Iesaki ārstu:

  •   Vērtējums: 5/5
    Liiga Priede

    Loti sirsniga, mila, profesionals sava darba... Drosi var vinai uzticeties

Skatīt visus ārstus

Bērnu anekdotes. Labākajiem - balvas!

Smieklīgie aprīļa JOKU konkursa jociņi

  Aprīļa uzvarētājam balvā LEGO komplekts - LEGO® DUPLO Betmena alas izaicinājums, no 2 līdz 5 gadiem NEW 2017 Mammām un Tētiem kolektīvs ir izvēlējies aprīļa uzvarētāju un šo balvu iegūst Ilvija Tūtere - Zīberga! Apsveicam!   Sazinies ar mums (signe@mammam.lv) par balvas saņemšanu!     SMIEKLĪGĀ

Skatīt visus jokus

Bērnu sarunvārdnīca

  •  

    Betmens

    betens, Aleksandra, 3 gadi

    betenis, Kārlis, 4 gadi

  •  

    Kases aparāts

    bucucun, Kristaps, 2 gadi

    Kaspirātors, Patrīcija, 2 gadi

  •  

    Madara

    Maģis, Patrīcija, 2 gadi

» Adopcija

"Es esmu sistēmas bērns" - Karīnas stāsts par piedzīvoto bērnunamā (1)

Raksts / Adopcija | Skatījumi 6303

Šī ir viena no manām pēdējām bērnības dienu bildēm, pirms nokļūšanas "Sistēmā". Man ir apmēram pieci gadi. Patiesībā nav man daudz bilžu arī no šī dzīves perioda. Kad jau biju tādā vecumā, kad aizdomājos, ka tās vajag saglabāt - ļoti daudzas jau bija metamas ārā...

Foto no autores personīgā albūma

Nākamās bildes man ir no vienpadsmit gadu vecuma. Tās man tajā laikā sagādāja cilvēki, kuri uzskatīja par svarīgu man iedot atmiņas. Toreiz es to nemācēju novērtēt, bet tagad es esmu pateicīga katram, kurš iedeva man fotogrāfiju.

Es esmu bijušais "Sistēmas bērns". No 1.klases līdz 3.klasei es dzīvoju kādā internātskolā, kura atradās 200 km no manas dzimtās pilsētas, un no 5.klases līdz 9.klasei, es dzīvoju bērnunamā, kurš atradās manas dzimtās pilsētas rajonā.
Ar šo stāstu es gribu pastāstīt kā jūtas bērns, kurš ir nokļuvis "sistēmā" un jau kā pieaugusi sieviete analizēt, kāpēc "sistēmā" strādājošie cilvēki nonāk pie tā, ka sāk lietot vardarbīgas metodes.


Beigu sākums
Mana mamma ir slima. Viņai ir šizofrēnija. To, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, viņa pirmo reizi saprata, kad mācījās 8.klasē. Viņa ļoti nobijās no savām domām un uzticēja savas sajūtas skolas direktoram, kurš viņu nosūtīja pārbaudīties pie psihiatra. Psihiatrs viņu nosūtīja ārstēties uz Jelgavas bērnu psihiatrisko slimnīcu. Un ar to sliktās domas arī beidzās. Gadi gāja, un mamma pavisam aizmirsa par šo savu dzīves epizodi. Mācījās, dzīvoja, priecājās, iemīlējās, piedzimu es.
Uzreiz pateikšu, ka tēvs manā dzīvē ir tikai garāmejoša persona, kuru vairāk neminēšu, jo stāsts ir par mani kā "Sistēmas bērnu".
Es ļoti labi atceros to momentu, kad sajutu - kaut kas nav labi, kaut kas mainās. Mēs sēdējām zālītē pie autobusa pieturas, gaidot autobusu uz mūsu pilsētu, mamma izņēma no somas cigareti un sāka smēķēt. Es pirms tam nekad nebiju redzējusi viņu smēķējot. 

Es prasīju: Mammu Tu pīpē?
Viņa: Tikai vienu. Nepīpēšu vairāk.
Es: Jā nepīpē. Man nepatīk.

Tad es uzsāku kārtējo reizi sarunu par to, ka man nepatīk bērnudārzs, kurā eju un lūdzu, vai viņa nevar mani nevest uz turieni. Un viņa pateica - jā labi. Nomainīsim. 

 

Mājās viss vairs nebija kā agrāk. Mamma sāka arvien vairāk smēķēt, mūsu mājās parādījās mammas balsis, Amerikas prezidents Reigans, Dievs. Mani tas viss ļoti biedēja. Mamma arvien retāk izkāpa no gultas, smēķēja, sēdēja atspiedusi muguru pret dīvāna malu un vai nu skatījās vienā punktā sienā, vai aktīvi runāja ar balsīm. 

 


Un tas bija brīdis, kuru atceros kā starta punktu tam kā viss aizgāja "grīstē". Es sāku iet jaunā bērnu dārzā, kurā man patika, bet mājās viss vairs nebija kā agrāk. Mamma sāka arvien vairāk smēķēt, mūsu mājās parādījās mammas balsis, Amerikas prezidents Reigans, Dievs. Mani tas viss ļoti biedēja. Mamma arvien retāk izkāpa no gultas, smēķēja, sēdēja atspiedusi muguru pret dīvāna malu un vai nu skatījās vienā punktā sienā, vai aktīvi runāja ar balsīm.

Ik pa laikam viņa atcerējās par mani, saņēmās, uztaisīja ēst, parunāja, bet tad atkal ieslīga savā pasaulē. Es nesapratu kas notiek, es nesapratu kāpēc mamma pazūd no manis. Ik pa laikam viņa pieskrēja pie loga un skaļi bļāva pa visu pagalmu. Tas uzjautrināja citus bērnus. Es stāvēju blakus, raudāju un lūdzos, lai mamma izbeidz. Man uzmanību sāka pievērst bērnu dārzā. Audzinātāji sāka uztraukties par mani, bērnu dārza direktore izrādīja īpašu maigumu pret mani. Es viņai ļoti pieķēros. 

Tad kādu dienu, kad es spēlējos pagalmā, iznāca mamma, pienāca pie manis un sāka pīt bizes. Parādījās sveši cilvēki. Mamma sapina bizes un pazuda. Sveša tante man prasīja vai negribu aizbraukt pie bērnu dārza direktores. Es teicu, ka gribu. Kā jau teicu, tā sieviete man bija ļoti mīļa. Svešs onkulis mani aiznesa uz mašīnu. Es jutu, ka kaut kas nav kārtībā, bet nespēju līdz galam saprast kas. Kad mašīna bija kādu laiku braukusi, tantes man pateica, ka šodien nebrauksim pie direktores, ka mēs aizbrauksim uz kādu vietu, kur es padzīvošu ar citiem bērniem. Tad, manuprāt, man pirmo reizi pateica, ka mamma ir slima. Un tur es padzīvošu, kamēr mamma izveseļosies un tas noteikti nebūs ilgi. Es biju nobijusies un vainoju sevi. Es vainoju sevi, ka uzprasīju mammai nomainīt bērnu dārzu, jo ja es būtu palikusi iepriekšējā bērnu dārzā - mamma nesaslimtu. Ar šo vainas apziņu es nodzīvoju līdz 12 gadiem, kamēr neuzticēju to kādai sievietei, kura tajā laika posmā spēlēja svarīgu lomu manā dzīvē. Viņa man tad arī izskaidroja, ka tāda slimība nerodas no šādiem notikumiem. Līdz tam neviens man nepajautāja ko es jūtu un kā es jūtos. 


Internātskola
Internātskolu es atceros ļoti miglaini. Manu ķermeni vēl joprojām pārņem ass šausmu vilnis, kad mēģinu sakārtot atmiņas par šo laiku. 
Es miglaini atceros pirmo dienu. Atceros, ka mani ieveda milzīgā hallē, kur bija daudz bērnu, zilās skolas formās ar baltām apkaklītēm. Bērni bija sastājušies pa divi, grupās pa klasēm, un gaidīja, kad varēs iet uz ēdamzāli pusdienot. Tantes parunāja ar citiem tur esošajiem pieaugušajiem, pie manis kāds pienāca, pieveda pie pirmās klases bērniem. Tas kāds man teica: "Lūk Vija (vārds mainīts), dod viņai roku. Iesiet kopā ēst.". Kāds no bērniem bļāva: "Nedod roku, viņai uz rokām ir kārpas". Visi sāka smieties. Vija stāvēja ar pastieptu roku gaidot, un es pasniedzu viņai savu roku pretī. Mēs Internātskolā kļuvām par labākajām draudzenēm. Ironiski, bet pēc gadiem bērnu namā, viņa būs tieši tā persona, kura izprovocēs manis piekaušanu.

 

Neviens ar mani neparunāja, nepajautāja kā es jūtos, vienkārši ielika kā mazu skrūvīti kādā lielā mehānismā. Jutos es slikti. Man bija bail un es gribēju mājās. Pie mammas. Pat ar visām balsīm.

 


Ēdamzāle bija milzīga, varbūt man kā bērnam tā likās, bet atmiņā man tā ir milzīga, kurā sēž un ēd kādi 100 bērni. Trauki bija no alumīnija, alumīnija bļodas, krūzes, karotes. Es to ēdienreižu skaņu vēl joprojām dzirdu ausīs - kā skan alumīnija trauki, kā visi steidzās ātri jo ātri paēst, jo ēšanai bija noteikts laiks.

Neviens ar mani neparunāja, nepajautāja kā es jūtos, vienkārši ielika kā mazu skrūvīti kādā lielā mehānismā. Jutos es slikti. Man bija bail un es gribēju mājās. Pie mammas. Pat ar visām balsīm.

Man izveidojās jauns rituāls. Katru vakaru es lūdzu Dievu. Vairāk to varētu nosaukt par tirgošanos. Tas skanēja apmēram tā: "Mīļais Dieviņ. Lūdzu, lūdzu izdari tā, lai mamma ir vesela un es atgriežos mājās. Ja Tu to izdarīsi, tad es...." un tad es sāku uzskaitīt visu iespējamo, ko man nepatika darīt un ko es pat nevarētu izdarīt. 

Atceraties kā bērnībā meklējāt ceriņus ar nepāra ziedlapiņu skaitu? Es viņas apēdu kilogramiem un man bija tikai viena vēlēšanās: "Kaut mamma būtu vesela un es varētu braukt mājās". Citas meitenes plēsa margrietiņas, skaitīja mīl, nemīl. Es skaitīju: Braukšu mājās, nebraukšu mājās, braukšu mājās, nebraukšu mājās. Es ik uz soļa par to domāju: Ja es pārlekšu šim celmam - mamma paliks vesela. Ja es uzrāpšos šajā kokā - mamma paliks vesela. Ja es pārlekšu strautiņam - mamma paliks vesela. 


Un nekas nenotika
Pirmā klasīte mācījās tajā pašā ēkā, kurā mēs nakšņojām. No rīta piecēlāmies, pabrokastojām, tad gājām mācīties, papusdienojām, tad atkal mācības, mājasdarbi un launags (kuru varēja dabūt tikai tad, kad bija izpildīts mājas darbs) un tad drīkstēja līdz vakariņām iziet ārā pagalmā paspēlēties. Mums bija divas skolotājas. Viena bija ļoti sirsnīga un jauka, otra bija asa un kliedzoša. Atnākot uz internātskolu es īsti vēl nemācēju lasīt, bet ļoti ātri to apguvu. Kā motivatoru atceros tieši jauko skolotāju. Un man ļoti iepatikās lasīt. Es sāku lasīt visu pēc kārtas. Nešķirojot. Ka tik grāmata. Tas bija mans glābiņš - grāmatās es varēju paslēpties no realitātes. Tur bija cita pasaule, un pats galvenais - nebija internātskolas. 

Otrajā klasītē mēs jau gājām mācīties uz lielo skolu. Un palika tikai kliedzošā skolotāja. Viņas favorīts no mūsu klases bija puisis, kurš izcēlās ar savu nežēlību. Kad viņai vajadzēja kaut kur iziet, tad kārtības uzturēšanu viņa uzticēja viņam. Viņam ļoti patika visus notupināt uz ceļiem klases aizmugurē, likt izstiept rokas un tad ejot garām, kādam ar lineālu uzšaut. Es neatceros vai man trāpīja, tik atceros, ka bija ļoti bail.

Skolā mani glāba tas, ka man viegli gāja mācības. Mēs bijām divas meitenes, kuras jutās labi kardināli pretējās situācijās. Viņa bija ļoti kārtīga, pedantiska, bet viņai grūti gāja mācībās. Savukārt es biju nekārtīga, haotiska, bet mācības man nesagādāja nekādas problēmas. Mani lamāja kopmītnēs par to, ka esmu nekārtīga, cik nesmuki un nekārtīgi esmu piešuvusi apkaklīti (7-8 gadu vecumā), savukārt skolā slavēja. Viņai atkal otrādi: kopmītnēs slavēja cik viņa kārtīga, cik smuki apkaklīte piešūta, bet skolā lamāja, ka nevar iemācīties.


 

Internātskolā, lai noturētu kārtību un režīmu, mūs sodīja par to, ka esam bērni. Es pati vienreiz izcietu sodu par to, ka negāju laicīgi gulēt: 7 gadu vecumā, stāvēju tumšā hallē, kur auksta grīda, ar ieliektiem ceļiem un izstieptām rokām, uz kurām ir uzlikts spilvens.


Ziniet ir tāds joks, ka kad bērnam jāiet gulēt, viņam piemetas ēdamais, dzeramais un skrienamais (uz tualeti). Un tad mēs vecāki, ar sakostiem zobiem jožam uz virtuvi, pēc podiņa utt utt. Ja bērni atrodas vienā telpā divdesmit, tad viņiem ir vēl grūtāk aiziet gulēt. Gribas parunāt, pastāstīt kādu spoku stāstu, palēkāt. Internātskolā, lai noturētu kārtību un režīmu, mūs sodīja par to, ka esam bērni. Es pati vienreiz izcietu sodu par to, ka negāju laicīgi gulēt: 7 gadu vecumā, stāvēju tumšā hallē, kur auksta grīda, ar ieliektiem ceļiem un izstieptām rokām, uz kurām ir uzlikts spilvens. Es neatceros cik ilgi bija jāstāv, tik atceros, kad atnāca un prasīja: "Vai iesi tagad gulēt?", uz ko mēs parasti atbildējām: "Jā" un tad sekoja atbilde: "Nu pastāvi tad vēl, lai kārtīgāk miegs uznāk". 

Atceros, ka bija kāda meitene. Sandra. Viņai nāca virsū histērijas lēkmes, viņa ļoti skaļi, aurojot kā dzīvnieks raudāja. Un bieži sēdēja uz gultas malas un šūpoja sevi. Uz priekšu, uz atpakaļu, uz priekšu uz atpakaļu. Viņa to varēja darīt stundām. Tā viņa sevi mierināja. Citi bērni viņu sauca par psiho. Es bieži aizdomājos, kā viņai tagad iet...es gribētu ticēt, ka viss ir labi...

Kādu dienu atveda puisi no vecākajām klasēm. Baumoja, ka viņš ir atvests no kolonijas. Atceros dienu, kad viņš stāvēja halles vidū, ar garu vadu vai striķi rokā un ar spēku to sita pret sienu. Kā pātagu. Visi stāvēja apkārt, atkāpušies drošā attālumā un smējās. Smiekli bija nervozi un bailīgi. Visi baidījās, ka viņš var pagriezties un triekt vadu pret kādu no mums. Jo likās, ka viņš to var izdarīt.

Man ir ļoti grūti atcerēties par internātskolu ko labu. Jo viss labais saistījās tikai ar tikšanu prom no tās. Bet noteikti bija arī labas epizodes. Vienkārši priekš manis kā bērna tā bija tik liela trauma, ka apziņa nespēj to atcerēties.

Diezgan ātri, esot internātskolā, man parādījās hronisks gastrīts. Man pārmetoši teica: Tas no bada, ko piedzīvoji mājās. Man šis gastrīts pazuda 15 gados, aizejot no bērnu nama.
Gastrīts bija mans otrais glābiņš. Mani bieži sūtīja uz slimnīcām. No sākuma uz vietējo, pēc tam uz rajona. Slimnīcās es pavadīju ļoti daudz laika. Man vēl joprojām esot slimnīcās ir sajūta, ka esmu drošā vidē. Slimnīcās apkopējas, medmāsiņas, dakteres pret mani izturējās ar maigumu. Viņas juta man līdzi un ienesa siltuma sajūtu manā mazajā, nedrošajā, bailīgajā pasaulītē. Tagad, atskatoties atpakaļ, es pieļauju iespēju, ka mani arī paturēja slimnīcā ilgāk kā vajadzētu. Jo redzēja manas bailes no internātskolas.
 

Mamma, vēl joprojām esot savā pasaulē, ik pa laikam saņēmās un atbrauca pie manis. Tie man bija lieli svētki. Mamma vienmēr atveda daudz gardumus. Par cik viņa tajā pašā dienā netika atpakaļ - viņa varēja palikt pie manis pa nakti. Mēs gulējām vienā gultā. Tas bija mans laimes brīdis. Sajust blakus savu mammu. 


Gastrīta dēļ mani nosūtīja uz sanatoriju Jūrmalā. Sanatorijas laiks man asociējas tikai ar prieku. Neviens nezināja, ka esmu no internātskolas. Es varēju būt tāda kā visi citi. Es meloju un fantazēju par savu dzīvi. Šajā pasaulē mana mamma bija vesela un es biju laimīga jau no meliem sev pašai. Sanatorijā es sāku zagt. Citiem bērniem regulāri bija dažādi radinieku sagādāti gardumi. Man ļoti gribējās kaut ko no tā visa un es apzagu citus bērnus. Zagšanu protams pamanīja, bet nevarēja atrast vainīgo. Es sāku izmantot viltības. Nozagu un gabaliņu no zagtā ieliku vienas meitenes skapītī. Viņu "pieķēra". Bet pēc laika pieķēra arī mani - zagšanas laikā.

Mamma, vēl joprojām esot savā pasaulē, ik pa laikam saņēmās un atbrauca pie manis. Tie man bija lieli svētki. Mamma vienmēr atveda daudz gardumus. Par cik viņa tajā pašā dienā netika atpakaļ - viņa varēja palikt pie manis pa nakti. Mēs gulējām vienā gultā. Tas bija mans laimes brīdis. Sajust blakus savu mammu. Katru reizi, kad viņa atbrauca, es lūdzos: lūdzu ved mani prom. Man te ir slikti. Un kādu dienu viņa tā arī izdarīja - aizveda mani prom.


Mājas
Mājās es nodzīvoju gandrīz divus gadus. Neviens īsti neko neizdarīja ne mammai, ne man. Ar septembri es sāku iet mūsu pilsētas skolā 4.klasē. Mājās nekas nebija mainījies. Mammai bija balsis, ik pa laikam viņa mēģināja savākties un parūpēties par mani, bet tas viņai līdz galam nesanāca, jo balsis diktēja savus noteikumus. Skolā es biju no izsmejamajiem bērniem - netīra, ik pa laikam utaina, smirdēju un ierāvusies sevī. Arī pagalmā es biju izsmejamais bērns. Man bija pāris draugi, kuri man vēl joprojām ir tuvi, bet tā pa lielam - es baidījos no citiem bērniem, jo nekad nezināju, par ko mani izsmies šodien.

Skolā es meloju. Meloju, ka man ir skaistas lelles mājās, tas bija laiks, kad parādījās bārbijas, tās, kurām locījās kājas. Pēc maniem aprakstiem - mana māja bija  pils. Šo fantāziju uzburšanā man ļoti palīdzēja izlasītās grāmatas. 

Atceros, reiz divas meitenes no klases nāca man līdzi  uz mājām, lai es parādot tos visus labumus. Jo man protams neticēja. Es vēl joprojām atceros to sajūtu, ka visu ceļu domāju, ko tagad darīt. Ja godīgi, es neatceros, kā beidzās šis notikums. Atceros tik to pazemojuma sajūtu un to cik nožēlojama es jutos. 
Arvien vairāk es sāku justies "rasi zemāka", apdalīta, ne - Normāla, sliktāka. Un tas viss tāpēc, ka es pati biju vainīga - ja es nebūtu prasījusi nomainīt bērnu dārzu - mana mamma būtu vesela. Es pati esmu vainīga pie tā, ka esmu atbira, problēma. Tādas bija manas to laiku sajūtas. 

No mūsu mājas pagalma sāka parādīties cilvēki, kuri nespēja vienaldzīgi noskatīties uz to, kādā stāvoklī esmu. 
Atceros, kādu dienu gāju gar vienu logu, kurā parādījās sieviete un saka man: "Karīna, Tu ēst gribi?". Es teicu: "Gribu". Viņa aicināja mani iekšā. Viņai bija meita apmēram manā vecumā, ar kuru ātri sadraudzējāmies. Tas bija laiks, kad ēst gāju pie viņiem. Viņi to uztvēra kā pašu par sevi saprotamu. Kad es atnācu pie tās meitenes, man pat nesakot jau uzlika šķīvi uz galda un teica: "Nāc paēd no sākuma".  

Kādai citai manai draudzenei mamma pēc skata bija skarba sieviete. Visi pagalma bērni no viņas baidījās. Vienīgais bērns, kurš no viņas nebaidījās, biju es. Jo viņa vienmēr pret mani izturējās ar rūpēm un maigumu. Viņa ļoti līdzpārdzīvoja par manu un manas mammas likteni.
Salīdzinoši ātri klases audzinātāja sāka uztraukties par mani. Sāka nākt uz mājām, pārliecināties par stāvokli. Un saprata, ka mani mājās atstāt nevar. Piektās klases vidū mani aizveda uz bērnu namu. Atkal ar tekstu: "Kamēr mamma slimo. Pēc tam Tu varēsi atgriezties".


Bērnu nams
Sākums bērnu namā man likās daudzsološs. Tur bija stipri mazāk bērnu kā Internātskolā. Telpas bija mājīgākas. Un bērnu nama direktore bija jauka, sirsnīga sieviete, kura apķēra un samīļoja mani satiekot. Pirms tam tā nebija bijis. 

Un tur bija arī mana internātskolas labākā draudzene, par ko es biju ļoti priecīga. Manī pamodās cerība - tagad gan viss būs labi. Es te varu padzīvot, kamēr mammai slikti. 
Es nebiju agresīvs bērns. Savas sajūtas - kā es jūtos kā cilvēks, es turēju sevī. Es mācījos, lasīju. Principā biju labais bērns, pret kuru nav grūti sajust sirsnību.
Protams mūsu bērnu namā bija "problēmbērni" - agresīvi, nepaklausīgi, naida pilni. Tagad, jau pieaugusi esot, es saprotu, no kurienes un kāpēc viņi bija tādi, kā bija. Ar viņiem bija grūti tikt galā, principā nevarēja nekādi tikt galā.
Bērnu namā strādāja arī kāds cilvēks, par saimniecības daļas vadītāju. Viņa stingrs un dzelžains uzskats bija, ka disciplīnu var iedzīt ar koku. Viņam bija diezgan liela ietekme uz direktores viedokli. Un kaut kādā brīdī, aiz izmisuma, nezinot ko darīt, viņa sāka arī ticēt, ka šī vīrieša metodes varētu strādāt attiecībā uz "problēmbērniem". 
Sāka parādīties epizodes, ka šie bērni ik pa laikam dabūja sitienus, par kādu savu neadekvātu un agresīvu darbību. Mums tas likās normāli. Mēs skatījāmies uz to kā: Viņš dabūja sodu par to, ko izdarīja.

Man bija kādi 11 gadi, kad mani bariņš no bērniem nežēlīgi piekāva. Bija vēls vakars un es kaut ko ne tā biju pateikusi par vienu meiteni. To viņai pateica mana internātskolas labākā draudzene. Tā meitene draudzējās ar puisi, kurš bija autoritāte citu bērnu vidū. 

 

Es atceros tikai to, ka gribēju nomirt. Es neredzēju dzīvē citas iespējas. Nāve tanī brīdī likās vienīgais situācijas atrisinājums. Es gribēju tikt vaļā no tām sāpēm, pazemojuma, izmisuma un bailēm. Man nebija citur kur bēgt. 


Es atceros ka sēdēju istabā, viņi ienāca, sāka mani grūstīt un es aizbēgu uz tualeti. Ielīdu stūrī un raudāju. Tas puisis paņēma mani aiz rīkles, pievilka sev klāt un teica: "Tas Tev par to, ka teici sliktu par to meiteni". Un nometa mani atpakaļ uz grīdas. Tad kāds cits puisis sita man pa galvu ar kāju un mana galva atsitās pret sienu. Tad man laikam sākās histērija. Es atceros tikai to, ka gribēju nomirt. Es neredzēju dzīvē citas iespējas. Nāve tanī brīdī likās vienīgais situācijas atrisinājums. Es gribēju tikt vaļā no tām sāpēm, pazemojuma, izmisuma un bailēm. Man nebija citur kur bēgt. Man liekas, ka kāds aizskrēja pateikt nakts audzinātājām, ka es taisos izdarīt pašnāvību. Es atceros divas bailes no audzinātāju puses:

1. Ka tik es neizdaru pašnāvību.
2. Ka tik par šo kautiņu neuzzina vadība.

Es neko nepateicu vadībai. Kāpēc? Pirmkārt man likās, ka es pati esmu vainīga, jo pateicu sliktu par to meiteni. Ja es nebūtu pateikusi - mani nepiekautu. Otrkārt - man nelikās, ka kāds varētu man palīdzēt. Tas ko savos 11 gados es biju sapratusi - man esmu tikai es. Neviens man nevar palīdzēt. Un nevienam es nevaru ticēt.

Atšķirībā no internātskolas, kur mēs mācījāmies tikai internāta bērni, bērnu nama bērni mācījās skolā kopā ar citiem bērniem. Tieši šajā skolā es neatceros nevienu draugu no "Pilsētas bērniem". Mēs, bērnu nama bērni, turējāmies atsevišķi. Un šeit es sāku sajust pirmās vēsmas attieksmē no "normālajiem cilvēkiem". No mums distancējās, mūs neuzskatīja par normāliem, mēs bijām sinonīms vārdam "problēma". Mēs nejutāmies normāli un mūs arī citi redzēja, kā ne - Normālus. Arvien vairāk manī nosakņojās pārliecība, ka es esmu sliktāka kā citi. Jo citiem bija ģimenes, bija mājas, bet mēs bijām bars, ko negribēja. 

 

Mēs, bērnu nama bērni, turējāmies atsevišķi. Un šeit es sāku sajust pirmās vēsmas attieksmē no "normālajiem cilvēkiem". No mums distancējās, mūs neuzskatīja par normāliem, mēs bijām sinonīms vārdam problēma. Mēs bijām bars, ko negribēja.




Saimniecības daļas vadītājā sāka palēnām parādīties garastāvokļa dienas - bija sliktās dienas un bija labās un mēs vienmēr gaidījām - kāda būs šī diena. Es pati nekad nedabūju sitienus no viņa, jo kā jau teicu - biju "jaukais bērns". Bet "problēmbērni"dabūja... Viņš varēja pateikt ko asu un man katrs ass vārds bija vēl dziļāks cirtiens manā sirdī un pašapziņā. 

Bet direktori gan es gaidīju, jo viņa vienmēr bija jauka un sirsnīga, viņu es varēju apķert un samīļot.
Apmēram pēc gada bērnu nams pārcēlās uz citu pilsētu. Es gāju sestā klasē un jaunā skolā. Mana skola atradās pāris kilometrus tālāk - lielākā pilsētiņā. Katru rītu es ar sabiedrisko autobusu braucu uz skolu. Es atceros savu pirmo dienu - man bija elektro zaļš adīts kostīms - jaciņa un svārki, es biju ļoti sakautrējusies un stāvēju klases priekšā, ar rokām aizsegusi seju. 

Šajā skolā es satiku sievieti, kura pasniedza mums vācu valodu. Viņa man sāka pievērst uzmanību. Viņa bija pazīstama ar bērnu nama direktori un laikam kādā sarunā viņa uzzināja, kāpēc esmu nokļuvusi bērnu namā. Izrādījās, arī viņas mamma slimoja ar to pašu slimību ko mana. Es sāku ciemoties pie viņiem, dienu, divas, nedēļu, mēnesi. Viņai bija dēls, kurš bija priecīgs, ka esmu ienākusi viņu dzīvē. Viņa ar vīru mēģināja man radīt mājas sajūtu. Tas ko viņi līdz galam nepamanīja - es pa šiem gadiem jau biju sagrauta. Es vairs nespēju ieraudzīt labo. Esot ar viņiem kopā, es ne sekundi neiedomājos, ka esmu tur tāpēc, ka mani var mīlēt. No sākuma mans izskaidrojums sev, kāpēc esmu pie viņiem bija: nu tas jau tāpēc, ka tantei mamma slimo ar to pašu slimību, ko mana mamma. Pēc tam es sev skaidroju: nu es esmu te, jo viņi vienkārši ir pieklājīgi. Ne sekundi es neiedomājos, ka esmu tur manis dēļ, ka man var pieķerties, ka mani var mīlēt. Jo es taču biju no turienes - no bērnu nama. Tādi kā mēs - mūs nemīl. Tikai pēc daudziem gadiem (kad biju apmēram 28 gadus veca), ejot vairākus gadus psihoterapijā es sapratu - tas bija manis dēļ. 

