Stāsts par Annu Mariju. Mazulītes piemiņai un sērojošiem vecākiem

Laimīgie vecāki sākumā par bērniņu paziņoja vecākiem, māsām, dāvinot hiacintes podiņos rozā, zila, baltā krāsā ar domu, kura ātrāk uzziedēs, prognozējot, kurš mums būs puisītis vai meitiņa . Pirmā uzziedēja baltā un tad kuplas, vairākas rozā... 
Zemes stundā, sveču gaismā par šo brīnumu uzzināja arī citi radi un draugi. Tas bija aizkustinošs mirklis… 

Mamma un tētis bija sākuši veidot gaidību albumu, kur redzami visi Annas Marijas mīļie un tuvie, sonogrāfiju bildes, mammas un tēta laimes selfiji, pastaigas un ekskursijas pa dabas takām, pavasaris mammas un tēta sirdīs, dabā. Pašu veidotās punčbildes stāsta, cik esi gaidīta un lolota, cik skaista tava mamma, cik mīļš tavs tētis!  
Vecāki bija izvēlējušies savu dūlu, kas būs blakus dzemdībās un norunāja satikies, lai pamazām sāktu gatavoties lielajam notikumam. 

Mamma un tētis bija sākuši veidot gaidību albumu, kur redzami visi Annas Marijas mīļie un tuvie, sonogrāfiju bildes, mammas un tēta laimes selfiji, pastaigas un ekskursijas pa dabas takām, pavasaris mammas un tēta sirdīs, dabā. 

Anna Marija nolēma uzdāvināt dāvanu. Viņa piedzima 24. nedēļā, Mātes dienā Daugavpils dzemdību namā un bija 600g svarīga. Nākamā dienā viņa aizgāja mūžībā.  

Mirkļi, kad vecāki viņu redzēja dzīvu, bija īsi. Tomēr tie ir svarīgi mirkļi. Tētis stāsta, ka, pieskaroties savas meitiņas rokai inkubatorā, tā kustoties atsaucās uz savu mīļo cilvēku pieskārienu. „Savējie. Mēs esam satikušies, mīļie! Es gribēju nāk pasaulē Latgalē, tuvāk pie Dievmātes, tuvāk dzimtas mājām, tuvāk radiem, tur, kur tētis ceļ mūsu māju. Mātes dienā. Es jūs ļoti mīlu!” 
Es raudu, jo esmu pateicīga…, jo sāp…, jo Dieva Mīlestība ir arī tāda – tik bezgalīga un visaptveroša. Vakar kopā ar sērojošiem vecākiem tā atnāca un pieskārās man. Lasījām mammas uzrakstīto dzemdību plānu, kurš bija ik tuvu patiesībai, šķirstījām Annas Marijas foto albumiņu ar gaidību foto ar daudzajiem pavasara ziediem Latgalē, bēru foto, kur viņa tik skaisti saģērbta kolēģes draudzenes adītā, baltā kleitiņā, abu vecvecmammu un mammas adītās zeķītēs un cepurītē gulēja mammas rokās. Eņģelītis! Skaista!

 

Mirkļi, kad vecāki viņu redzēja dzīvu, bija īsi. Tomēr tie ir svarīgi mirkļi. Tētis stāsta, ka, pieskaroties savas meitiņas rokai inkubatorā, tā kustoties atsaucās uz savu mīļo cilvēku pieskārienu.

Annai Marijai esot mammas deguns un tēta garais augums. Visiem mīļajiem ir viņas fotogrāfija. Viņa ir viņu mīļotā gaidītā meitiņa, mazmeitiņa, māsīca, Anna Marija un viņi ir mamma un tētis savam eņģelītim.

Albumā ir arī mīļo cilvēku sūtītie stiprinošie vārdi grūtajā brīdī, mammas un tēta vēstules meitiņai. Paldies visiem, kas lūdza Latvijā un ārpus robežas, jo mammai bija sajūta, ka visa pasaule sadodas rokās, lai viņus atbalstītu! Tik daudz tas ir! Paldies jums vecāki, ka ļaujat būt klāt jūsu notikumā, lai arī šķīra mūs daudzie km un tikai vakar jūs satiku klātienē, dziedinošā mīlestībā. 

Ik vakaru visi Annas Marijas tuvie vienojas kopīgā lūgšanā. Tas ir viņu rituāls, kā viņi ļaujas sērām, kas palīdz visiem kopā iet tam cauri, mīlestībā. Paldies Anna Marija! Paldies Tev, Jēzus Kristus vārdā! Āmen! 

Visdziļākā līdzjūtība vecākiem, vecvecākiem, radiem un draugiem! 
Mīlestībā,  
jūsu dūla Līga Giniborga
http://paradizesdarzs.blogspot.com/


P.S. Publicēts tas tiek tādēļ, ka par to jau neviens nerunā. Liekas, ka citiem jau tā nenotiek. Tomēr notiek un tas sāp tik ļoti, ka nav vārdu tām sāpēm. 
P.S.S. Kādu dienu arī mamma un tētis uzrakstīs savu Annas Marijas stāstu - vēl garāku, vēl gaišāku. 
Mīlestībā, Līga