Cukurs bērnudārznieka ēdienkartē - vai tā var izrādīties par maz?

Pavāre skaidro, ka ir speciālas normas, pēc kurām jāvadās, veidojot pirmsskolas izglītības iestādes ēdienkarti. Ja grib ēst veselīgāk, tad cukura ir par maz. "Esam pārsteigti! Cukura taču ikdienā ir pietiekami. Vai tiešām jāforsē ar saldumu, lai sasniegtu kaut kādas nesaprotamas normas. Pēc kādām normām bērnu dārzi vadās?" interesējas portāla mammamuntetiem.lv lasītāja. 

Vēršoties par skaidrojuma Veselības ministrijā, paskaidroja, ka ēdināšanu izglītības iestādēs, tai skaitā bērnudārzos, nodrošina saskaņā ar 2012.gada 13.marta Ministru kabineta noteikumiem Nr.172 „Noteikumi par uztura normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem” (turpmāk – Noteikumi Nr.172), kas nosaka ēdienkartes enerģētisko vērtību un uzturvielu normas, kā arī ēdienkartē aizliegtos pārtikas produktus un pārtikas produktus, kurus ēdienkartē ir jāiekļauj.

Atļautais “tīrā” cukura daudzums sastāda 20 g cukura uz vienu bērnu, taču tas ir pieļaujamais maksimums, nevis ieteicamā dienas deva. 

Noteikumi Nr.172 nosaka arī cukura un sāls daudzumu, kāds var tikt pievienots ēdienam. Saskaņā ar Noteikumu Nr.172 1.pielikumu, kas nosaka bērnudārzu dienas ēdienkartes enerģētisko vērtību un uzturvielu normas, dienā ēdienam pievienotā cukura daudzums nedrīkst pārsniegt 20g. Savukārt papildus ēdienkartē var tikt iekļauti apstrādāti un pārstrādāti pārtikas produkti, samērojot ar dienas enerģētisko devu un uzturvielu normām, kas satur pievienoto cukuru, piemēram, maizi, jogurtu ar augļu piedevu u.c. produktus, kuros cukurs tiek pievienots jau ražošanas procesā un šo cukura daudzumu neierēķina ēdienkartes kopējā cukura aprēķinā. 

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām, dienā cilvēkam, tostarp bērnam, ar cukuru irjāuzņem ne vairāk kā 10% no kopējā enerģijas daudzuma, kas saskaņā ar Veselības ministrijas izstrādātajām vadlīnijā "Ieteicamās enerģijas un uzturvielu devas Latvijas iedzīvotājiem" vidēji ir 32.5 g cukura bērnam vecumā no 1 līdz 3 gadiem un 45 g cukura bērnam vecumā no 4 līdz 6 gadiem.


Minētajā cukura daudzumā ietilpst cukurs, kuru cilvēks uzņem brīvā veidā, kopā arī rūpnieciski ražotiem pārtikas produktiem, cukurs, kas ir pievienots pagatavotam ēdieniem, kā arī dabīgi produktos esošais cukurs - augļu sulās, nektāros un medū. Papildus informāciju par veselīga uztura ieteikumiem bērniem var iegūt Veselības ministrijas izstrādātajos ieteikumos "Veselīga uztura pagatavošanai bērniem vecumā no 2 līdz 18 gadiem ". 

Ja runājam par tādu saldvielu kā medus, tad Noteikumi Nr.172 neaizliedz ēdienkartē iekļaut medu, ja tas ir samērots ar ēdienkartes kopējo enerģētisko vērtību un uzturvielu normām. Gadījumā, ja bērnam ir ārsta apstiprināta diagnoze par alerģiju uz ziedputekšņiem, kuru dēļ bērns nevar lietot medu, izglītības iestādei ir jānodrošina atbilstoša ēdināšana saskaņā arī ārstniecības personas rakstiskiem norādījumiem.

Uztura speciāliste Ksenija Andrijanova secina, ka pēc vēstules autora sniegtās informācijas var spriest, ka pirmsskolas izglītības iestāde ir pārpratusi likumā noteikto cukura normu. Atļautais “tīrā” cukura daudzums sastāda 20 g cukura uz vienu bērnu, taču tas ir pieļaujamais maksimums, nevis ieteicamā dienas deva. 

Iekļaut ēdienkartē neveselīgas uzkodas, lai sasniegtu likumā minētos 20 g, ir aplami. Saharoze jeb baltais cukurs nav vajadzīgs bērnam papildus. Tas ir tā saucamais “ātrais” ogļhidrāts, kas dod ātru un īslaicīgu enerģiju. Enerģiju ieteicams uzņemt ar “lēniem” jeb saliktiem ogļhidrātiem – graudaugiem, rupjmaizi. Turklāt cukurs jau ir paslēpts daudzos pārtikas produktos kā viena no sastāvdaļām. Piemēram, pienā ir piena cukurs laktoze, augļos ir augļu cukurs fruktoze.  Cukurs tiek pievienots arī jogurtiem, biezpiena sieriņiem, bulciņām utt.  Bērns pilnībā var iztikt bez papildus pievienotā baltā cukura. Vienīgais izņēmums varētu būt kritiskās situācijas, piemēram, hipoglikēmija jeb pēkšņa cukura līmeņa samazināšanās asinīs.

"Šādā situācijā ieteicams aprunāties ar iestādes medmāsu. Medmāsai ir jābūt izstrādātām tehnoloģiskām kartēm, kas nosaka, cik daudz cukura tiek pievienots katram ēdienam. Ieteiktu arī painteresēties, vai iestāde pareizi izprot maksimāli pieļaujamās sāls normas," iesaka Andrijanova.