Mīļās dāmas, aicinām Jūs palutināt savu ķermeni un garu ar "Laimes tabletītēm...."

NELIELS IESKATS GRĀMATAS SATURĀ

Laime un dzīve tagad

“Kāda šodien diena?” — vaicāja Vinnijs Pūks. “Šodiena,” — atbildēja Sivēns. “Mana mīļākā diena,” noteica Vinnijs Pūks. 

ALANS ALEKSANDRS MILNS  

“Sure baby, mañana,” — daudzus gadus atkārtoju pakaļ Keruakam. Pēdējos gados pārstāju. Varbūt nolēmu, ka bitņiki izgājuši no modes, bet varbūt noguru tvert mañana no visām malām. Tomēr smaidu. Vienmēr mañana. Brīnumains vārds, kas nozīmē debesis, paradīzi vai rītdienu. Rītdienu, kura nekad nepienāk.

Mēs slinkojam, negribam izdarīt — atstājam uz rītdienu. Ja neveicas, sev un citiem karinām uz ausīm makaronus, ka rīt viss izdosies. Draugus, kas nokļuvuši bēdu slazdā, mierinām, ka vistumšākā krēsla ir pirms rītausmas, bet rīts gudrāks par vakaru. Taču rītdiena nepienāk. Tā nekad neatnāk. No rīta atveram acis, un ko mēs redzam? Joprojām šodiena. Un atkal šodiena. No rītdienas — ne smakas, ne mazākā mājiena. Rītdiena neeksistē. Rītdiena ir abstrakcija, dziļš filozofisks jēdziens, ar grūtībām saprotams varbūt vien pašiem filozofiem. Tāpēc tik maz cilvēku izmaina savu dzīvi. Lielākā daļa visas cerības līdz pat pēdējai olai glabā rītdienas grozā. Nabaga neprašas nezina, ka jāpaļaujas vienīgi uz šeit un tagad! Tomorrow never comes (‘rītdiena nekad nepienāk’), jo, kad pienāk tomorrow, atkal ir šodiena. Tāpēc nekad nekļūdās nekā nedarīšanas filozofijas pārstāvji. Nedarīšanas filozofija pasludina: to, ko vari nedarīt šodien, atstāj uz rītdienu. Varbūt nemaz nevajadzēs.

Un ko tu darītu, ja, piemēram, tava pirmdiena nekad nebeigtos? Ja tu tajā iestrēgtu kā vinila skaņuplates celiņā un tās pašas dziesmas vārdus atkārtotu bezgalīgi? Ja katru rītu pamostos un darītu visu tāpat, ja tos pašus notikumus vai bezdarbību bez pārtraukuma izdzīvotu atkal no jauna? Kā filmā ”Murkšķa diena” aktiera Bila Mureja atveidotais Fils Kolins, kurš katru rītu pamostas tajā pašā Murkšķa dienā un beidzot saprot, ka iestrēdzis mūžībā. Nolādēts pastāvīgi atgriezties tajā pašā dienā, tajā pašā vietā, redzēt tos pašus cilvēkus katru dienu. Mūžīgi. Āmen.

F. Nīče ļoti līdzīgu jautājumu iztirzājis grāmatā “Jautrā zinātne”: “Bet kas tad, ja vienā dienā un naktī tu sapratīsi, kad šī niecīgā dzīve, kuru pašlaik dzīvo, ir ne tikai vienīgā, bet arī nekad nebeigsies, atkārtosies un atkārtosies daudzkārtīgi, bezgala daudz reižu. Un tajā nebūs nekā jauna, katrs prieks vai sāpes, katra doma atgriezīsies, atkārtosies katrs sīkums, un ikviens liels dzīves notikums, patīk vai nepatīk, tevi neatstās. Un viss notiks tādā pašā secībā. Pat pilnmēness un zirnekļa tīkls starp kokiem, zvaigžņota vasaras nakts, nebeidzams lietus, neatrisinātas attiecības būs tādas pašas... Un šis mirklis, un tu pats. Mūžīgs smilšu pulkstenis pastāvīgi tiks apgriezts, un reizē ar to — arī tu pats, smilšu puteklītis.”

Gan “Murkšķa diena”, gan F.Nīče pārstāsta hinduistu Samsaras apļa koncepciju par mūžīgo esības cikliskumu un reinkarnāciju atkārtojumu. Tikai F. Nīče to uzskata par garlaicīgāku — atdzimt var nevis atšķirīgos veidos, bet tajā pašā apnikušajā čaulā. Lielais domātājs mūs nebiedē, neapgalvo, ka tieši tā viss arī notiek īstenībā. Viņš vienkārši jautā: ja tā būtu, vai mēs varētu iztēloties savas sajūtas? Kā reaģētu? Sadusmotos vai sajuktu prātā? Izdarītu pašnāvību, noliegtu tādu dzīvi kā briesmīgākās mokas? Bet varbūt iemācītos mīlēt? F. Nīče to sauc par likteņa mīlestību — amor fati. Viņš aicina iemīlēt savu dzīvi, pat ja tā būtu īsta pekle. Mums ir jāiet pa mīlestības ceļu, jo vienīgi mīlestības un samierināšanās ceļš mūs atsvabina: “Ko nozīmē mīlēt savu likteni? Mēs mīlam savu likteni, kad novērtējam to, kas ar mums notiek, lai gan tiecamies izrauties citā laikā, citā telpā; kad cenšamies būt ar tiem, kuri ir līdzās, nevis ar citiem cilvēkiem. Amor fati — tā ir sadzīvošana ar īstenību, nemēģinot sev pārklāt ilūziju plīvuru. Īstenība biedē. Dzīve nav ne taisnīga, ne žēlsirdīga. Mīlēt savu likteni var tikai stipri cilvēki.”

“Gadā ir vienīgi divas dienas, kuras var izsvītrot no dzīves,” — saka Dalailama. Viena saucas vakar, bet otra — rīt. Tiek ieskaitīta tikai šodiena. Tikai šodien ir diena, kurā var ne vien mīlēt, bet arī izrādīt mīlestību. Ne tikai sapņot, bet arī piepildīt sapni. Ne tikai izjust vainu, bet arī atvainoties un izdarīt kaut ko tik labu, lai vainas izjūta sarautos līdz mušas kāpura lieluma punktam. Un tā šodiena var sākties šodien. Piemēram, šo pirmdien.

Mūsu vārdnīcā ir daudz vārdu, kurus mēdzam lietot nelaikā un nevietā. Mums patīk pasmieties par citiem, bet nejūtamies laimīgi, kad paši nokļūstam citu apsmieklā. Mēs deklarējam, ka mūsu darbi atbilst vārdiem. Bet vai šie vārdi vienmēr atbilst to nozīmei?

Bija par agru, vēl nav laiks, kur steidzieties, un pēkšņi — visu labu, nokavējāt, vilciens aizbraucis, até te. Nakts apsteidz pusdienlaiku, Ziemassvētki — Vasaras saulgriežus, mazbērni — bērnus, pensija — autiņbiksītes. Vai nu laiks ir pārāk steidzīgs, vai es pārāk lēna — kāpēc tik ātri kļūst par vēlu?

Laika jautājumu nevainojami atrisina bērni. Viņu rotaļas un skolas diena ilgst mūžību, brīvlaiks — vairākas dzīves. Jo vairāk nobriestam, augam, jo ātrāk skrien laiks, daudzus gadus zaudējam. Septembrī rūpējamies par Ziemassvētku dāvanām, bet decembra beigās veikalos sāk reklamēt pavasara kolekciju. Patērētāju sabiedrība allaž mudina nepalaist garām iespēju pirkt preces ar atlaidēm. Plānot, kas būs un kā nebūs: kāda atšķirība — vienalga, kaut kad būs. Un mēs gādājam par ragavām vasarā, bet kaimiņu ar skumju vaigu pamācām, ka jābūt šeit un tagad, ja nevēlies nogulēt savu laimi.
Mēs žonglējam ar “šeit un tagad” mirkļiem, tajos iespraucas daudzu problēmu cēlonis — mazais “es”, kuru tiecamies identificēt ar laimi. Ir labāk, ka nenovēlam “esi šeit un tagad” tam, kurš šodien apglabā māti. Zaudējis mīļoto cilvēku vai labu darbu. Vai daudzus gadus pieskata brāli, kurš guļ gultā pēc pārciestas avārijas. Vai māsu, kura nevar atgūties pēc insulta. Vai zaudējis bērnu.

Jaunā laikmeta mārketinga speciālisti, dzīves veida menedžeri gūst peļņu no cilvēkiem, kuri atbildi meklē ārpusē. No muļķa zivtiņām, kuras noķer ar mūsdienu ēsmu: “Atnāc pie manis, un es iemācīšu, kā dzīvot šeit un tagad.” Laimīgs cilvēks mums nepārmetīs, nesolīs, nemācīs mūs un nemoralizēs, ka vajag būt šeit un tagad. Viņš jau ir sasniedzis nirvānu, un viņam viss ir skaidrs. Laimīgs cilvēks saprot, ka ikviens esam tikai šeit, kur šajā brīdī mums arī jābūt.
Bet varbūt tev esība šeit un tagad šķiet kā ceļš uz apgaismību? Apgaismības ceļš — tie ir tikai vārdi. Gan laime, gan tas nav ietverti Zemes iedzīvotājiem nepieciešamo lietu sarakstā. Nekādas garantijas — laimi mums neviens nav apsolījis. Laime mums jāatrod pašiem. Kā vīrs vai sieva, mīļākais vai otra pusīte. Laime nav dzīves ceļojuma kulminācija vai atrisinājums. Vārdu pārzināšana un ideju pazīšana esībai netuvina. Mēdz teikt, ka tas, kurš mīl dzīvi un ir ar to apmierināts, nemeklē apgaismību, nemeklē laimi. Viņam nevajag vadoņa, nevajag palīdzības, neko nevajag. Viņam tāpat ir labi. Viņš jau tāpat ir sasniedzis nirvānu. Tas, kurš sevi apzinās kā nepilnīgu būtni, no citiem pieprasīs, modelēs, mēģinās kompensēt savu brāķi. Un visdrīzāk to darīs uzupurējoties, par katru cenu.

Garīgu ļaužu vidū ir daudz dusmīgu, agresīvu cilvēku. Viņi runā par pieķeršanos, bet paši pamet, nodod. Savas sievas, vīrus, bērnus, vecākus. Draugus, partnerus. Nodevību viņu aizsedz ar spēju baudīt mirkli. Prasmi būt šeit un tagad.
Būt šeit un tagad — kā? Atbrīvoties — kā? Būt laimīgam — kā?
Dzīve nav vienkārša, tā ir smagsvara un iet pāri visām robežām. Tā ir neprātīgi skaista un reizē biedējoša, neatminama. Kaudze laimes un daudz nelāgu, draņķīgu, sāpīgu notikumu.
Vai mēs, cilvēki, esam alegoriski suņi, kuri pārtiek no iedvesmojošiem “šeit un tagad” kauliem?

Laime un prāts

Liec savam prātam nedomāt par balto mežu un pamanīsi, ka aizliegtais tēls tevi apmeklēs ik minūti.