Viņi ļoti centās man iemācīt elementāras ikdienas lietas. Tante daudz ar mani runāja, skaidroja. Bet katru vārdu es uztvēru tikai kā tekstu: Cik slikta es esmu, es neesmu normāla. Un domās arvien vairāk ieslēdzos sevī. Viņa ātri pamanīja, ka mīlu lasīt. Viņai bija fantastiska bibliotēka. Es mīlēju to istabu. Tur es iepazinos ar Džeinu Eiru, Skārletu no Vējiem Līdzi, utt utt. Viņa pamanīja, ka es grāmatām no sākuma izlasu beigas un tad sāku lasīt pašu grāmatu. Viņa mani mācīja, lai atstāju intrigu sev. Bet es baidījos no bēdīgām beigām. Viņa mani iemācīja, ka grāmatai ir jāizlasa nosaukums un autors. Jo es to pirms tam nedarīju. Es vienkārši paņēmu grāmatu un "apēdu". 

Viņa bija tā, kura pamanīju, ka neesmu 100% kreilis. Ka tikai rakstu ar kreiso roku, ka pārējo daru ar labo roku. Viņas vīrs mani mācīja, ka uz jautājumu "Kā Tev iet", vajag atbildēt vairāk par "Labi."
Bet es katru viņu vārdu uztvēru caur savu sakropļoto skatījumu. Nespēju ieraudzīt mīlestību. Un pametot bērnu namu piecpadsmit gadu vecumā, es aizslēdzu arī durvis viņiem. Tante bija tā, kura aprāva manu pieķeršanos ilūzijai "Kad mamma būs vesela, es braukšu mājās". Viņa man maigi paskaidroja, ka šī slimība ir uz mūžu. Tā vienmēr būs mammas dzīvē. Viņa bija arī tā, kura man paskaidroja, ka es neesmu vainīga pie mammas slimības.

 

Mani nekad nepameta sajūta, ka esmu savādāka. Man nebija kā citiem bērniem līdzi kabatas naudas. Bija daudz, daudz siermaižu. Bērniem ir ļoti svarīgi justies tā pat kā visiem citiem. Un kad Tu esi tik ļoti sagrauts, tad arī šādus sīkumus uzņem ļoti smagi un traumējoši.


Es ar katru dienu vairāk ilgojos būt tāda kā citi - normālā. Nevis tā, kurai aiz muguras rāda ar pirkstu un čukst "Viņa ir no bērnu nama". Es jutos klasi zemāka, bet gribēju būt tur - ar tiem citiem, normālajiem.
Daudzi pilsētas bērni gāja mūzikas skolā. Es paprasīju direktorei vai arī varu iet tur mācīties. Viņa mani pieteica un drīz sāku mācīties spēlēt flautu. Es nebiju labākais mūzikas skolas skolnieks, bet man ļoti patika spēlēt. Mūzika mani nomierināja. Vēl daudzus gadus pēc tam, kad jau mācījos Rīgā, es stresa brīžos skaļi dungoju pie sevis Mocarta simfonijas. Iestājos arī orķestrī. Tas atkal bija mans izrāviens no ierastās vides. Ar orķestri regulāri braucām uzstāties, piedalīties orķestru salidojumos. Braucām uz citām pilsētām uz divām - trīs dienām. Bet mani nekad nepameta sajūta, ka esmu savādāka. Man nebija kā citiem bērniem līdzi kabatas naudas. Bija daudz, daudz siermaižu. Bērniem ir ļoti svarīgi justies tā pat kā visiem citiem. Un kad Tu esi tik ļoti sagrauts, tad arī šādus sīkumus uzņem ļoti smagi un traumējoši.

Kad es pazaudēju savu ilūziju, ka drīz braukšu mājās, manī kaut kas iekšā izmainījās. Es arvien vairāk sāku domāt par to, kā lai kļūstu par tādu kā citi. Un kā lai es tieku prom no bērnu nama. Manuprāt tajā brīdī daļā no manis pamodās pieaudzis cilvēks. Es sapratu, ka es nevaru gaidīt glābiņu. Man pašai ir jārīkojās.
Skolā, kurā es mācījos, nebija tā, ka mani kāds apcēla, apsaukāja, bet es jau, iekšēji sagrauta, jutos atstumta un savādāka. Man bija divas draudzenes, meitenes, kuras pašas meklēja manu sabiedrību. Kad paliku pie tantes, mēs kopā gājām mājās, bija savas meiteņu lietas, es fiziski tajās piedalījos, bet dziļi sevī es biju prom no tā visa. Jo es biju savādāka, es nebiju pilsētas bērns. Kad skolā kāds klasesbiedrs ar mani sirsnīgi sāka runāt - es sarāvos un domāju "Ko viņš no manis grib, kāpēc viņš ar mani runā". 

Es izlēmu, ka man ir jāmaina skola - jāpāriet uz pamatskolu, kura atradās bērnu nama pilsētā. Pieaugušie nesaprata, kāpēc to gribu un mēģināja mani pierunāt palikt esošajā skolā, jo tā skaitījās izglītības ziņā kvalitatīvāka. Skaļi es pateicu, ka man grūti ir katru rītu celties. Realitātē - es biju izlēmusi sākt visu no nulles. Nomainīt necilo, kluso masku, pret sabiedrisko, krutās meitenes masku. Es nolēmu - viss - tagad es būšu sabiedrības daļa. Es panākšu, ka mani mīl, ka ar mani grib draudzēties. Es pierādīšu, ka esmu tā vērta. Es aizgāju no skolas un aizslēdzu durvis visiem. Arī jaukajām meitenēm, kuras bija un gribēja būt manas draudzenes. Jo viņas man bija atgādinājums manai nedrošībai, necilībai, bailēm. Ja kāds būtu ielīdis manā galvā un redzētu, kas tur notiek - saprastu manas rīcības motīvus. Toreiz to neviens nespēja.

 

Es diezgan ātri sapratu - ja Tu gribi būt tāds kā citi, nerādi savas sāpes un zemo pašapziņu.


Mana "pārdzimšana" notika veiksmīgi. Es ļoti ātri ieguvu draugus. Tagad, nesen ar tiem satiekoties, viņi arī teica - jā, bija tas vispārējais pilsētas noskaņojums "stulbie bērnu nama bērni", bet mani viņi kaut kā organiski esot pieņēmuši. Draugi bija mans glābiņš. Man bija divas dzīves: dzīve bērnu namā - kur tā bija izdzīvošanas skola, un dzīve ar draugiem, kur viss bija viegli un bezbēdīgi. Bet es nevienam nestāstīju, kas notiek manā galvā. Tas bija mans lielais noslēpums. Es diezgan ātri sapratu - ja Tu gribi būt tāds kā citi, nerādi savas sāpes un zemo pašapziņu.

Tikmēr bērnu namā "problēmbērni" auga. Kļuva agresīvāki, naida pilni, neadekvāti. Visi baidījās no saimniecības daļas vadītāja. Ja kādreiz vardarbības metodes bija vērstas tikai pret "problēmbērniem", tad tagad jau mēs visi baidījāmies, ka varam dabūt. Reiz kāda meitene nepateica viņam paldies un dabūja ar tapešu rulli pa muguru.

Bērnu namā parādījās psiholoģe. Kaut kas jauns. Viņa katru bērnu aicināja pie sevis runāties, kaut ko zīmējām. Pirmais cilvēks, kurš mēģināja ieraudzīt, kas aiz mūsu maskām slēpjās. Drīz vien direktore sāka izdarīt uz viņu spiedienu, lai viņa atstāsta, ko bērni viņai stāsta. Viņa atteicās, sākās diezgan saspīlēta situācija darbinieku vidū.

Vecākās meitenes ik pa laikam aizbēga uz pilsētas diskotēku. Uz kuru gāja visi viņu vecuma bērni. Vairākas reizes viņas tika pieķertas, lamātas un tad pienāca kārtējā reize, kad viņas pieķēra. Tas bija vēls vakars. Daudzi jau bija aizgājuši gulēt. Mums visiem lika savākties lielajā zālē, kur parasti notika visi koncerti. Abas meitenes izveda priekšā, lika izģērbties, augšu līdz krūšturim, nopēra un nocirpa matus. Pārējiem pateica: "Tas notiks ar katru, kurš ies uz diskotēkām. Un, ja kādam skolā pateiksiet, ar jums arī tā izdarīsim." Es atceros, kā visi stāvējām, bija klusums. Parasti agresīvie "Problēmbērni", kuri smējās, ja kādam darīja pāri - arī klusēja. Bija jūtams, ka visiem klātesošajiem ir žēl meitenes. Es atceros, ka pie sevis domāju: Labi, ka neesmu viņu vietā. Jo jau biju sākusi skatīties diskotēku virzienā un manuprāt pat jau uz kādu bijusi. Pēc tam abas meitenes sēdēja istabā, raudāja, smējās, raudāja, smējās. Ik pa laikam kāds no mums pie viņām iegāja un neviens, pilnīgi neviens neizteica kādu izsmejošu piezīmi. Tas bija manuprāt vienīgais brīdis, kad visi jutās vienoti un kopīgi. Meitenes pielīdzināja matus, lai neredz robus un pirmdien visi gājām uz skolu. Mēs nevienam neko nepateicām.

 

Abas meitenes izveda priekšā, lika izģērbties, augšu līdz krūšturim, nopēra un nocirpa matus. Pārējiem pateica: "Tas notiks ar katru, kurš ies uz diskotēkām. Un, ja kādam skolā pateiksiet, ar jums arī tā izdarīsim". 


Bet ar to viss nebeidzās. Daļa bērnu nama darbinieku nespēja sadzīvot ar šo notikumu un domāja, ka kaut kas ir jāmaina. Atbildīgās institūcijas saņēma pirmos signālus, ka bērnu namā kaut kas nav kārtībā. Direktori, saimniecības daļas vadītāju un vēl pāris cilvēkus atstādināja uz izmeklēšanas laiku no darba. Zināt kāda bija mūsu pirmā reakcija uz notiekošo? Mēs raudājām, lūdzām, lai atgriež direktori, rakstījām vēstules, ka gaidīsim.

Pagāja kāds laiks un mēs sajutām, ka dzīve bērnu namā ir mierīgāka. Tad mums pateica, ka lieta izbeigta un bērnu namā atgriezīsies direktore. Ar viņu arī saimniecības daļas vadītājs.Es atceros, ka sēdēju savā istabā, pie manis atnāca meitenes no "pretējās frontes" un prasīja man:

"Dzirdēji, ka direktore atgriezīsies?"
Es: "Jā."
Viņas: "Forši ne?".
 

Bez absolūta entuziasma balsī. Mēs zinājām, ka atkal mūsu dzīvē ienāks bailes un gaidīšana - kādā garastāvoklī būs saimniecības daļas vadītājs. Sēdējām, runājām un tad beidzot kāda saņēmās un pateica, ka negrib, ka ir tā kā agrāk. Un visas piekrita.

Tas viss beidzās ar to, ka kādi septiņi bērni aizbēga no bērnu nama, divi puiši tā arī neatgriezās, aizgāja dzīvot citā bērnu namā. Un caur diezgan lielu skandālu, direktore tomēr tika atstādināta.
Pilsētā sāka runāt par to, kas bija noticis un mani draugi man prasīja - vai tā ir taisnība. Es pateicu - jā. Neviens nesaprata - kāpēc es neko neteicu. Es vienmēr biju smaidīga, jautra, lecīga. Tā it kā viss būtu kārtībā.

Vardarbības epizodes no pedagodu puses beidzās. Bet neviens viņus nepamācīja - ko darīt ar "Problēmbērniem". Viņi netika ar tiem galā. Lai kaut cik noturētu tos grožos, regulāri bija draudi: Ja nebeigsi trakot, dabūsi sprici. Es neatceros, kad kādam tiešām būtu kas spricēts. Bērni siroja pa pilsētu, miskastēs meklēja pudeles, cigaretes, zaga. Es no tā distancējos, jo biju iefiltrējusies pie normālajiem. Drīz vien ieguvu ienaidniekus bērnu namā - ejot vakarā uz "mājām" es vienmēr domāju - kaut neviens nebūtu pagalmā, kaut neviens mani nepamanītu. Un tad es noslēpu savas bailes dziļi, dziļi sevī un gāju iekšā. Jo ja es parādīšu vājumu - mani sabridās un noēdīs.

Es biju ļoti haotisks un nekārtīgs cilvēks (atzīšos - vēl joprojām neesmu pedantiskākais cilvēks uz planētas). Un darbinieki nekādi nevarēja man to ierādīt. Kādu dienu pie manis atnāca draudzene no pilsētas. Pilsētas bērni reti nāca pie manis - mēs parasti satikāmies pie bērnu nama teritorijas. Es nezinu kā - bet tieši todien es biju sakārtojusi savas lietas. Kad mēs ar draudzeni sēdējām un runājām, istabā ienāca audzinātāja un medmāsiņa un saka: "Karīna, atver drēbju skapi, mēs gribam pārbaudīt kārtību". Es atvēru skapi un viņas bija vīlušās, tur bija kārtība. Audzinātāja noteica: "Nu labi." Un abas aizgāja. Es sāku raudāt. Draudzene man sāka teikt - ejam projām no šejienes. Mēs gājām cauri mežam un abas raudājām. Es raudāju no pazemojuma, viņa raudāja tāpēc, ka viņai sāpēja sirds un viņa nesaprata kā tā var izrīkoties. Es sajutos vēl sliktāka un pazemotāka.

Sākās vecums, kad sāku lietot alkoholu, smēķēt. Manī sāka augt agresija un dusmas. Ja pirms tam tikai izjutu bailes, sabrukumu, zemu pašapziņu, tad tagad tam pa virsu pārklājās agresijas, dusmu un naida apvalks. Skolā paliku lecīgāka, nepaklausīgāka.

Reiz kaut ko atkal nedarīju, ko lūdza klases audzinātāja un viņa uz mani uzbļāva: "Stulbā bērnamniece, nekas no Tevis nesanāks. Nomaukosies un nodzersies pa grāvjiem". Šis viens teikums raksturoja vispārējo attieksmi pret mums - bērnu nama bērniem. Es atbildes vietā skaļi nobrēcos: "Ej dirst!" Un aizskrēju prom no skolas.
Arvien vairāk es sāku just dusmas pret visiem apkārt. Es nozvērējos - es jums parādīšu mauka. Es tikšu tālāk kā jūs visi kopā. Jūs vēl redzēsiet, kurš te ir atbira.

Tuvojās devītās klases izlaidums. Visi jau pieņēma, ka es turpināšu mācīties vidusskolā. Bet es redzēju tikai vienu - šī ir mana iespēja tikt prom. Es izstrādāju plānu: man ir jāiestājas arodvidusskolā, kur iegūšu vidējo izglītību un paralēli jāapgūst profesija, ar kuras palīdzību es varētu dabūt darbu vietā, kur pēc tam veidot karjeru. Pie šī plāna, ar nobīdēm, es arī pieturējos.

