Bērnam augšanas hormona deficīts: Mamma: “Mans dēls no bezspēka raudāja…”

 02. novembris 2016 12:00 Raksts  skatījumi: 2517

Haraldam ir astoņi gadi, viņš ar aizrautību spēlē hokeju un ne ar ko neatšķiras no saviem vienaudžiem. Vairs ne, jo pēdējos divus gadus saņem terapiju, kas veicina viņa augšanu. Jā, Haralds ir viens no tiem bērniem, kam atklāts augšanas hormona deficīts.



Foto: Shutterstock.com

Priekšstats, ka hormoni ir slikti un nevajag iejaukties dabiskajā bērna augšanas gaitā, nav patiess, ja ir runa par augšanas problēmām, kas bērnam neļauj aktīvi sportot un iekļauties vienaudžu vidē


Sākās ar iekaisumiem ausīs
Par to, ka Haralds neaug tā, kā vajadzētu jeb atbilstoši vecumam, pirmā sāka runāt daktere, kura ārstēja zēnam strutaino otītu. “Problēmas ar ausīm viņam sākās pusotra gada vecumā. Ik pēc diviem mēnešiem vedām dēlu pie LOR speciālista, jo parastas iesnas pārvērtās par pamatīgu, strutainu iekaisumu ausīs. Tā kā daktere redzēja mūsu dēlu vismaz reizi divos mēnešos, viņa norādīja, ka Haralds nemaz neaug,” atminas puiša mamma Dace. Viņa ieteica vecākiem aizvest zēnu uz konsultāciju pie endokrinologa. 


“Jautāju arī ģimenes ārstam, ko viņa par to domā, taču daktere atbildēja, ka viss kārtībā. Mēs, es un mans vīrs, neesot liela auguma, tāpēc arī bērns ir mazāks nekā citi viņa vienaudži,” stāsta Dace un piebilst, ka ģimenes ārsta atbilde ir saprotama, jo viņa bērnu redzēja labi, ja reizi gadā: “Visus nepieciešamos nosūtījumus uz izmeklējumiem mums rakstīja LOR speciālists.”

 

Nespēju samierināties ar dzirdēto, raudāju un domāju – ārprāts! Katru vakaru vajadzēs šļircēt zāles, kurām ir stingi uzglabāšanas noteikumi. Tas nozīmē, ka dēls nevarēs braukt uz nometnēm, nevarēsim ceļot. Mani nepameta arī klasiskā doma – kāpēc tas noticis tieši ar manu bērnu? 



Tomēr viņas mammas intuīcija nedeva mieru. Arī interneta vietnē www.esaugu.lv atrastais augšanas kalkulators vēstīja – Haralds ir par mazu savam vecumam un nepieciešama ārsta konsultācija.
 
“Tā mēs nokļuvām pie manuprāt Latvijā labākās bērnu endokrinoloģes dr. Ivetas Dzīvītes–Krišānes. Viņa apstiprināja, ka dēls ir pārāk mazs un augšanā atpaliek pēc visiem parametriem – gan svara, gan auguma ziņā,” atklāj Dace.

Zēnam tika veiktas testa analīzes, kuru laikā ievada speciālu medikamentu, lai pārbaudītu augšanas hormona līmeni. Tas bija kritiski zems. “Piemēram, 2013. gadā piecu gadu vecumā veiktais mērījums Haraldam bija 98 centimetri. Daktere skaidroja, ka Haraldam ļoti minimāli izstrādājas augšanas hormons, tāpēc nepieciešama hormonaizvietojošā terapija. Pretējā gadījumā dēls augs ļoti lēni, būs smalks, viņam būs grūtības sportot un tamlīdzīgi,” atminas zēna mamma. 
 

Haraldam veica virkni citas pārbaudes, kuras apstiprināja pirmā testa rezultātu, un tad, kā saka Dace, sekoja grūtākais – vecākiem bija jāpieņem lēmums, vai atstāt visu kā ir, vai tomēr piekrist ārstes ieteikumam ik vakaru injicēt dēlam speciālu medikamentu.  


 “Nespēju samierināties ar dzirdēto, raudāju un domāju – ārprāts! Katru vakaru vajadzēs šļircēt zāles, kurām ir stingi uzglabāšanas noteikumi. Tas nozīmē, ka dēls nevarēs braukt uz nometnēm, nevarēsim ceļot. Mani nepameta arī klasiskā doma – kāpēc tas noticis tieši ar manu bērnu? Tad mums ar vīru uzmācās šaubas, vai diagnoze tiešām ir pareiza, un nolēmām aizvest dēlu pie cita speciālista – homeopāta. Šī speciālista viedoklis bija diametrāli pretējs endokrinoloģes slēdzienam. Mums teica, ka šī augšanas hormona terapija būs trieciens bērna organismam. Šis viedoklis laikam bija tas, ko mamma grib dzirdēt –, ka nevajag neko sasteigt. Turpinājās pārdomu un šaubu brīži, līdz sarunājām atkārtotu tikšanos ar dakteri Dzīvīti–Krišāni, lai saliktu visus punktus uz i,” saka Dace. 
 

Vecākiem jāsaņemas un jādara
Šogad augustā apritēja divi gadi kopš Haralds saņem terapiju, un rezultāti ir acīmredzami – Haralda augums un svars atbilst normām, viņam ir spēks trenēties hokejā, ir laba apetīte. 

“Atceros, man teica, lai neuztraucos par dēla mazo augumu, bet lai vedu dēlu sportot, un tad gan jau izstiepsies, jo arī mans vīrs bērnībā esot bijis maza auguma, taču intensīvi sportoja un izstiepās. Mēs arī uztaisījām mājās stieņus, lai Haralds var stiepties, vingrot, bērnudārzā vedām uz florbolu, bet tā kā viņš bija maziņš, smalciņš, arī apetītes nebija un līdz ar to – spēks. Bērns no bezspēka raudāja. Viņam patika skriet, spēlēt, bet viņam pietrūka spēks tam visam. Šobrīd viņš ir lielākais hokeja fans, zina visus “Dinamo” spēlētājus. Vecvecāki viņam dzimšanas dienā uzdāvināja slidas un pirmo ekipējuma daļu, lai trenētos hokejā. Divas reizes nedēļā ir treniņi, vēl arī skolā sporta pulciņš, deju pulciņš. Viņš gandrīz katru vakaru brauc ar skrituļslidām mājas pagalmā, un spēj izturēt tiešām lielu slodzi,” priecājas Dace.

Viņa atzīst, ka ārstēšanās dēļ arī ceļojumi ģimenei nav gājuši secen, kā viņa baiļojās.  Tā kā zāles ir jāglabā ledusskapī, tālākos braucienos līdzi tiek ņemta aukstumsoma. “Turklāt preparāts jālieto līdz brīdim, kad aizveras augšanas zonas,” saka Dace “un tas arī ir mierinājums, ka tā nav mūža terapija. Es gan ļoti ceru, ka Haraldam nevajadzēs lietot kādus citus preparātus, kas saistīti ar dzimumhormoniem, jo pašlaik augšanas dinamika norit ļoti pozitīvi.” 
 

Atskatoties uz aizvadītajiem gadiem, sieviete vēl atzīst – viņai ir žēl zaudētā laika, jo savu aizspriedumu, nezināšanas un, iespējams, sevis žēlošanas dēļ viņas dēls terapiju sāka saņemt vēlāk. “Pirmajā brīdī psiholoģiski ir grūti. Grūtniecībā es visu esmu ievērojusi, visu darījusi, lai būtu pareizi – vingrojusi, ēdusi veselīgi… Kāpēc tā tas ir noticis? Tu meklē risinājuma vainu sevī. Un tad atkal nākamā doma – ah, katru vakaru jāšpricē, kā bērns jutīsies? Bet Haralds to uztver normāli. Viņš šo augšanas hormonu uztver kā vitamīnu devu. 
 

Tāpēc gribu iedrošināt citus vecākus – jo ātrāk sāksiet darīt, jo bērnam un arī pašiem būs vieglāk. Bērns sāks augt, viņam uzradīsies spēks. Redzot, kā manu piecgadīgo bērnu grupas biedri varēja iespiest padusē un saģērbt kā lelli… Tas ir pamats, lai aizdomātos, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Mums ir arī 11 gadus vecs dēls Gatis, kuru mērījām pie durvju stenderes un veicām atzīmes. Tāpat mērot Haraldu, sapratām, ka ir ļoti liela atšķirība starp brāļiem attiecīgos vecumos. Arī apģērba izmērs bija vajadzīgs mazāks. Tagad zinu, ka tam jāpievērš liela uzmanība, un galvenais vecākiem ir pārvarēt psiholoģisko barjeru. Ja neko nedarīsi lietas labā, bērns pēc tam pārmetīs, kāpēc tu viņam neesi palīdzējis.”
 



Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Viedokļi