Dzejniece Ieva Samauska iesaka, kā sacerēt savu pasaciņu

Visticamāk, nav tādas īpašas, vienīgās pareizās pasaku stāstīšanas metodes, ja neskaita tautas daiļradi jeb tautas pasakas, no kuras varam pamācīties un iedvesmoties. Tāpēc, ja ir vēlēšanās, pasakas var stāstīt par itin visu, labi - gandrīz par visu. Par visu, kas bērnam ir svarīgs, par visu, kas ir dzīvs un nedzīvs, liels un mazs, ticams un neticams.

Bērniem patīk un viņi gaida, ka ar šiem personāžiem notiks kādi notikumi. Viņus ne pārāk interesē garlaicīgi, vienmuļi vai ļoti ikdienišķi notikumi. Vislabāk, ja tie ir interesanti, aizraujoši, noslēpumaini vai varbūt baisi - tādi, kas saista iztēli, kurus var iztēloties, kuriem var dzīvot un just līdzi - kurus var līdzpārdzīvot.

FOTO: Shutterstock.com

Bērniem patīk un viņi gaida, ka ar šiem personāžiem notiks kādi notikumi. Viņus ne pārāk interesē garlaicīgi, vienmuļi vai ļoti ikdienišķi notikumi. Vislabāk, ja tie ir interesanti, aizraujoši, noslēpumaini vai varbūt baisi - tādi, kas saista iztēli, kurus var iztēloties, kuriem var dzīvot un just līdzi - kurus var līdzpārdzīvot.

Tas nozīmē, galvenais varonis jeb personāžs var būt gan augstdzimis karalis un princese, gan arī, piemēram, viena maza nūdelīte no nūdeļu pakas, saslaucīta trauku lupatiņa vai pēc vakariņām uz gada palikusi maizes drupačiņa. Ja personāži ir vairāki, interesanti, ja tie atšķiras ne tikai ar vārdu,  bet arī raksturu. Piemēram, var būt varonis, par kuru vienmēr jāsmejas vai kurš nonāk smieklīgās / neveiklās u.tml./ situācijās.


Pasaku personāžus var piedāvāt, radīt stāstītājs, piemēram, mamma vai tētis. Bet tikpat labi viņu var izvēlēties pats bērns (“Pastāsti man par lejkannas sietiņu! Nē, labāk par milzi, kurš gribēja būt cilvēks!”). Nereti paši bērni arī vēlas piedalīties šajos pasaku notikumos - būt vieni no varoņiem, ļausim viņiem to prieku! Nereti tās var būt arī jau zināmas pasakas, kurām bērni labprāt gaida vecāku radītus turpinājumus vai citādākas beigas.


Bērniem patīk un viņi gaida, ka ar šiem personāžiem notiks kādi notikumi. Viņus ne pārāk interesē garlaicīgi, vienmuļi vai ļoti ikdienišķi notikumi. Vislabāk, ja tie ir interesanti, aizraujoši, noslēpumaini vai varbūt baisi - tādi, kas saista iztēli, kurus var iztēloties, kuriem var dzīvot un just līdzi - kurus var līdzpārdzīvot. 


Viens no veidiem - izstāstīt pasaku, kura sākas un beidzas. Otrs - stāstīt šo pasaku turpinājumos. Vislabāk, ja tie beidzas kādā intriģējošā vietā (“…bet aiz loga kāds glūnēja”…), liekot klausītājam ar nepacietību gaidīt nākamo stāstīšanas reizi. Ir jau arī trešais variants - stāstīt pasaku kopā ar pašu bērnu. Piemēram, mamma vai tētis izstāsta vienu vai divus teikumus, bērns - nākamos. Tas var būt visai saistoši… “Reiz dzīvoja žirafe, kurai nebija neviena paša plankumiņa un kurai ļoti garšoja pankūkas. Diemžēl viņa nemācēja tās izcept…”

Visticamāk, pēc gadiem bērns neatcerēsies, cik lielveikalos viņš iepircies brīvdienās, bet tas, kā mamma, tētis reiz vakaros viņam stāstījuši pasaku - par karali un princesi, par nūdelīti un trauklupatu, kura samērcēja kājas ketčupā, viņa atmiņā paliks ilgi.