Es atradu Rīgā arodvidusskolu, kur paralēli vidusskolas programmai varēja apgūt sekretāres-lietvedes programmu. Iestājos. Vasaras sākumā sarunāju ar jauno bērnu nama vadītāju, ka pa vasaru piestrādāšu par apkopēju mazo bērnu grupā. Visu vasaru tīrīju grīdas, jo man braucot uz jauno dzīvi, ļoti gribējās jaunas, stilīgas kurpes, kādas bija visām pilsētas meitenēm. Saņēmu naudu, priecīga aizskrēju nopirkt sev kurpes (trīs izmērus pa lielu, bet tik un tā nopirku), sapirkos saldumus, cigaretes, pirmo reizi pati samaksāju par ieeju diskotēkā (pirms tam maksāja vienmēr kāds no draugiem) un laimīga gaidīju savu brīvību.

Tuvojās diena, kad bija jādodas uz Rīgu. Noskaidroju, ka man pirmais pabalsts dzīvošanai būs 20. septembrī. Gāju pie bērnu nama vadītājas un prasīju, lai iedod naudu ar ko izdzīvot līdz 20.septembrim. Un viņa pateica: "Nē. Tev bija nauda. Ar to Tev arī jādzīvo". Es viņai saku: "Bet es viņu nopelnīju, tā bija mana alga un es viņu iztērēju". Viņa pateica: "Man vienalga. Dzīvo kā gribi".
Un tā es, bez santīma kabatā, ar saplīsušu sporta somu, pāris apģērba gabaliem, daudz dusmām, naida devos uz Rīgu.

Rīga
Kā es izdzīvoju līdz tam 20.datumam? Mani uzturēja meitene, kura jau pirmajā dienā piedāvāja man kļūt par draudzenēm. Es atkal iztiku no citu cilvēku labsirdības. Un nevienu brīdi es neiedomājos, ka es varētu pie kāda griezties un lūgt palīdzību.

Pirmos gadus brīvībā es biju kā no ķēdes norāvusies, dzēru daudz, dažādas izcelsmes alkoholiskos dzērienus, pamēģināju dažādas vielas, viltoju pases kopiju, gāju uz nakts diskotēkām, mūžīgās problēmas kopmītnēs - es skaitījos no tām agresīvajām, sliktajām meitenēm. Pirmdienās regulāri gājām pie mācību daļas vadītājas uz paklāja, par kārtējo nakts klaiņošanu. Reiz mācību daļas vadītāja neizturēja un izmeta mūs, trīs meitenes, no kopmītnēm. Es vienu nakti esmu pavadījusi uz ielas, jo nebija, kur iet. Un tas viss laika posmā, kad skaitījos valsts aprūpē.

Es vēl pāris reizes aizbraucu brīvdienās uz bērnu namu, bet tad es izlēmu - nebraukšu. Man tur riebjās. Tas sakrita ar laiku, kad es mammu biju ielikusi slimnīcā, viņas slimība tika apārstēta un viņa atgriezās pie mums. Šis apārstējums ilga ilgi. Desmit gadus viņai nebija neviens slimības saasinājums. Un neviens neinteresējās - kur es esmu. Piecpadsmit gadus veca. Valsts aprūpē.

Mana pašapziņa bija zem jebkādas kritikas. Bet es to lieliski slēpu zem bravūrības maskas. Es nevienam nestāstīju, cik nožēlojama jūtos, cik neglīta jūtos. Es vienmēr iemīlējos puišos, kuri vissliktāk pret mani izturējās, pazemoja, es pazemoju sevi. Labie puiši, kuri mani iemīlēja - es nespēju viņiem atbildēt ar to pašu. Jo es nebiju pelnījusi labu attieksmi.

Es regulāri balansēju uz robežas - nenormāli dzerstiņi, trakos ūķos un no otras puses skola, ik pa laikam atmiņā pavīdēja uzliktais mērķis. Uz dzimto pilsētu braucu bravūrīga, aizņēmos drēbes no draudzenēm, lai izskatītos stilīgāka. Gāju ar augsti paceltu galvu. Visi domāja - augstprātīga, bet realitātē tās bija dusmas. Dusmas par piedzīvotajiem pazemojumiem.

 

Es varētu ilgi un gari stāstīt, kas notika pēc bērnu nama. Bet pāris vārdos - es no turienes izgāju salauzta, dzīves nezinoša un naida pilna.


Kad pienāca pirmā vasara - ar mammu sapratām, ka nevarēsim izdzīvot ar viņas mazo pensiju un es, 15 gadu vecumā, sāku strādāt kādā kafejnīcā Rīgā. Darbs sākās deviņos no rīta un beidzās četros no rīta. Man bija jāiemācās runāt ar svešiem cilvēkiem. "Smaidi, Karīna, smaidi" - regulāri man teica kafejnīcas vadītājs. Es nekad nespēju nokontrolēt savu pirmo skatienu cilvēkam. Tajā bija redzams aizdomu skats un siena - netuvojies man. Bet man bija pirmā lielā nauda. Es nopirku sev drēbes "Bik Bok" veikalā. Pirms tam biju grabinājusi kapeikas un kaulējusies tirgū par turku drēbēm. Tajā vasarā sāku smēķēt dārgas cigaretes. Tā pagāja mani studiju gadi - vasarās kā karalis, skolas laikā knapinoties. Tad es nemācēju tādu lietu, kā pietaupīt, atlikt. Es nemācēju rīkoties ar naudu. Man viņa bija un nākamā dienā nebija.
Man galvā bija milzīgs haoss, bet vienmēr man blakus gadījās kāds cilvēks, kurš, pats neapzinoties, man iedeva enerģiju atgriezties pie saviem mērķiem.
Es varētu ilgi un gari stāstīt, kas notika pēc bērnu nama. Bet pāris vārdos - es no turienes izgāju salauzta, dzīves nezinoša un naida pilna. Un gadiem, nekad nerunāju par to kā jūtos, jutos un ko piedzīvoju. Bija brīži, kad tas izlauzās no manis, bet es ātri sabāzu atpakaļ sevī, dziļākajā stūrī. Un es slēpu savu "izcelsmi". Jo tad Tu jau vairs neskaities normāls.

Ap kādiem divdesmit sešiem gadiem, kad es biju jau veiksmīgi izveidojusi karjeru, man bija stabili ienākumi, divas reizes gadā ceļojumi, manas smadzenes atslāba un no zemapziņas sāka līst ārā viss rūpīgi noslēptais. Es biju sasniegusi savus mērķus un nezināju, ko tālāk darīt. Es nespēju sevi savākt, kļuvu apātiska, depresīva, nespēju savākt sev apkārt. Tik savācos, lai aizietu uz darbu, tur izliku visu enerģiju un tad slīgu atkal apātijā. Stimuls kāpēc es aizgāju pie psihoterapeita - man bija bail saslimt ar šizofrēniju.
Psihoterapijā es pavadīju apmēram četrus gadus, gāju reizi nedēļā. Tā bija mana ikdiena. Mans ķermenis protestēja. Sākās psihosomātika. Uz seansiem es gāju ar krampjiem vēderā. Ķermenis brēca - ko Tu dari! Tu to nobāzi. Nevelc ārā.

