Patiess stāsts: Man bija 32 gadi, kad satiku savu mīlestību. Viņai bija 92

Par to, kā ir iemīlēties sievietē, kas varētu būt tava vecvecmāmiņa, stāsta 32 gadus vecs vīrietis, aktieris Gregors Kolinss. Savu mīlas stāstu viņš atklāj tad, kad mīļotā Marija jau ir mirusi, tādā veidā pasargājot viņu no sabiedrības nosodījuma.

„Atceros reizi, kad pirmo reizi ieraudzīju Mariju.  Sākumā es sadzirdēju viņas stumjamā rollera riteņu švīkstoņu. Pēc brīža ieraudzīju viņu. Viņa stāvēja stalti izlējusies un mazliet izskatījās pēc trusēna, kas ieinteresēti pēta, kas notiek istabā.  Tad viņa apsēdās un teica „Jūs laikam esat Gregors”. Sievietei bija brīnišķīgs maigs Vīnes akcents. Man tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Nekad pirms tam un pēc tam tā vairs neesmu juties.


Tolaik man bija 32 gadi un es biju aktieris.  Darba man nebija un draugi mani pārliecināja uz laiku piepelnīties, strādājot par veco ļaužu aprūpētāju, tāpēc devos un darba interviju ar Mariju Altmani. Es nebiju sajūsmā  par iespēju pelnīt iztiku, aprūpējot vecus cilvēkus. Ja nu vienīgi spēlējot aprūpētāju uz lielā ekrāna. Ilgi šai domai pretojos, iespējams, nojautu, ka tikšanās man būs liktenīga.  Tā arī notika…


Marija bija tērpusies brīnišķīgā košā šallē, zaļā kašmira džemperī un baltās biksēs.  Vienlaikus no viņas vējoja kaut kas bērnišķīgs un nesabojāts. Nebiju līdz šim saticis nevienu tik elegantu sievieti.


Mēs apsēdāmies un dīvāna. Likās, ka esam vienīgie cilvēki visā plašajā pasaulē. Uzreiz sajutu, ka Marija manī klausās nevis ar ausīm, bet ar sirdi. Šajā dienā mana dzīve pilnībā mainījās.

Nākamos trīs gadus es atliku visus savus dzīves plānus, lai katru mirkli pavadītu kopā ar Mariju. Mēs viens otru sapratām un sajutām uzreiz. Šķita, ka esam tikušies jau citās dzīvēs un mūsu lielajai vecuma starpībai nebija nekādas nozīmes. Mums likās, ka abiem ir tikai 20. Bija noticis kas neticams un maģisks!
Pārsteidzošā kārtā mani draugi izrādījās lielākie mūsu attiecību atbalstītāji, lai gan attiecību sākumā, protams,  es nebūt necentos visus radus un draugus iepazīstināt ar savu mīļoto.  Negribēju, lai tik aristokrātiska, izsmalcināta sieviete iepazīst visus manus draugus, no kuriem daļa nebija ar labām manierēm un priekšzīmīgu dzīvi.


Tomēr tie draugi, kas mūs zināja un Marijas ģimene bija ļoti saprotoši. Marijas ģimene bija pateicīga man, ka esmu darījis laimīgu viņu māti pēdējos dzīves gados.

Mēs ar Mariju  jautri pavadījām laiku. Reiz es viņai teicu „Tu man esi kā mamma, vecmāmiņa un draugs vienlaikus,” uz ko Marija man atjautāja „Un kā ar mīļākās lomu?”  Mēs viens pret otru sajutām dziļas romantiskas jūtas, bet fizisko attiecību mums nebija.  Mēs bijām dvēseļu radinieki.
 

Es neizdarīju neko, lai nopelnītu šo mīlestību. Bet viņa manī ieraudzīja to, ko es neredzēju pats sevī.

Trīs gadu laikā, kamēr mēs bijām kopā, Marija man atklāja mākslas un kultūras  pasauli. Viņa bija uzaugusi Vīnē,  kultūras un mākslas vidē, viņa bija Gustava Klimta radiniece un labi zināja šīs mākslas aprindas. 1938. gadā ar vīru bēgot no nacistiem pārcēlusies uz Losandželosu.  Šajās attiecībās es izaugu, nobriedu un atradu atbildes uz jautājumiem, par kuriem iepriekš pat nebiju domājis.  Vienīgie jautājumi, uz kuriem atbildi nesaņēmu – kāpēc es mīlu šo sievieti? Un kāpēc viņa mīl mani? Es neizdarīju neko, lai nopelnītu šo mīlestību. Bet viņa manī ieraudzīja to, ko es neredzēju pats sevī.

Marija nomira 2011. gada 7. februārī.  Es biju klāt līdz pēdējam elpas vilcienam. Bērēs Marijas meita pienāca pie manis un pateicās, lai ļāvu viņu mātei nodzīvot pēdējos dzīves gadus tik pilnasinīgi. „Tu biji viņas dzīves pēdējā lielā mīlestība. Paldies par to!”

2015. gadā uz lielajiem ekrāniem iznāca Holivudā uzņemta filma par šo neparasto mīlas pāri „Woman in Gold”  jeb „Sieviete zeltā”. Galveno lomu atveido izcilā aktrise Helēna Mirrena. Vairāk pa filmu var uzzināt šeit. 
 

Informācija un ekrānšāviņš no "The Guardian"