Iesaki ārstu:

  •   Vērtējums: 5/5
    Liiga Priede

    Loti sirsniga, mila, profesionals sava darba... Drosi var vinai uzticeties

Skatīt visus ārstus

Bērnu anekdotes. Labākajiem - balvas!

JOKU KONKURSS: Mammas augums

Aleksis 6 gadi.  Alem saku, lai nobildē mani. Skatos bildi. Saku: "Ak dievs, resna kā govs." Ale saka:  "Ko tu sevi tā apsaukā? Tu esi maziņš ruksītis ar lielu vēderu, resnām kājām un dibenu. Tā tak, mammu, labāk skan!"   _____________________________________________________________________________________________  

Skatīt visus jokus

Bērnu sarunvārdnīca

  •  

    Saliekamā gulta

    Kladuškiņa, Kristija, 0 gadi

    Daška duška, Arta, 4 gadi

  •  

    mp3

    emtimo, Eduards, 2 gadi

  •  

    mazgāties

    piti, Davis, 2 gadi

    kup kup, Markuss, 3 gadi

» Attiecības ar bērniem

Omītei vēzis. Ko par situāciju stāstīt bērniem? Skaidro psiholoģe

Raksts / Attiecības ar bērniem | Skatījumi 1286

Jautājums: Lūdzu padomu, kā pareizāk rīkoties. Mūsu vecmāmiņai nesen atklāja ļaundabīgu audzēju stadijā, kurā tas vairs nav ārstējams. Ārsti sola pavisam maz laika. Vai bērni būtu jāsagatavo nāves faktam pakāpeniski, vai labāk stāstīt par saslimšanu? Kā pareizāk - aizvest atvadīties no vecmāmiņas vai nogaidīt? Šī būs bērnu pirmā saskarsme ar tuva radinieka nāvi. Vecmāmiņa ir tuvs cilvēks.

Klusēt par notiekošo vai nepateikt kaut ko līdz galam nav risinājums šajā situācijā, jo bērni ļoti jūt to, kas notiek ģimenē vai viņiem tuvu cilvēku lokā.
Foto: Shutterstock.com

Psihoterapeite, klīniskā psiholoģe Līga Bernāte aicina ar bērniem runāt par situāciju un izmantot iespēju atvadīties no omītes: "Ir skumji un šokējoši uzzināt vēsti par nedziedināmu slimību, bet, neskatoties uz smagajām emocijām, kas ir un būs jāpiedzīvo bērniem un vecākiem, onkoloģiskās slimības dod laiku pieņemt nāves faktu un tam sagatavoties. Pēkšņa nāve vienmēr ir daudz šokējošāka un traumējošaka, nekā tad, ja ir zināms, ka tā tuvojas. Pēkšņas nāves gadījumā vienmēr ir sajūta, ka daudz kas palicis nepateikts vai neizdarīts.

Pēkšņa nāve vienmēr ir daudz šokējošāka un traumējošaka, nekā tad, ja ir zināms, ka tā tuvojas. 


Klusēt par notiekošo vai nepateikt kaut ko līdz galam nav risinājums šajā situācijā, jo bērni ļoti jūt to, kas notiek ģimenē vai viņiem tuvu cilvēku lokā. Viņi jūt gan vecāku emocijas, gan noteikti ir pamanījuši, ka vecmāmiņa ir slima. Neziņa un neatbildēti jautājumi ļoti nomoka, tāpēc labākais šajā gadījumā ir saruna. Ir svarīgi pret bērniem būt godīgiem un pastāstīt to, kas ar vecmāmiņu notiek - par slimību, iespējams to, kā tā var vecmāmiņu izmainīt, gan arī to, ka saslimšanas var beigties ar nāvi.


Lasi arī:
Grūtais temats: kā runāt ar bērnu par tuva cilvēka nāvi?
Par ko uztraucas un no kā baidās bērni no dzimšanas līdz pilngadībai? Vecumposmu īpatnības
Speciāliste: bērni ir atvērtāki pieņem nāves faktu



Nāvei nevar sagatavot pakāpeniski, bet vienmēr svarīgi ir atvadīties. Turklāt labāk ir atvadīties no dzīva cilvēka. Būtiski ir, kā ģimene un bērni izmantos laiku, kas vēl dots visiem kopā. Domāju, ka arī bērni, zinot to, ka vecmāmiņai no dzīves drīz būs jāatvadās, pieies atvēlētajam laikam savādāk, vairāk izjūtot tā vērtību. Ieteiktu vecākiem sagatavoties sarunai ar bērniem. Labi būtu paskaidrot, kas notiek ar vecmāmiņu, kura ir slima ar vēzi. Noteikti būs jautājumi par vēzi, vai un kā to var ārstēt. Var paskaidrot, ka vēzi ne vienmēr var izārstēt, bet nevajadzētu radīt pārliecību, ka šīs slimība vispār nav ārstējama.

Būtiski ir, kā ģimene un bērni izmantos laiku, kas vēl dots visiem kopā. Arī bērni, zinot to, ka vecmāmiņai no dzīves drīz būs jāatvadās, pieies atvēlētajam laikam savādāk, vairāk izjūtot tā vērtību.
 

Pastāstiet, ka vecmāmiņai nav atlicis daudz laika dzīvot un jums visiem vēl ir iespēja pavadīt laiku kopā. Jāsaprot, ka bērniem būs daudz emociju, jautājumu, asaru. Droši viena arī jums, ja tā ir jums tuva radiniece vai mamma. To visu dziedinoši ir izdzīvot kopā, neturot sevī un neslēpjot skumjas un pārdzīvojumus. Tas, ka bērni uzzinās par slimību un nāvi nenozīmē, ka viņi neskums, neraudās un nedusmosies, bet viņiem būs laiks to darīt. Protams, ka daudz kas ir atkarīgs no tā, kā pats slimais cilvēks uztver slimību un nāvi. Ir ļoti gaiši cilvēki, kas spēj mierīgi aiziet un par notiekošo runāt arī ar saviem tuvajiem.


Varbūt pati vecmāmiņa ar saviem mazbērniem izrunā un iemācās domāt par dzīvi un nāvi tā, ka vēlāk viņiem tas palīdz vieglāk dzīvot un pieņemt zaudējumu. Šobrīd arī mammai pašai būtu svarīgi pārvērtēt savus uzskatus un pārliecības par nāvi; kas notiek pēc nāves ar dvēseli u.tml.


Jāatceras, ka pirms bērēm bērni tām ir jāsagatavo. Viņiem ir jāizstāsta, kas notiek kapličā un kapos. Ja bērni līdz šim nav piedalījušies bērēs, notiekošais viņiem var būt šoks. Par nāves tēmu palīdz runāt un izdzīvot emocijas dažādas pasakas, stāsti un filmas. Piemēram, par dzīvības ciklu runā multiplikācijas filmā "Karalis lauva". Bibliotēkā ir pieejama grāmata "Stāsti bērna dvēselei", kur ir nodaļa par nāves, slimības un atvadu tēmu. Iesaku runāt par slimību un nāvi, neieslīgstot detaļās, ļaujot bērniem jautāt un piedzīvot visas emocijas. Vienlaikus ir ļoti svarīgi saglabāt ikdienas rutīnas nemainīgu, jo tas dod stabilitāti un drošības sajūtu, kas palīdz pārdzīvot notiekošo."


Autore: Līga Brūvere, mammamuntetiem.lv
Raksts publicēts 30. Mar 14:20



 

LAPAS KARTE