Bērna attīstības pieturpunkti - no mammas punča līdz skolas vecumam

 04. decembris 2015 17:00 Viedoklis  skatījumi: 45688

Parunāsim bez lirikas par bērnu psiholoģijas problēmām, kas nereti rodas vecāku neuzmanības un zināšanu/iemaņu trūkuma dēļ.



Foto: Shutterstock.com


Ja kādā no bērna attīstības posmiem ir bijušas problēmas, trauma var saglabāties uz visu mūžu. Piemēram, tie bērni, kas izcietuši daudz stresa, būdami vēl mātes vēderā, arī pēc dzimšanas nereti jūtas pastāvīgi iebiedēti un nedroši. Psihologi reizēm pauž viedokli, ka tie bērni, kas ar problēmām saskārušies dzemdību posmā, ir dzīvotspējīgāki un aktīvāki par citiem, taču uz dzīves grūtībām reaģē strauji un ar lielu agresivitāti. Šo posmu bērnam iespējams būtiski atvieglot, ja vecāki savu iespēju robežās un pat pāri tām rūpējas par topošās ģimenes psiholoģisko komfortu, mātes mieru un emocionālo stabilitāti.
 

Psihologi reizēm pauž viedokli, ka tie bērni, kas ar problēmām saskārušies dzemdību posmā, ir dzīvotspējīgāki un aktīvāki par citiem, taču uz dzīves grūtībām reaģē strauji un ar lielu agresivitāti. 


Pēc dzimšanas bērna pirmais dzīves gads paiet, lai reālajā dzīvē izveidotu stabilas, drošas psiholoģiskās attiecības starp bērnu un viņa ģimeni, kurā viņš (protams, situācijas ideālajā pavērsienā) pavadīs savas dzīves būtisku daļu. Šajā periodā bērns mācās smaidīt, atbildot uz mātes smaidu. Tas nav tikai salīdzinājums, psihologi tieši šo spēju reaģēt ar smaidu analizē kā būtisku bērna sociālās attīstības niansi, kas dod pamatu jauna posma sākšanai bērna un mātes attiecībās, abu emocionālajā saskarsmē.

Kādā rakstā, diemžēl neatceros tā autoru, lasīju, ka bērns visagrāk, apmēram četru mēnešu vecumā, iemācās atšķirt dzeltenu, sarkanu, zilu un zaļu krāsu un normāli esot, ja prioritāte tiek dota zilajai un sarkanajai. Savukārt, ja bērns atsakās no zilās krāsas un dod priekšroku dzeltenajai, tas esot drošs rādītājs, ka kāda no bērnam svarīgām prasībām netiek apmierināta.

Intensīva bērna runas, intelekta un uztveres attīstība ir raksturīga laika posmam no pirmā līdz trešajam dzīves gadam

 

Pirmā gada pēdējos mēnešos bērns sāk staigāt. Ir divi būtiski aspekti, kas jāņem vērā: pirmkārt, lai sekmīgi noritētu mazuļa staigātprasmes apgūšana, viņam jādod pietiekama kustības brīvība un telpa, vienlaikus neaizmirstot, protams, par drošību – taču ar to nekādā ziņā nepārspīlējot, tā kā otra svarīgā nianse ir bērna "atdalīšanās" no vecākiem. Mācoties staigāt, mazulis mācās vienlaikus būt patstāvīgāks, uzņemties kontroli un atbildību pār situāciju. Šajā pašā periodā bērns izrunā pirmos vārdus. Visbiežāk tā ir samērā bezjēdzīga, bez bērna paša tikai varbūt vēl vecākiem daudzmaz saprotama vāvuļošana – un tomēr tā ir runa, svarīga bāze, uz kuras bērns drīz veidos savu komunikāciju ar apkārtējo vidi.


Intensīva bērna runas, intelekta un uztveres attīstība ir raksturīga laika posmam no pirmā līdz trešajam dzīves gadam. Bērns mācās uztvert priekšmetu īpatnības un iesaistīt tos darbībā; diezgan svarīgi ir bērnam šajā posmā piedāvāt dažādas attīstošas rotaļas, kas līdzās interesantai laika pavadīšanai sniedz bērnam arī sociālās iemaņas (smilšu kūku "cepšana", leļļu "audzināšana", apģērbšana un "barošana" u.c.).

Perioda beigās bērns parasti jau ir izveidojis būtisku vārdu krājumu, ir iemācījies atdalīt sevi apziņā no citiem cilvēkiem un apzināties savu patību. Arvien biežāk bērns lieto vārdus "es" un "es pats". Un tieši ar šo jēdzienu "es pats" saistīta bērna pirmā attīstības krīze (vārds "krīze" šeit lietots nevis negatīvā nozīmē, bet gan, lai apzīmētu normālas attīstības gaitas pārejas posmu). Krīzes periodā bērns kļūst diezgan negants – parādās spītība, ietiepība, negatīvisms un pirmie protesti pret vecākiem, kas izpaužas nepaklausībā, strīdos. Reizēm bērns var pat kauties. Un tomēr tā ir normālas attīstības pazīme, bērns kļūst pieaugušāks, mācās formulēt personīgo viedokli. Šī krīze tikai tad ieilgs un varbūt pat kļūs par problēmu, ja zaudēsiet pacietību un reaģēsiet uz bērna uzvedību ar pretagresiju. Normālas krīzes gaitas gadījumā bērnam radīsies tieksme uz patstāvību. Netraucējiet viņam! Pat tad, ja viņš pirms došanās ārā ģērbjas ilgāk nekā ar jūsu palīdzību, ļaujiet viņam to darīt pašam. Ja viņš nekārtīgi nomazgā šķīvi, nedariet to viņa vietā. Ja rezultāts nav jums pieņemams, varat to pašu šķīvi vēlāk nomazgāt kārtīgi, bērnam neredzot.

Bērnam ir svarīgi apzināties, ka viņš dara kaut ko pats saviem spēkiem, ka viņam uzticas. Nekārtīgi aizsietas kurpju auklas ir mazākais ļaunums, ja salīdzina ar iespēju no bērna ilgi vairs nesagaidīt patstāvīgu rīcību un iniciatīvu.

Arī tālākajos gados ļoti liela nozīme ir dažādām spēlēm, varētu pat teikt, ka viss, ko dara bērns šajā posmā, ir spēle. Ja vecāki paši spēs iejusties bērna lomā un nodrošināt viņam kompāniju, iegūs visa ģimene – gan bērna attīstības ziņā, gan arī bērna cieņas pieaugšanā pret vecākiem. Bērnam var turklāt dot daudz svarīgu sociālo iemaņu, spēlējot ar viņu "veikalu", "slimnīcu", "ģimeni" utt. Centieties jebkuru radošu darbību pārvērst par spēli!

 

Arī tālākajos gados ļoti liela nozīme ir dažādām spēlēm, varētu pat teikt, ka viss, ko dara bērns šajā posmā, ir spēle. Ja vecāki paši spēs iejusties bērna lomā un nodrošināt viņam kompāniju, iegūs visa ģimene
 

Apmēram ap septiņu gadu vecumu bērnam jau ir izveidojušies aptuveni priekšstati par to, kas ir labs un kas slikts. Liels uzsvars, arī spēlēs, jāliek uz morāles un ētisko normu izpratnes veicināšanu. Šeit es gribētu uz mirkli atkāpties un atkārtoti uzsvērt vārdu "izpratne" – jo diezgan bieži vecāki šīs morāles normas bērnam uzspiež, nevis iemāca. Izpratni neveido mehāniska "iekalšana", drīzāk tas var kļūt pat par protesta reakcijas pamatu vēlākā vecumā, kad bērns var sacelties pret šīm normām. Esiet pacietīgi un skaidrojiet, analizējiet kopā ar bērnu dažādas situācijas viņam saprotamā valodā! Spēlējiet spēles, kurās ir ne tikai ideja, bet arī noteikumi un sižets. Ļoti svarīgi, lai bērns mācītos šos noteikumus un sižetu veidot arī pats, rotaļājoties ne tikai ar jums, bet arī ar citiem bērniem. Blakus visam iepriekš minētajām – neaizmirstiet arī par kustību rotaļām un dažādām intelektu attīstošām spēlēm (galda spēles u.c.), "mājas teātri".


Šajā laikā norisinās vēl viena būtiska krīze bērna attīstībā – skolas vecuma sākums, kuram bērni bieži vien nejūtas gatavi. Arī šeit ir svarīga loma izpratnei par morāli un ētiku, lai citi bērni jūsējo nepavedinātu uz dažādām nelāgām izdarībām. Taču galvenā ir bērna spēja domāt un rīkoties patstāvīgi, bez vecāku tuvuma un tūlītēja atbalsta. Šajā vecumā galvenais uzsvars tiek likts uz mācībām, tomēr arī par spēlēm nedrīkst aizmirst, turpiniet tās, tikai atrodiet arvien jaunus spēles līmeņus – tas palīdzēs bērnam attīstīt fantāziju un atpūsties pēc skolas. Atcerieties, ka šajā vecuma posmā, apmēram no septiņu līdz vienpadsmit gadu vecumam, bērnā veidojas spēja iejusties "cita ādā", emocionāli just citiem līdzi, tas ir jauns posms viņa pašapzināšanās pieredzē.
 

Skolas vecums kā tāds ir vērsts uz pašvērtējuma iegūšanu un stabilizēšanu, sociālās adaptācijas iemaņu veidošanu, attiecībām ar pretējo dzimumu; tas ir būtisks personības lūzuma periods starp bērna un pieaugušā dzīvi, krīžu pilns vecums. Taču tas ir jau cits un ļoti, ļoti plašs stāsts.

 

Iesūtīja: Džerijs Šterns, cilvēks ar putekļainu psihologa diplomu



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk