Vai vecākiem jāpalīdz bērniem pildīt mājasdarbus?

Palīdzība mājasdarbu pildīšanā ir nepieciešama 
Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta projekta “Jēgpilnie mājas darbi”* eksperte, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes (LU PPMF) asociētā profesore Linda Daniela stāsta, ka projekta gaitā tika aptaujāti gan skolotāji, gan skolēni. 
Vaicāti, vai, uzdodot mājasdarbus, skolotāji rēķinās, ka skolēniem būs nepieciešama vecāku vai citu personu palīdzība to pildīšanā, skolotāji norādīja, ka palīdzību bērnam sagaida tādos priekšmetos kā latviešu valoda, svešvalodas, arī matemātika. Savukārt aptuveni 35% skolēnu norādīja, ka vienmēr mājasdarbus veic paši. Zīmīgi, ka biežāk palīdzība nepieciešama 7. un 8. klases skolēniem. Tiem, kuriem nepieciešama palīdzība mājasdarbu pildīšanā, palīdz ne tikai vecāki, bet arī brāļi/māsas, draugi un klasesbiedri, vecvecāki, retāk – privātskolotājs. Skolotāji, kuri uzdevuši mājasdarbus, ir otrie aiz vecākiem, kas palīdz mājasdarbu pildīšanā. Skolotāji, iespējams, tik plaši cenšas iesaistīt vecākus tāpēc, lai vecāki būtu vairāk iesaistīti bērnu dzīvēs. Kā otrs iemesls varētu būt minams fakts, ka skolotājiem nav pietiekamu zināšanu, kā darbojas bērna smadzenes, līdz ar to skolotāji, vēloties bērniem iemācīt pēc iespējas vairāk, rada viņiem pārāk lielu stresu, kas mazina iegūto zināšanu apjomu, līdz ar to bērniem sanāk daudz uzdevumus veikt mājās.

Vecāku loma bērna personības attīstībā
Pedagoģijas pētījumos runā dažādi par to, vai vecākiem jāiesaistās bērna mājasdarbu pildīšanā. Ir teorijas, kas runā tam par labu, ir teorijas, kas uzskata to par aplamu. 
Analizējot pētījumus par mājas darbu uzdošanas praksi, par ieguvumiem un riskiem, kas jāņem vērā mājas darbu uzdošanas procesā, nākas secināt, ka viedokļi ir ļoti dažādi un atšķirīgi, un analizētie problēmjautājumi ir sākot no - mājasdarbu pildīšanai veltītais laiks un tā ietekme uz mācību sasniegumiem, mājas darbu forma un jēga (Cooper, 1989, Cooper et.al 2006, Shumow, et.al., 2008). Tiek norādīts, ka mājasdarbu nozīme pieaug skolēniem no pusaudžu vecuma (Cooper et al., 2006). Ir pētnieki, kas saka, ka mājasdarbiem un to pildīšanai nav tiešas saistības ar mācību sasniegumiem (Trautwein, et.al 2002).

Kad cilvēkam ir spriedze, rodas dusmas uz to, kas šo spriedzi rada. Šajā gadījumā dusmas pret pedagoģisko vidi un skolotājiem. Savukārt bērns ir tas, kurš beigās saņem vecāku tiešās dusmas

Skolotāji un vecāki bieži vien uzskata, ka arī vecākiem ir jāiesaistās mājas darbu pildīšanā, palīdzot skolēniem ar neskaidrajiem jautājumiem, pārbaudot, vai mājas darbi ir izpildīti (Rogers et al., 2009), tomēr nenoliedzami, ka mājasdarbu pildīšana ir arī skolēnu atbildība, jo skolēni ir tie, kas pieraksta to, kas mājās jāizdara, viņi ir tie, kas plāno savu laiku un resursus, kas nepieciešami mājasdarbu pildīšanai, viņi ir tie, kuri izpilda darbus un noformē tos atbilstoši prasībām. Šis ir gan jautājums par skolēnu atbildību, gan arī par skolēnu motivāciju, gan arī par paša skolēna aktīvu līdzdarbošanos savu zināšanu konstruēšanā (Warton, 2001; Langberg, et.al., 2013; Shumow, et.al., 2008). Ja skolēns sevī pamazām neattīsta visas šīs kompetences, tad var rasties situācija, kad skolēnu atbildību par viņu mācību darbību cenšas uzņemties vecāki, kas seko, lai mājas darbi būtu izpildīti, kas vaino skolotājus, kuri uzdod pārāk daudz mājas darbus, vai arī atbildību uzņemas skolotāji, kas cenšas izdomāt arvien jaunus un jaunus veidus, kā panākt skolēnu aktīvu darbošanos, kā mazināt skolēnu slodzi, kā ieinteresēt skolēnus mācību procesā. No vienas puses vienmēr ir aktuāls jautājums par pārslodzi, kas var radīt stresu un līdz ar to negatīvi ietekmēt domāšanas procesus (Tough, 2016; Shumow, et.al., 2008), sekmēt izvairīšanās (self-handicaping) motivācijas attīstību (Migdley & Urdan, 2001), bet no otras puses ir aktuāls jautājums par spēju analizēt informāciju, spēju būt atbildīgam par savu izaugsmi un tas nevar notikt, ja skolēni nevelta pūles savai mācību darbībai, netrenē savu atmiņu (Degen, 2014; Jensen, 2008). Taču viens ir skaidrs - vecāku atbalstam ir ļoti liela nozīme bērna personības veidošanā.

