrīnajā attīstības stadijā instinktīvās vajadzības (zīšana, košana) netiek apmierinātas, rodas frustrācija, un attīstība tiek kavēta. Toties, ja bērns saņem pietiekami daudz mīlestības un rūpju, attīstība noris sekmīgi. Pēc Freida – jau zīdaiņa vecumā nostiprinās tādas iezīmes kā dzīvesprieks, optimisms vai pesimisms, kā arī uzticība, tieksme ķildoties, tendence dominēt, ekspluatēt citus, apmierinot savas vajadzības. Līdz 3 gadu vecumam nostiprinās tādas iezīmes kā ietiepība, skopums, punktualitāte, pedantisms, sadistiska cietsirdība.

Plaši pazīstama ir Ē. Ēriksona personības attīstības teorija, kurā pierādīts katra vecumposma attīstības uzdevums un vecāku attieksme, kas vajadzīga, lai bērnam izveidotos nepieciešamās iezīmes. Tā, piemēram, patstāvības veidošanās notiek līdz 3 gadu vecumam, kad bērns mācās rāpot, staigāt, atvērt un aizvērt, turēt un mest. Ja vecāki ļauj bērnam darīt to, ko viņš spēj, nesteidzina, tad viņš ātri iemācās regulēt savu muskuļu darbību, vadīt savas vēlmes un reizē arī sadarboties ar apkārtējo vidi. Darba mīlestības vai, tieši otrādi, nepilnvērtības sajūtas rašanās kritiskais periods ir 6 – 12 gadu vecums. Līdz pat cilvēka nāvei viņa personība attīstās un iegūst arvien jaunu spēku. Kā pats pēdējais mūsu uzdevums vecumdienās, pirms nāves, ir pārvarēt izmisumu un iegūt dzīves gudrību.

Bērnībā saņemtā ģimenes audzināšana lielā mērā nosaka to, vai cilvēks kļūs par pilnvērtīgu personību vai tikumisku kropli. Problēmas rada tas, ka bieži vien bērnus audzina pieaugušie, kas paši vēl nav izveidojušies kā personības. Cilvēks ir tālu no pilnības un, savas nepilnības apziņas mākts, viņš uzņemas bērna audzināšanu, nereti mierinot sevi ar domu, ka to, kas netika veikts viņa audzināšanā, var izlabot, audzinot nākamās paaudzes. K.G. Jungs brīdina, ka šis uzskats ir maldīgs, jo nevar bērnā izlabot tās kļūdas, kuras pieaugušie paši pieļauj. Bērni nav tik dumji, kā nereti iedomājas pieaugušie. Viņi nojauš, kas ir īsts un kas ir viltots. Vecākiem un cilvēkiem, kas nodarbojas ar audzināšanu, pirmkārt, jāpārvar savas nepilnības.

Jau pirms vairākiem gadsimtiem viens no psiholoģijas pamatlicējiem K.G. Jungs ieteica vecākiem 3 svarīgas lietas, kas nav zaudējušas aktualitāti arī mūsdienās:

  • Neizvairīties no savas dzīves dvēseliskajām problēmām, melīgi manipulējot un mākslīgi saglabājot savu neapzināto stāvokli; 
     
  • Godīgi pieņemt grūtības, izgaismot savas dvēseles tumšos kaktus; 
     
  •  Atzīt savus maldus, atklāties kādam saprotošam cilvēkam.

 


Zagšanas un alkoholisma gēns
Zagšana un alkoholisms ir tās lietas, par kurām, audzinot bērnu, aizdomājas daudzi vecāki un pedagogi. Kādēļ ārēji it kā kārtīgā ģimenē bērns pusaudža gados pēkšņi tiek pieķerts zogam vai kļūst pilnīgi nekontrolējams, sāk klaiņot? Ja bērns ir adoptēts, ļoti bieži tas tiek norakstīts uz "slikto" iedzimtību. Nereti ir gadījumi, kad vecāki, kuri adoptējuši bērnu, atsakās no viņa, sakot – mēs darījām visu, ko varējām, bet pret gēniem cīņa ir bezcerīga. Tomēr psiholoģijas zinātne pierādījusi, ka pat tad, ja ģimenē ārēji viss šķiet kārtībā, ne vienmēr tas tā ir. Piemēram, pierādīts, ka nekas tik ļoti neietekmē bērnu, kā neizpausti vecāku noslēpumi.

Acīmredzami, ka atkarības un likuma pārkāpšanas problēmas atkārtojas dzimtās no paaudzes paaudzē, tomēr ir pārliecinoši pierādījumi, ka tas nav ģenētikas dēļ, bet gan psiholoģisko problēmu dēļ, kas netiek atrisinātas jau daudzu paaudžu garumā un tiek mantotas. Bioloģisko faktoru nozīme var parādīties vienīgi tad, ja bērnam jau embrionālajā attīstības periodā ir bijusi saskare un ir izveidojusies atkarība no alkohola vai citām ķīmiskām vielām, kuras topošā māte ir lietojusi grūtniecības laikā. Tad kā sekas var būt traucētas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.