Terapeitei vajadzēja ilgu laiku, kamēr es sāku palēnām runāt par bērnību, piedzīvoto, sajūtām, redzēto. Un tikai terapijā es sāku atcerēties ne tikai slikto, bet arī labo.
Atceros, ka sēdēju viņai pretī, sāku runāt par kādu jauku bērnības epizodi, viņa skatījās uz mani un smaidīja: "Redzi, Karīna, bija arī labais." Un es padomāju - jā tiešām. Bija arī labais. To es ieraudzīju 28 gados. Pirms tam manu skatu aizmigloja naids, dusmas, bailes un sāpes.
Atceros, kad no Rīgas atbraucu pirmo reizi brīvdienās uz bērnu namu. Mēs ar pāris bērniem un Solveigas audzinātāju gājām cauri mežam. Es viņai teicu, cik laimīga esmu, ka beidzot esmu no tā murga prom. Viņu sāpināja šis teksts. Viņa man prasīja: "Bet, Karīna, beidz. Bija arī labas lietas."

Solveigas audzinātāj - ja mēs šodien ietu cauri tam mežam un Jūs man uzdotu šo jautājumu. Es Jums atbildētu: Jā bija. Un daudz labu lietu bija. Un tad mēs atcerētos, kā mēs visi bērni braucām uz Jūsu laukiem, taisījām talku, cepām ārā uz ugunskura kartupeļu pankūkas. Tieši tur es iemācījos garšīgāko pankūku recepti, kuru vēl joprojām izmantoju. Mēs atcerētos kā Jūs mācījāt mums tautas dejas, kā mēs braucām uz citu pilsētu uz pilsētas svētkiem dejot. Kā mēs gājām uz jūru peldēt, lasījām mežā mellenes. Es atcerētos, kā jaunā saimniecības daļas vadītāja priekš maniem mūzikas skolas braucieniem pa slepeno pirka cepumus un citus gardumus, lai man nav jābrauc tikai ar maizīšu kalniem. Atcerētos pavārīti, pie kuras skrējām uz virtuvi un taisījām tādu bardaku, ka viņa lamājoties mūs meta ārā un mēs skrējām smiedamies un pa ceļam paķerot maizes šķēles.Bet toreiz es to neredzēju un nevarēju ieraudzīt. To es ieraudzīju tikai divdesmit astoņu gadu vecumā, pateicoties psihoterapijai.


Sistēma
Un tad man ir tāds jautājums visām atbildīgajām institūcijām - CIK bijušie sistēmas bērni var atļauties psihoterapiju, reizi nedēļā, kur viens seanss maksā 40 EUR? Ja jūs spēsiet atbildēt cik, tad tik arī ir bijušie sistēmas bērni, kuri nestaigā apkārt pa pasauli salauzti.

Agresija bērnu namos IR sistēmas vaina un problēma. Jūs iedodiet cilvēkam vadīt bērnu namu, jūs viņu neatbalstāt, tik iedodat uzdevumu - ir jātiek galā. No vienas puses - ir jāieved kārtība, no otras puses - iedodiet lapu lapas ar likumiem un noteikumiem. Ir ģimenes, kuras netiek galā ar vienu pubertitātes pārņemtu tīni. Bet te ir bērni, kuri nāk arī no ļoti necilvēcīgiem apstākļiem Mēs nezinām, ko viņš ir piedzīvojis. Viņš ir tik izmisis, dusmīgs un sāpināts, ka vienīgā formā, kā viņš māk to izlikt ir - ārdoties, sitot un vienkārši neklausot. Zem šīs milzīgās agresijas maskas slēpjas ļoti, ļoti ievainots bērns. Bet ja Tu to nemāki saredzēt, nezini ko ar tādu darīt - Tu netiksi galā.

Strādāt ar šādiem bērniem ir ļoti grūti un mēs nezinām, kādi mēs kļūtu attieksmē ar viņiem. Kāda būtu mūsu reakcija un rīcība. Ir ļoti maz tādu cilvēku, kuri strādā sistēmā un kuriem tiešām ir talants un sapratne par šiem bērniem. Bet ir ļoti liela daļa, kuriem tas ir maizes darbs. Lai pabarotu savu ģimeni. Kuriem nav psiholoģiskas zināšanas. Beidziet vienreiz atrakstīties ar likumiem, noteikumiem, veidlapām un padomājiet par CILVĒKIEM.

Sniedziet terapeitisku atbalstu, uzraudzību gan darbiniekiem, gan bērniem. Nelieciet darbiniekiem baidīties par savām darba vietām. Tas ir ļoti smags un grūts darbs - vienīgais veids kā uzlabot vidi un situāciju ir runājot un analizējot. Nenorakstiet "problēmbērnus" par ātru. Par viņiem ir jācīnās līdz pēdējam. Un to var izdarīt tad, kad viņš ir vēl bērns.

Visai Latvijas sabiedrībai es gribētu teikt - pieņemiet, mēģiniet saprast un dodiet iespēju bērnu nama bērniem. Ne vienu vien iespēju - desmitiem. Es katru gadu novēroju kā uz Ziemassvētkiem cilvēki aktivizējas un sāk vākt plīša lācīšus un citas rotaļļietas šiem bērniem. Uzdāviniet viņiem pašu vērtīgāko - Atveriet sirdis viņiem, nenovēršaties, neuzlieciet zīmogu "bērnu nama bērns". Man vajadzēja daudzus gadus, lai saprastu, ka es neesmu sliktāka par citiem. Ka es esmu pelnījusi mīlestību tāpat vien. Un liela daļa manas traumas sastādīja tieši vietējās sabiedrības attieksme pret bērnu nama bērniem.

Bijušie sistēmas bērni iedalās divās kategorijās. Vieni spēj iekļauties sabiedrībā, bet nes līdzi sāpes un aizvainojumu līdz mūža beigām. Parasti slēpj šo faktu un nerunā par piedzīvoto. Otri iznāk tik salauzti, ka nespēj sevi savākt un iet vieglāko, viņiem zināmo ceļu - daudzi nodzerās, viņu bērni nokļūst bērnu namos, paši nonāk cietumos....Un mēs nevaram viņus pie tā vainot. Man paveicās, jo regulāri manā dzīvē ienāca cilvēki, kuri ienesa siltumu un mīlestību. Toreiz es to nejutu, bet kaut kur zemapziņā man tas iesēdās. Bet ja Tu esi "Problēmbērns" - no Tevis baidās, Tevi nesaprot un Tevi noraksta. Tev neviens nedod siltumu un maigumu.

Sistēma uzlabosies tikai tad, ja sāksiet atzīt paši sev - problēma ir un liela. Un visi ļoti labi saprot, ka tas ir sarežģīts darbs un nav viennozīmīga risinājuma. Mans ieteikums, kā bijušajam Sistēmas bērnam ir:

1. Nodrošiniet psihoterapiju bērnu namos. Gan bērniem, gan pedagogiem.
2. Sagatavojiet bērnus dzīvei - neizmetiet viņus. Cilvēks pēkšņi nekļūst pieaudzis 18 gadu vecumā. (manā gadījumā 15 gadu vecumā).
3. NENORAKSTIET problēmbērnus.
4. Kritizējiet sevi un koncentrējaties uz problēmām. Tieši problēmu meklēšana un risināšana palīdzēs uzlabot situāciju.

Šodien es varu pateikt - es lepojos ar sevi. Man vēl ir daudz iekšēji kārtojamu lietu. Tagad manas smadzenes ir aizņemtas ar rūpēm par diviem maziem bērniem un jaunas karjeras veidošanu. Bet es zinu, ka pienāks diena, kad es atgriezīšos savas terapeites kabinetā. Jo viss vēl nav pabeigts. Ir vēl daudzi neatrisināti jautājumi. Un tas viss nebūtu - ja laicīgi kāds ar mani būtu sācis runāt un strādāt.


Ar cieņu, Karīna

 

Avots: Es esmu sistēmas bērns


Autors: mammamuntetiem.lv
Raksts publicēts 9. May 16:00



 

LAPAS KARTE