Svarīgākais, kas vecākiem jāzina par spalīšiem

Enterobioze ir ļoti lipīga slimība. Ar spalīšiem cilvēki inficējas fekāli – orālā ceļā. Inficēties var, ja netiek ievērotas sanitāri higiēniskās normas, ar pārtiku un sadzīves kontaktu ceļā. Slimnieks var inficēt visus, kas nonāk ar viņu kontaktā, kā arī atkārtoti inficēt pats sevi. Inficēšanās gaita ir vienkārša un gandrīz neizbēgama. Naktī spalīši izraisa spēcīgu niezi anālās atveres apvidū. Slimnieks miegā intensīvi kasa ādu anālās atveres rajonā, un viņam aiz nagiem uzkrājas liels daudzums spalīšu olu. 
Tālāk tās var nonākt uz dažādiem sadzīves priekšmetiem, t.sk. uz rotaļlietām. Spalīšu olas ir pietiekami izturīgas ārējā vidē. 

Klīniskās izpausmes
Bērniem ar enterobiozi pašsajūtu nosaka parazītu daudzums zarnu traktā. Ja spalīšu nav daudz, galvenie slimības simptomi ir nieze un dedzinoša sajūta anālās atveres rajonā, kas visbiežāk novērojama naktī. Šīs nepatīkamās sajūtas izraisa spalīšu pārvietošanās taisnās zarnas beigu daļā. 
Bērniem var būt traucēts miegs. Tie kļūst viegli uzbudināmi, izjūt vājumu, un viņiem ir pazeminātas darbspējas. Bērni, kuri slimo ar enterobiozi, var sūdzēties par galvassāpēm, apetītes trūkumu un nogurumu. 
Enterobiozes slimniekiem bieži novēro kuņģa – zarnu trakta darbības traucējumus (sāpes vēderā, sliktu dūšu, vemšanu, aizcietējumus vai caureju, kas smagākos gadījumos var būt ar gļotu vai asiņu piejaukumu).
Reizēm novērojami gadījumi, kad slimniekam spalīši pārvietojas no zarnu trakta uz dzimumorgāniem vai urīnceļiem, kas var izraisīt iekaisuma procesu šajos orgānos. 
Ja parazīti nokļūst aklās zarnas tārpveida piedēklī, var rasties apendicīts.

Diagnostika 
Aizdomas par spalīšu esamību vecākiem var rasties, ja bērnam ir sakasīts anālās atveres rajons. Lielāki bērni gan kautrēsies to vecākiem rādīt.
Parādoties enterobiozes klīniskajiem simptomiem, slimniekam jākonsultējas ar ārstu. Diagnozes precizēšanai nepieciešama izmeklēšana laboratorijas apstākļos. Analīzēm izmanto uztriepes, kas paņemtas no anālās atveres, kā arī materiālu, ko izkasa aiz nagiem. Mikroskopējot šos analīžu materiālus, būs redzamas spalīšu olas.
Ja ir pamatotas aizdomas par spalīšu esamību, analīzes vajadzētu atkārtot, jo reizēm neizdodas iegūt vajadzīgo materiālu.`

Profilakses pasākumi
Vienlīdz svarīga ir gan individuālā, gan vispārējā profilakse.
Individuālā profilakse: 

• stingri jāievēro personīgā higiēna: pirms ēšanas un pēc tualetes apmeklējuma rūpīgi jāmazgā rokas. Nagiem ir jābūt īsi apgrieztiem; 
• invadētiem bērniem uz nakti ir jāuzvelk stingri piegulošas biksītes. No rīta rūpīgi jānomazgājas ar siltu ūdeni un ziepēm. Naktī lietotā personīgā veļa un gultas veļa jāizmazgā un jāizgludina; 
• telpu grīdas katru rītu jāuzkopj, noslaukot putekļus ar mitru lupatu.

Vispārējā profilakse:

• slimnieku atklāšana un ārstēšana. Ārstēšana jāuzsāk arī visiem ģimenes locekļiem, kā arī visiem bērnu iestādes apmeklētājiem;
• tīrības ievērošana bērnu kolektīvos;
• sanitāri izglītojošais darbs.

Avots: žurnāls "Vecākiem par bērniem", ko izdevis Rīgas domes Labklājības departaments