Auklītes nozīme bērna personības attīstībā. Skaidro profesore Ancāne

 17. marts 2016 11:00 mammamuntetiem.lv Raksts  skatījumi: 3817

Gribu vērst mūsu uzmanību ģimenes pamatvērtību virzienā un arī dažiem aspektiem, kam nereti pievēršam pārāk maz vērības. Proti, - cik liela nozīme bērna personības veidošanās gaitā ir auklei, kas to apzinās.



Foto: Shutterstock.com

Pateicoties labai auklei, bērns var apgūt robežas, kuras viņa nosprauž bez dusmām un naida – ar lielu respektu pret bērna vajadzībām un dzīves realitāti.



Galvenais uzdevums, ko vecāki gaida no aukles, ir gādāt par bērna emocionālo un fizisko labsajūtu. Emocionāla labsajūta ir dārgākais, kas ir uz šīs pasaules. Ja aukle palīdz bērnam augt un attīstīties, bet vecākiem – neizsīkt un nepārgurt, kas ir tik tipiski, kad ģimenē aug mazi bērni, - tad  ģimene var būt laimīga, ka atradusi tādu dārgumu savam bērnam. Varam būt laimīgi par aukli, kura spēj nodrošināt tā saukto kontinuitāti jeb nepārtrauktību bērna attīstībā.


Objektu konstantums jeb pastāvība un stabilitāte apkārtējā vidē,– šajā jēdzienā iekļaujot arī cilvēkus, īpaši svarīga ir maza bērna attīstībai. Bieža aukļu mainība bērnam ir traumējoša. Aukle, kas vēlas un spēj bērnu iemīļot, paliekot ģimenē ilgāku laiku, var kļūt par īstu mājas dārgumu.


Cieņu rada pašcieņa 
Pret citiem laba aukle izturas ar pašcieņu un arī bērnam izrāda atbilstošu cieņu. Viņa nav viszinīga un pārgudra; nav arī jautri pavirša. Alfrēda Dziļuma romānā „Saplēstā krūze” ir kāda jautra kalpone, kas visu laiku smejas. Viņa labprāt izdara visu, ko saimniece liek, taču viņai nav ne atbildības izjūtas, ne arī spējas pašai ieraudzīt, kas būtu mājās darāms...


Laba valoda 
Gudra aukle neatdarina maza bērna šļupstus. Viņa prot labi runāt vienā vai vairākās valodās, runā tajās skaidri un saprotami, dodot arī bērnam iespēju apgūt šīs valodas, taču latviski runājot izvairās no nevajadzīgas deminutīvu lietošanas.
 

Vairāk par deminutīvu lietošanu saziņā ar bērnu lasi šajā rakstā "Pamazināmie vārdiņi sarunā ar bērnu - lieto ar mēru"
 

Nepieciešamības, robežas, sirdsgudrība
Gudra aukle mēģina izprast bērna nepieciešamības (needs – angl. val). Var teikt, ka aukle mazam bērnam kļūst par daļu no viņa identitātes – kopā spēlējoties un pavadot laiku, ar aukles palīdzību bērns iemācās tikt galā ar lietām, ar kurām viens pats galā tikt nevarētu. Gudra aukle gan neliek akcentu uz to, ka bez viņas bērns to nespētu. Šādā sadarbības procesā viņa ļauj bērnam iegūt pašapziņai ārkārtīgi svarīgas sajūtas: „Es varu, es spēju, man izdodas!” Tas ir viens no patstāvīgas personības izveides stūrakmeņiem visai dzīvei. 
 

Pateicoties labai auklei, bērns var apgūt robežas, kuras viņa nosprauž bez dusmām un naida – ar lielu respektu pret bērna vajadzībām un dzīves realitāti.  Laba aukle nelieto pazemojošus vārdus – „niķis”, „palaidnis”, „dauzās”, „tarkšķ”, „vāļājas”, „vazājas”, „pielāčo” u.tml. Arī „sīkie” ne; nemaz jau nerunājot par to, ka bērnu varētu nosaukt par idiotu vai stulbeni!


Laba aukle necenšas izpatikt bērna vecākiem 
Viņas uzmanības fokusā ir bērna labsajūta un tādēļ viņai nav jābūt pārlieku pakļāvīgai. Viņa necenšas apliecināties uz bērna rēķina un nemoralizē. Gudra auklīte zina, ko un kāpēc dara, kāds labums no tā būs bērnam. Attiecībās ar bērnu viņa nelieto vārdus „labi” – „slikti”, „pareizi” – „nepareizi”,  „drīkst” – „nedrīkst”, „vajag” – „nevajag”. Bez tam – aukles loma ir palīdzēt bērnam orientēties viņa jūtās, emocijās un vēlmēs. 

Aukle palīdz bērnam saprast, kā saukt to, kā viņš pašlaik jūtas. „To sauc par prieku, kad liekas, ka ķermenis ir tik viegls, ka varētu pacelties gaisā un aizlidot; kad sajūtas ir ļoti patīkamas, kad krāsas visapkārt ir tik košas un putni dzied tik skaļi, - tas ir prieks, ko tu jūti! Kad rokas un kājas ir tik ļoti smagas, kad šķiet, ka vairs nav nemaz spēka,– to sauc par dusmām...” Tā lēni un pamazām aukle iemāca bērnam to, ko vēlāk varam nodēvēt par emocionālo inteliģenci jeb sirdsgudrību.
 

Orientēta uz pozitīvu iznākumu
Labai aukle izsaka bērnam skaidrus vēstījumus un skaidri formulē jautājumus. „Pirksim šo, bet to – nepirksim”, „iesim tur, bet tur neiesim.” Pieauguša cilvēka nedrošību demonstrējošo pārjautāšanu („jā”; „vai ne” u.tml.) laba aukle teikuma galā neizmantos. Viņa neprasīs bērnam: „Iesim vai neiesim?” Viņa saka: „Iesim,” jo ir orientēta uz pozitīvu iznākumu. 
 

Uzdodot jautājumus, viņa ir tieša. „Vai tu gribi, lai lasu tev to pasaku, ko vakar lasīju?” „Vai tu atceries to dziesmu, ko tev vakar dziedāju?” un nepārprasa („vai tu atceries vai neatceries”; „gribi vai negribi”?). Tamlīdzīgus izteikumi, ar ko indējam savus bērnus, vēsta, ka „tu taču to negribi” un tad tev galu galā pat kauns gribēt... Tas nerada emocionālu labsajūtu, bet gan – tieši pretēji – tā saukto distresu.
 

Auklei jāgādā par bērna emocionālo labsajūtu lai bērns būtu fiziski un psihiski vesels – kas gan var būt lielāka laime vecākiem!? Ja atzīstam aukli par ģimenes dārgumu, tad arī atbilstoši novērtējam viņas darbu un atbildīgi/-stoši pieejam aukles atlases/izvēles/meklēšanas procesam.
 


Kad esam atraduši aukli, kurai ir visas potences un kapacitāte ieņemt patiešām nozīmīgu vietu ģimenē, reizēm par traucēkli kļūst vecāku nepietiekamās zināšanas un vājā sapratne par bērna attīstību un pieaugšanu. Taču situācijas, kad gudrai auklei realizēt savu potenciālu traucē vecāki, ir cita raksta un varbūt pat veselas grāmatas temats.

 

 
Autore: RSU Psihosomatikas klīnikas vadītāja profesore, ārste psihoterapeite Gunta Ancāne.


0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk