Bērniem noteikti nav "jāaiziet" šodien, tik skaistā laikā...

Zvanīju viņam aizvakar, bet viņš neatbildēja, zvanīju vakar – arī tas pats. Arī šodien no rīta viņš necēla klausuli. Parasti viņš tā nedara. Zvanīju vēlreiz vakarā un viņš pacēla klausuli. Balss bija nekāda. Knapi runāja. Es prasīju, vai kas atgadījies, vai viss kārtībā? Viņš uzreiz neatbildēja. Prasīju, vai viņš ir darbā, vai nav slims? Teica, ka nē. Prasīju, kas ir noticis? Klusām, gandrīz čukstot viņš teica, ka tagad viņam galvenais rītdienu “pārdzīvot”... Nesapratu. Tāpēc prasīju konkrēti, kas ir noticis? Viņš teica, ka rīt bēres. Man pirmā doma bija par kādu no viņa radiem – māsa, brālis, varbūt draugs, vai kaimiņš – kāds viņa vecuma. Nekautrīgi pajautāju, kas aizgāja? Otrā galā bija klusums, bet jutu, ka viņš raud. Aldi (tā viņu sauc), “kas notika”, prasu? Un tad, caur šņukstiem, viņš pateica - “mazdēls”.

Tieši šobrīd – pavasarī, kad laukā silts un saulains, kad viss plaukst un zied, kad liekas, ka viss ir tik brīnišķīgi, un, ka visiem jābūt tik laimīgiem! Bet tieši šādā laikā viens mazs bērniņš “aiziet” jo vecāki “nenosargāja”. 

Mazdēls - puisītis, kuram vēl nebija pāris gadiņu. Varbūt tikai pusotrs. Bērniņš, kurš vēl nebija lāga iemācījies saukt “mammu”, vai “tēte”... Kurš tikko sāka spert savus pirmos solīšus dzīvē. Vēl Aldis pateica - “noslīka, nenosargāja”... 

Bērniņš aizgāja, jo vecāka viņu “nenosargāja” - kādu brīdi atstāja bez uzmanības. Neparūpējās, neveltīja to mazumiņu laika, kas paglābtu mazā bērna dzīvību... Tas bija tik traģiski un skumji! Tieši šobrīd – pavasarī, kad laukā silts un saulains, kad viss plaukst un zied, kad liekas, ka viss ir tik brīnišķīgi, un, ka visiem jābūt tik laimīgiem! Bet tieši šādā laikā viens mazs bērniņš “aiziet” jo vecāki “nenosargāja”. 

Un tad man likās, cik, mēs dažreiz tuvu esam tai robežai, kad no milzīgas laimes līdz neaprakstāmām sāpēm ir tik mazs solis (varbūt laika brītiņš). Varbūt mazliet laika, ko veltīt bērniņam, būtu glābis viņa dzīvību... Ikdienā skrienot, steidzoties pēc kaut kā, kas mums šķiet svarīgs, mēs pat nepamanām, ka zaudējam, vai varam pazaudēt to, kas patiešām ir svarīgs!

Tāpēc gribu teikt – samīļojiet savus bērnus, savus mazos vai lielos! Dodat viņiem laiku -visu, cik nepieciešams, un nemainiet to pret neko citu! Samīļojiet un neļaujiet viņiem jūsos vilties. Jo viņi grib dzīvot, un piedzīvot to, ko mēs viņiem tā vēlam! Nedusmojaties uz viņiem, bet, ja dusmojaties, tad ātri piedodiet! Viņi grib pieaugt, būt laimīgi, redzēt savu mammu un tēti gan šodien gan rīt! Un viņiem noteikti nav “jāaiziet” šodien, tik skaistā laikā...

Šādas skumjas pārdomas Facebook publicējis Atis Baumanis.