Neparastā ginekoloģija. Sievietes intuīcijai jāuzticās tāpat kā medicīniskajai aparatūrai

Linda pamodās pati no sava aizžņaugtā kliedziena. Zobi klabēja, kaut mugura slapja nosvīdusi. Smacēja vārdos nenosaucama baiļu sajūta. Linda uzmanīgi pacēla segu un izslīdēja no gultas. Pēdējās naktis Lindai šķita, ka īsti dziļā, spirdzinošā miegā nav gulējusi nemaz, tikai tādā murgainā pussnaudā.


Kas tas bija? Kāpēc tādas baisas izjūtas? Divas reizes bērni jau iznēsāti un dzemdēti. Viņai bija pazīstamas veselīgās bailes un satraukums, kāds pavada katru jauno māmiņu šajā rūpju un stresa pilnajā laikā. Taču šoreiz bija pilnīgi citādi.


Pēkšņais pieteikums
Linda un Sandris bija īsta paraugģimene – māja, divi bērni, labi atalgots amats Sandrim un tīkams darbiņš nelielā reklāmas aģentūrā Lindai. Divreiz nedēļā māju sakopt un siltu ēdienu pagatavot atbrauca Sandra mamma, tādējādi mājas solis nenomāca, un atlika vairāk laika ģimenei.


Lielie puikas dzima viens pēc otra. Pēc tam kādu laiku Linda lietoja tabletes, bet pēdējos gados nolēma savu organismu pasaudzēt, pārejot uz tā saukto skaitīšanas metodi jeb neauglīgo dienu izskaitļošanu, kuras laikā tad nu samērā droši varēja ļauties mīlas priekiem. Un kas tad nu arī notiktu, ja pēkšņi paliktu stāvokli? Nekas nenotiktu! Priecīgi dzemdētu! Materiālie apstākļi ir “okey”, ģimenes gaisotne stabilāka par stabilu – nekādu traucēkļu! Tāpēc arī, kad grūtniecība, ne īsti plānota, bet arī ne negribēta, pēkšņi sevi pieteica, Linda lieki neuztraucās un stājās grūtnieču uzskaitē.


Sapnis par meitiņu
Un tad sākās. Nebija tā, ka nejaukās domas transformētos kādā konkrētā tēlā, piemēram, ka mazulim būs Dauna sindroms vai viņa, Linda pati, dzemdībās ies bojā. Viņai vienkārši bija sliktas priekšnojautas dienā un smagas, nemotivētas baiļu lēkmes naktīs. Kopā ar grūtniecības toksikozi – smagu vemšanu no rītiem – komplekts bija neizturams, un Linda bez iepriekšēja pieteikuma ieradās ārstes kabinetā. Bija izlēmusi: “Vēlos šo grūtniecību pārtraukt!”

Ginekoloģe, vēl jauna sieviete un savas profesijas ideālisma pārņemta, nespēja šo lēmumu akceptēt. Pieaicinājusi talkā vecmāti, par abām pielauza Lindu vēl nedaudz pārdomāt. Arguments bija dzelžains: “Bet ja nu šoreiz ir meitiņa?” Nu, sakiet, kura sieviete, divu pusauga dēlu māte, trīsdesmit piecu gadu vecumā spētu noturēties pretim? Kura viņas vietā spētu atteikties no sapņa par rozā kleitiņu un atgriešanos bērnības leļļu pasaulē? Linda devās mājup, jo abas pierunātājas nebija spējušas atbildēt uz jautājumu, kāpēc bailes šoreiz ir tik pārdabiskas? Ārstes teikto, ka “visas jau baidās”, Linda par sev piemērotu atbildi neuzskatīja.


Atpakaļ noliegumā
Grūtniecības laiks bija aptuveni pusē, ritēja astoņpadsmitā nedēļa, kad Linda salūza atkal: “Dakter, es vairs nespēju! Vai tomēr nav iespējams darīt galu? Es baidos... Es negribu! Esmu pilnīgi izmocīta no tās negribēšanas! Man nevajag šo grūtniecību, tā ir kaut kāda ...nenormāla!” Atkal ginekoloģe un viņas palīdze ķērās pie jau vairākkārt atstrādātām pārliecināšanas frāzēm. Šoreiz ārste nolēma iesaistīt smago artilēriju – uzrakstīja Lindai norīkojumu pie psihologa. Pārrunas ar šo speciālistu mazliet uzlaboja situāciju – Linda it kā sarada ar savu trauksmi, taču baiļu lēkmes nemazinājās. Sieviete atgriezās grūtnieču aprūpes kabinetā, atspiesta atpakaļ iepriekšējā negribēšanā un noliegumā.