Visgrūtākais un atbildīgākais - veidot, risināt pasakas sižetu. Jā, varonis ir radīts, kaut vai tā pati žirafe, pankūku fane, bet - kas ar viņu notiek tālāk? Būtībā tas ir jautājums par to, kāpēc mēs šo pasaku stāstam, ko gribam ar to pateikt? Varianti var būt vairāki.
    1. Vai vispār ko gribam, vai tikai ceram novilkt laiku, cerībā, ka mazais klausītājs ātrāk iemigs? 
    2. Varbūt mums ir kādas atziņas, kuras vēlamies caur šo stāstījumu pavēstīt bērnam? Piemēram, par dalīšanos ar otru, par skopumu, par zobu tīrīšanu, par kārtības uzturēšanu, par draudzēšanos… Iespēju miljons, no katra vecāka paša atkarīgs, cik uzbāzīgi vai neuzbāzīgi, pat nemanāmi savas atziņas vai padomus ietērpt pasakā.
    3. Vai arī jūtamies tik radoši, līksmi un priecīgi, ka tieši prieks un spontanitāte būs tie “vaļi”, uz kā pasaka būvēta? Tas nozīmē, pasakā netiek vilktas kādas īpašas atziņu, ētikas robežas, vismaz ne apzināti, bet pasaku varoņi dara visu, kas tiem patīk, sižets ir drīzāk neticams, kā ticams, iespējamais mijas ar neiespējamo, jo - tā taču ir pasaka! Katra pasaka ir vienreizēja un unikāla.


Ja  gadījumā ir liels sasprindzinājums, uztraukums par to, ko stāstīt un kā tas izklausīsies, stāstījumu var iepriekš pārdomāt. Bet brīnišķīgs veids ir ļauties jau minētajai spontanitātei un radīšanas brīnumam un neparedzamībai.


Laiks, kurā pasaka tiek stāstīta, ir īpašs gan pasaku klausītājam, gan stāstītajam. Visticamāk, pēc gadiem bērns neatcerēsies, cik lielveikalos viņš iepircies brīvdienās, bet tas, kā mamma, tētis reiz vakaros viņam stāstījuši pasaku - par karali un princesi, par nūdelīti un trauklupatu, kura samērcēja kājas ketčupā, viņa atmiņā paliks ilgi. Jo pasakas ir kā neredzams zīmogs, kura nospiedums var būt ļoti īpašs un nenovērtējams. Ja vien vēlēsimies to atstāt.

 

Autore: Ieva Samauska, speciāli mammamuntetiem.lv

 


PASAKU PRIEKŠĀ LASĪŠANAS KAMPAŅA UN PASAKU FESTIVĀLS

Reklāma
Reklāma

Lai mudinātu vecākus bērniem lasīt priekšā biežāk un skaidrotu pasaku priekšā lasīšanas nozīmi bērna attīstībā un turpmākajā izglītībā, ģimeņu organizācija „Mammamuntetiem.lv” un „Pasakas.net” organizē Pasaku priekšā lasīšanas kampaņu. Par godu šai iniciatīvai no 25. līdz 29. martam „Spicē” organizācija „Mammamuntetiem.lv” rīko Pasaku festivālu, kur ikviens mazais un lielais pasaku cienītājs varēs iesaistīties radošajās darbnīcās, veidojot savas pasaku grāmatas, pasaku varoņus un pat pārtopot par kādu pasaku tēlu.

 

PASAKU FESTIVĀLS
Norises laiks
27.martā plkst. 18.00-21.00

28. un 29. martā plkst. 12.00-15.00

Vieta: t/c Spice pie informācijas centra

Radošo darbnīcu programma:

  • Pasaku rakstīšana
  • Grāmatu taisīšana
  • Pasaku tēlu veidošana
  • Burvju apmetņu darināšana
  • Masku un burvju nūjiņu gatavošana
  • Seju apgleznošana
  • Un citas aizraujošas nodarbes bērniem!

UN VĒL! 28. un 29. martā no plkst. 15.00-17.00

t/c Spice LIDO Rotaļzemē muzikāli priekšnesumi un rotaļas!


Organizē:

            

Atbalsta: