Ak, šī lielā bļaušana! Kā izturēt mazuļa raudāšanu?

Zīdaiņa vecums pašam bērnam „jaunās dzīves” dēļ parasti nav emocionāli viegls arī tad, ja viņam īsti nekas nekaiš. Šis posms grūts ir arī vecākiem. Psihoterapeite Vita Kalniņa teic, ka viņas pieredzē ir vecāki, kuri ar pārmērīgi raudošu mazuli ir ļoti nomocījušies, pārguruši un arī pārcentušies. Darījuši daudz, un nekas īsti nav līdzējis. Rezultātā katra bērna ieraudāšanās viņiem, īpaši mammām, rada milzīgu trauksmi, jo nozīmē iekrist pilnīgā bezpalīdzības un izmisuma sajūtā. Ir mammas, kuras to pat gadiem nespēj aizmirst. Tas esot bijis viens no šausmīgākajiem viņas dzīves periodiem. Jaundzimušā un zīdaiņa raudāšanu daži vecāki pat pēc desmit, divdesmit un trīsdesmit gadiem atceras ar šausmām un satraukumu. 
 

Zīdainis raud, lai kaitinātu
Speciāliste bieži no vecākiem dzird apgalvojumu, ka mazais ķipars aizgūtnēm kliedz, lai kaitinātu. Viņa labā taču tiek darīts tik daudz, bet nekas nav labi. Tomēr šāds pieņēmums ir ne tikai nepatiess, bet arī destruktīvs: šādi domājot, vecāki neievēro bērna vajadzības, kas mazulim ir ļoti traģiski – viņš būtībā paliek viens, nesaprasts un jūtas pamests. 

TRĪS GALVENIE IEMESLI, KĀPĒC ZĪDAIŅI RAUD


1. Praktiskie un fizioloģiskie iemesli
Te minami tādi faktori kā izsalkums, aukstums, karstums, fiziska spiešanas sajūta, sāpes, garlaicība, bērna pārstimulēšana ar dažādiem ārējiem kairinājumiem, no kuriem viņš nespēj atpūsties. Tie ir iemesli, kurus vecākiem vēl ir salīdzinoši viegli uztvert un saprast, kā arī novērst. Ja ar slapju autiņu nomainīšanu un izsalkuma konstatēšanu vecākiem veicas diezgan labi, tad pārstimulēšana ar dažādiem kairinājumiem viņiem nav pārāk saprotams jēdziens. 

Grūtniecība pēc grūtniecības
Grūtniecības laikā bērns pasauli uztvēra caur mammas vēderu. Pasaule šķita salīdzinoši klusa, labestīga, bez spilgtas gaismas un aukstuma. Pirmos trīs mēnešus pēc mazuļa dzimšanas mēdz uzskatīt par grūtniecības turpinājumu, kad vidi un apkārtni vajadzētu mēģināt uzturēt pēc iespējas līdzīgāku grūtniecības periodam – mīlīgu, klusu, siltu, tādu, kurā ir daudz ķermeniska kontakta ar vecākiem. 

Diemžēl daudzas sievietes tiek gatavotas dzemdībām ar domu – kā tu piedzemdēsi, nevis kā būt kontaktā ar bērnu, kurš dzims.

Mūsdienās vecāki tik ļoti negrib pieņemt, ka dzīve ar bērnu mainās, un par katru cenu grib iestāstīt sev un pasaulei, ka nekas nav citādi kā bijis, ka visu var apvienot ar bērna audzināšanu. Tomēr tā nav. Un nevajadzētu būt. Tad nu nav brīnums, ka mazulim ir stress un viņš raud. Zīdainim pasaulē ir jāadaptējas pavisam lēnām un jāsaprot, kāda tā ir ārpus mammas vēdera. Jo maigākā un pakāpeniskākā veidā adaptācija notiks, jo stabilāka nervu sistēma būs bērnam un arī vecākiem. 
 

