Lietuvas psiholoģe atklāj, kāpēc vecākiem tik ļoti gribas sist savus bērnus

Savu viedokli vecākiem veltītajā žurnālā „ Tavo vaikas” („Tavs bērns”) izklāsta lietuviešu ārste psihiatre Agne Kirvaitiene.

Vecāki paši bērnībā pārdzīvojuši vardarbība

Ne reizi dzirdēts, ka siksnu kā audzināšanas līdzekli nereti izvēlas tie vecāki, kuri bērnībā paši slānīti ar žagariem. Psihoterapijā šo parādību sauc par traumu, kas eksistē vairākās paaudzēs. Kirvaitiene to izskaidro šādi: ja bērnam mazotnē nācies piedzīvot daudz vardarbības un nav bijis neviena pieaugušā, kurš viņu aizstāvētu, tad zemapziņa ieslēdzas tā sauktais izdzīvošanas mehānisms. Psihe cenšas kaut kāda veidā paglābties no nepanesamajām ciešanām, un  bērns savā iztēlē sāk identificēties ar varmāku, kurš no vardarbības un agresijas kļūst arvien stiprāks.
Pieaugušā vecumā šī pārdzīvotā vardarbība jau vairs nesāp, taču nekur arī pazūd: cilvēks visu dzīvi cenšas atkārtot bērnībā piedzīvoto traumu (sodu un bailes) un cer, ka šoreiz izdosies to uzvarēt, tas ir, pārdzīvot to pašu varmācības situāciju, taču šoreiz jau no citas puses. Toreiz viņš bija bezpalīdzīgs bērns, taču tagad – visuvarens pieaugušais, kuram ir tiesības dusmoties un sodīt.  
Psihiatre uzsver, ka šādiem cilvēkiem bērna mazākā pretošanās veicina pamatīgu iekšēju spriedzi, radot nepārvaramu impulsu nekavējoties „izslēgt” bērnu, bet patiesībā jau viņi vēlas „izslēgt” sevis paša izjūtas.
Tā visbiežāk notiek tad, kad viņi sajūtas bezspēcīgi, apmulsuši, nobijušies, nevalda pār situāciju, tas ir, atkal pārdzīvo tās pašas emocijas, kuras bērnībā bija visgrūtāk izturēt. Vienkāršākais veids, kā atkal atgūt varas ilūziju, ir – nolamāt, piekaut, iebiedēt. Un, kaut arī visbiežāk pats varmāka šādas darbības vērtē kā nepieņemamas, noteiktos apstākļos viņš tomēr nespēj pretoties iekšējam impulsam, jo vardarbība, kas tiek atkārtoti pārdzīvota, palīdz atbrīvoties no spriedzes un rada atslābuma sajūtu.

Pliukš – pa dibenu vai seju. Bet ko pēc tam? 

„Nesadzirdētās” emocijas: bērna nepaklausība ir palīgā sauciens

Kirvaitiene ir pārliecināta, ka nav nepaklausīgu bērnu. Ir „kurli” vai „ akli” vecāki. Bērna nepaklausīgā uzvedība patiesībā ir palīgā sauciens: vecāki kaut ko neredz, nedzird, nesaprot, nav spējīgi pārbaudīt utt. Atvases neadekvātā uzvedība ir pirmais signāls, ka mazais kaut ko vēlas pateikt, bet neprot. Bērns nezina, kā savas izjūtas raksturot ar vārdiem, tāpēc parāda to ar savu uzvedību.   
Psiholoģe uzsver, ka vecākiem vajadzētu nevis bērnu censties „nolikt pie vietas” , bet gan censties „izlasīt” vēstījumu, ko mazais viņiem ar šādu uzvedību „sūta” . Viņa iesaka pieaugušajiem pajautāt sev, kādas izjūtas viņiem raisa bērna nepaklausīgā uzvedība. Ja tās ir dusmas – mazais visdrīzāk ļoti dusmojas uz cilvēku, uz kuru baidās dusmoties. Ja bezspēcību – iespējams, bērns arī pats jūtas bezspēcīgs, apmulsis utt.

Dzīšanās pēc ideāliem: kā vecāki uztver savas kļūdas

Pats par sevi saprotams, ka, audzinot bērnus, mēs visi pāršaujam pār strīpu un izdarām kaut ko tādu, ko nevajadzētu. Lietuvas speciāliste vērš uzmanību, ka vieni vecāki no citiem atšķiras nevis ar to, ka vieni labi audzina bērnus (tas ir, nekļūdās), bet citi kļūdās, bet gan – KĀ viņi uztver savas kļūdas. Kirvaitiene neslēpj, ka laba māte uzdrošināsies atzīt, ka ir rīkojusies nepareizi, atvainoties par savām kļūdām un mācīties no tām. Savukārt māte (vai tēvs), kuri tikai cenšas būt ideāli, visdrīzāk nespēs atzīt savas kļūdas un ietiepīgi turēsies pie sava viedokļa, jo „pieaugušie zina labāk”.

Speciālisti uzsver, ka cilvēki, kas bērnībā ir pērti, jūtas nelaimīgi un pieaugušā dzīvē riskē ciest no liekā svara problēmām, būt infantili, līdz slimīgumam pedantiski, ar pārmērīgu tieksmi uz seksu, noslieci uz alkoholismu, narkomāniju un citām darbībām, kas palīdz „aizbēgt no vecākiem”. 

Vecākiem ir bail pazaudēt autoritāti

Psihiatriem nereti nākas dzirdēt taisnošanos, ka bez siksnas šajos laikos vecākiem saglabāt autoritāti bērnu acīs vispār nav iespējams. Skumjā patiesība ir tā, ka, ja eksistē šādas bailes, pirmām kārtām ir jāārstē vecāki, nevis bērni, saka Kirvaitiene.
Svarīgi saprast, ka mamma un tētis ikviena bērna acīs ir īpašs, varens cilvēks, teju vai Dievs. Lai to vieglāk iztēloties, kādu iespaidu atstājam uz bērniem, ārste piedāvā ņemt palīga metaforu. Iedomāsimies, ka zīmējam ainavu. Mūsu psihes skatījumā attiecības ar māti ir kā zeme, uz kuras zīmējam visu pārējo, bet attiecības ar tēvu – kā saule, kas apspīd ainavu, gaisma, bez kuras grūti iedomāties pasauli. Vārdu sakot, saviem bērniem mēs esam zeme, uz kuras viss turas, un gaisma, kas ļauj iepazīt pasauli. Diemžēl, šķiet, vecākiem reizēm ir grūti to saprast. Viņi uzskata, ka savu svarīgumu var nostiprināt tikai ar likumiem un izkarojot sev vietu hierarhijas virsotnē. Taču patiesībā autoritāti nemaz nevajag mākslīgi uzturēt, svarīgākais ir pacensties radīt un saglabāt sirsnīgas un atklātas attiecības ar bērnu. To iespējams paveikt, uzklausot mazo, interesējoties par viņa izjūtām, vaicājot, darot kopā dažādas lietas.

Kad nevainīgs „pliukš” kļūst par vardarbību

Pliukš – pa dibenu vai seju. Bet ko pēc tam? To, ka bērnus nedrīkst sist, mūsdienās zina arī mazie paši. Taču daudzi pieaugušie joprojām uzskata, ka iepēršana ir normāls „audzināšanas paņēmiens”  un teju vienīgais veids, kā mazo palaidni atgriezt realitātē, piemēram, no histērijas lēkmes. Taču Kirvaitiene vēlreiz uzsver – tā sauktās histērijas lēkmes vienmēr ir neverbāls kliedziens par kaut ko, kā dēļ bērns jūtas slikti. Un uzšaušana nav pareizais veids, kā audzināt savu atvasi. Lietuviešu ārste iesaka padomāt – ko tu pats justos, ja tev uzšautu? Dotu pretī? Tad kāpēc tu atļaujies šādi izturēties pret bērnu?   
Iepēršana, lamāšanās, balss pacelšana parasti neko nemaina. Jo problēma, kas bērnu nomāc, jau netiek atrisināta, bet izrādītā agresija konfliktu vēl vairāk saasina, un tas kļūst nekontrolējams. Droši vien esat piedzīvojuši absolūti bezjēdzīgo situāciju, kad abas puses kliedz un viens otru nemaz nedzird. Pazaudēdami kontroli pār situāciju, vecāki vairs nezina, kā rīkoties, pārkāpj robežu un šķietami nevainīgs „pliukš” kļūst par vardarbību.
Speciālisti uzsver, ka cilvēki, kas bērnībā ir pērti, jūtas nelaimīgi un pieaugušā dzīvē riskē ciest no liekā svara problēmām, būt infantili, līdz slimīgumam pedantiski, ar pārmērīgu tieksmi uz seksu, noslieci uz alkoholismu, narkomāniju un citām darbībām, kas palīdz „aizbēgt no vecākiem”.  
Novērots, ka vardarbību piedzīvojuši vīrieši paši kļūst par varmākām, izvarotājiem, seksuāliem izvirtuļiem, izturas pret citiem cilvēkiem kā pret lietām (vīrieši sit savas sievas). Savukārt sievietes vardarbību visbiežāk vērš pret sevi, savu ķermeni (anoreksija, bulīmija, hipohondrija, sadomazohistiskas attiecības ar vīriem) un arī saviem bērniem – par iespējamajiem drūmajiem scenārijiem brīdina psihiatre. Tāpēc – pirms pacel roku vai balsi, vispirms labi padomā. Vai arī – aizskaiti līdz desmit.

Kā savaldīt mazo palaidni

Pār bērniem nevajag valdīt. Bērniem ir svarīgi noteikt konkrētas drošas uzvedības robežas, un šajās robežās ļaut brīvi izpausties jūtām, spontanitātei un radošumam. Bērnam jāzina, ka neadekvāta uzvedība vienmēr vainagosies ar noteiktām sekām (bet nevis - sodu). Piemēram, nesakārtosi istabu – nevarēsi iet pie draugiem, skatīties TV vai spēlēt datorspēlītes. Un vienmēr jāpatur prātā, ka audzina nevis ar sodīšanu, bet gan ar uzslavām un atzinību par labu uzvedību. Taču svarīgākais princips, pēc lietuviešu speciālistes teiktā, ir vecs kā pasaule: nekad nedari otram to, ko nevēlies, lai dara tev.

Avots: www.kasjauns.lv