Latviešu kapusvētki un bēru pārsteigumi. Stāsta apbedītājs Andris

“Man šis darbs patīk,” neslēpj Andris Šīmanis. “Tas man ir gan darbs, gan hobijs. Tā sanācis, ka es jau kopš bērnu dienām dzīvojos pa kapiem. Mans tēvs bija kapracis, viņš mani bieži ņēma līdzi uz darbu. Kapsētas vide man ir tuva un labi zināma.” 

 
Pēdējā pucēšanās
“Mums bieži vaicā – kādās drēbēs jāglabā aizgājējs? Mēs parasti atbildam – dodiet tās, kuras viņam patika valkāt. Tās, kuras bija viņa goda drēbes. Reizēm radinieki, piemēram, nevar izšķirties – siet vai nesiet nelaiķim kaklasaiti? Iespējams, aizgājējs nekad dzīvē kaklasaites nav valkājis. Tādā gadījumā labāk to nelikt.”

Andris saka – stingru un noteiktu nosacījumu, kādās drēbēs būtu jāapglabā nelaiķis, nav. Gadās, ka aizgājēju apglabā šortos un krokšos. “Drēbes nelaiķiem tiek piemeklētas dažnedažādas. Vieni atnes uzvalku, citi – treniņtērpu. Atnes mīļāko džemperīti vai mīļāko plediņu. Lai aizgājējam siltāk. Nav noteikti rāmji – jādara tieši tā un ne citādi. Piemēram, ja sieviete dzīves laikā valkājusi tikai bikses, tad, manuprāt, būtu ieteicams izvadīt biksēs. Lai radinieki paši izvēlas.”
 

Jautāts, kādā izskatā vēlams būt pavadītājiem, Andris atbild, ka tas atkarīgs no katra gaumes un saprašanas. “Ja mēs aizgājējam vēlamies izrādīt cieņu un godu, tad – ģērbjamies pieklājīgi. Tā ir pieņemts. Mani novērojumi gan liecina, ka cilvēku gaumes stipri atšķiras. Pavadītāji redzēti gan melnos uzvalkos, gan spilgtās un puķainās drēbēs. Viens atnāk baltā kreklā un uzvalkā, cits – ādas jakā un treniņbiksēs. Manuprāt, nevajadzētu nevienam neko pārmest. Ir cilvēki, kas nekad dzīvē uzvalkus nav valkājuši. Galvenais – atnākt un atvadīties. Reizēm cilvēki vadās pēc noteiktām tradīcijām. Piemēram, pareizticīgajiem noteikts, ka sievietēm gan baznīcā, gan bērēs nav pieklājīgi būt biksēs un bez galvas pārklāja. Tā nu tas ir. Savukārt citām konfesijām šie nosacījumi nav tik izteikti.”

Izvadīšanas speciālists norāda, ka reizēm krietni jānopūlas, lai pienācīgā izskatā izvadītu mirušo. “Esam gan nagus lakojuši, gan matus mazgājuši, gan likuši ilgviļņus, gan pūderējuši, gan lūpas krāsojuši. Nereti tā ir pašu aizgājēju vēlme – lai viņi kārtīgi tiktu sapucēti pēdējā gaitā. Reizēm pat tikušas atstātas rakstiskas norādes – kādā krāsā un tonī jākrāso nagi un kāda lūpu krāsa jāizmanto. Cilvēki jau iepriekš uzrakstījuši savu bēru scenāriju, un tuviniekiem vien atliek to izpildīt.”

Gadās, ļaudis savas izvadīšanas drēbes piemeklē vēl dzīves laikā. “Apģērbs mums ir uz vietas – uzvalki, kleitas, zeķes, apakšveļa, apavi. Ikviens var izvēlēties pēc savas patikas. Reiz ieradās kāda kundze un iegādājās kleitu, kas viņai būtu velkama pēdējā gaitā. Aizgāja mājās, piemērīja un nosprieda, ka tomēr nepatīk. Nāca atpakaļ un apmainīja pret citu.”
 

Izvadītājs teic, ka daudzi, vēl dzīvi esot, interesējas par piemērota zārka iegādi. “Mums te ir viens vīriņš, kas trīs reizes gadā zvana un apjautājas, vai viņa noskatītais zārks vēl ir pie mums. Ir arī tādi, kas jau laikus iegādājas zārkus un tur tos mājās.”
 

Bēres ar diviem mielastiem
“Pilsētās mirušos parasti glabā morgā, kur ir piemērota temperatūra – trīs, pieci grādi. Tur ir pienācīgs mitrums, viss, kā vajag. Laukos novieto šķūnī vai pagrabā. Ja gadījumā ir pērkons, mirušo apsedz ar nātrēm, citādi negaisa laikā viņš kļūst melns. Tā nu tas ir. Tagad morgos pieejamas dažādas maskas. Piemēram, ja cilvēks nomirst no sirds kaites, viņš paliek zils. Ja paliek zils, nav šaubu – sirds vaina. Tad uzliek speciālu kompresi, un pēc kāda laika – smuki rozā.”
 

Gadās, ka pelnus piejauc klāt celtniecības javai un kaut ko uzmūrē. Tāda būve zināmā mērā ir kā piemineklis aizgājējam. Citi neko nedara, bet tur urnu mājās sekcijas plauktā.
 

Andris stāsta, ka latviešu vai krievu bēres – lielu atšķirību neesot. Toties manāmas īpatnības esot čigāniem. “Protams, par visiem runāt nevaru, bet tajās bērēs, kurās man gadījās piedalīties, atšķirības bija jūtamas. Daļa čigānu bērēs uzvedas diezgan skaļi – regulē un bļaustās. Turklāt neesmu redzējis nevienas čigānu bēres, kurās viņi būtu sagaidījuši pasākuma beigas. Vēl bedre nav aizrakta, kad viņi turpat klāj galdiņu bēru mielastam. Tādas viņiem ir tradīcijas. Vispār čigāni no aizgājēja atvadās jau iepriekšējā vakarā. Tiek rīkots atvadu mielasts, un turpat atrodas arī pats aizgājējs. Nākamajā dienā nelaiķi apbedī un atkal rīko mielastu. Faktiski čigāniem sanāk divi bēru mielasti.” Vispār bēru mielasta rīkošana blakus apbedīšanas vietai ir diezgan populāra padarīšana. “It sevišķi vasarā lauku kapsētās. Ne jau visiem ir finansiālas iespēju rīkot atsevišķu mielastu kafejnīcā. Tāpēc turpat noklāj galdu, pasēž un atceras aizgājēju. Turklāt šo pasākumu pavada doma, ka mielastā piedalās arī pats aizgājējs, kuram apbedījuma vieta – turpat blakus.”

 
Lieciet maisā un aprociet
Kaut laika gaitā arvien vairāk kremē, vairākums izvēlas klasisko apbedīšanu. “Mani novērojumi liecina, ka aptuveni 80 procenti izvēlas klasisko apbedīšanu. Kaimiņos, piemēram, Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Dānijā, tur ir otrādāk – aptuveni 80 procentu kremē, pārējos – aprok. Tas nozīmē, ka Latvijā ļaudis ir konservatīvāki un atzīst tradicionālo apbedīšanas veidu. Kremācijas pelnu izmantošana ir dažnedažāda. Urnas aprok gan kapos, gan citur. Bieži vien pelnus izkaisa – mežā, pļavā, jūrā. Gadās, ka pelnus piejauc klāt celtniecības javai un kaut ko uzmūrē. Tāda būve zināmā mērā ir kā piemineklis aizgājējam. Citi neko nedara, bet tur urnu mājās sekcijas plauktā.”
 

Dažreiz radinieki par urnu neliekas ne zinis. “No krematorijas izņemam urnu, bet neviens nenāk pakaļ. Izrādās, tuviniekiem gluži vienalga, kas notiek ar pelniem. Ir tādi cilvēki – vienaldzīgie. Nomirst tuvinieks, viņi atnāk uz mūsu biroju un saka: “Mums ir pilnīgi vienalga, kā viņš tiek apbedīts. Kaut lieciet maisā un aprociet.” Protams, ka maisā mēs neliekam. Mēs skaidrojam, ka to nemaz nedrīkst darīt – aprakt maisā. Parasti tādos gadījumos vienojamies par lētāko apbedīšanas variantu, saglabājot elementāru cieņu pret aizgājēju.”
 

Uz jautājumu par pilna pakalpojumu cenu, kad visu izvadīšanu uzņemas apbedīšanas birojs, Andris atbild: “Vidējā summa varētu būt 700–1000 eiro. Atsevišķos gadījumos tiek apglabāti arī par 300–400 eiro. Es reizēm saku, ka precēties tu vari desmitiem reižu, bet apbedīts būsi tikai vienreiz. Tāpēc apbedīšanas rituālu vajag izpildīt ar cieņu. Tā mēs pēdējo reizi godinām aizgājēju. Arī tad, ja aizgājējs bijis bomzītis. Mums ir līgums ar Salaspils domi. Ja aizgājējs bijis bezpiederīgais, dome piešķir naudu apglabāšanai. Tad izvadām, kā pienākas. Uzliekam svecītes, uzklājam skujas. Un nav nozīmes – nelaiķis bijis bagāts vai nabags. Katrs vienreiz piedzimst un vienreiz nomirst.”
 

