Naivās pamātes jeb Kas notiek, ja vientuļā tēva dzīvē ienāk cita sieviete

Cilvēcisko attiecību scenāriju ir tik daudz, cik smilšu graudu jūrmalā. Pacelsim uz labu laimi dažus, lai aplūkotu tuvplānā. Par to, kas notiek, kad vientuļo tēvu dzīvē ienāk cita sieviete, kā arī par naivajām pamātēm un nepateicību kā pasaules algu pārdomās dalās ģimenes psihoterapeiti Jolanta Ūsiņa, Sandis Ratnieks un Kaija Gulbe.
Attiecības, kuru vidū ir bērns, ir ļoti sarežģītas, tas ir pārbaudījums sievietei. Ir jābūt ļoti pieaugušiem cilvēkiem, lai runātu un tiktu ar to galā.

FOTO: Shutterstock.com

Attiecības, kuru vidū ir bērns, ir ļoti sarežģītas, tas ir pārbaudījums sievietei. Ir jābūt ļoti pieaugušiem cilvēkiem, lai runātu un tiktu ar to galā.

Viņš audzina bērnu viens, jo bērna māte ir mirusi (vai devusies prom uz visiem laikiem). Bērns viņam ik mirkli atgādina laikus, kad viņš bija kopā ar sievu, laimīgs, iemīlējies un domāja, ka tā būs vienmēr. Lai kurp viņš ietu un ko darītu, viņā ir skumjas. To var redzēt. Izklaidīgs skatiens, sagumuši pleci, jauns, tīrs apģērbs, bet pirkts nevērīgi. Šā vīrieša dzīvē bērns ir pirmajā vietā.

 

Skumjā dzīve jeb Stāsts par pamošanos
 

1. scenārijs. Skumjais tētis

Viņš nav izsāpējis, izraudājis zaudējumu, nespēj palaist vaļā mirušo (aizgājušo) sievu. Iespējams, viņš sapurinās, sasparojas un pat meklē jaunas attiecības, uzrunā kādu paziņu, ieliek precību sludinājumu iepazīšanās portālā, bet īstenībā viņš nemeklē sievietes mīlestību. Šis vīrietis visu laiku jūtas vainīgs bērna priekšā, viņš nevis turpina dzīvot un meklēt tajā prieku, bet upurējas, ik pa brīdim paklanās nāves priekšā, viņā ir nolemtība. Tomēr viņš ir simpātisks un sirsnīgs, tāpēc šķiet, ka beidzot laime viņam uzsmaida un dāvā jauku sievieti, kas viņu iemīl. Ko viņš dara? Nē, nevis ļaujas kaislei un seko sirdij, bet pragmatiski izvēlas savam bērnam labu māti. Šāds bezkaislīgs attiecību modelis bija raksturīgs pēckara periodā, kad apvienojās ģimenes, kuras bija zaudējušas kādu no pusēm. Tas nav sliktākais scenārijs bērnam, bet tas ir skumjš stāsts kā vīrietim, tā sievietei, kas ienāk ģimenē.

 

Redzot, ka tētis ir noskumis, arī bērns nespēj priecāties, saka ģimenes psihoterapeite Jolanta Ūsiņa. 

 

“Bērnam ir sajūta, ka viņš nedrīkst priecāties, parādot, ka aizmirsis mammas zaudējumu. Viņam šķiet, ka tā tiks noniecināta mammas piemiņa, jo, lūk, tētis ir sadrūmis.” Tomēr psihoterapeite atzīst, ka šis nav pavisam bēdīgs scenārijs, jo tēvs, kas nav ticis galā ar zaudējuma sāpēm, rūpējas par bērnu. “Pieņemsim, ka vīrietis meklē mammu bērnam, bet kāpēc sieviete izvēlas šādu vīrieti? Varbūt viņa pati vēlas šādas attiecības, labprāt uzņemas čubinātājas funkciju.”