L. Daniela stāsta: “Piekrītu, ka vecāku iesaistīšanās ir tā, kas parāda bērnam, kā kādu konkrēto problēmu risināt, apliecina, ka vecāks ir gatavs savu atvasi atbalstīt. Tas nozīmē, ka vecākam jābūt līdzdalīgam procesos, kas saistīti ar bērna izglītības procesu, viņš var būt klātesošs un atbalstošs, iedziļināties tajā, kā bērnam veicas skolā, palīdzēt, kur tas nepieciešams vai dot padomu, kad tas vajadzīgs. Vecāks var palīdzēt bērnam veidot iemaņas laika plānošanā un spējā patstāvīgi sagatavoties nākamajai skolas dienai. Bet vecāku iesaiste mājasdarbu pildīšanā nevar būt neatņemama mācību procesa sastāvdaļa.” Runājot par vecāku iesaisti bērnu mājasdarbu pildīšanas procesā, projekta eksperte L. Daniela norādīja, ka vecāku iesaistei ir jābūt samērīgai, ņemot vērā faktu – jo vecāks bērns, jo vairāk jāvar tikt galā pašam. Ja skola gaida regulāru vecāku iesaistīšanos, tā var sekmēt bērna bezatbildību un bezpalīdzību. 

Kāpēc nebūtu pareizi gaidīt palīdzību no vecākiem?
Tie vecāki, kuri paši ir ļoti motivēti atbalstīt bērnu, ir vairāk gatavi iesaistīties mācību vielas apguvē, savukārt tie vecāki, kuriem bērnu izglītības jautājums ir mazāk rūpējis, arī mazāk ir gatavi iesaistīties bērna mājasdarbu veikšanas procesā. Tāpēc ir svarīgi apzināties, ka daļa vecāku dažādu iemeslu dēļ nemaz nav spējīgi palīdzēt saviem bērniem, līdz ar to nedrīkst veidot situāciju, kad kāds bērns iekļūst riska grupā, jo nesaņem pietiekamu atbalstu no mammas un tēta vai aizbildņa. Iedomāsimies pilnīgi reālu situāciju – vecāki strādā garas darba stundas un vakarā pārnāk noguruši. Tā vietā, lai atpūstos, viņam kopā ar bērniem jāpilda mājasdarbi. Ir visai saprotami, ka vecāks kļūst satraukts un nervozs. “Kad cilvēkam ir spriedze, rodas dusmas uz to, kas šo spriedzi rada. Šajā gadījumā dusmas pret pedagoģisko vidi un skolotājiem. Savukārt bērns ir tas, kurš beigās saņem vecāku tiešās dusmas,” rezumē speciāliste. 
Vēl kāda daļa vecāku, kuri nevar pilnvērtīgi palīdzēt saviem bērniem, ir tie, kuriem nav atbilstošu pedagoģisko iemaņu. 
Un nedrīkst piemirst, ka ir daļa sociāli nelabvēlīgu vecāku, kuriem nav ne mazākās intereses palīdzēt saviem bērniem. “Ja mēs mācību procesā automātiski paredzam, ka vecākam būs jāiesaistās mājasdarbu pildīšanā, bet zinām, ka daži vecāki to nedarīs, daļu bērnu nostādām zaudētāju lomā. Mēs netieši parādām, ka viņi šajā mācību sistēmā nav vēlami. Protams, var aukstasinīgi raudzīties uz šiem bērniem un sacīt – tu taču pats nedari. Bet viņš objektīvi nevar,” vērtē L. Daniela.  

Vairāk par projekta rezultātiem lasi: Pētniece: Pirms lemjam, ko darīt ar skolēnu mājasdarbiem, jāsaprot, kāda ir patiesā situācija

* Janvāra beigās tika prezentēti Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta (RD IKSD) atbalstītā projekta "Jēgpilnie mājasdarbi" pirmie rezultāti. Projekts tapis pēc 10 Rīgas vidusskolu iniciatīvas, sadarbojoties ar LU PPMF mācībspēkiem.
Projektā piedalās Rīgas Rīnužu vidusskola, Rīgas Klasiskā ģimnāzija, Rīgas 84. vidusskola, Rīgas Juglas vidusskola, Rīgas 53. vidusskola, Rīgas 28. vidusskola, Rīgas 80. vidusskola, Š. Dubnova Rīgas Ebreju vidusskola, Rīgas 18. vakara (maiņu) vidusskola un Rīgas Teikas vidusskola.

Projektā piedalās 10 skolas
Projekta pirmajā daļā anketas aizpildīja
862 skolēni (477 meitenes un 385 puiši)
233 skolotāji
304 vecāki