Beigu paredzējums
Visu grūtniecības laiku Lindai šķita, ka viņa sastāv no divām dažādām būtnēm. Sena indiešu leģenda vēsta, ka Visumā riņķo divas neredzamās planētas, kas patiesībā ir vienots vesels – drakona galva un drakona aste. Lindai šķita, ka viņa ir gluži kā šis mītiskais debesu ķermenis: viņas augums teicami un nevainojami iznēsāja veselu mazuli, bet galva visderdzīgākajos un baisākajos veidos atgrūda pašu grūtniecības faktu!

Beigas pienāca starp trīsdesmit astoto un trīsdesmit devīto nedēļu. Un ne tādas, kā to gatavoja ķermenis, bet tādas, kā paredzēja galva.


Linda nespēja atmosties – viņai bija sajūta, it kā atmuguriski kristu melnā, siltā tukšumā. Viņa manīja, kā tiek iedegta gaisma, redzēja virs sevis vīra seju – bālu no bailēm. Palags zem viņas bija mitrs. “Ūdeņi nogājuši!” bija pirmā doma. Bet kāpēc tik maz spēka? Kāpēc šī ģībonim līdzīgā sajūta? Kāpēc viegli velkošas sāpes gluži kā mēnešreižu laikā? Linda ar pūlēm pacēla uz augšu roku, kas pirms tam bija taustījusi slapjumu zem sevis – sarkana! Tad mazliet paslēja galvu, lai no pussāna varētu saskatīt vēderu – visa viņas ķermeņa apakšdaļa pludoja ugunīgā sarkanumā! Tas bija pēdējais, ko viņa redzēja, pirms iekrita dziļā nemaņā.


Asiņu jūras vidū
“No sākuma pat neaptvēru, kas mani ceļ no miega, līdz aptvēru, ka tu vaidi. Tikai tad sapratu, ka guļam slapjumā,” Sandris, slimnīcā turot Lindas roku, stāstīja. “Pustumsā redzēju, ka viss palags ap tevi ir tumšs, gandrīz melns. Bet biju vēl samiegojies un uzreiz nesapratu, kāpēc tā. Mēģināju tevi modināt, bet tu biji tāda liela, smaga, vaidoša un nemodies. Iededzu uguni un...Visa gulta asinīs...” Sandrim aizlūza balss. Mirklī lecis kājās un zvanījis ātrajiem. Palīdzība bijusi klāt pēc septiņām vai pat tikai piecām minūtēm. Sandris visu šo laiku ar tīriem dvieļiem rokās mēģinājis saturēt burzguļojošo strūklu, kas neticami dāsni izplūdusi no Lindas ķermeņa. Viņš tikai slaucījis vienu dvieli pēc otra un stulbi domājis, vai tiešām cilvēkā ir tik daudz asiņu? Puspliks, ar sievas asinīm notriepies, Sandris ielaidis dzīvoklī ārstus, vienlaikus lūgdams Dievu, lai puikas nepamostos un neredzētu visas šīs šausmas.


Vēl tikai dažas minūtes, un māja bija tukša – naksnīgajās ielās iedziedājās sirēna, un Sandris palika viens ar asiņainas veļas un nepārvaramas nelaimes nastu. Pēc mirkļa attapies, visu savācis, sametis, kas metams veļasmašīnā, un gājis modināt puikas, sakot, ka mamma aizvesta slimnīcu, pašiem rīt jāpieceļas un jāiet uz skolu, jo tētis nu došoties mammai palīgā. Puikas bija jau sagatavoti, ka tā varētu būt, ka bērniņš pieteiksies jebkurā laikā, tāpēc atvadījušies no tēva un griezušies uz otriem sāniem, bet Sandris cauri naksnīgajām Rīgas ielām pusskriešus traucies uz slimnīcu.
 

Pēc ielu klusuma slimnīcas spilgtā gaisma un rosība šķita neticama. Nodaļas uzgaidāmajā telpā vīrietis vismaz uzzināja, kas noticis – priekšlaicīga placentas atslāņošanās. Vairāk viņam gan neko nepaskaidroja un lika gaidīt operējošo ārstu, kas izstāstīšot niansēs, bet pēc māsas sejas Sandris gan saprata, ka diez vai tās būs labas ziņas. Tomēr viņu mierināja slimnīcas gaisotne un medikamentu smarža – nu nevar taču būt, ka notiek neglābjamais, vienkārši nevar! Tam, kas gadījies ar Lindu, ir nosaukums, tātad tas noticis arī ar citām sievietēm – gan jau mediķi zinās, ko darīt!

Beidzot vērās durvis, un parādījās ārsts. Linda bija dzīva un, šķiet, veiksmīgi pārcietusi operāciju. “Redziet, grūtniecei viss ir liels, dzemde ir palielināta, arī placenta ir liela, tādas prāvas pankūkas izmērā. Kad tā nobrūk, bērnam acumirklī ir pārtraukta skābekļa un visu dzīvībai svarīgo vielu padeve. Turklāt tas notiek ar ārkārtīgu spēcīgu asiņošanu,” tā mediķis skaidroja notikušo.


Izsapņotais sapnis
“Dakteris teica,” Sandris, sievas roku glāstot, turpināja, “ja tā būtu gadījies sievietei dziļos laukos... būtu viss. Mums ir ļoti laimējies, ka dzīvojam tik tuvu slimnīcai, ka tik ātri reaģējām, ka ātrā palīdzība bija klāt tik ātri. Ka tā ir liela laime!” Linda klausījās, neizdvešot ne skaņas. Caur pievērto asu plakstiem klusi sūcās asaru tērcītes. “Kas viņš bija?” sieviete klusi jautāja. “Kā?” Sandris nesaprata. “Bērniņš. Tas bija puisītis vai meitenīte?” “Meitenīte,” Sandrim aizlūza balss. “Meitiņa... Kā viņas solīja...” Linda pavērsa seju pret sienu, un asaras plūda vēl gaužāk.


Cīņā ar depresiju
Divi gadi pagāja cīņā ar smagām depresijas lēkmēm – Linda nespēja samierināties ar bērniņa zudumu. Bezcerības un nespēka periodi mijās ar hiperaktīviem brīžiem. Labi, ka sievas un mātes atgūšanā piedalījās visa ģimene, Sandris pats palīdzēja, cik spēka, un mobilizēja arī puikas. Visi centās pavadīt kopā maksimāli daudz laika, kā arī būt blakus mājas darbos. Zēni reizēm arī “norāva tūku”, piemēram, ar to televīzijas spēli, uz kuru pieteikumu uzrakstīja Lindas vārdā. Labi, ka brīdī, kad mobilajā telefonā moža balss apsveica Lindu kā dalībnieci, viņa bija mājās un varēja apsēsties, citādi – ko var zināt, būtu vēl nogāzusies gar zemi! Pēc dēlu sejām, kas spožām acīm sekoja sarunai, Linda saprata, kurš pie vainas, un apmulsumā apsolīja ierasties uz ierakstu.


Līdz ceļa galam
“Māsiņ, vai jūs vakar televīzijas spēli skatījāties?” ginekoloģe rokas mazgājot vaicāja. “Neskatījāties? Tur viena mana bijusī paciente mašīnu laimēja. Jūs gan tad vēl nestrādājāt, kad viņa pie manis nāca. Tur tāds nelaimīgs gadījums bija – viņa zaudēja bērniņu. Re, kā sanāca, Dieviņš it kā mēģināja kompensēt.”

Ārste ielēja sev kafiju un tad domīgi turpināja: “Bet zināt, par ko es prātoju? Toreiz tā sieviete gribēja “taisīt cauri”, bet es viņu atrunāju. Ja tā padomā, kad sāku tikko strādāt, savā jaunības maksimālismā reizēm pieņemšanas dienā pat divas, trīs sievietes dienā atrunāju no aborta. Man šķita, tā ir labi, un tā ir jādara, un es biju lepna, ja tas izdevās. Bet šis gadījums man lika aizdomāties, ka reizēm jāuzticas sievietes intuīcijai, viņas iekšējai sajūtai, kura teic, ka šoreiz ir citādi. Tai sievietei bija taisnība, viņa kaut kādā pārdabiskā veidā jau zināja, kas būs, kā viss beigsies, un gribēja šo ceļu atvieglot. Mana pierunāšana lika viņai iet līdz galam. Kaut būtu pieticis tikai ar dažiem soļiem.”

Konsultēja ginekoloģe Vēsma Kažociņa

Avots: www.kasjauns.lv