Speciāliste: bērni ir atvērtāki pieņem nāves faktu

Nāve un sēras ir grūti temati. Īpaši, ja par to jārunā ar bērnu. Kā bērns uztver nāves faktu un cik brīvi par to runāt ar bērnu?

Psiholoģi jau sen pamanījuši, ka jautājums: „Kas ar mani būs pēc nāves?”, bērniem ir ļoti būtisks. Mūsdienās par nāves tēmu bērns sāk interesēties apmēram 4 gadu vecumā.

FOTO: Shutterstock.com

Psiholoģi jau sen pamanījuši, ka jautājums: „Kas ar mani būs pēc nāves?”, bērniem ir ļoti būtisks. Mūsdienās par nāves tēmu bērns sāk interesēties apmēram 4 gadu vecumā.

 

Klasiski tiek uzskatīts, ka:

  • 0-2 gadu vecumā bērns tuvinieka nāvi uztver kā īslaicīgu šķiršanos.
  • 2-6 gadu vecumā bērniem parasti ir raksturīga mītiskā (jeb mistiskā) domāšana – ticība, ka notikušo iespējams mainīt. 
  • 6-12 gadu vecumam raksturīga konkrētā domāšana. Viss tiek uztverts burtiski. 
  • 12 gados un vēlāk parasti jau ir reālistiskā domāšana.

 

Tajā pašā laikā mūsdienās, pateicoties straujajai informācijas apritei, bērni jau daudz agrāk kā iepriekš zina un interesējas par nāves tēmu. Psiholoģi jau sen pamanījuši, ka jautājums: „Kas ar mani būs pēc nāves?”, bērniem ir ļoti būtisks. Mūsdienās par nāves tēmu bērns sāk interesēties apmēram 4 gadu vecumā. 

Lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, bet bērni bieži vien ir daudz atvērtāki un gatavāki pieņemt nāves faktu kā pieaugušie.


Lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, bet bērni bieži vien ir daudz atvērtāki un gatavāki pieņemt nāves faktu kā pieaugušie.
Kad bērns jautā: „No kā cilvēki mirst?”, pamatjautājums parasti ir: „Kā no tā var izvairīties un vai tas vispār ir iespējams?”. Katrs uzdotais jautājums nozīmē, ka bērnam tas ir būtisks un ka jūs esat izraudzīts kā autoritāte, kā pieaugušais, kas zinās atbildi. Līdz ar to būtiski ir nemelot, necensties pasargāt bērnu, jo – ja jautājums tiek uzdots, bērns ir gatavs dzirdēt atbildi. Bieži vien bērniem ir jau izveidojies savs priekšstats par to, kas ir nāve un kas pēc tam notiek. Pat, ja šis priekšstats ir atšķirīgs no jūsējā, nenosodiet bērnu, necentieties ar varu pārmācīt, bet noskaidrojiet iemeslus, kādēļ šāda pārliecība radusies. Tad būs daudz vieglāk izvērtēt, kā rīkoties un bērnā nebūs radīta trauma par to, ka savas domas vai pārliecību nedrīkst nevienam izpaust, lai arī par kādu tēmu tā ir. Uzklausiet bērnu un izrādiet cieņu par viņa domām, lai arī cik dīvainas jums tās nešķistu, jo iespējams tas ir sava veida aizsardzības mehānisms, kas dotajā brīdī ir ļoti vajadzīgs. Tanī pašā laikā tās var būt zināšanas, kas pieaugušajiem ir tikai daļēji pieejamas vai aizmirstas...

Bieži vien bērniem ir jau izveidojies savs priekšstats par to, kas ir nāve un kas pēc tam notiek. Pat, ja šis priekšstats ir atšķirīgs no jūsējā, nenosodiet bērnu, necentieties ar varu pārmācīt, bet noskaidrojiet iemeslus, kādēļ šāda pārliecība radusies.

Kādai manai mazajai klientei, mācoties pirmajā klasē, nomira draudzene, klasesbiedrene. Viņas situācijā nekas netika slēpts, notikušais netika pārvērsts par tabu tēmu, un mirusī draudzene tika pieminēta gan klasē, gan skolā (tāpat kā manos skolas gados, kad gaitenī tika ar sēru lentīti pārklāta aizgājušā skolēna fotogrāfija un aizdegta svecīte). Šai meitenei bija īpaša attieksme pret nāvi. No vienas puses ļoti lielas skumjas par zudušo draudzeni, tanī pašā laikā pārliecība, ka viņa tagad ir debesīs, bet pēc dažām dienām atkal pārdzims uz Zemes, tikai citā ķermenī un, iespējams, ka tad viņas tiksies atkal. Šī bija viņas, personīgā pārliecība, ne ģimenes locekļi, ne skolotāji vai kāds cits pieaugušais to nebija „iepotējis”. 


Ar pārdzimšanas jeb reinkarnācijas tēmu saskaras arī ārsti, piem., par to daudz runā bērnu ārsts reanimatologs Pēteris Kļava, cilvēki, kas pārcietuši klīnisko nāvi vai bijuši tuvu nāvei. Pat kristīgajā ticībā ienāk jaunas dvesmas šajā sakarā un mūsu senči jau senatnē zinājuši, ka „šī saulīte ciemiņam, viņa saule mūžiņam”.

Reklāma
Reklāma


Neskatoties uz to, ka oficiāli mūsdienu Latvija tiek uzskatīta par kristīgi ticīgu nāciju, ir izveidojusies sabiedrība, kurā nav viena noteikta priekšstata par to, kas ir nāve, kas ir dvēsele, gars, miesa un kur tas viss paliek, kad cilvēks nomirst. Līdz ar to, nav arī konkrētas receptes par to ko un kā runāt ar bērnu, jo šīs tēmas virzienu nosaka pieaugušie ģimenes locekļi. Ir ģimenes, kur uzskata, ka pēc nāves nekā nav – miesa vai nu tiek kremēta, vai apbedīta un ar nāves brīdi viss izbeidzas. Ir ģimenes, kas tic ellei un paradīzei, debesīm. Ir ģimenes, kur valda pārliecība par reinkarnāciju, par to, ka mēs esam nemirstīgi, mainās tikai apvalks (ķermenis). Šī tēma ir aktuāla arī zinātnē, kas pēta nāves kā fakta esamību vai neesamību.


Būtiski ir neignorēt nāves faktu un ar bērnu par to runāt, jo tas ne tikai paplašina bērna pasaules skatījumu, bet arī palīdz mazināt bailes un trauksmi, veicina piederības sajūtu ģimenei un drošības sajūtu. Jo atklātāki un atvērtāki šai tēmai būsiet paši, jo lielāku labumu un atbalstu spēsiet sniegt mazajam.

 

LASI ARĪ: Zaudējums, krīze un sēras... Kā nemeklēt vainīgo?

Ģimenē sēras... Kā par nāvi runāt ar bērnu?

Grūtais temats: kā runāt ar bērnu par tuva cilvēka nāvi?

 

Autore: Rita Garnaka, mākslas terapeite drāmas terapijas specialitātē