 

Kāpēc mēs automātiski uzskatām, ka cilvēks nevar ilgi sērot par sievas zaudējumu, jautā ģimenes psihoterapeits Sandis Ratnieks. Mums šķiet, ka dzīve ir tik īsa, bet iespēju un baudu tik daudz, ka skumt ir nepieklājīgi. Nu, pabēdājies, un pietiek! Uz priekšu, ar dziesmu! Tomēr tā nenotiek – dažiem vajadzīgs ilgāks laiks, lai atgūtu dzīvesprieku. “Jā, tas ir trieciens, ir ļoti bēdīgi zaudēt māti, sievu. Ir pilnīgi saprotams, ka tas met ēnu pār visu dzīvi,” viņš neslēpj. “Ja cilvēki meklētu speciālista palīdzību, ātrāk spētu atgūt dzīvesprieku.”

 

Pirmo scenāriju raksturo stāsts par Birutu, kas padomju laikā apprecējās ar vīrieti, kuram bija divas mazas meitiņas, sieva mirusi. Lai gan Birutai savu bērnu nebija, viņa kļuva par gādīgu pamāti vīra meitām. Gāja laiks, viņas izauga, ieguva izglītību, vārdu sakot, kļuva par kārtīgiem cilvēkiem un aizgāja savā dzīvē. Tagad Birutai ir pie septiņdesmit, vīrs pirms dažiem gadiem miris, un viņa ir pilnīgi viena – ne meitu, ne mazbērnu. Pameitas mēdz piezvanīt dzimšanas dienā un svētkos, pieklājīgi, bet vēsi apjautāties, kā klājas, tas arī viss.

 

Birutai ir bēdīgi ap sirdi, jo viņa skaistākos dzīves gadus atdevusi bērniem, kurus uzskatīja par saviem, bet viņi izrādījās sveši. Tagad Biruta apraudas: “Nekad, nekad es to nebūtu uzņēmusies, nebūtu tik daudz dvēseles siltuma atdevusi, savu sirdi nebūtu nolikusi pie kājām svešiem bērniem, kuriem to nevajadzēja, kuri man to neprasīja.” 

 

Tā ir: ja starp vecākiem un bērniem trūkst intimitātes, krāšņā mīlestības puķe neizplauks, jo bērni ir tādi jocīgi, trausli augi, kas sildās un briest mīlestības saulītē. Būs laba, kārtīga ģimene, kurā izaugs sabiedrībai noderīgi cilvēki, bet ne vairāk.

 

“Ne vienmēr, kad kāds nāk ar atvērtu sirdi, viņš tiek pieņemts,” par Birutas dzīvesstāstu prāto Sandis Ratnieks. Pēc viņa domām, tajā ir daudz lasītājiem neatklātu zemūdens akmeņu. Tomēr jāatceras, ka bērni var saglabāt lojalitāti pret mirušo, viņos var būt liela iekšēja pretestība pret ienācēju. Tāpat kā strauts tek uz upi un upe uz jūru, bērns tiecas pēc īstās mātes. Tas ir neizbēgami. Pēc viņa domām, situācija, kad sveša sieviete ir gatava mīlēt un pieņemt bērnu, nepavisam nav sliktākā.

 

Jolanta Ūsiņa domā, ka sievietei, kas ienākusi vīrieša dzīvē, kurā ir bērns, nekādā gadījumā nevajag tēlot mammu, izlikties. “Ar mammību nevajag uzbāzties, jo bērns zina, kāda ir viņa mamma. Mammošanās var tikai sabojāt attiecības. Mammu notēlot nevar. Vienīgais variants – nevis draudzēties, bet censties BŪT draugam.” Pēc psihoterapeites domām, cilvēkam nevajag gaidīt vairāk no dzīves, nekā tā dod. Kad Biruta rūpējās par bērniem, viņa izdzīvoja šos brīžus, gadus, tie viņai piederēja, bet nu ir pagājuši. Meitas ir izaudzinātas par kārtīgiem cilvēkiem, un tas nav maz. Tas ir ļoti daudz! “Tas ir ne labs, ne slikts, bet cilvēkiem raksturīgs egoisms, kad viņi saka: es tavā labā darīju to un šito, bet tu esi nepateicīgs. Tad jājautā, vai sieviete audzināja bērnus tādēļ, lai nebūtu vientuļa?”

 

Kā defektu padarīt par efektu un sajukušās lomas
 

2. scenārijs. Suns uz siena kaudzes

Viņi ir šķīrušies, bērni dzīvo pie mammas, bet bieži tiekas ar tēti. Tiktāl viss ir ja ne brīnišķīgi, tad vismaz labi, līdz pienāk diena, kad tēva dzīvē ienāk cita sieviete – tīkama un jautra. Bērni ar viņu sadraudzējas, visi kopā iet uz kino, ēd picas, brauc uz jūru, spēlē bumbu. Ļoti iespējams, ka viņa ir jaunāka un smukāka par mammu, kas jau labu laiku piemirsusi, kā ir no sirds skaļi izsmieties, lēkāt uz batuta un mest kūleņus kopā ar bērniem.

 

Bērni ir mazi egoisti, tāpēc aizvien ilgāk dzīvojas pie tēva, jo tur ir foršāk, un atgriežoties stāsta, cik jautri pavadījuši laiku ar tēta draudzeni. Tikmēr šķirtene, kas nevienu nav atradusi, šā tā kuļas pa dzīvi – darbs, mājas. Spogulī viņa redz sievieti, kas sāk izplūst no vakara našķiem un apvīst, ar ziliem lokiem zem acīm, nekrāsotiem matiem un nesakārtotu dzīvi. Bērni reizēm krīt uz nerviem, tomēr viņa ir lepna par viņiem – smuki, gudri, veselīgi. Un te nu izrādās, ka viņiem patīk ar tēva draudzeni! Mazie mīlulīši izrādījušies nodevēji, kas lēti pārpirkti! Sievietē mostas milzu greizsirdība un dusmas. Viņa kliedz: “Ko jūs tur ejat pie tās mauķeles, kas viņa vispār ir?” Bērni taču ir viņas īpašums, tā otra – ne dzemdējusi, ne audzinājusi, ko lien ar savu draudzību.

 

Otrs variants: šķirtā sieva ignorē bijušā vīra personīgo dzīvi un mīļoto sievieti, zvana, jaucas pa vidu. Viņa ir šķīrusies, bet nav palaidusi vaļā attiecības, ko turpina kroplīgā formā. Savukārt viņas dzelžainais arguments, kāpēc viņai ir tiesības visur iejaukties, ir kopīgie bērni. Sieviete manipulē ar bērniem, viņa ir kā suns uz siena kaudzes – ne pašai, ne citai.

 

“Kad cilvēki šķiras, viņi izvēlas radikālāko metodi, jo neredz citu veidu, kā dzīvot turpmāk. Ja otrs cilvēks tev kaut ko ir nozīmējis, brīdī, kad viņa dzīvē ienāk kāds cits, tas rada izjūtas un reakcijas,” saka Sandis Ratnieks. 

 

Šķirtā vīra jaunā draudzene, pati to neapzinoties, var kļūt par konkurenti bērnu mātei. “Ja cilvēki attiecības risinājuši tikai ar šķiršanos, savstarpējā rīvēšanās turpinās. 

 

Manā praksē stāstu par labu šķiršanos ir maz. Patiesībā jau tas ir daudz, ka viens no vecākiem neliek šķēršļus un ļauj bērniem tikties ar otru. Ja vīrietis būtu saprātīgs, viņš teiku: ok, mēs jauki kopā pavadām laiku, bet vislabākā ir mamma. Ja viņš nav godprātīgs, tad sacenšas, izspēlējot savas kārtis un parādot, ka ir labāks. Viņš bērniem liek izvēlēties, un tas nav godīgi.”

 

Turpretī Jolanta Ūsiņa šajā scenārijā saskata to, ka šķirtajai sievai ir sajukušas lomas. Viņai derētu saprast, ka ir bērnu māte, nevis sieva bijušajam vīram, tāpēc nevar jaukties viņa privātajā dzīvē. Psihoterapeite piebilst, ka nereti pieaugušie nespēj izrunāties un attiecības risina caur bērniem. O, jā, arī bērni prot lieliski manipulēt! “Tas nav retums, kad uz mammas pleciem ir mājas darbi, netīrās zeķes, problēmas skolā, pusdienu gatavošana, bet svētdienas tētim ir labāks dzīvoklis, viņš ved bērnu uz Disnejlendu un slēpot. Kad runāju ar šķirtiem cilvēkiem, daudzi saka: visi šķiras, tas nav nekas sevišķs. Kurš to pateiks, vai arī tev tā ir norma? Kad cilvēki ātri pieņem lēmumu par šķiršanos, bērnam tā var būt smaga trauma.”

