Grūtais temats: kā runāt ar bērnu par tuva cilvēka nāvi?

Brīdis, kad bērnam jāpaziņo par tuva cilvēka nāvi, vienmēr ir ļoti smags. Pieaugušie parasti nezina, kā rīkoties, ko teikt, ko neteikt. Lūk, daži ieteikumi, ko būtu vērts iegaumēt.

Raudāšana ir dabiska lieta, tomēr jāseko līdzi, lai jūsu emocijas stiprums nepārņem sarunu. Jums pēc iespējas jābūt šeit un tagad, izvairoties no apātijas, histērijas, bezcerības, nebeidzamām raudām.

FOTO: Shutterstock.com

Raudāšana ir dabiska lieta, tomēr jāseko līdzi, lai jūsu emocijas stiprums nepārņem sarunu. Jums pēc iespējas jābūt šeit un tagad, izvairoties no apātijas, histērijas, bezcerības, nebeidzamām raudām.

  • Sarunā ar bērnu, galvenajam uzsvaram jābūt uz bērnu, nevis paša pieaugušā pārdzīvojumiem. Vislabākais, ja šo ziņu pavēsta pats tuvākais cilvēks no dzīvi palikušajiem. Paziņošanas brīdī pieaugušajam jābūt pietiekami gatavam fokusēties uz bērnu, nevis saviem pārdzīvojumiem. Raudāšana ir dabiska lieta, tomēr jāseko līdzi, lai jūsu emocijas stiprums nepārņem sarunu. Jums pēc iespējas jābūt šeit un tagad, izvairoties no apātijas, histērijas, bezcerības, nebeidzamām raudām. Tam visam būs vieta vēlāk, bet ne šajā mirklī! Jūsu uzdevums – adekvāti paziņot bērnam par tuvinieka nāvi. 
  • Sarunas laikā bērnam būtu jāatrodas pēc iespējas saudzējošākos apstākļos. Vēlams ir fizisks kontakts, protams, ja bērns tam nepretojas. Jūs varat paņemt viņu klēpī, apskaut vai paņemt aiz rokas... Informācijai par nāvi nav jābūt ar garām prelūdijām, bet īsai, skaidrai, konkrētai un, to runājot, Jūsu balsij jābūt pēc iespējas mierīgākai. Runājiet bērnam saprotamā valodā! 
  • Pēc ziņas pateikšanas, vēlams ieturēt pauzi, lai dotu laiku bērnam visu aptvert, uztvert un saprast notikušo, uzdot jums kādu jautājumu, kas visticamāk tā arī būs. Jārēķinās, ka bērna reakcija jums var šķist negaidīta, neadekvāta, tomēr pieņemiet to, ļaujot bērnam izpaust sāpes viņam visdabiskākajā veidā. Atbildiet uz visiem jautājumiem godīgi, sakiet tikai to, ko patiešām domājat. 
  • Ja pēc sarunas bērns no Jums aizmūk, pēc kāda laika aizejiet paskatīties, ko viņš dara. Ja raud – sniedziet savu atbalstu, apskaujiet viņu (ja viņš ļauj), ļaujiet izraudāties. Ja spēlējas – pievienojieties spēlei (ja bērns tam piekrīt) un spēlējiet to pēc bērna noteikumiem. 
  • Ja bērns grib pabūt vienatnē – ļaujiet! 
  • Ja sākas histērija, paņemiet bērnu uz rokām, apskaujiet to un skatoties viņam acīs, sāciet mierīgi šūpoties un runājiet mierīgā balsī. Ja šādā situācijā bērnu nav iespējams paņemt rokās, no histēriskā stāvokļa viņu var izvest, piemēram, skaļa plaukstu sasišana vai tml., pēc kā centieties tomēr paņemt bērnu rokās un nodibināt ar viņu acu kontaktu.
  • Pēc šoka var iestāties nāves noliegšana un mīļotā cilvēka meklēšana, gaidīšana, cerot, ka tūlīt, tūlīt atvērsies durvis un pa tām ienāks aizgājušais. Tā kā tas nenotiek, bērnā var parādīties dusmas par to, ka ir pamests, ka mirušais viņu ir atstājis vai arī uz kādu citu, kuru vaino tuvinieka vai drauga nāvē. Mazi bērni var pēkšņi izrādīt neierastu agresiju, laužot vai mētājot mantas, taisot histērijas u.tml., tanī pašā laikā pusaudži var ieiet sevī un pēkšņi ar kādu nesarunāties vai savas dusmas izrādīt gan fiziski, gan verbāli uz apkārtējiem. Var būt vēlme atriebties vai vismaz izdarīt kādu kaitējumu, viņaprāt, vainīgajiem, ja nāve nav bijusi dabīga. Tieši tādēļ ir tik būtiskas atklātas sarunas un godīga pieaugušo attieksme šajā jautājumā, lai ļautu bērnam iespēju ne tikai apjaust notikušo, bet arī veiksmīgi tikt pāri dusmu fāzei, nenodarot sev pāri.
  • Tās pašas dienas vakarā, kad notika saruna, pagatavojiet bērnam kaut ko, kas viņam garšo, tanī pašā laikā nepārtaisot to par dzīrēm. vakariņu laikā varat pieminēt aizgājušo. Aizdedziet sveci. 
  • Tuvākajās dienās pēc notikušā centieties vienmēr informēt bērnu uz kurieni jūs ejat, cik ilgi tur plānojat uzturēties, kādi ir jūsu plāni, lai bērnā radītu drošības sajūtu par to, ka nepazudīsiet. Tāpat, turiet vienmēr sev un bērnam blakus ieslēgtu mobilo tālruni, lai jebkurā brīdī varat savā starpā sazināties. Nedusmojieties, ja iesākumā zvani būs biežāk nekā ierasts, tādā veidā bērns mazina trauksmi un bailes, pārliecinoties, ka ar Jums viss kārtībā. Ja bērns nezvana, bet trauksmi jūtat Jūs, izrādiet iniciatīvu, bet nepārvērtiet pasākumu par neatlaidīgu zvanu gūzmu, ļaujiet bērnam būt vienatnē, ja tas viņam nepieciešams. 
  • Jebkurš bērns, šādā situācijā ir paaugstināti jūtīgs, pat ja emocijas netiek izrādītas uz āru. Paralēli saviem iekšējiem pārdzīvojumiem, bērni ātri pārņem arī pieaugušo emocionālo noskaņojumu. Esiet sarunās godīgi un atklāti. Ja jūtat, ka nespējat tikt galā ar trauksmi, bailēm, sakāpinātām emocijām, noteikti meklējiet atbalstu un palīdzību sev tuvo cilvēku, draugu un profesionālu speciālistu lokā, kas palīdzēs vieglāk pārdzīvot notikušo. Atcerieties – lai palīdzētu bērnam, pirmkārt Jums jāpalīdz sev! Lai spētu atbalstīt un tolerēt otra emocijas, pašā jābūt skaidrībai, kas notiek un jābūt pēc iespējas lielākā kontaktā ar realitāti.

 

LASI ARĪ: Zaudējums, krīze un sēras... Kā nemeklēt vainīgo?

Ģimenē sēras... Kā par nāvi runāt ar bērnu?

 

Reklāma
Reklāma

Speciāliste: bērni ir daudz atvērtāki pieņem nāves faktu

 

Autore: Rita Garnaka – mākslas terapeite drāmas terapijas specialitātē