Andris atceras, ka padomju laikos populāri bija nelieli pūtēju orķestri, tagad visbiežāk izvēlas vienu muzikantu. “Mirušais tiek aizvadīts, skanot vijolei, čellam, mežragam, saksofonam, koklei vai sintezatoram. Manuprāt, labs variants ir saksofons. Muzikants var spēlēt ne tikai uz vietas, bet arī ejot bēru procesijā.”

 
Mirušie pāri robežām
“Vai uz bērēm jāņem līdzi bērni? Es nezinu. Šajā sakarā esmu dzirdējis dažādus ticējumus. Piemēram, ka bērēs nav vēlams ierasties sievietēm stāvoklī un nevajadzētu ņemt līdzi bērnus līdz septiņu gadu vecumam. Es tam piekrītu.” Andris norāda, ka nav pieņemts glabāt svētdienās un pirmdienās. “Svētdiena ir svēta diena, bet pirmdiena... Neviens nesāk nedēļu ar bērēm. Tāpēc šajā dienās kapos nekas nenotiek. Protams, gadās izņēmumi. Piemēram, cilvēks strādā ārvalstīs, un viņš citās dienās nemaz nevar apglabāt savu tuvinieku. Šos izņēmumus iespējams īstenot lauku kapsētās, pilsētu kapos svētdienas un pirmdienas ir brīvas – tur neko neizdarīsi. Populārākais apbedīšanas laiks ir ap pusdienlaiku, lai gan glabā arī desmitos no rīta vai pussešos vakarā. Agrāk iecienītākās apbedīšanas dienas bija piektdienas un sestdienas, tagad tas nav tik izteikti. Apglabā cauru nedēļu.”


Andra uzņēmums ved nelaiķus arī no ārvalstīm. “Esam veduši no Īrijas, Anglijas, Vācijas, Krievijas. Visvairāk nelaiķu bijis no Anglijas – aptuveni 80 procenti. Mirušie tiek transportēti speciālos cinka zārkos, kas faktiski funkcionē kā ledusskapji. Arī vasaras karstumā ir vests, nekāda vaina. Zārki tiek hermētiski aiztaisīti ciet ar silikonu. Gadās vest mirstīgās atliekas uz Krieviju vai otrādi. Piemēram, ģimene pārceļas uz dzīvi Krievijā un tad – rok ārā un ņem līdzi savu mirušo radinieku. Es gan uzskatu, ka mirušos nevajadzētu aiztikt. Kur apbedīts, tur apbedīts. Kāpēc aiztikt?”

 
Eko zārki un urnas
Tomēr nenoliedzami arī apbērēšanas jomā laika gaitā daudz kas mainījies. “Piemēram, padomju laikos nebija katafalku. Turklāt zārki bija taisīti no skaidu plāksnēm, kuras bija apvilktas ar audumu. Šie zārki nebija izturīgi, tie varēja izjukt. Reiz pats savām acīm redzēju, kā zārkam izlūza pamatne un nelaiķis izvēlās ārā. Tagad no skaidu platēm vairs netaisa. Zārki ir no koka – tie ir kvalitatīvi un izturīgi. Ja pavadītāji grib ļoti labu zārku, izvēlas ozolu. Ozols – tas ir dižkoks, turklāt zemē no mitruma kļūst vēl stingrāks. Arī osis ir labs, bet zemē sadalās ātrāk. Ja ir vēlēšanās, var pasūtīt ekskluzīvu sarkofāgu, kas veidots no bieza un liekta koka. Tas ir zārks ar atvilktnēm un mūzikas atskaņošanas sistēmu.”
 

Andris teic, ka pavadītāji visbiežāk izvēlas zārkus no priedes, alkšņa un oša. “Mēs piedāvājam arī eko zārku, kas veidots no klūgām. Mums te ir viens vīriņš, kas šādus zārkus pin. Tomēr jāatzīst, ka pēc šādiem zārkiem nav liela pieprasījuma, izvēlas lielākoties klasiskos variantus. Bet vispār doma par klūgu zārku nemaz nav tik slikta. Tas tiešām ir eko variants, jo paredzēts, ka klūga zārks sadalās līdz ar ķermeni. Daudz lielāka interese ir par klūgu urnām, kur glabāt aizgājēja pelnus. Tās ir glītas un gaumīgas.”