6 nedēļu vecums – kritiskā robeža
Mēdz būt, ka bērns, tuvojoties sešu nedēļu vecumam, raud arvien vairāk un vairāk, salīdzinot ar pirmajām nedēļām pēc piedzimšanas. Aptuveni sešu nedēļu vecumā ir raudāšanas kulminācija, kas saistīta ar mazuļa attīstību. Sasniedzot šo vecumu, bērns sāk arī labāk redzēt un dzirdēt, viņš vairāk ir nomodā, salīdzinot ar iepriekšējo periodu. Pār mazo „gāžas” iespaidi, kurus līdz tam viņš ir piedzīvojis it kā pieklusinātā veidā, piemēram, miegā. Un nereti tas viss sakrīt ar laiku, kad vecāki daudz aktīvāk iesaistās sociālajā dzīvē – dodas garākos izbraucienos, apciemo kādu, uzņem ciemiņus. Vecākiem būtu jācenšas, lai bērna socializācija notiktu daudz saudzīgākā formā. Varbūt ir iespēja pārāk neforsēt ar ciemošanos un skaļu pasākumu apmeklēšanu?
 

Vēro bērna dabiskās pulsācijas ritmu!
Līdzīgi kā ritms ir visur dabā (diena–nakts, ziema–vasara, rīts–vakars), noteikta dabiskā pulsācija skar arī cilvēkus. Mazulim pulsācijas ritmi ir ļoti īsi, kas, viņam kļūstot vecākam, pagarinās. Bērns ļoti labi parāda, kad ir atvērts pasaulei un kontaktam – viņš atsmaida, ir gatavs acu kontaktam, aptausta, izpēta. Bet tad ir brīdis, kad viņš „aizveras ciet” – mazais rāda, ka viņam ir nepieciešama pauze, lai jauno informāciju pārstrādātu un tiktu ar to galā. Kā to atpazīt – mazulis griež galvu projām, nevēlas skatīties acīs, nevēlas pievērsties rotaļlietām. Dažreiz nedaudz lielāki bērni sāk sūkāt roku pirkstus, kājiņas, tā rādot savu vajadzību pabūt mierā. Ja vecāki to nepamana un nesaprot, viņi mēģina bērnu „saukt atpakaļ” – paskaties, kāda manta, paskaties pa logu, kas notiek ārā, re kur, spogulis. Vienā brīdī mazulis vairs nespēj savākties un sāk raudāt. Ko dažkārt dara vecāki? Turpina rādīt mantas, putniņus, animācijas filmas, spoguli. Būtībā dod papildu kairinājumu tad, kad vajadzētu mierīgi pasēdēt un ļaut bērnam nomierināties. Visai klasiski, ka mamma nospriež – bērnam laikam sāp vēders. Bet tētis saka – varbūt izsalcis. 

 

Vēdersāpes un raudāšana
Vecāki bieži bērna ieraudāšanos skaidro ar vēdersāpēm. Tā ir tiesa, ka mazuļi savus pārdzīvojumus izjūt caur vēderu, bet nav tā, ka raudāšana automātiski ir vēdersāpes. Tas var sākt sāpēt, ja bērns raud ilgāku laiku. Un tipiski, ka bērniem līdz aptuveni sešu gadu vecumam stresa situācijās sāk sāpēt vēders. Pēc šā vecuma sasniegšanas smagas emocijas, ar kurām bērni īsti netiek galā, viņi
vairāk var sākt izdzīvot caur galvassāpēm. Mūsdienās bērnus arvien agrāk nodarbina ar intelektuālām lietām, līdz ar to netipiski biežāk par galvassāpēm sūdzas jau četru un piecu gadu vecumā. 

2. Mazulis raudot vēlas kaut ko pastāstīt
Otrs iemesls, kāpēc bērni raud, ir vajadzība padalīties ar saviem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Līdzīgi kā pieaugušie, kuri, piedzīvojuši kaut ko satraucošu, vēlas to kādam izstāstīt, grib, lai tuvais cilvēks ir gatavs klausīties kaut desmit reižu, ja tas ir nepieciešams. Ar bērniem ir līdzīgi. 

Bērna gaidību stāsts
Bērna dzīve nesākas ar piedzimšanu, bet gan ar viņa ieņemšanu un augšanu mammas vēderā, kur viņš sāk kaut ko piedzīvot un just. Bērns jūtas (nevis jūt) līdzi savai mammai un vecākiem – par to, vai bijis gribēts un gaidīts, kā vecāki reaģējuši uz grūtniecības faktu, kā paziņojuši par to citiem. Tāpat mazulis piedzīvo visdažādākos dzīves notikumus, kas atgadās mammai grūtniecības laikā. Tiem ne vienmēr jābūt sliktiem notikumiem. Gluži pretēji, tās var būt dažādas ballītes, braucieni, vecāku kāzas, kas ir ļoti priecīgs, bet vienlaikus arī ļoti satraucošs notikums. Tāpat mammas līdz atvasītes dzimšanai cenšas paspēt izdarīt daudzas lietas, bet nedod laiku būt mierā ne sev, ne arī gaidāmajam bērnam. Mazulim līdz ar to ir ļoti intensīvs dzīves sākums. Tāpēc pēc nākšanas pasaulē viņam ir ļoti daudz ko teikt. Zīdainim ir ļoti spilgtas ķermeniskās un emocionālās atmiņas, ko nevar ietērpt vārdos, jo valoda vēl nav attīstījusies. Un tad, kad notika notikums, arī nebija. Nereti bērni ar atmiņām nonāk kontaktā, kad laižas miegā. Šī sajūta nedaudz līdzīgā veidā ir pazīstama arī pieaugušajiem, kuri pēc lielām slodzēm un pamatīga noguruma nevar aizmigt, bet, laižoties miegā, raujas augšā.

Mazulītis atceras savu piedzimšanu
Otrs pamatīgais pārdzīvojums un piedzīvojums, par ko bērns vēlas pastāstīt, ir dzemdības. Īpaši tad, ja to laikā viņš nav jutis kontaktu ar mammu – un te iemesli var būt dažādi, piemēram, mamma nav pratusi nodibināt ar bērnu kontaktu un sadarboties dzemdību laikā. Diemžēl daudzas sievietes tiek gatavotas radībām ar domu – kā tu piedzemdēsi, nevis kā būt kontaktā ar bērnu, kurš dzims. Jāuzsver vēlreiz – tu dzemdēsi, un viņš dzims. Tie ir divi procesi, kuriem jābūt sabalansētiem, pretējā gadījumā rodas sarežģījumi. Pētījumi rāda, ka mazulis jūtas pamests, ja dzemdībās tiek izmantota anestēzija, kuras laikā viņš mammu nesajūt arī fiziski. Šīs ir lietas, ko pēc tam bērnam ir ārkārtīgi svarīgi izstāstīt. Viņš raudot atkal un atkal klāsta savu pārdzīvojumu. Viņš grib, lai kāds tajā klausās, grib, lai būtu iespēja stāstu izstāstīt līdz galam un rast mierinājumu. Līdzīgi kā to vēlas pieaugušie, atklājot savus piedzīvojumus un pārdzīvojumus. 
Ne vienmēr bērni izraud senus stāstus, tikpat labi mazulis var vēlēties dalīties pārdzīvojumā par tajā dienā saņemto poti vai vakardienas skaļo lielveikalu. 

Kā rīkoties mammai un tētim?
Ja zīdainis raud, lai izstāstītu notikumu, viņš jāpaņem klēpī, jāizveido ar viņu ķermeņa kontakts, var apgulties un uzlikt viņu sev uz krūtīm. Svarīgi, lai mamma patiešām spētu bērnu uzklausīt, viņa nedrīkstētu krist izmisumā par to, ka mazais raud. Bērnam vajadzīga mamma vai tētis, kas nevis cieš viņam līdzi, bet iejūtīgi uzklausa viņa stāstu, nepazaudējot sevi pārāk spēcīgās savās emocijās. Tikko mamma ieslīdēs savās emocijās, ko parasti varētu pamanīt arī izpaužamies fiziski – elpa kļūst seklāka, ķermeņa augšdaļa saspringst –, viņa vairs nevarēs savu bērnu atbalstīt viņa emociju izstrādē. Ja mamma sāks mazuli nēsāt, viegli kratīt un novērst viņa uzmanību uz ko citu, viņa neļaus bērnam koncentrēties uz stāstu. Pamēģini draudzenei izstāstīt, kā risināji konfliktu ar vīramāti, kamēr viņa centīsies novērst tavu uzmanību ar dažādām lietām! 


Protams, bērna uzklausīšanas darbu ļoti labi var veikt tētis, ja vien viņš tiešām mazajā klausās, nevis tikai ir ar mieru raudāšanu „paciest”. Mēģinot to vienkārši izturēt, parasti vecāki savās domās un emocijās aizklīst kur citur, taču tas bērnam rada vēl lielāku pārdzīvojumu.

Svarīgi! Vecākiem jāmācās izprast, ja notikumi, kas norisinājušies mūsu dzīvē, mums nav nekas īpašs, tad bērns tos var uztvert atšķirīgi. Ne vienmēr tas, kā, piemēram, sieviete ir piedzīvojusi dzemdības, saskanēs ar to, kā bērns būs uztvēris savu dzimšanu. Mammai tās varbūt bija vieglas un ātras radības, bet mazulim tieši pretēji – ātras dzemdības var būt ļoti uztraucošas. 

3. Bērni meklē piesaisti un attiecības
Trešais iemesls bērna raudāšanai ir nepieciešamība sajusties kontaktā ar savu piesaistes personu. Pārsvarā pirmā un svarīgākā šajā lomā ir mamma, kā otrais nereti šo uzdevumu pilda tētis, varbūt vecmāmiņa, kāda lielāka māsa vai brālis. Bērniem tā ir ļoti svarīga sajūta, ka viņš var būt kontaktā ar kādu, kas viņam pazīstams un tuvs, kas viņam nodrošina fizisku drošību un emocionālu iejūtību. Mazulis var iemācīties, ka nav jēgas raudāt, jo tik un tā neviens nenāks, taču tas nenozīmē, ka viņš tiek galā ar raudāšanas iemeslu. Bērns iekšēji salūst. 

Otrs gadījums ir, kad mamma mazuli nēsā uz rokām dienu un nakti un it kā viņa labā dara ļoti daudz, bet tajā pašā laikā sen ir pārkāpusi savām emocionālajām robežām – viņa cenšas izturēt, iekšēji no notiekošā distancējoties. Bērns piedzīvo, ka fiziski mamma ir, bet emocionāli īsti nemaz nav līdzās. Tas viņu satrauc vēl vairāk, un raudāšana nerimstas. Rodas apburtais loks – jo vairāk bērns raud, jo vairāk mamma distancējas, kā rezultātā bērns raud vēl izmisīgāk.

Cik īsti bērnam raudāt ir par daudz?
Kā secinājām, raudāšana ir viena no zīdaiņa pamatvajadzībām. Tātad raudāšana pēc būtības ir normāla parādība. Par pārmērīgi raudošu zīdaini varam runāt tad, ja viņš to dara vismaz trīs stundas diennaktī, vismaz trīs dienas nedēļā, vismaz trīs nedēļas no vietas. 
Ja bērns kopumā diennaktī noraud trīs stundas, divas vai trīs dienas nedēļā un vienu vai divas nedēļas, to varam uzskatīt par kādu no attīstības posmiem, kas nav nekas ārkārtējs. Ja mazulis raud par daudz, tad gan jāmeklē iemesls. Vispirms jāizslēdz medicīniskie apstākļi, pēc tam jāmēģina rast psiholoģiskos iemeslus. 

Padoms! Ja ir sajūta, ka bērns raud visu laiku, veido viņa raudāšanas dienasgrāmatu. Fiksē tajā pēc iespējas precīzus laikus un apjomus. Arī tad, ja tās ir 30 sekundes vai minūte. 

