Sapņojot un gaidot... Par izaicinājumiem, kas jāpieņem, gaidot īsto otro pusi, stāsta psihoterapeite

Kā savās gaidās un sapņos par ideālā cilvēka atrašanu neapmaldīties un nevilties nepamatotās gaidās. Stāsta psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa.
Attiecībās ar katru vīrieti mēs veidojam unikālu kombināciju, kura vai nu padara mūs abus vairāk par mums pašiem un dod laimes izjūtu vai arī iztukšo mūs.

FOTO: Shutterstock.com

Attiecībās ar katru vīrieti mēs veidojam unikālu kombināciju, kura vai nu padara mūs abus vairāk par mums pašiem un dod laimes izjūtu vai arī iztukšo mūs.

Cilvēks ir būtne, kas alkst otra cilvēka uzmanību, mīļuma, uzmanības un atbalsta. Rodas jautājums, kā savās gaidās un sapņos par ideālā cilvēka atrašanu neapmaldīties un nevilties nepamatotās gaidās. Stāsta psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa.
 

Dažkārt man klientes saka: „Ja viņš ir īstais, tad liktenis viņu tik un tā atvedīs”. Manuprāt, mēs esam aktīvas sava likteņa dalībnieces un kopradītājas. Tas nozīmē, ka var jau būt, ka liktenis Viņu atvedīs, bet, piemēram, tikai līdz kāpņu telpai. Mūsu uzdevuma daļa ir izkāpt no gultas, uzvilkt kleitu un iziet ārā pa dzīvokļa durvīm, lai fiziski Viņu satiktu. 


Tas, kas bieži mūs neizlaiž ārā no fantāziju pasaules un no reālām mājām, ir bailes. Dažkārt mēs tās apzināmies, bet dažkārt tās slēpjas aiz dusmu, slinkuma, garlaicības vai lepnības maskas: „Es nemaz arī negribu nekur iet!”; „Tik un tā normālu vīriešu nav!”

Tās var būt visdažādākās bailes un satraukumi: ja nu neizdodas un es nepatikšu? ja nu būs atkal emocionāli sāpīgi? ja nu es muļķīgi izskatīšos? kurš tad manā vecumā dodas uz randiņiem / klubiem? 

 

Recepte baiļu pārvarēšanai ir vienkārša un sarežģīta vienlaikus. Lai bailes izgaistu tām jāieskatās acīs, tās jāsastop. Jo vairāk mēs bēgam no tām, jo biezākas tās paliek. Taču katrā no mums mīt spēja mācīties un augt! To esmu novērojusi neskaitāmas reizes, vadot pašizaugsmes grupas un privātās konsultācijas - katra sieviete spēj uzplaukt un būt laimīga! 

 

Kādus izaicinājumus jāpieņem, lai satiktu īsto? 

Viens no lielākiem izaicinājumiem ir atmest ideju, ka mums ir derīgs un pa pasauli staigā tikai viens vienīgais pavisam īstais vīrietis, kurš mums piestāvēs precīzi 100%-tīgi. Šī ideja rada pārāk daudz trauksmes, nereālu sagaidu un prasību pašai sev. Attiecībās ar katru vīrieti mēs veidojam unikālu kombināciju, kura vai nu padara mūs abus vairāk par mums pašiem un dod laimes izjūtu vai arī iztukšo mūs. Jāatceras, ka mēs noteikti varam būt laimīgas ar dažādiem vīriešiem, ar katru savā neatkārtojamā veidā. Man patīk šāda formula: īstais vīrietis = dzīvs, nevis perfekts. Mēģinot atrast 1,95m garu, blondu, 29 gadus vecu, veiksmīgu baņķieri, bez kaitīgiem ieradumiem, ar labām manierēm, augstāko izglītību, sabiedrisku, ar labu humora izjūtu, kurš mīl kaķus un velosportu utt. mēs apkrāpjam pašas sevi un aizmirstam dzīvot. Svarīgi ir tas, kā mēs jūtamies ar šo cilvēku, ko ar mums dara savstarpējā komunikācija – vai tā iedvesmo, māca un priecē?

40 sēriju laikā varoņi nerunā viens ar otru par šo un rīkojas aizvien vairāk sāpinot viens otru. Mēs kā skatītāji, esam sašutumā - nu kāpēc viņa nepajautāja viņam pašam uzreiz un nenoskaidroja kā ir īstenībā? Taču dzīvē nereti rīkojamies līdzīgi.

Otrs izaicinājums uzdrošināties būt un dzīvot savu dzīvi, nevis atbilst vecāku, draudzeņu un sabiedrības stereotipiem un vēlmēm. Tas nozīmē, ka ir svarīgi iepazīt sevi. Man ļoti patīk vecā filma „Bēgošā līgava”, kur Džūlijas Robertsas varonei, pirms viņa spēj veidot attiecības ir jāatrod sevi, viņai jāsaprot, kas viņa tāda ir, kas tieši viņai der, tai skaitā kādas brokastīs garšo tieši viņai, nevis ko viņa ēd aiz ieraduma vai kas garšoja bijušajiem draugiem. 

 

Sevis izpēte noved pie trešā izaicinājuma – uzdrošināšanās riskēt un darīt nezināmas un neierastas lietas. Dažkārt mēs gaidām īsto brīdi, lai pateiktu īstos vārdus īstajam cilvēkam. Vērtīgāk un drošāk ir veidot pašai tādus brīžus un vienkārši teikt to, kas ir svarīgi. Cik paradoksāli tas nebūtu, vienkāršie brīži pārtop īstajos tad, kad mēs darām un runājam no sirds! 

 

Reklāma
Reklāma

Kā uzlabot attiecības ar savu vīrieti un arī draugiem? 

Jebkuras attiecības noteikti uzlabo kaitīgu domāšanas ieradumu atmešana un spējas runāt par iekšējiem pārdzīvojumiem attīstīšana. Var likties, ka mūsu domāšana ir objektīvs un nevadāms plūsmas process. Taču tā nav. Psiholoģijā jau sen ir zinātniski pierādīts, ka ir iespējams iemācīties domāt atbilstošāk realitātei un tas ievērojami uzlabo gan pašsajūtu, gan attiecības ar apkārtējiem. 

 

Daudzi pārpratumi un pat dziļi konflikti attiecībās veidojās, balstoties uz kļūdainiem pieņēmumiem par otra rīcības iemesliem un nespēju izteikt vārdos to, kas notiek iekšējā pasaulē. Patiesībā visas ziepju operas apspēlē šo kombināciju – varonis runā ar citu sievieti, viņa draudzene netīšām to pamana un iedomājās, ka tā ir krāpšana. 40 sēriju laikā varoņi nerunā viens ar otru par šo un rīkojas aizvien vairāk sāpinot viens otru. Mēs kā skatītāji, esam sašutumā - nu kāpēc viņa nepajautāja viņam pašam uzreiz un nenoskaidroja kā ir īstenībā? Taču dzīvē nereti rīkojamies līdzīgi. 

 

Tādēļ, pirms veikt kategoriskos secinājumus un darbības, jāatceras vairākas svarīgas lietas: 

  • cilvēku rīcībai var būt dažādi iemesli (viņš var nezvanīt, jo tiešām ir aizņemts, nevis tāpēc, ka vairs nemīl),
  • dzīve ir daudzveidīgākā, nekā mēs spējam iedomāties (izteikti labie un sliktie varoņi pastāv tikai Holivudas filmās),
  • cilvēki mēdz kļūdīties un tas nav vērsts speciāli pret Jums (draudzene vai partneris var aizmirst par Jūsu dzimšanas dienu, nevis tāpēc, ka ir vienaldzīgi, bet tāpēc, ka mēģina atcerēties vēl 100 lietas),
  • cilvēki nav spējīgi uzminēt mūsu vēlmes un nolasīt domas „Kā viņa to nesaprata, pazīstot mani jau 10 gadus??” (pat vislabākā draudzene tiešam var nesaprast no pusmājiena),
  • runājot par iekšējiem pārdzīvojumiem nav jāmeklē vainīgie. Patiess stāsts par izjūtām un domām atbruņo cilvēkus („Es jūtos satraukta un norūpējusies, kad nesaņemu Tavu zvanu, kā bijām norunājuši”), savukārt vainošana – uzlādē konfliktu („Tu laikam gribi mani kapā iedzīt ar savu bezatbildīgo attieksmi!”).

 

Precīzāk domāt un atklātāk runāt ir sarežģīti uzsākt, bet diezgan ātri paliek aizvien vienkāršāk, vieglāk un harmoniskāk dzīvot. Savukārt visu darīt pavecam ir vienkārši turpināt, taču paliek aizvien sarežģītāk un smagāk dzīvot. Izvēle ir mūsu pašu rokās katru dzīves mirkli! 

 

Kā būt dzīvai attiecībās un kā nejusties parādā? 

„Justies parādā” bieži vien nozīmē „justies vainīgai”. Vainas izjūta ir atbildības viltīgā māsa. Tā sagrauž cilvēku, bet nenes labu ne viņam pašam, ne otram. Ja ir situācijas, kad esat sāpinājusi kādu vai kļūdījusies, vislabāk ņemt talkā atbildības izjūtu un atvainoties, mēģinot situāciju izlabot, nevis iegrimt vainas purvā. Velciet sevi ārā no šīs pašgraušanas, kā barons Minhauzens, kaut vai aiz matiem, jo mums no dzimšanas ir dotas tiesības paust sevi un uztvert pasauli. 

Mēs drīkstam just un domāt to, ko jūtam un domājam, nevis to ko vajadzētu vai kas būtu pieņemami „labām meitenēm”. Tieši tāpat mēs drīkstam pieņemt dzīves dāvanas, komplimentus un veiksmes. Mums nav tās jāgrūž prom tikai tāpēc , ka „par visu dzīvē daudz jāmaksā” un „vajadzētu vairāk pacensties”. 

Mēs drīkstam ļauties dabiskajam dzīvēs „došanas – ņemšanas – dalīšanās” procesam, tas padara mūs dzīvas un apkārtējo pasauli par draudzīgu brīnumu pilnu! 

Saistītie raksti