Iesaki ārstu:

  •   Vērtējums: 5/5
    Liiga Priede

    Loti sirsniga, mila, profesionals sava darba... Drosi var vinai uzticeties

Skatīt visus ārstus

Bērnu anekdotes. Labākajiem - balvas!

Joku konkurss: Konfektīgā draudzene

Ketrīna 6 gadi joks: Dzirdējusi, ka mamma saka, ka neēd daudz saldumu, jo negrib palikt resna. Satiekot, apaļīgu draudzeni pēc ilgāka laiciņa, čukst man ausī:  "Krista ir diezgan konfektīga!"     ______________________________________________________________________________________ Visus konkursam iesūtītos jokus lasi ŠEIT! Lai i

Skatīt visus jokus

Bērnu sarunvārdnīca

  •  

    fotografēties

    fotobēt, Elīza Viktorija, 2 gadi

    Grapotieris, Tīna, 5 gadi

  •  

    Ance

    Ancis, Jurģis, 2 gadi

    Enceis, Ance, 3 gadi

  •  

    Garlaicīgi

    boļing (no angļu boring), Rebeka, 2 gadi

» Ģimenes veidošana

Viesturs Rudzītis: "Ne visiem vīriešiem pienākas sekss. Tas ir jānopelna" (1)

Raksts / Ģimenes veidošana | Skatījumi 7425

“Ne visiem vīriešiem pienākas sekss. Tas ir jānopelna. Ja tu neko nevari, sekss tev nepienākas,” teic psihoterapeits Viesturs Rudzītis. Intervijā viņš stāsta par sievietes teritoriju – ģimeni – un to, kāpēc sievietēm nevajag izvēlēties vīrieša karjeru.

 

“Ne visiem vīriešiem pienākas sekss. Tas ir jānopelna. Ja tu neko nevari, sekss tev nepienākas,” teic psihoterapeits Viesturs Rudzītis. Intervijā viņš stāsta par sievietes teritoriju – ģimeni – un to, kāpēc sievietēm nevajag izvēlēties vīrieša karjeru.

Vairāku grāmatu un publikāciju autors, psihoterapeits Viesturs Rudzītis mēdz pārsteigt. Ar saviem provokatīvajiem izteikumiem viņš spēj gan pievērst uzmanību, gan manāmi saviļņot sabiedrību, izraisot kritikas lavīnu. Pamatīgs skandāls uzvirmoja pēc viņa publikācijas "Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?" Pēc notikušā Rudzītim bija teju vai jālec ierakumos un jāatšaudās no uzbrukumiem. Intervijā viņš aizstāv savas pozīcijas un pauž uzskatu, ka feministes ir sievietes, kas ir nedaudz slimas vai bērnišķīgas.
 

Mājas dzīves paplašinājums

–  Tā ir sanācis, ka esat viens no redzamākajiem antifeminisma pārstāvjiem Latvijā. Sieviešu tiesību aktīvistes jūs kritizē un nosoda. Vai apzināti esat gājis uz šo konfliktu?
– Tas, ka kļuvu par uzbrukuma mērķi feministiski liberālajām aprindām, man bija diezgan negaidīti. Bet, kad šis konflikti sākās, es no tā nevairījos un prom nebēgu. Jāsaprot, ka šajā konfliktā izspēlējas diezgan svarīgi mūsu laikmeta jautājumi. Ja šādās izspēlēs piedalās ne tikai abstrakti jēdzieni, bet arī konkrētas personas, tad pieļauju, ka cilvēki labāk sapratīs, kas ir kas.

Tomēr jāatzīst, ka uzbrukums man – tas bija ideoloģiski pareizi. Esmu cilvēks, kas uzskata, ka cilvēka galvenā dzīves daļa paiet ģimenē, nevis individuāli. Jaunu cilvēku uzlūkoju kā daļu no ģimenes, kā daļu no lielāka kolektīva, nevis no egoistiskā, hēdoniskā viedokļa, kā uz to raugās feministes. Tāpēc – ja mēs satiekamies publiskā telpā, konflikts ir neizbēgams.

Turklāt ikdienā es konsultēju sievietes un labi redzu, kas ar viņām notiek. Redzu, ka pavisam jaunām sievietēm ir iedvests, ka viņām jābūt vīriešiem, viņām jāiet vīrieša ceļš.

Viņām tiek iegalvots, ka svarīgākais sievietes dzīvē ir izglītība, karjera, personīgā neatkarība. Visas tās lietas, kas tradicionāli bijušas vīriešu lietas. Bieži vien notiek tā, ka sievietēm līdz gadiem trīsdesmit izdodas sevi apmānīt ar vīriešu orientieriem, bet vēlāk viņas sāk izjust neapmierinātību un tukšumu no šīm vērtībām. Tad viņas vairs nav feministes, tad viņas nāk pie manis konsultēties. Kamēr tā nav noticis, tikmēr viņas turpina bļaustīties no savām feministiskajām pozīcijām.

 

– Feministes runā par sieviešu tiesībām, kuras tiek ierobežotas. Varbūt arī vīrieši tiek diskriminēti? Vai nav pienācis laiks runāt par vīriešu tiesībām?
– Ja šo tēmu tveram dziļāk, saprotam, ka runa ir par upura lomu. Mēs spriežam, kurš ir cietis un kam pienākas īpaša uzmanība, atbalsts un kompensācija. Piemēram, ja kāds cilvēks ir cietis, mums ieslēdzas empātija. Mēs sākam domāt par viņa problēmām. Jautājam, kas noticis. Kurš tev nodarīja pāri? Vai varam tev palīdzēt? Tāpēc šī upura loma ir ļoti izdevīga, tā dod iespēju manipulēt ar cilvēkiem. Ja kādam izdodas iedvest pārējiem, ka viņš ir upuris, viņš iegūst milzu varu, lielu ietekmi. Cīņā par sieviešu tiesībām šī vara ir galvenais mērķis. Feministēm vajag lielāku varu. Ja vīrieši atbildēs ar to pašu, iestāsies bardaks. Tomēr uzskatu, ka vīriešiem vajag uzņemties atbildību par šo situāciju. Viņiem jāuzņemas atbildība arī par sievietēm, kas šādi jūk prātā. Jāsaprot, ka viņas ir nedaudz slimas vai bērnišķīgas.


– Sieviešu tiesību aktīvistes norāda, ka laika gaitā daudz kas ir mainījies. Agrāk nebija ne automašīnu, ne elektrības, ne telefonu, ne interneta. Tagad tas viss ir. Mainās sabiedrība, mainās dzimumu lomas. Mainās arī attiecības starp vīrieti un sievieti.
– Tā ir taisnība. Tagad sievietēm nav jākurina plīts, jāberž plīts riņķi un jāsilda liels veļas kubls. Vairs nav jāiet uz strautu, lai skalotu izmazgāto veļu. Mājas solis šajā tehnoloģiju laikmetā kļuvis daudz vieglāk apdarāms. Līdz ar to daudzas agrākās funkcijas kļuvušas nenozīmīgas. Sievietēm ir uzradies brīvais laiks, kas kaut kādā veidā ir jāpiepilda. Un piepildāmā netrūkst, jo tradicionālais mājas jēdziens nenozīmē tikai dzīvokli. Tradicionālais mājas jēdziens ir daudz plašāks. Piemēram, sengrieķu polisā mājās notika daudz kas. Gan ēdienu gatavošana, gan amatniecība. Bērnu apmācība un pievēršanās mākslai. Lauksaimnieciskā ražošana un sarunas ar radiniekiem.

Un šīs mājsaimniecības vadītāja bija sieviete, māte. Savukārt vīrietis nodarbojās ar citām lietām. Pašreizējos apstākļos mājas dzīve ir ne tikai dzīvoklis, bet arī skola, mākslas vai mūzikas skola, bērnu pulciņi, koncerti, teātri un citi pasākumi. Un visa šā procesa virzītājs ir sieviete, māte. Viņa ir ģimenes direktors. Šeit tiešām būtu ko darīt, ja vien tam pievērstos. Un tas viss varētu būt jēgpilni. Sievietes, kas ar to reāli nodarbojas, ir nodarbinātas un piepildītas. Diemžēl tā sieviešu tiesību ideoloģija, kas sāka attīstīties 20. gadsimta sākumā vai pat vēl agrāk, ir pavērsusies skaudības virzienā. Vīrieši mums ir kaut ko atņēmuši, mums tas jādabū atpakaļ. Mēs arī būsim kā vīrieši. Manuprāt, tas ir stulbs virziens. Tas noved sievietes pie vientulības un iztukšotības.


– Feministes atgādina, ka vērojama netaisnība darba laika sadalē. Sievietes vēl joprojām ģimenē pilda neapmaksātu darbu – gatavo ēst, mazgā, gludina un tā tālāk.
– Feministes vienmēr atradīs argumentus, kāpēc sievietes ir upuri. Jau pietrūkst pacietības izsekot visam, ko viņas tik sameklē. Piemēram, ir pētījums, ka Latvijā vīriešiem ir zemāka izglītība nekā sievietēm, bet kopumā viņi pelna vairāk. Bet kur tad viņi liek to naudu? Lielāko daļu tērē sievietēm. Protams, ir gadījumi, kad vīrietis to naudu vienkārši nodzer. Tomēr visbiežāk šī nauda tiek tērēta ģimenē vai restorānos meitenēm. Kāds neapmaksāts darbs? Tas viss ir muļķības. Netaisnību es saskatu kādā citā aspektā. Proti, Latvijā 51% darba vietu aizņem sievietes. Tāpēc vietā ir jautājums, pa kuru laiku lai viņas dzemdē. Brīva laika tiešām nav, jo sievietēm taču ir jāpelna. Diemžēl viņas pašas ir izvēlējušās vīriešu karjeru.


Metode, kā palikt dzīvam

– Dzīve rāda, ka sievietes ir sociāli daudz aktīvākas par vīriešiem. Viņas daudz vairāk nekā vīrieši apmeklē dažādus pasākumus, klausās lekcijas, izglītojas kursos. Galu galā – viņas arī vairāk lasa. Preses kioski ir pilni ar sieviešu žurnāliem. Par ko tas liecina?
– Domāju, tā bijis visos laikos. Tas pieder pie mājas dzīves kultūras. Satikšanās ar citiem cilvēkiem, citām ģimenēm, draudzenēm – tas vienmēr noticis mājas vidē. Vienkārši tā mājas vide ir manāmi paplašinājusies. Diemžēl tā ir sakonfliktējusies ar tradicionālo vīrieša vidi, kas ir bizness un politika. Un tur notiek cīņa. Taču – sociāli aktīvākā daļa visos laikos ir bijušas sievietes. Vīriešu daļa, kā es saku, tā ir ārpusģimenes civilizācija. Agrāk tas bija izteiktāk. Vīrieši bija tie, kas devās medībās, karos, jūras braucienos un svētceļojumos, bet sievietes palika mājās.


– Šie klasiskie principi vairs nedarbojas.
– Jā. Tagad ir tā, ka ārpusģimenes civilizācija uzslāņojas virsū ģimenes civilizācijai un mēģina veidot jaunas robežas.

Piemēram, etnologi un antropologi, kas jau 19. gadsimtā devās ekspedīcijās pētīt primitīvās kultūras, reiz nonāca Austrālijas vidienē, kur dzīvoja kāda cilts. Tur viņi konstatēja, ka to vada vīriešu sapulce. Un viņi izdarīja secinājumu, ka tur ir patriarhālas attiecības. Diemžēl viņi nepamanīja visu, ko vajadzētu pamanīt. Proti, vīrieši bija izveidojuši savu teritoriju, kas ir ārpus ģimenes. Savukārt ģimene, bērni, saimniecība, plīts, amatniecība – tas viss bija sievietes pārziņā. Tas, ko vadīja vīrieši, bija vienīgi virsējā kārta. Sieviešu teritorija vienmēr bijusi ģimene, kas tikusi atdalīta no vīriešu teritorijas. Ģimenes teritorijā lielāka teikšana ir sievietei, ārpusģimenes teritorijā – vīrietim.


– Teicāt, ka ģimene ir sievietes teritorija. Vai tas nozīmē, ka attiecību spēlēs sieviete apspēlē vīrieti vienos vārtos?
– Jā, mierīgi. Ja abus iespundētu vienā dzīvoklī, izdevīgākā pozīcijā būtu sieviete. Tas arhetipiski atgādinātu vīrietim, ka viņš ir atpakaļ pie mātes. Viņš aizgāja no mātes ar vainas sajūtu. Iespējams, māte raudāja un nevēlējās, lai viņš aiziet. Turpināja viņam zvanīt un atgādināt par viņa pienākumiem. Un tagad – viņš atkal ir vienā slēgtā teritorijā ar sievieti... Ļoti spilgti vīrieša zaudējums izpaužas alkoholismā. Mēs parasti redzam alkoholismu, bet neredzam to varas cīņu starp sievieti un vīrieti. Alkoholisms nozīmē, ka vīrietis ir regresējis uz dēla lomu un pieņem sievu kā māti. Būtībā viņš ir zaudējis pieauguša cilvēka varu, ietekmi, atbildību un to visu atdevis savai sievai, kura ir spiesta vai arī grib pieņemt mātes lomu. Mēs labi redzam šo saspēli, kad vīrietis ir nevarīgais dēliņš, bet sieviete – varošā un atbildīgā māte. Ja sievietei un vīrietim jāatrodas vienā teritorijā, sākas nežēlīga varas cīņa, kur lielākas iespējas uzvarēt ir sievietei.

Tāpēc vīrietim palikt bez darba, bez pieturas punktiem ārpus ģimenes ir ārkārtīgi bīstami. Ne tik daudz tāpēc, ka nebūs ienākumu. Protams, arī tas ir svarīgi. Tomēr galvenais ir cits. Ja viņš neiziet no mājas, ja nemitīgi jūt šo sievišķo varu, viņš kļūst depresīvs. Tas ir kaut kas sāpīgs un nomācošs. Tādā arhetipiskā līmenī tas iedarbojas vēl graujošāk. Sieviete saka, ka tu nekas neesi. Un tev jāpiekrīt – tev nav darba, tev nav ienākumu. Tu nekas neesi.


– Varbūt pienācis laiks pārskatīt iesīkstējušo atziņu par stipro un vājo dzimumu? Sievietes taču emocionāli ir izturīgākas par vīriešiem, noturīgākas stresa situācijās, ilgāk dzīvo. Tik bieži nelūst kā vīrieši. Izraudas un iet tālāk.
– Tā ir. Pieminētais alkoholisms – tipiska vīrieša lieta. Lai gan vīrietim vairs monopola uz šo problēmu, jo arī sievietes kļuvušas par vīriešiem un dabūjušas vīriešu kaites. Tomēr savā būtībā alkoholisms ir vīriešu problēma, jo vīrietim tipiski ir neuzticēties nevienam. Kad viņam ir slikti, viņš nevis uztic savas problēmas citiem, bet mēģina pašārstēties. Tādā situācijā ļoti piemērots ir alkohols. Terapeitiskās sistēmās tiek lietotas metodes, lai dabūtu vīrieti ārā no šīs pašārstēšanās.

Piemēram, sievietes zaudējuma gadījumos izrunājas, izraudas, izbļaustās, izklačojas, izkomunicējas. Tieši pēc šāda principa arī darbojas Anonīmo alkoholiķu grupas. Vīrietis tiek ievests sieviešu teritorijā, kur problēma tiek izrunāta. Vīrietis iemācās kaut ko sievišķīgu, kas palīdz izdzīvot. Anonīmo alkoholiķu sapulce – tā ir sievišķīga metode, kā vīriešiem palikt dzīviem.


Kastrējoša atziņa

– Nesen Vācijā Zaļā partija nāca klajā ar vēl nedzirdētu priekšlikumu – valstij apmaksāt prostitūtu pakalpojumus, kas tiktu paredzēti invalīdiem un nabadzīgiem cilvēkiem. Kā jūs vērtējat – tā ir laba ideja?
– It kā humāns priekšlikums, tomēr es to neatbalstu. Kāpēc?

Tika veikti dažādi pētījumi pērtiķu kopienās, kur tika novērots, ka ne visi vīriešu īpatņi kvalificējas seksam. Viņi vienkārši to nav pelnījuši. Mātītes izvēlas vērtīgākus tēviņus, kas kaut ko sasnieguši un izcīnījuši. Tāpat arī cilvēku pasaulē. Mums jāskatās patiesībai acīs. Ja tu neko nevari, tev sekss nepienākas.


– Skan nežēlīgi.
– Valsts apmaksāts sekss demotivētu sabiedrību. Tad vairs nevajadzētu censties. Vācijā prostitūcija ir legāla. Tas nozīmē, ka Vācijā žēlastības spilvens jau ir pamests. Ja tu tik ļoti vēlies, lūdzu, samaksā un tiec pie seksa.


– Kāda ir jūsu attieksme vispār pret prostitūciju?
– Diezgan toleranta.


– Tātad jūs nestāvētu piketā pie Saeimas par prostitūcijas aizliegšanu?
– Nē, nestāvētu. Esmu runājis ar prostitūtām un zinu situāciju. Daudziem ir priekšstats, ka prostitūtas ir deformētas, seksuāli izmantotas, nelaimīgas sievietes, kuras spiestas nodarboties ar prostitūciju nabadzības dēļ. Tipisks priekšstats – redzēt prostitūtā upuri. Taču ne vienmēr tā ir. Ir sievietes, kuras šādā veidā apvieno patīkamo ar lietderīgo, kurām šis darbs patīk. Viņas nepavisam to neuztver kā sevis pazemošanu. Ja tā tik tiešām ir brīvprātīga izvēle, turklāt bez ekspluatācijas un izmantošanas, neredzu iemeslu, lai pret to protestētu.


– Vai nav tā, ka sieviete labāk par vīrieti kontrolē tieksmi pēc seksa? Un šī spēja viņai sniedz zināmas priekšrocības?
– Tā izskatās vienīgi no ārpuses. Jārunā par diviem līmeņiem Viens ir Dievietes līmenis, kur sieviete aplūkojama kā Dieviete, kurai vīrietis ziedo. Turklāt vīrietis periodiski izjūt nepieciešamību ziedot. Ziedojums – tas var būt jebkas. Tie var būt ziedi un šampanietis 8. martā, un var būt arī sēkla. Ziedojums – tas ir pagodinājums sievietei. Tas nozīmē, ka es tevi gribu, es tevi izvēlos. Tās ir Dievietes līmenis, kur seksualitātei ir varas un ziedojuma nozīme. Tas ir sociāls līmenis. Bet ir arī bioloģiskais līmenis, kuru es saucu par dzemdes līmeni. Tas ir stāsts, kā sievieti ietekmē viņas menstruālais jeb dzemdes cikls. Kas notiek ar sievieti ovulācijas laikā, kad olšūna ir gatava apaugļoties? Tad tieksme pēc seksuāliem pārdzīvojumiem ir daudz izteiktāka. Ovulācijas laikā sieviete aicina. Tas notiek visos līmeņos, arī smaržu līmenī. Sievietei ir seksuālas fantāzijas, vīrieši šķiet vēl pievilcīgāki. Viņa nevar nemest acis uz tiem, kas savukārt to nevar nejust. Parasti ir tā, ka primārais aicinājums nāk no sievietes, bet sekundārajā līmenī – vīrietis nevar neatbildēt. Vīrietis nevar teikt nē. Viņam šķiet, ka viņš seko savai dzimumtieksmei, un daļēji tā ir taisnība. Ir daudz komponentu. Tāpēc es neteiktu, ka sievietes ir seksuāli neaktīvākas par vīriešiem.


– Es nedomāju aktivitāti, bet kontroli. Proti, sievietēm no dabas dotas iespējas labāk kontrolēt šo tieksmi. Reizēm gadās, ka visnotaļ nosvērts, respektēts un gudrs vīrietis var palikt pilnīgs muļķis un kā sunītis skriet pakaļ 20 gadus vecai blondīnei. Un piedzīvo nepatikšanas, skandālus, pamatīgu kaitējumu savai reputācijai.
– Visticamāk, viņas sievas dzemde kļuvusi neaktīva. Viņa ir piepildījusi to, ko viņai vajadzēja piepildīt. Būtībā viņa vairs neaicina savu vīrieti. Tas nozīmē atraidījumu. Tu vairs neesi vajadzīgs, tev vairs nav nekādas vērtības. Un tad parādās kāda meitene ar aktīvu dzemdi, kurai viss notiek. Turklāt viņa to signalizē visos līmeņos. Šādā veidā vīrietis tiek iesaukts jaunā ciklā. Viņam gan pašam liekas, ka viņš ir iemīlējies. Viņš ir pārliecināts, ka iekarojis jaunu meiteni, ka ir īpaši veiksmīgs un vērtīgs. Bet tas ir tikai daļēji.


– Vai tomēr nav jocīgi, ka ne tikai muļķi, bet arī visnotaļ saprātīgi vīrieši ir tik viegli manipulējami?
– Jā. Tāds ir Dievietes spēks. Liela jauda. Ir tāds manis izdomāts autobusa tests. Vīrietis izkāpj no autobusa un redz, ka viena skaista meitene minisvārkos stāv autobusā uz augšējā pakāpiena un minstinās. Viņa it kā grib, tomēr nekāpj ārā. Un testa jautājums ir tāds: “Vai tu spēj viņai nepadot roku?” Vai tu spēj būt tik drosmīgs un nepalīdzēt meitenei, kas ar visu savu būtību demonstrē savu nevarību un vēlmi pēc palīdzīgas rokas? Būtībā tas ir varas jautājums. Sieviete it kā klusībā jautā: “Vai tu man pakļaujies? Vai tu pakļaujies manam spēkam? Ja nepakļaujies, es izkāpšu pati.” Viņa izkāpj un skaļi secina: “Šeit jau vīriešu nav.” Un šī atziņa ir tik sāpīga un kastrējoša, ka labāk to roku tomēr pasniegt. Vīrietis visbiežāk izvēlas neriskēt. Tāda ir Dievietes vara.


Ir vēl cits aspekts. Visi cilvēki, kas piedzimst šajā pasaulē, iepazīst sievietes kā lielas un varenas. Mēs piedzimstam kā mazi bērni un redzam savas mātes kā milzīgi lielas un iespaidīgas. Viss, kas notiek ar māti, bērnam ir eksistenciāli. Tādā veidā ikviena cilvēka dzīvē ienāk Dieviete. Savukārt vīrietis ienāk bērna dzīvē, kad bērns jau ir manāmi paaudzies. Turklāt viņš ne vienmēr ienāk kā tēvs, bieži vien ienāk kā brālis. Viņš vairs nešķiet tik liels un varens kā māte. Viņš ir tikai nedaudz lielāks, kas nozīmē, ka vīrieši ir mazāki nekā sievietes. Un šo bērna loģiku mēs saglabājam visu turpmāko dzīvi. Tāpēc lielāka, varenāka, stiprāka, ietekmīgāka ir sieviete.


Brīvība un atbildība

– Vai psihoterapijā vecāku loma netiek pārāk hiperbolizēta? Bieži vien bērns daudz ilgāku laiku pavada ārpus ģimenes – bērnudārzā, skolā, kur lielu ietekmi uz viņu atstāj vienaudži.
– Cilvēka dzīvē viss notiek diezgan plūstoši. Tēlaini izsakoties, mēs savas attīstības laikā izejam cauri daudzām dzemdēm. Tādām kā sociālām dzemdēm. Kad bērns piedzimst, viņš ir mātes aprūpē. Nekā cita nav, ir tikai bērns un māte. Kad viņš no šīs dzemdes iziet, viņš ierauga – ir arī tētis. Tā ir nākamā dzemde – vecāki. Vēlāk seko citas sociālas konstrukcijas, kuras ir kā dzemdes, kas piedāvā drošību un attīstību. Vēlāk seko bērnudārzs, skola un cits, tomēr ģimenei ir kardināla atšķirība no visa pārējā sociuma. Mēs esam gluži kā orgāni ģimenes organismā. Plašākā nozīmē – mēs esam savas dzimtas koka pārstāvji. Tāpēc ļoti būtiska ir divu cilvēku savienība, viņiem apprecoties. Viņa faktiski savieno divus dzimtas kokus. Viņiem gan liekas, ka tā ir viņu personiskā izvēle, ka nejauši satikuši viens otru un apprecējušies. Tomēr tā ir likumsakarība. Tas nozīmē, ka viens dzimtas koks caur savu pārstāvi ir atradis resursus otrajā dzimtas kokā un noorganizējis šo laulību kā savienību. Laulība ir viens savienojums, bērns – otrs.


Savu vecāku ģimenē mums vienmēr ir funkcija, kas izveidojusies jau pirms dzimšanas. Tas ir kā liktenis, kas nolikts mums priekšā. Tā ir loma, kas mums jāpiepilda. Pildīt šo ģimenes lomu – tas ir jau daudz jaudīgāk, daudz nozīmīgāk un izglītojošāk nekā, piemēram, attiecības ar draugiem, skolasbiedriem.


– Kādu prognozējat nākotnes attiecību modeli Latvijā?
– Ja nekas nemainīsies, sekos nāve. Tā būs nācijas nāve. Nav jābūt lielam ģēnijam, lai to prognozētu. Mēs to labi saprotam. Katru dienu Latvijā nomirst par 18 cilvēkiem vairāk nekā piedzimst. Un par 22 cilvēkiem vairāk izbrauc nekā iebrauc. Tātad katru dienu mēs zaudējam 40 cilvēkus. Drīz šis resurss izbeigsies. Ir kāds fenomens, kuru feministes diemžēl ignorē. Ja tu nedzemdē bērnus, tu nomirsti. Tas ir kritērijs visam. Tas ir tavs rēķins, tā ir tava atbildība.
 

– Mēs visi nomirstam jebkurā gadījumā. Ir vai nav bērnu.
– Jā. Bet dzimtas kokam tomēr nevajadzētu nomirt. Dzimtas kokam vajadzētu būt mūžīgam. Mums nepieciešams uzņemties atbildību par to. Feministes gan saka, ka mēs jau esam pietiekami atbildīgi, lai spētu veikt savu izvēli. Es uzskatu, ka mēs līdz šādam atbildības līmenim vēl neesam izauguši. Piemēram, septiņdesmitajos gados Rietumeiropā daudzās valstīs atļāva abortus. Starp citu, Padomju Savienībā un Latvijā abortus atļāva vēl agrāk – piecdesmito gadu beigās. Ļeņina valdība bija pirmā, kas tos atļāva. 1937. gadā abortus aizliedza, vēlāk šo aizliegumu atcēla.

Tātad – kas notika Rietumeiropā pēc abortu atļaušanas? Strauji samazinājās dzimstība. Ja nemaldos, Itālijā pirms abortu atļaušanas vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti bija 2,7 vai 2,9, gandrīz 3. Kad atļāva abortus, šis rādītājs ātri vien nolīdēja līdz 1,7. Tātad – zem atražošanas līmeņa. Tas nozīmē, ka cilvēks nespēj uzņemties rūpes par nākotni, lai sabiedrība neizmirtu. Viņam vajag pātagu – abortu un kontracepcijas aizliegumu. Kas dzimst, lai dzimst. Tas ir acīm redzami. Toties feministes runā par izvēles brīvību. Tomēr patiesa brīvība ir vienīgi tad, ja tu uzņemies atbildību.

 

Avots: www.kasjauns.lv 


Autors: mammamuntetiem.lv
Raksts publicēts 16. Feb 15:00



 

LAPAS KARTE