Kā neieslīgt ar bērnu kopīgās ciešanās?
Vācijā tiek lietots termins „vīramātes/sievasmātes efekts”. Tas nozīmē – bērns raud, un reizēm, kad viņu paņem kāds ne tik tuvs cilvēks, raudāšana mitējas. Mammām tas var būt milzīgs pārdzīvojums – kā tas var būt, ka salīdzinoši svešs cilvēks mazuli var nomierināt daudz veiksmīgāk par mani. Laikam esmu slikta māte. Taču tas skaidrojams ar to, jo emocionāli tālāks ir mierinātājs, jo vieglāk ir nomierināt. Jo vairāk kāds jūt bērnam līdzi un šīs emocijas pārņem, jo grūtāks ir mierināšanas process. Mazulim nav nepieciešams, lai kāds ar viņu kopā ciestu, bet vajag kādu, kurš spētu sadzirdēt, iejūtīgi uzklausītu un tādējādi palīdzētu. Tēviem, kas ikdienā nepavada visu dienu kopā ar bērnu, tas var veikties labāk nekā tik ļoti iesaistītajai mammai.

Iemācīties nomierināt pirms krīzes 
Mammām vajadzētu padomāt, kā sagatavoties raudāšanas krīzes situācijām. Risinājums slēpjas tajā, ka sievietei jāspēj saglabāt kontaktu ar sevi un savu ķermeni. Ja izdodas apzināti būt šeit un tagad, tad ir vieglāk pieslēgties bērnam, kam ir nepieciešama uzticības persona, pie kuras nomierināties. Ja mazulis ir kopā ar cilvēku, kurš mēģina noslēpt vai apspiest kādas savas smagas emocijas, bērnam pie viņa nav iespējams rast mieru. 

Padomi mammai
•    Organizē savu dzīvi tā, lai būtu, kur ņemt spēkus un resursus. Jo vairāk nogurusi būsi, jo dusmīgāka kļūsi un mazāk spēsi bērnu uzklausīt. Fiziskam nogurumam ir milzīga negatīva ietekme. 
•    Izgulēties vai relaksēties, piemēram, vannā ir pilnīgi normāla mammas vēlme. Atrodi iespēju apmierināt šīs vajadzības!
•    Būtu lietderīgi sevis mierināšanas veidus (piemēram, „Vēdera šūpoles”) pamēģināt, pirms ir pienākusi krīzes situācija. Centies saprast, kas tieši mainās elpošanas laikā. 

Mazuļa (un sevis) mierināšanas metode „Vēdera šūpoles”. Uzliek bērniņu ar vēderu uz mammas vēdera. Sieviete elpo tā, lai ar katru ieelpu mazulis viegli paceltos, bet ar izelpu atkal nolaistos, tā veidojot it kā līganas šūpoles. Elpošana palīdzēs saglabāt mieru un palikt emocionāli pieejamai, fiziskais kontakts sniegs bērnam drošības sajūtu. Iesākumā ieteicams šo pamēģināt, kamēr mazulis mierīgs, un mamma piedzīvos, ka bērns uz viņas vēdera vēl vairāk atslābinās, kļūst it kā smagāks. Šo pašu var darīt arī tētis.

Svarīgi! Ja tad, kad bērns raud, mamma sakož zobus – es izturēšu, tas nav produktīvi. Tas nekādi nepalīdz bērnam nomierināties. Ja mamma nespēj tajā brīdī sevi līdzsvarot, labāk paņemt mazuli uz rokām un nedaudz pastaigāt. 

Žurnāls "Mammām un Tētiem" iznāk 4 reizes gadā, un to bez maksas topošie un jaunie vecāki var saņemt pie ārstiem un dzemdību namos visā Latvijā. Tāpat šo žurnālu bez maksas vari lasīt Mammamuntetiem.lv sadaļā Mūsu izdevumi. Žurnāla izdevējs ir portāls Mammamuntetiem.lv un nodibinājums "Fonds Mammām un Tētiem".