 

Psihoterapeite Kaija Gulbe stāsta: “Īstenībā šķirtiem cilvēkiem ir strikti jāsaplāno, kā katrs rūpēsies par bērnu. Bet varbūt viņus saista vēl citas jūtas, ne vien vecāku lomas.” Runājot par citas sievietes ienākšanu tēva dzīvē, viņa vieš optimismu: tas var būt arī pozitīvs scenārijs. Būs vēl viena sieviete, kas bērnu iepazīstinās ar savu pieredzi un pasaules skatījumu.

 

3. scenārijs. Bērni kā ēsma

Būdams viens ar bērnu vai bērniem, vīrietis tīri labi jūtas savā mazajā karalistē, it īpaši tāpēc, ka viņu un viņa atvases visu laiku aplido sievietes. Visas iepazīšanās vīrietis sāk ar eksaltētu ievadu par to, ka ir dzīves noguris vientuļais tēvs, kuram pietrūkst sievietes maigās klātbūtnes. Viņš maina sievieti pēc sievietes, ļaujot katrai domāt, ka tieši viņa būs īstā mamma. Viņš rīko pamāšu konkursu. Kad bērns saslimst, viņš, žēlabaini lūdzot padomu, zvana piecām kandidātēm, lai gan ārsts sen izskaidrojis, kā rīkoties.

 

Reklāma
Reklāma

Bērni viņam ir kā aksesuārs, stila lieta, āķis, uz kā uzķeras ar mātes instinktu apveltītas sievietes. 

 

Pasākumos viņš ir uzmanības centrā, dāmu apčubināts. Topošās līgavas šmorē, vāra un cep, tuvojoties sapņu vīrietim kā sendienās – caur vēderu, jo viņam, lūk, pietrūkst gādīguma un mājības, ko spējot radīt vienīgi sieviete. Tikmēr bērni pierod, ka sievietes viņiem izdabā, cenšas izpatikt, mīlinās un tad pazūd, bet tas nekas, drīz mazais jau sēž klēpī nākamajai konkursa dalībniecei. Bērns saka: “Nu un tad, ka aiztinās, nebūs šīs, būs cita. Eu, atceries, tā, kā viņu tur sauca?”

 

Laiks rādīs, kādus secinājumus no redzētā attiecību modeļa izdarīs bērni Jautājums ir par to, vai vīrietis nespēj atrast īsto sievieti vai apzināti spēlē spēli, domā Sandis Ratnieks. “Kamēr sieviete, kas viena audzina bērnus, sastopas ar vēsu sabiedrības attieksmi vai neizpratni, vīrietis ar bērnu tiek uztverts kā varonis. Tas ir stāsts par to, kā defektu var pārvērst par efektu. Izskatās, ka šis stāsts varētu būt par donžuāna tipa vīrieti, kas, stumjot bērnus pa priekšu, būtībā izmanto sievietes. Viņas uzķeras uz tādiem vīriešiem, jo vientuļo tēvu tēma ir apspēlēta filmās un seriālos, kur viņi parādās kā pozitīvi tēli, kas meklē mīlestību.”

 

Jolantai Ūsiņai šķiet, ka šis scenārijs sasaucas ar pirmo. Iespējams, vīrietis ir idealizēta bērna mātes tēla meklējumos. Pēc viņas domām, bērnā tas rada sajukumu, jo bērns, it īpaši mazs, meklē vienu, kuru varētu saukt par mammu. 

 

Ja bērns pieķeras kādai sievietei, kura, piemēram, vakaros pasakas lasīja, bet tētim viņa apnika, tas var izraisīt agresiju vai depresiju.


“Ir naivi domāt, ka bērnam jāprasa atļauja, vai drīkstu saieties ar šo draugu. Tās ir muļķības! Bērni atklāti saka: tas mammas draugs vai tēta draudzene man patika, šitā nē, par stingru. Ja vecāki kultivē attieksmi  gribu – saejos, gribu – pametu, bērni pārmanto šo modeli. Ja runājam par sievietēm, dažas uz vīrieti ar izkārtni vientuļais tēvs lidos kā bites uz medus mucu, citām tā būs darvas muca, no kuras jābēg. Var jau būt, ka vīrietis iepazīstoties ar labiem nodomiem stāsta par to, ka ir vientuļais tēvs, bet tas tik un tā daudz ko liecina par šā cilvēka personību.”