Izvadītājs turpina, ka bieži dzirdētie stāsti, ka aizgājēju ķermeņus apēd tārpi, īsti neatbilst patiesībai. “Tā nav. Viss atkarīgs no grunts. Ja grunts ir mitra, ķermenis sadalās. Ja sausa – mumificējas. To pats esmu pieredzējis, veicot pārrakšanu.”

Aizbraucot uz ārzemēm, daudzi dodas pa veikaliem, bet es vienmēr eju uz kapiem. Tas ir pirmais, kas mani interesē. Es skatos, kā dažādās valstīs iekārtotas kapsētas. 

Tā kā kapsētās ir maz brīvu vietu, bieži tiek veikti virsapbedījumi. “Rakt virsū drīkst jau pēc 20 gadiem, taču – ja no Veselības inspekcijas saņem atļauju – var glabāt virsū arī pēc 15 gadiem. Parasti tā notiek ģimenes kapos – brīvu vietu vairs nav, bet citur apbedīt negribas. Un tad rok virsū. Cik tas ir pareizi vai nepareizi, ētiski vai neētiski – neņemos spriest. Tomēr tā notiek. Ja redzam, ka apakšā apbedījums, mēs dziļāk vairs nerokam. Likums noteic, ka bedrei jābūt 1,80 metru dziļai, virsapbedījumam – 1,50 metru. Vispilnākās ir Rīgas kapsētas, tur ļoti daudz virsapbedījumu.”

 
Kad bērēs sāk dalīt mantojumu
Andris neslēpj, ka reizēm gadās skandāli. “Piemēram, iereibuši pavadītāji sāk regulēt izvadīšanas procesu un piesola kapračiem pa galvu. Tā nenotiek bieži, bet notiek. Reiz no bērēm bija spiests aizbēgt kāds katoļu mācītājs. Sākumā pavadītāji sabļāva uz viņu, lai runā krieviski. Viņš pārgāja uz krievu valodu, bet pavadītājiem atkal kaut kas nepatika. Lai izvairītos no konflikta, mācītājs atstāja bēres.

Gadās, ka bērēs radi jau sāk dalīt mantojumu vai arī sāk konfliktēt par citām lietām. Vai arī – atnāk uz apbedīšanas biroju un sāk strīdēties – neviens negrib maksāt. Vai otrādi – sāk plēsties, jo visi grib maksāt.” Jā, visādi brīnumi redzēti. “Pienāk izvadīšanas laiks, bet skatāmies – nav neviena pavadītāja. Zvanām radiniekiem, bet viņi atbild – lai glabājam bez viņiem. Viņi esot aizņemti, sēžot bēru mielastā.”

Neraugoties uz starpgadījumiem, Andris uzsver, ka viņam šis darbs patīk. “Aizbraucot uz ārzemēm, daudzi dodas pa veikaliem, bet es vienmēr eju uz kapiem. Tas ir pirmais, kas mani interesē. Es skatos, kā dažādās valstīs iekārtotas kapsētas. Eiropas valstīs kapi iekārtoti lielākoties glīti, korekti un vienkārši. Daudz vienkāršāk nekā pie mums. Piemēram, Vācijā kapsēta ir vienkārša pļaviņa ar vienkāršām akmens plāksnītēm. Arī citur ir līdzīgi. Reiz pēc kādas latviešu kundzes pasūtījuma veidojām piemiņas vietu Norvēģijā. Kundze bija zaudējusi dēlu. Izveidojām skaistu kapa vietu, turklāt no akmens tika izkalta raudoša māte. Daudzi vietējie brīnījās, pie viņiem nekas tāds vēl nebija redzēts. Arī Zviedrijā un Dānija ir stipri vienkāršāk nekā pie mums. Izņēmums ir Lietuva un Polija – abas katoliskas zemes – tur ļoti daudz akmeņu un granītu, toties maz zaļumu un stādījumu.”

Andris rezumē: “Salīdzinājumā ar citām tautām, latviešiem raksturīga izteikta kapu kultūra. Latvijā tiek pievērsta liela uzmanība kapu kopšanai. Kapus kopj gan jauni, gan veci – daudzas ģimenes ierodas ar bērniem. Atceros kādu kundzi, kurai bija miris dēls. Viņa bieži nāca uz kapiem un raudāja. Mēs viņu iesaucām par raudošo omi. Viņa mums sūdzējās, ka tad, kad viņa nomirs, nebūs neviena, kas apkops viņas kapu. Taču tā nenotika. Kad ome aizgāja, radinieki par viņu parūpējās. Tagad regulāri nāk uz kapiem – visu sakārto un sakopj.”

Teksts: Andris Bernāts, žurnāls “Patiesā Dzīve” 

Avots: www.kasjauns.lv