FJODORS DOSTOJEVSKIS

Prāts saka: “Cilvēks bez manis nespēj dzīvot. Ja cilvēkam ir prāts, viņam nekāda laime nav vajadzīga.” Laime nepiekrīt: “Prāts bez laimes ir bezspēcīgs. Un cilvēks arī bez prāta nepazudīs, ja viņu pavadīs laime.” Mūs uzjautrina anekdotes par laimīgām dumjām blondīnēm, un mēs brīdinām skaistas meitas, lai nedemonstrē prātu, ja vēlas apprecēties.

Mūsu prāts nepaguris ģenerē daudz domu. Taču, līdzko gadās stresu radoša situācija vai vajadzīgs racionāls spriedums — ņem un apklust. Mēs lūdzamies: “Palīdzi, pasaki, ko darīt, kā būt.” Bet viņš nereaģē, it kā nedzirdētu, izliekas, ka viņam nav nekādas daļas. Varētu domāt, ka pašā atbildīgākajā mirklī viņš aizgājis atvaļinājumā. Ja jau prāts (runāju tikai par savu) tā uzvedas bieži, sen vairs nesaucu viņu par savu draugu. Mans prāts ir savtīgs dzīvesbiedrs, kuru nevar pakļaut. Taču, lai arī cik kritiski reaģētu uz sava paura balsi, nepiekrītu, ka prāts ir laimes pretinieks.

Agrāk ar prieku citēju Dekartu: “Domāju, tātad esmu.” Lepojos par domu netradicionalitāti, vārdu pinumiem. Smaidīju klusi (un skaļi), lasīdama banālus tekstus, vērodama, kā cilvēki ģībst no saldiem solījumiem atklāt laimes noslēpumu. Šodien saprotu, ka nevar likt vienādības zīmi starp laimi un prātu. Prāts nav spējīgs risināt ikdienas dzīves vienādojumus. Piemēram, kuru izvēlēties — Aleksi vai Rolandu, ja patīk abi — gan glītais programmētājs Aleksis, gan sportiskais uzņēmējs Rolands. Viņi abi ir inteliģenti un labi nopelna. Gan fiziski pievelk abi, gan abi bildina. Kuram gan dāvināt sirdi un roku?

Līdzīgas situācijas mums dzīve piespēlē ne simtu vien. Darbs, kas šodien ir labi atmaksāts, vai arī interesantāks, taču bez skaidrības, kāds tas būs parīt. Ceļojums uz Nidu vai Kolku, kur viss pirms pusgada apmaksāts, gaida draugi, galdu saklājuši, atdzesējuši šampanieti, vai arī Horvātija, uz kurieni karstu ceļazīmi par smieklīgu cenu piesola ceļojumu aģentūra kaimiņos.
Pār mums valda divi prāti — apziņa un zemapziņas. Apziņas prāts ir racionāls, loģisks, ar analītisko domāšanu. Tas zina: elpojam, lai dzīvotu. Atšķir, kad domājam un kad sēni griežam. Saprot, no kā baidāmies un pēc kā slāpstam, par ko liekulīgi skumstam. Apzinīgais prāts zina, ka es rakstu, jo man patīk rakstīt. Ka rakstot meklēju atbildes pati sevī un visapkārt. Un vēl — savtīgi meklēju domubiedrus, lai izjustu esības vienotību.

Zemapziņas prāts ir atbildīgs par atmiņām un pieredzi. Tas ir gluži kā fails, kurš mums nav uzlaužams, atveras tikai sapņos un iemirdzoties intuīcijai. Sliktā ziņa ir tā, ka arī negatīvā pieredze — pat no pusaudžu gadiem, atstumta tālāk, tomēr ir dzīvāka par dzīvu. Tāpēc arī pozitīvā domāšana nedarbojas. Zemapziņas negatīvums uzvar apziņas pozitīvumu. Lai pozitīvums darbotos, vairāk pozitīvā jāatrod zemapziņā.
Labā ziņa: mūsu zemapziņu var pārprogrammēt īsa meditācija. Pietiek ar 20–30 minūtēm, taču katru dienu, bez atrunām un brīvdienām. Un mēs pamazām, citi ātrāk, citi lēnāk, izslīdam no sava negatīvisma karuseļa. Pārstājam svārstīties un šaubīties, vai vajag, vai loģiska ir izvēle. Mūsu nemierīgais prāts kļūs mērenāks, un radīsies vieta pozitīvajiem failiem. Tad, pretēji tam, lai ikvienā iespējā redzētu grūtības, saskatīsim iespējas katrā problēmā.

Tomēr lūdzu neidentificēt zināšanas ar gudrību. Zināšanas un gudrība ir kā eļļa un ūdens: tās nesajaucas. To atgādinu tiem, kas domā, ka meditējot ir svarīgi apkopot noteiktas zināšanas. Un ka meditācijas prakse ir tikai budistu un prātnieku nodarbošanās. Meditējot koncentrējamies nevis uz zināšanām, bet uz to attīrīšanu, informācijas filtrēšanu, balasta atlaišanu.
No sākuma vajag atlaist. Tikai tad atradīsies vieta gudrībai un telpa laimei.

Laime un ceļojumi

Meklēdami dzīves jēgu un laimi, cilvēki izvēlas dažādus ceļus. Un, ja tie pagriežas pa citu ceļu nekā tu, tas nebūt nenozīmē, ka viņi ir kļūdījušies.

H. DŽEKSONS-BRAUNS

“Kā! Tu nezinu par Vitautu, kuram piederēja liels celtniecības uzņēmums, viņš visu pārdeva un aizbrauca uz Šrilanku?!” — brīnās kaimiņiene Biruta. “Nu un kas?” — klusēju. Man tas skan kā pārmetums, kāpēc mēs atgriezāmies un nepalikām Austrālijā. Varējām taču pacensties, padomāt par bērniem.
Taču es nenožēloju. Neesam taču ne politiskie, ne kara bēgļi. Mūs neviens nepiespieda aizbraukt, paši izvēlējāmies. Lai arī bērni paši izlemj, vai, pabeiguši studijas, paliks dzīvot savā zemē vai aizbrauks.
Līvai apnicis Baltijas reģiona mūžīgais rudens un drūmās tautiešu sejas.
Viņa paņēma trīs gadu atvaļinājumu un aizlaidās laimi meklēt svešumā. Es sapratu Līvu un priecājos par Vitautu, kurš veiksmīgi iekārtojies Šrilankā. Taču sevi ar viņiem nesalīdzinu un ceļojumus ar laimi neidentificēju. Man ir cita pieredze. Zinu, ka tā ne visiem patīk. Jo tajā nav hepienda, kas stāstītu pasaku par laimi, kura mīt pēdējā ceļojuma galā.

Šodien aumaļām plūst stāsti par drosmīgajiem, kuri laimi atraduši, izejot no komforta zonas. Plašsaziņas līdzekļi un sabiedriskās attiecības skalo smadzenes, ka tas ir vienīgais veids, kā doties pretī priekam un pilnveidoties. Mēs tīksmināmies par piepildījumu epopejām — viņi to paveica! Nevēlamies zināt, aizbāžam ausis, ja viņiem iet slikti. Mums patīk dzirdēt, ka sapņi un drosme vienmēr tiks apbalvoti. Un ja, nedod Dievs, tā nenotiks, — tas nozīmē, ka paši vainīgi. Nepietiekami ticēja tam, ko izlēma. Par maz centās. Varbūt tik daudz kaut ko sastrādāja iepriekšējās dzīvēs, ka septiņās citās jāatstrādā.
Mēs pielaikojam citu likteņus, plānojam savus sapņus, lai tajos neatkārtotu svešas kļūdas. Taču atkārtojam. Kā gan citādi? Dzīvi iepazīstam tikai caur savām mellenēm un savām galvassāpēm. Ne velti par vienu sistu dod desmit nesistus. Es dotu vēl vairāk.

Pirms desmit gadiem, ar ģimeni ceļojot pa Austrālijas austrumu piekrasti, iepazināmies ar brīnišķīgu britu ģimeni — Braienu, Magaliju un trīsgadīgo meitiņu Sāru. Viņi tikko kā bija nokļuvuši līdz pusei savā grandiozajā gap year programmā — jau paspējuši padzīvot Taizemē, Indijā, Jaunzēlandē. Lūk, pabūs arī Austrālijā un arī Dienvidamerikā, Kanādā, Āfrikā. “Kādi malači!” — nopūšamies. — “Kā viņiem tas izdevās? No kurienes tāda nauda — pietiek brīvdienām gada garumā?” Izrādās, Braiens un Magalija ir izdevēji tāpat kā mēs ar Viktoru. Viņi desmit gadus veltījuši izdevējdarbībai, kalpojuši autoriem, dizaineriem, izdabājuši reklāmas pasūtītājiem. Bet tagad atbrīvojušies: pārdeva savu mazo uzņēmumu, atmeta darba pienākumu nastu, iznomāja māju Londonas piepilsētā un izceļoja. Meklēt laimi un atbildes uz esības jautājumiem.

Man piemetās nejauka zaļa skaudība. Piespiedu pie sienas vīru, teicu, ka arī gribu tā dzīvot. Kāpēc mazas izdevniecības īpašnieki tā izdarīja, bet mēs — nevaram? Mūsu vēsture ir daudz iespaidīgāka — piecpadsmit gadu izdevniecībā, prestiži “Ievas” un “Cosmopolitan” žurnāli. Visbeidzot, mums arī ir māja piepilsētā, kuru varam iznomāt. Tā nu Klusā okeāna piekrastē tika iesēta pārmaiņu sēkla. Sēkla sadīga pēc pieciem gadiem.
Man ceļojumi ir viss, par tiem pārstāju domāt tikai vasarā. Jo vasara ir Lietuvā — manā sapņu zemē. Baltās naktis, rāms siltums, jauks zaļums, zemenēm īstu zemeņu garša, jogas vingrojumi pļaviņā... Jūs izniekotu laiku, aicinot mani vasarā ceļot. Nu... Ja nu uz jogas retrītu Taizemē.

Taču pienāk rudens, un, vērodama aizlidojošos putnus, domāju: jau laiks. Bet kurp? Uz Kaliforniju pie Aušras? Vai uz Havaju salām pie zemniekiem tirgot mango... Taču, līdzko pajautāju sev, kas tālāk, — opijs izgaro. Nu labi, paciemošos pie Aušras — nedēļu, varbūt mēnesi. Parādīšu savu grāmatu par jogu Sanfrancisko, grāmatu par laimi — tautiešiem Čikāgā. Abas ar Aušru sarīkosim kādu jogas nodarbību. Bet kas tālāk? 
Teorētiski mani vilina Havaju fermeri. Bet sāku iztēloties praktiski — sarunāšu, iekārtošos, tirgošu tropu augļus par naktsmājām un ēdienu. Reāli, ka iedos arī kādu pielikumu par centību. Un kas tālāk? Ko darīšu, kad Havaju piedzīvojums būs līdz kaklam?
Vēl paliek Izraēla. Šeit bez lielām pūlēm iegūtu valsts atbalstu. Dzīvotu pie tantes, mācītos ebreju valodu, nedēļas nogalēs ar draugiem brauktu uz kalniem. Bet vai tā ir mana laime?
Laikam neviens ceļojums man neiedod laimes akmentiņu tieši rokās. Jo vairāk tāpēc, ka esmu alkatīga (ar plašiem uzskatiem — teiktu pozitīvās domāšanas piekritēji), man akmentiņa būs par maz — gribēšu laimes klintsbluķi.

Tūkstošiem pētījumu pierāda, ka laimes sajūta apogeju sasniedz caur prelūdiju — plānojot ceļojumu, tam gatavojoties. Sēžoties automobilī ceļot, teiksim, pa Eiropu. Vai lidostā acis mielojot duty-free vitrīnās. Paceļoties lidmašīnai. Lidmašīnai nolaižoties. Ceļojuma laikā laimes indekss var palikt tāds pats, kā plānojot ceļojumu, bet var arī samazināties. Atgriežoties (dažreiz pat ātrāk — ceļojuma beigās) mūsu laimes baterija nosēžas, un dzīves uztvere vairs nerit vecajās sliedēs. Turpat, kur bija pirms ceļojuma. Iedegums nogājis, suvenīri izdalīti, bildes atrādītas.
Grūti samierināties, ka cerība atrast aizvēju no problēmām ārpusē ir tikai ilūzija. Laimes ilūzijas uz zemes nedzīvo. Ja nu vienīgi sapņos... Varbūt var pat desmit gadus padzīvot pie Austrālijas aborigēniem tuksnesī vai pie beduīniem Ēģiptē. Indijas ašramā, budistu klosterī, Izraēlas kibucā. Iegūsim nesamaksājamu pieredzi, satiksim fantastiskus cilvēkus, iemācīsimies neredzētas un nedzirdētas lietas. Taču atgriežoties mūs sagaidīs tās pašas problēmas, kuras pametām. Vienīgā atšķirība būs tā, ka problēmas pa šo laiku spēs paaugties. Bet mēs — novecot.
Pa laikam ir ļoti svarīgi izrauties no rutīnas ķēdēm un ļauties piedzīvojumiem. Labi ir plānot ceļojumus, jauki dzīvot nākamo ceļojumu noskaņās. Taču vislaimīgākie ir tie, kuri spēj atraisīt spārnus ikdienā. Lai dzīvo ceļojumi, kuri iedvesmo celties spārnos.

Kā, apseglojot stresu, aizrikšot līdz laimei

Pirmā laimes recepte — izvairīties no pārāk ilgas meditācijas par pagātni.

ANDRĒ MORO

Laiks un plāni spiež, mēs cenšamies strādāt pēc iespējas sparīgāk un labāk. Lai tikai mūs neizsvītrotu, neizmestu no vēlamo un uzticamo saraksta. Mēs atraujam laiku draugiem un ģimenei, mēs domājam, ka viņi vienmēr bijuši un būs līdzās. Un tā darbs un nauda slīd kā smiltis caur pirkstiem…
Stress ir nejauks un lipīgs. Esot nemiera apsēsto vidū, mēs paši jūkam prātā. Taču laime ir vēl spēcīgāka infekcija nekā stress. Cilvēki, kuriem apkārt ir daudz laimīgu ļaužu, paši jūtas (pat ja nesaprot, kādēļ) laimīgāki.
Laimes infekcijai fiziskais tuvums nav svarīgs, ar to var aplipināt arī no attāluma. Nenoskaud laimi savam dzīvesbiedram — priecājies, ka dzīvo līdzās laimīgajam, jo tā tu par astoņiem procentiem spēcini savu laimi. Nerūc uz kaimiņu, kuram viss iet kā pa sviestu. Iemājojot vienā stāvā ar laimesbērnu, tu par 34 procentiem palielini iespēju pats būt laimīgs. Un centies, lai laimīgs draugs no tevis neattālinātos vairāk par pusotru kilometru, — tā tu par 25 procentiem uzlabosi laimes statistiku.

Taču gana teorijas — prakse ir vērtīgāka. Piedāvāju deviņu pakāpju ceļu, kā mazināt stresu un atvērt sirdi. Atgādinu, ka prakse nav tikai zināšanas, kas un kāpēc jādara: prakse ir šo zināšanu pielietojums.

Atceries: nemiers, stress atnāk un aiziet, bet tā sekas paliek. Mēs turpinām aktivizēt stresa hormonus, domājot par situācijām, kuras to izprovocēja. Nospriegoti muskuļi neatslābinās, gremošana (fiziskā un mentālā) streiko. Mūsu ķermenis uz stresu reaģē kā uz reāliem draudiem, ja arī šie draudi ir tikai mūsu domu un fantāzijas auglis.

Raksti stresa dienasgrāmatu. Pieraksti, ko tu dari, ko domā, kad sajūti stresu. Piefiksējot apstākļus, tu vari ieraudzīt iemeslus. Tos nosaucot vārdā, būs vieglāk no tādiem apstākļiem izvairīties. Būs vieglāk sev pateikt: tā neder, vairāk tā negribu, rīkošos citādi.

Esi labāks, nekā patiesībā esi. Īpaši tad, kad tev ir slikti. Pamēģini kaut vai piecas minūtes dienā atraut uzmanību no sevis un koncentrēties uz citu pašsajūtu. Vismaz smaidīt. Ar vārdiem: “tu man esi svarīgs”, “es tevi mīlu”, “priecājos, ka par mani domā”. To visu vari sākt darīt, liekuļojot, sakostiem zobiem un spļaudoties par savām raizēm. Pēc kādas nedēļas vai divām tā kļūs jau par sirsnīgu uzmanību. Ir izmēģināts, patentēju.

Atraujies no ikdienas. Vismaz vienu dienu nedēļā vai pusi dienas. Izklaidējies, ceļo. Nevari nekur braukt? Ej pastaigāties! Pavadi laiku tur, kur tev ir labi. Vai arī sameklē kaut ko jaunu, vēl neredzētu, nepiedzīvotu. Jaunām sajūtām velti pāris stundas nedēļā. Stress ir greizsirdīgs. Ja neveltīsi tam uzmanību, viņš apvainosies un dosies meklēt citu draudzību. Kādai emocijai pievērsīsi uzmanību, to arī izaudzēsi.

Meditē ceļā. Braucot automašīnā, trolejbusā, autobusā vai ejot kājām, koncentrējies uz elpošanu. Sajūti, kā ieelpojot vēders piepildās, kā paceļas ribas, kā piepūšas krūšu daļa. Izelpojot sajūti, kā saplok krūšu daļa, ribas un vēders, un reizē — tavs stress.

Izvairies no daudziem darbiem vienlaicīgi. Vienā mirklī veikt vienu darbību, runājoties koncentrēties uz sarunu biedru, ēdot — uz ēdienu, strādājot — uz darbu. Skatoties filmu — uz ekrānu, nevis uz ledusskapi. Spēlējoties ar bērnu — uz mīlestību, nevis domām par citiem.

Neaizmirsti pateikties. Labiem cilvēkiem, kuri tev atvieglo dzīvi. Neērtiem cilvēkiem, kuri ir tavi skolotāji. Saulei, kas priecē, un lietum, kas veldzē. Siltumu sniedzošām drēbēm un veselīgai pārtikai. Garāmgājējam, kas dāvā smaidu. Visiem un visam, kas ļāvuši tev sajust prieku. Vai arī — pateicību par mācību stundu.

Atzīsti savu atbildību un pieņem to. Par to, ko dari labi, un par to, ko ne tik labi. Par prieku un par spriedzi. Tikai uzņemoties atbildību, iemācāmies kontrolēt stresu.

Izproti paradoksu: tas, kas rada stresu, bieži sniedz arī prieku, pat laimi. Piemēram, ielas, sporta stadioni vai lielpilsētas, kas pilnas cilvēku. Cilvēki mūs nogurdina un izsmeļ, taču bez viņiem arī nevaram. Dzīvojam ne tikai sev, bet arī cits cita dēļ.

Ko ēst: laimes pārtika

Dzīve ir īsa un neziņas pārpilna. Tāpēc vispirms izvēlies desertu.

ERNESTĪNE ULMERE

Mana pārtikas dienasgrāmata nedēļas laikā reģistrē daudz sānsoļu. Tāpēc izrādu simpātijas Ajurvēdai, kura apgalvo, ka 20 līdz 25 procenti novirzīšanās no veselīgas ēšanas ir pieņemama norma. Laba pašsajūta ir saistīta ar ēdienu. Mums katram ir ko uzkost nemiera brīdi vai, vēl labāk, lai padarītu gardāku prieku. Lūk, kam piekristu arī mediķi.

Skābēti kāposti, rūgušpiens un cita fermentēta pārtika
Mani bērni vienlaicīgi noskurinātos, izlasot šo padomu, — skābēti kāposti un gurķīši viņiem saistās ar padomju laika pārtiku. Taču šobrīd ņemsim vērā nevis mīļoto atvašu emocijas, bet faktus un prātu.
Pareizāk būtu teikt — otro prātu, jo tieši tā varētu saukt gremošanas traktu. Hipokrāts ir teicis: visas slimība sākas zarnās. Franču psihiatrs Filips Pinels pamanīja, ka vājprāta iemesli vispirms jāmeklē kuņģī vai zarnās. Mūsdienu neirologi apstiprina, ka fermentēta pārtika labi aktivizē imūnsistēmu, ar to var dziedināt nemieru, depresiju, sirds slimības, osteoporozi un pat autismu.

Augļi un dārzeņi
Neviens neapstrīd augļu un dārzeņu noderīgumu, visi tam piekrīt: tos lietot ir veselīgi, jo vairāk, jo labāk. Ēdot zemenes no savas dobes vai meža zemenes, paša audzētus tomātus vai kartupeļus, mēs piepildām organismu ar saules enerģiju, ar dzīvības spēku. Augu barība nomierina un spēcina laimes sajūtu, palīdz regulēt svaru un ir atslodzes dienu pamatā. Tiesa, rūpējoties par figūru, daži augļu lietošanu ierobežo, jo saldo augļu cukurs var pieaudzēt kilogramus.
70 procenti no manas dienas devas ir augu barība. Taču, kad uzmācas ziemas tumsa, kad aukstums un vējš uzdzen eksistenciālu nemieru, sāku domāt, ka laimes piepildīti dārzeņi un augļi ir labi, taču ziemā vajadzētu kaut ko treknāku.

Kafija
Kafijas cienītājus pastāvīgi bombardē veselīga dzīvesveida piekritēji un skeptiķi. Zinātnisko pētījumu rezultāti mainās. Taču var piekrist, ka rīta kafijas dzērēji ir aktīvāki, labvēlīgāk noskaņoti, vairāk spēj priecāties par dzīvi. Kafijas malks ne tikai kafijas pārdevēju, bet arī dzērēju saista ar sabiedriskumu, mieru, laimi un pateicību. Teic, ka sievietes, kas dienā izdzer divas trīs tasītes kafijas, retāk sirgst ar depresiju. Pēc maniem novērojumiem, kafijas pretinieku vidū slikta rakstura izpausmes parādās biežāk nekā uzticamiem kafijas cienītājiem. 
Man kafija ir veselības barometrs. Ja pamodusies nevēlos kafiju, uztveru to kā zīmi, ka esmu saslimusi vai tūlīt saslimšu. Kad atgriežas vēlme iemalkot kafiju, zinu: jau veseļojos.

Tumšā šokolāde
Ja mājās nav šokolādes, bērni ir neapmierināti: “Un atkal nav, ko ēst.” Man arī bez šokolādes ir grūti. Vajadzību pēc tās nekas cits nevar kompensēt. Šokolāde atslābina, mazina nemieru un aizkaitinājumu, rada iemīlēšanās stāvoklim līdzīgu eiforiju. Saka, ja katru dienu apēdīsi tāfelīti tumšās šokolādes, jau pēc divām nedēļām mazināsies stresa hormoni, un noskaņojums uzlabosies.

Sēnes
Man sēnes bijušas nebijušas. Gailenes gan vismaz pāris reizes gadā nobaudu. Retumis arī sakņu sautējumu ar šampinjoniem. Taču zinu, ka sēņot Baltijā ir gandrīz tikpat populāri kā basketbola čempionāta laikā pielipt pie ekrāna. Un katra dāsna saimniece mīļajam viesim nepažēlos pašas marinētas sēnītes. Viena mana draudzene ir sēņu maniaks. Bērnībā no tām saindējusies, viņa nokļuva slimnīcā. Kad pēc kuņģa skalošanas atguvās un noraizējusies mammīte pajautāja, ko bērns vēlētos, viņa, acis nepamirkšķinot, pateica: “Sēnītes. Es visvairāk gribu sēnītes, mammu.”
Sēnēs, īpaši tā sauktajās šitakē sēnēs, ir daudz selēna un magnija, bet šie minerāli, kā zināms, mazina depresijas un nemiera risku, uzlabo noskaņojumu. Sēnes ir arī dabisks vitamīna D, kura mums visiem trūkst, avots, Taču pats svarīgākais — sēnes ir laimes ēdiens. Visiem sirsnīgi novēlu sēņot vērīgi un uzmanīgi un pēc iespējas biežāk tās pievienot omletei, salātiem un pīrādziņiem.

Zaļā tēja
Ājurvēdas sekotāji zaļo tēju salīdzina ar kafiju un brīdina: nepārdozēt. Bet, lūk, veselīga dzīvesveida piekritēji un populārā literatūra zaļo tēju slavē: tā ceļot tonusu un palīdzot izvairīties no sirds un asinsvadu slimībām, kuras pēdējos gados kļūst arvien vairāk izplatītas, stiprina imunitāti, izvada no organisma veselībai un pat dzīvībai bīstamos radioaktīvos elementus.
Japāņu pētnieki vēsta: dienā izdzerot ne mazāk kā piecas tasītes zaļās tējas, par 20-30 procentiem samazinās stresa sajūta salīdzinājumā ar tiem, kas zaļo tēju nelieto vai izdzer varbūt tikai vienu tasīti. Nepatīk zaļās tējas garša? Varu to pievienot smūtijiem, marinādēm, mērcēm, zupām. Dzirdēju, ka tā labi der arī pie vistas buljona.
Āzijas valstīs zaļās tējas dzeršanas kultūra ir neatņemama. Biznesa un politiķu sarunas, draugu un nedraugu tikšanās reizes sākas ar nesteidzīgu zaļās tējas malkošanu. Tās dzeršanas ceremonija ir apbrīnojama meditācijas prakse, palīdzot samierināties ar sevi, citiem un apstākļiem. Taču zaļo tēju droši var aizstāt ar citiem dzērieniem — svarīgākā ir dzēriena baudīšanas meditācija.

Kā darīt mazāk un iegūt vairāk

Labākā dzīves sezona ir tas laiks, kad domas vismazāk piesārņotas ar nevajadzīgām lietām.

VU MENS

Šie padomi balstās uz Pareto principu, ka 20 procenti pūļu dod 80 procentus rezultātu, un pretēji. Ka laurus neplūc vis darbaholiķi un perfekcionisti, bet tie, kas spēj iegūt vairāk, strādājot mazāk. Un ka ražīgāk par visiem strādā laimīgi cilvēki. Laimīgie strādā produktīvāk, viņi pārdod uz pusi labāk, viņu radošums ir trīsreiz lielāks. Kompānijas, kuras investē, lai darbinieki justos laimīgāki, aug straujāk. Žurnāls “Fortune” par pasaulē labāko darba vietu nosaucis kompāniju “Google”, kurā bez izņēmuma visus darbiniekus ēdina par velti. No pirmā acu uzmetiena, sīka vienība, bet tā ilglaicīgi un neticami stiprina mūsu pateicības jūtas.

Netici, ka tas tik vienkārši? Izmēģini!

# Katru dienu kaut dažas minūtes velti pateicības praksei
Pirms miega (vai no rīta, ja ļoti nesteidzies) uzraksti trīs lietas, par kurām esi pateicīgs. 21 dienu pēc kārtas atrod laiku pateikt labus vārdus, palīdzēt citam. Katru dienu kādam skaļi pateicies un izsaki komplimentu.
# Kusties ne tikai horizontālajā, bet arī vertikālajā laikā
Horizontālais — tas ir konkrētais mūsu attīstības laiks. Notikumu laiks. Pa kreisi — mūsu konkrētā pagātne un atmiņas. Pa labi — nākotnes vīzijas, plāni un cerības. Kreisā puse ir skaidra, labā — vēl blāvos toņos, jo nākotne nekad nav uzminama.
Vertikālais — tas ir nevis ārējais, bet iekšējais laiks. Tas ir smalkāks, taču “smalks” nenozīmē, ka vājš vai neizteiksmīgs: tas ir smalks tāpēc, ka, vēloties to pamanīt, jābūt ļoti apzinātam, ļoti jākoncentrējas. Vertikālo laiku var iztēloties kā mugurkaula kanālu, kā nedalāmu ieelpas un izelpas savienību. Vertikālais laiks neiesniedzas pagātnē, tas netiecas uz nākotni. Tas pastāvīgi virpuļo tajā pašā punktā. Vertikālā laika sajūta mūs sasniedz ļoti mazās devās. Apgaismības mirkļos vai “eureka!” brīžos, kad mums kā pērkons no skaidrām debesīm trāpa atskārsmes zibens. Un mēs pārkāpjam sava prāta robežas.
Horizontālais laiks nemitīgi mainās, taču reizē tas ir arī pamats, uz kura slejas vertikālā laika nams. Vertikālais un horizontālais laiks — tie abi nav pretstati, tie ir nešķirami. Mēs vienlaicīgi eksistējam gan horizontālajā, gan vertikālajā laikā.
# Negaidi labumus no zvaigznēm, rūpējies par savu laimi pats
Sāc ar stāju. Skaidri zināms, ka gan stāvēšana, gan sēdēšana ietekmē mūsu pašsajūtu. Piedomā par zoda pavērsienu, krūšu rajona atbrīvošanu, skatiena koncentrēšanu. Mūsu stāja var ģenerēt labo enerģiju. Taču var piesaistīt arī slikto. Tāpēc uzmani ne tikai, ko runā, bet arī to, kā staigā, kā stāvi un kā sēdi. Beidzi pozēt fotoobjektīvam? Pārstāj sakrustot kājas. Tu taču nevēlies ne jostasvietas, ne kakla daļas sāpes, nedz arī asinsrites traucējumus. Nesašļūc un neesi rūpju nomākts. Atbrīvo un nolaid plecus, to vieta nav pie ausīm. Katru reiz, izejot no mājas, palūkojies spogulī: iztaisno muguru, dziļi ieelpo, laimīgi izelpo un atslābinies.
# Ģērbies ērti, bet reizē sevi arī disciplinē
“Ērti” nenozīmē tērpties “maisā”. Tas ļoti patīk mūsu ego, jo tajā var viegli noslēpt satraukumu, neticību sev, dusmas un skaudību. Labāk izvēlies profesionālu piegriezumu, kas nav ne par lielu, ne par mazu — labi piegulošas drēbes. Tādas, kas liktu tev sasparoties, iztaisnoties, ievilkt vēderu. Izvēlies apģērbu, kurā nevari paslēpties.
Spilgtas krāsas un aksesuāri visbiežāk patīk laba garastāvokļa izstarotājiem. Nelaimīgās dienās stiprināt savu pašvērtību ar laimīgām drēbēm iesaka arī psihologi. Taču lielākoties izvēlamies kulturālo melno, pelēko, brūno un balto. Baidāmies no papagaiļa spalvu krāsām. Un kļūdāmies: spilgtas krāsas patiešām uzlabo pašsajūtu. Piemēram, sarkanā vai sārtā krāsa veicina labas pašsajūtas hormona dopamīna veidošanos, bet atvēsinoši zilā mūsu organismu piepilda ar laimes hormonu — oksitocīnu.
# Rūpējies ne tikai par ķermeņa un domu tīrību, bet arī par kārtību ap sevi
Vide mājās un darbavietā ir mūsu domāšanas spogulis. Tāpēc reizēm ir vērts noticēt, ka visas slimības rodas no disbakteriozes, un savākt pa grīdu izmētātās apakšbikses. Neturi galvā mēslus, izlietnē netīrus traukus, bet darba vietā — garozas un serdes.
# Rūpējies par veselību, lai arī tā tev atlīdzinātu ar labu
Par pusstundu samazini laiku sociālajos tīklos un pavingro, pastaigājies. Trīsdesmit minūtes mazāk sērfo internetā un tā vietā, lai sildītu vakardienas zupu, labāk uzvāri svaigu. No rīta piecelies piecas minūtes agrāk, lai pirms izkāpšanas no gultas saprastu, kā jūtas tavs ķermenis un kas pārņēmis domas, kādas emocijas dominē. Lai tas tev kļūst par katra rīta apzinātās uzmanības vingrinājumu. 
# Uzdāvini sev laiku darīt… neko
Varbūt pats grūtākais vēlējums. Kā var darīt neko?! Paliekot divatā ar sevi, nodrebam, kā knupīti paņemam viedtālruni un simtu pirmo reizi dienā aplūkojam virtuālo pasauli (vidēji lietotājs savu viedtālruni izmanto 1500 reizes nedēļā). Selfijā nobildējamies, kā dzeram kafiju vai smaržojam puķi, un apzināti vai neapzināti translējam, cik mums vientuļi, kā vajadzīga komunikācija. Zvanām draudzenei vai mammai, kurai nav ko teikt, izņemot to, ka “man ir kāda minūte laika, tāpēc tev zvanu”.
Praktizējot neko nedarīšanu, atpūtinām prātu. Atpūties prāts uzlādē baterijas un sāk dabiski, bez liekām pūlēm ģenerēt “interesantas dzīves” domas un radošas idejas. Labas domas biežāk atnāk tad, kad galva atpūšas. Ja galva dūc bez atpūtas, tā ģenerē vienas un tās pašas domas. Labās domas ir kā labās fejas: tās ir izvēlīgas.