 

Mīli sevi, ne tikai tuvāko
 

4. scenārijs. Konkurence ar bērnu

Viņš mīl viņu, viņa ir kā bez prāta no vīrieša, un viss būtu burvīgi, ja vien... Vīrietim visās situācijās pirmajā vietā ir bērns. Viņi tiekas tikai tad, kad bērns (vai bērni) aizvesti uz nodarbībām, uz restorānu iet, kad bērniem viss sapirkts un pāri palikusi nauda. Viņš nopūšas: “Smaržas tev, mīļā, diemžēl nepirksim, jo bērnam vajadzīgas jaunas kedas.”

Kad visi kopā iet uz kino, repertuāru viņi izvēlas atbilstoši bērnu gaumei. Vīrieša dzīvē joprojām liela loma ir bijušajai sievai, kas bieži zvana un visai uzstājīgi izsaka savu viedokli. Nereti romantiskās vakariņas pārtrauc bijušās sievasmātes zvans un gara pļāpāšana par to, kuru cepuri bērnam likt galvā ekskursijā vai izsitumiem uz bērna vēdera. Kad viņa iebilst, viņš saka: “Ja tu patiesi mīli mani, samierinies.”

 

Bērns jūt, ka ir situācijas noteicējs, kas var cirst kāju pret zemi un pieprasīt, jo pasaule taču rotē ap viņu. Pieaugušais viņam nav autoritāte, hierarhijas sviras ir sašķobījušās. Savukārt sievietei uzmācas sajūta, ka viņas mīļotajam pirmajā vietā ir darbs, seko bērns, pēc tam iepriekšējā ģimene ar visu krāšņo sievas radu buķeti, bet viņa prioritāšu sarakstā ieņem kādu piekto vietu, sak, sievišķi vajag, tad nu lai ir.

 

Ģimenes psihoterapeiti uzsver, ka hierarhijas augšgalā jābūt vīrieša un sievietes mīlestībai. 

 

Kad bērni sildās viņu mīlestības saulītē, ar viņiem viss ir kārtībā. Turpretī, ja augšgals ir vājš – māte un tēvs viens pret otru izturas nevērīgi, viņu starpā ir vēsums –, arī bērni nejūtas stabili un labi.

 

Jolanta Ūsiņa dalās pārdomās: “Ģimenes psihoterapijā vienmēr skatāmies, kāda ir vīrieša un sievietes genogramma, kādas vērtības dominējušas viņu vecāku ģimenēs, kā veidojušies dzīves musturi. Ja bērns ir situācijas noteicējs, kas vispār notiek ar abiem pieaugušajiem cilvēkiem? Vai viņiem ir par ko runāt, kad temats, ko vajag bērnam, ir izsmelts? Tas nav retums, kad pāra dzīve apstājas brīdī, kad bērni aiziet prom, jo izrādās, ka nekas cits viņus nesaista. Bieži divi lielie brīnās, kad saku, ka savstarpējās attiecības ir jākopj, jāpadara dažādākas, par tām jārūpējas ne mazāk kā par bērnu, jo mēs vai nu augam, vai regresējam. Šajā situācijā problēma vēl varētu  būt tā, ka sieviete neprot paprasīt, ko īsti vēlas.”

 

Izskatās pēc divu dzīves modeļu sadursmes – tā ceturto scenāriju komentē Sandis Ratnieks. “Saliktajās attiecībās vienmēr liela nozīme ir nevis vīrieša un sievietes attiecībām, bet ienākošā attiecībām ar bērnu. Tomēr ir neveselīgi, ja vīrietis ir fiksēts uz bērna vajadzībām un pārējais viņam nešķiet tik svarīgs. Taču pārāk ciešs apkampiens liedz iespēju bērnam attīstīties. Vecāku, kas ir pārāk fiksēts uz bērnu, atdod sevi visu, gaida vilšanās, jo bērns šādu parādu nespēs atdot. Man tuvs ir Bībelē teiktais: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Tas nozīmē: ja gribi mīlēt citu, mīli sevi. Tēvam ir jāmāca bērnam, ka arī viņam ir vajadzības, intereses, sava dzīve, ko nedrīkst noliegt, sublimējot bērna aprūpē.”


Kaija Gulbe skaidro: “Sievietei, kas no jauna veido attiecības ar vīrieti, uzplaiksna jautājums: vai viņš mani mīl tikpat stipri kā iepriekšējo ģimeni, ja tik daudz laika pavada, rūpējoties par to. Attiecības, kuru vidū ir bērns, ir ļoti sarežģītas, tas ir pārbaudījums sievietei. Ir jābūt ļoti pieaugušiem cilvēkiem, lai runātu un tiktu ar to galā, un ar veselīgu pašapziņu.”

 

Tētis, kas apēd gaļu, un mazā Narcisa ciešanas

 

5. scenārijs. Dejas uz virves

Kopā sāk dzīvot vīrietis un sieviete, katrs ar savu bērnu pūru. Paiet laiks, kamēr vīrietis un sieviete pieskaņojas viens otram, bet viņi – nobrieduši cilvēki – to spēj, jo mīl viens otru. Arī bērniem ir jāsadraudzējas un jāpieskaņojas, bet viņi viens otru nemīl. Viņi konkurē, strīdas, sakaujas. Gadās, ka bērnu ķīviņi nogalina viskarstāko mīlestību.


Ilze ar Jāni saskatījās un nolēma dzīvot kopā. Abiem bija dēli. Cik jauki, puikas viena vecuma, ies vienā skolā, draudzēsies! Naivie vecāki uzbūra idillisku ainu. Viss izrādījās tieši pretēji. Jāņa dēls ne acu galā neieredzēja Ilzes puiku. Greizsirdība sita augstu vilni, pusaudža tiešumā viņš ciniski atcirta Ilzei: “Tas, ka tu guli ar manu tēvu, nenozīmē, ka vari mani regulēt.”


Pāra iecerētā idille pārvērtās par elli, tomēr pieaugušie nolēma cīnīties. Lai gan tas bija neērti, viņi katru puiku veda uz citu skolu. Jāņa dēlam pēc skolas bija jāiet uz nodarbībām, lai viņš mājās pārrastos tikai vakarā, reizē ar tēvu. Ja puika ieradās agrāk, Jānis Ilzi sastapa asarās. Pusaudzis viņai bija pateicis kārtējo rupjību. Beidzās ar to, ka Jāņa dēls tika nosūtīts uz internātskolu. Tēvs upurēja dēlu, lai saglabātu attiecības ar sievieti.


Otrs stāsts ir par kuplu ģimeni, kurā gaļu ēda tikai tēvs. Abiem bija bērni no iepriekšējās laulības, kopā pieci. Vīrs bija celtnieks, strādāja vaiga sviedros no rīta līdz vakaram, bet knapi varēja pabarot septiņas mutes. Sieva rosījās pa mājām, taupīja, cik spēja. Viņa gatavoja divas dažādas pusdienas: kartupeļus vai putru sev un bērniem, gaļu vīram. Labākais tika apgādniekam, pelnītājam, mīļotajam vīrietim. Vakarā no pieliekamā viņa izvilka noslēptu našķi – labākos karbonādes gabaliņus un sieru, ko bija sataupījusi vīram. Vīrieti sāka ienīst ne vien sievas, bet arī paša bērni.


Pieaugušajiem šajā gadījumā laikus ir jārunā ar bērniem, jāstāsta, ko nozīmē viņu kā pāra attiecības, un topošajā ģimenes modelī jāveido pilnīgi jaunas tradīcijas. “Ja veidojas neatrisināmi konflikti ar bērniem, šis pāris nevar palikt kopā, jo kurš gan ir gatavs atteikties no sava bērna,” uzskata Jolanta Ūsiņa. Atdod internātskolā, tas ir briesmīgi, viņa noskurinās. Tomēr viņai zināms kāds pozitīvs apvienotās ģimenes stāsts, kurā vienam no vecākiem ir divi, otram trīs bērni, un viņi savu kopā būšanu uztver un ķibeles risina ar labu humora devu.


Ģimene ir vienota sistēma, kurā katrs mēģinājums kaut ko mainīt var izraisīt sistēmas dalībnieku pretestību, saka psihoterapeite Kaija Gulbe. “Pārlieku aktīva, uz drīzu rezultātu vērsta darbība izraisa pretdarbību. Cilvēkam, kas ienāk ģimenē, ir jābūt apveltītam ar lielu pacietību un mērenu tempu. 

 

Bieži vien, sākot kopdzīvi ar vīrieti, sieviete burtiski metas veidot labas attiecības ar bērnu, cerot, ka tas nostiprinās attiecības ar vīrieti. Tomēr, lai audzinātu bērnu, jāsaprot, pēc kādiem principiem tas noticis līdz šim. 

 

Ir jāpieņem, ka bērns var negribēt attiecības. Ir jāturpina būt siltam un gādīgam, nevis uzbāzīgam, ļaujot izvēlēties, kad bērns tuvosies. Iespējams, ka bērnā ir tik daudz dusmu un aizvainojuma, ka intensīvs mudinājums vēlreiz iemīlēties varētu likt viņam justies apdraudētam.”

 

Sandis Ratnieks uzskata, ka gaisotni ģimenē veido pieaugušie. “Visās un it īpaši šādās ģimenēs ir viens svarīgs temats – taisnīgums. Bērniem ir jāredz, kā saprātīgi un taisnīgi tiek atrisināti arī sarežģīti jautājumi.” Stāsts par karbonādes gabalu, ko apēd tētis, ir par netaisnīgumu, kas ir augsne konfliktiem.
 

Mūsdienās daudzskaitlīgas ģimenes mēdz veidoties aizvien biežāk, par tām joko: “Hei, tavi un mani bērni sit mūsu bērnus!” Sandis Ratnieks klāsta: “Vēl ir klasiskais modelis, kas aprakstīts pasakās un dzīvē izrādās biežāk sastopams, – ļaunā pamāte, kas atnāk ar saviem bērniem. Saliktā ģimenē risku ir ļoti daudz, bet visu izšķir konkrēto cilvēku personības iezīmes. No vecākiem šāda situācija prasa lielu atdevi, gudrību un neatlaidību. Mēs visi esam dikti augstās domās par savām zināšanām un spējām atrisināt konfliktus, tāpēc gadās, ka palīdzība tiek meklēta, kad viss jau ir nelabojami sabojāts. Vajadzētu rīkoties, kamēr liktenīgie vārdi vēl nav pateikti, liktenīgie darbi izdarīti, kamēr vēlēšanās vēl nav nogalināta. Tomēr esmu redzējis, ka pat apdzisušu liesmu var uzpūst no jauna.”

 

6. scenārijs. No pamātes par māti

Reiz dzīvoja vīrietis ar mazu bērnu, iemīlējās, apprecējās. Pamāte izrādījās labā – viņa mīļoja bērnu, pirka konfektes, veda uz leļļu teātri un karuseļiem. Bērns beidzot bija ticis saulītē. Un te kādu dienu sieviete uzzina, ka ir stāvoklī. Viņai piedzimst mazulis, un līdz ar to arī spēcīgs mātes instinkts, uzmanība dabiski tiek pievērsta jaundzimušajam. Bērns jūtas nodots vēlreiz, dziļi atstumts, jo viņu vairs nebužina, nemīļo, bet krata ar pirkstu: “Uzvedies klusu, brālītis guļ.”


“Ikvienā ģimenē, kad tajā piedzimst mazulis, vecākie bērni kļūst greizsirdīgi,” saka Jolanta Ūsiņa. “Ja ģimenē ir bērns no citas laulības, uzmanīgi un smalkjūtīgi jāraugās, lai viņš patiesi netiktu atgrūsts malā. Svarīgi laikā, kad bērns tiek plānots un gaidīts, par to runāt ar vecāko brāli vai māsu, bet tā bērniem vienmēr ir sarežģīta situācija.”


“Bērnam tā ir narcistiska trauma,” atzīst Sandis Ratnieks. “Bērns neatceras, kā ticis auklēts un mīlēts pirmos dzīves gadus, tāpēc vecāku uzmanību pret mazuli pārdzīvo kā netaisnību. Viņš vairs nav pirmais! Ir lietas, ko darām dabiski un ko – plānojam. Rūpes par mazuli ir dabiskas, bet laiks, kurā visa uzmanība tiek veltīta lielākajam, ir jāatrod. Tas varbūt pilnībā neizskaudīs, bet samazinās mazā Narcisa ciešanas.”

 

Teksts: Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve" 

Avots: www.kasjauns.lv 

Saistītie raksti