Spēcīgās psihiskās atkarības sākums reti kad ir saistāms ar alkohola vai narkotiku ķīmiskajām īpašībām. Nevar uzreiz kļūt par narkotiku upuri vai iegūt atkarību tikai no vēlmes izjust kaut ko jaunu vai no sliktu draugu ietekmes. Postošās darbības pamatā vienmēr vairāk vai mazāk ir mēģinājums risināt psihiska rakstura problēmas, lietojot atkarību izraisošas vielas. Alkoholisms vai narkomānija vienmēr ir aktīva, bet tikai daļēji apzināta tiekšanās atbrīvoties no tādām izjūtām, kas saistītas ar smagām psihiskām problēmām.


Jau piedzimstot cilvēks ir nodrošināts ar dažādiem izdzīvošanas psiholoģiskajiem un fizioloģiskajiem pašaizsardzības mehānismiem. Psiholoģisko aizsargmehānismu uzdevums, pirmām kārtām, ir aizsargāt personas ārkārtīgi jūtīgo domu un jūtu pasauli no pārlieku lielas un spēcīgas piepūles. Šī aizsargsistēma it īpaši trausla ir pašā dzīves pirmsākumā, kā arī pirmajos attīstības gados. Pie pārāk lielas piepūles šie aizsargmehānismi var tikt pārslogoti. Pārslodze var novest pie tā, ka tie nebalsta iekšējo līdzsvaru, bet sāk apdraudēt cilvēka psihisko veselību un neļauj veidoties harmoniskām sociālām attiecībām ar citiem cilvēkiem.

Narkomānijas priekšnoteikumi tiek iegūti ļoti agrīnā dzīves posmā, bet tie nav iedzimti, tas nozīmē, ka bērns var kļūt atkarīgs gan ģimenēs, kur tik tiešā veidā tas nebija izpaudies, savukārt narkomānu ģimenē dzimis bērns ne vienmēr būs narkomāns, it sevišķi tad, ja tiks mainīti bērna dzīves apstākļi.


Atkarību (līdzīgi vai no vielām vai azartspēlēm, vai neveselīgām attiecībām) var skatīt kā nespēju tikt galā ar dzīvi citā veidā, kā tikai kļūstot atkarīgam. Šādā gadījumā jautājums ir par to, kādus veidus savas dzīves laikā iemācās bērns, lai tiktu galā ar grūtībām. Arī zagšanai vienmēr ir kāda iekšēja jēga, savā ziņā kleptomānija vai zagšana ir veids, kā bērns vai pusaudzis neapzināti (retāk apzināti) risina kādu iekšēju problēmu. Šis veids var nostiprināties un saglabāties pieaugušam esot. Iespējami vairāki izskaidrojumi:

  •   zagšana kā manipulatīva attieksme pret vecākiem, lai pievērstu sev vairāk uzmanības; 
  •   zagšana kā agresīva uzvedība, lai mazinātu iekšējo sasprindzinājumu vai simboliski sodītu citus (vecākus), pakļaujot sevi briesmām; 
  •   zagšana kā pāridarījuma hiperkompensācija – cilvēks uzskata, ka viņam nodarītais pāridarījums dod morālas tiesības zagt; 
  •   zagšana, lai kompensētu pārāk zemu pašcieņu.



Brīvība būt tam, kas tu esi
Psihoterapeits O. Ranks uzskatīja, ka galu galā cilvēks pats ar radošās gribas palīdzību veido savu personību un ka neirožu iemesls ir tieši šādas radošās enerģijas trūkums pacientiem. Brīvība – tas ir personības eksistences pamatprincips un obligāts priekšnosacījums. Tieši brīvība atšķir cilvēku no dzīvnieka, jo cilvēks spēj saraut nepārtrauktu stimulu un reakciju ķēdi, kurai pakļaujas dzīvnieki. Veselais saprāts var apvaldīt dažādus impulsus, uzturot tos neatrisinātas pretrunas līmenī, līdz nebūs pieņemts izšķirošs lēmums par labu kādam no tiem. Neskatoties uz iedzimtības un sociālās vides determinantēm (noteicošajiem faktoriem), cilvēks attīstās un veido savu raksturu ar zināmu izvēles brīvību.


 

Literatūra:
Olūtnika A. Psiholoģijas teorētiķu atziņas par bērna psihisko attīstību un ģimenes lomu tajā, Rēzeknes 
Augstskola, 1999.
Volkerts J. Narkomānija, UNDCP, 1999.
Аверин В. А. Психология детей и подростков. Санкт-Петербург, 1998.
Психология и психоанализ характера. Самара, 1998.

 

Avots: Psiholoģijas Pasaule 2006/04
Autors: Dace Lasmane