Šokējoša patiesība: kā Latvijas bāreņi tiek adoptēti uz Ameriku?

Katru gadu divas lidmašīnas ar Latvijas bāreņiem dodas uz ASV, lai tur viņiem pāris nedēļu laikā atrastu jaunus vecākus, apgalvo bērnu aprūpes biedrības „Zvannenieku mājas” dibinātājs, teologs Juris Cālītis. Viņš to sauc par labi izstrādātu latviešu bērnu tirdzniecības uz ārzemēm mehānismu.

Foto no KasJauns arhīva

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto no KasJauns arhīva

„Kā nacistu laikā koncentrācijas nometnēs”
„Tas ir drausmīgs stāsts, no kura mati ceļas stāvus. Pie mums atbrauc ārsti no Amerikas novērtēt, vai Latvijas bāreņi ir piemēroti adopcijai, - skatās viņiem zobos un ausīs, kā nacistu laikā, koncentrācijas nometnē. Pēc tam viņus grupās sūta pie viesģimenēm uz Ameriku. Nesen ar šādu 25 cilvēku grupu nejauši saskrējos Frankfurtes lidostā. Un tas notiek ar valsts atbalstu,” Kasjauns.lv teica Juris Cālītis.  


Latvijā nevienam nevajadzīgie bērni
Zvannenieku māju” kopienas vadītāja, Jura Cālīša dzīvesbiedre Sandra Dzenīte – Cālīte Kasjauns.lv atklāja mehānismu, kā notiek Latvijas bāreņu adopcija uz ārzemēm:

„Latvijas audžuģimenēs galvenā tēma pašlaik ir viņām bāriņtiesu dotais norādījums sagatavot bērnus viesģimeņu programmām. Audžuģimenēm jāsagatavo bērni, lai viņi varētu doties pie viesģimenēm uz ārzemēm, kas bērnus vēlāk adoptēt. Līdz ar to audžuģimenes pēc bāriņtiesu norādījuma kļuvušas par bērnu sagatavotājām viņu adopcijai uz ārzemēm.
 

„Zvannenieku māju” vadītāji Juris Cālītis un Sandra Dzenīte - Cālīte uzskata, ka Labklājības ministrija kopā ar bāriņtiesām noorganizējusi Latvijas bāreņu tirdzniecības shēmu adopcijai uz ārzemēm, pārsvarā uz Ameriku.

 


Bērnus pie amerikāņu viesģimenēm aizsūta, piemēram, uz pāris nedēļām Ziemassvētku brīvdienās vai arī vasaras brīvdienās. Pēc tam bērni atgriežas atpakaļ Latvijā, bet vēlāk ārzemnieki viņus adoptē, kad pārliecinājušies, ka tie viņiem der un paziņo, ka viņu starpā izveidojies „emocionālais kontakts”.

Piemēram, 2013. gadā „trešajām personām” (viesģimenēm) uz ārzemēm tikai nodoti 337 bērni, no kuriem 131 tika adoptēts. 68 no 131 bērna bija no audžuģimenēm. Un bērnus šādā veidā izņemt no audžuģimenes, ģimeniskās vides ir ANO bērnu tiesību aizsardzības koncepcijas pārkāpums! Pērn tādu jau bija vairāk par 170.

Amerikāņu viesģimene, pēc tam, kad iepazinusies ar adoptējamo bērnu, viņš pie viņiem padzīvojis pāris nedēļu, paziņo, ka ar bērnu izveidojies „emocionālais kontakts” un viņu ārpus rindas adoptē.

Drausmīgākais ir tas, ka bāreņus pie amerikāņu viesģimenēm sūta grupās. Piemēram, mans vīrs ar vienu šādu grupu satikās Frankfurtes lidostā. Visi bērni bija vienādos T-kreklos. Starp viņiem bija arī sešgadīgi, septiņgadīgi bērni. Daudziem bērniem tā bija trauma. Viņiem nācās „sagremot”, ka viņi te Latvijā nevienam nav vajadzīgi un tādēļ viņus sūta projām. Un tas notiek laikā, kad mums Latvijā jācīnās par katru bērnu, par katru cilvēku!

Daudziem šāda bērnu adopcija ir kļuvusi par biznesu. ASV adopcijas aģentūras pirms kāda laika publicēja reklāmas: „Kļūstiet par viesģimeni. Tā varēsiet ātrāk bērnu adoptēt!” Aģentūras internetā publicēja arī savus cenrāžus: 6000 dolāru – aģentūras nodeva, 6000 – advokāta pakalpojumi, 2000 – tulka algošana. Tie ir vismaz 20 000 ASV dolāru, neieskaitot industriju, kas tai nāk līdzi, piemēram, šeit Latvijā adoptētājiem izīrējot dzīvokļus par pasakainām cenām.”


Ekskursijas pie viesģimenēm
Labklājības ministrijas un bērnu tiesību aizsardzības speciālisti Kasjauns.lv gan šo procesu tik skarbi nesauc, bet arī nenoliedz, ka ikgadu tiek rīkotas Latvijas bāreņu „iepazīšanās ekskursijas” pie viesģimenēm uz ASV.

Valsts bērnu tiesības aizsardzības inspekcijas priekšnieces vietniece Anita Gotharde sarunā ar Kasjauns.lv teica, ka viņas rīcībā nav informācijas, ka tiktu organizēti speciāli reisi ar bērniem no Latvijas bērnunamiem uz ASV. Viņasprāt, Cālītis, iespējams, šai gadījumā varētu būt domājis par bāreņiem, kuri uz Ameriku dodas iepazīties ar viesģimenēm, cilvēkiem, kuri viņus varētu adoptēt. Vienlaikus Gotharde arī uzsvēra, ka ne jau visi bērni, kuri tādā veidā aizvesti pie viesģimenēm, tur arī paliek, ir arī bērni, kuri atgriežas Latvijā.

 

Adopcija uz ārzemēm. Vai vienīgā cerība?
Jāteic, ka pēdējā laikā sabiedrībā norit asas diskusijas par bērnu adopciju, ko izraisījuši plānotie grozījumi Civillikumā, kas paredz, ka turpmāk par bez vecākiem palikušo bērnu aizbildņiem varēs kļūt tikai cilvēki, kuriem ar bērnu ir radnieciskas vai tuvas emocionālās saites. Par bērnu jaunajiem vecākiem nevarēšot kļūt sveši cilvēki, bet tas attiecas tikai uz Latviju. Savukārt uz ārzemēm mūsu bāreņus varēšot adoptēt arī gluži svešs cilvēks. Cālītis teic, ka jaunie Civillikuma grozījumi nevis apstādinās, bet gan pavērs plašākas iespējas bērnu adopcijai uz ārzemēm, no potenciālo aizbildņu loka izslēdzot cilvēkus Latvijā, kuri varētu kļūt par bērnu jaunajām mammām un tētiem.

Kasjauns.lv jau rakstīja, ka ik pa laikam sabiedrībā uzvirmo satraukums, ka jau simtiem Latvijas bāreņu pēdējos gados adoptēti uz ārzemēm. Piemēram, pērn plašsaziņas līdzekļos parādījās informācija, ka desmit gadu laikā pustūkstotis Latvijas bāreņu ar ASV reliģisko organizāciju gādību kļuvuši par amerikāņiem, un viņi Latvijai ir zaudēti – vairumam adoptēto bērnu mainīti vārdi un personas kodi.

Labklājības ministrs Uldis Augulis sarunā ar Kasjauns.lv teica, ka Latvijā pārsvarā adoptē meitenes līdz trīs gadu vecumam, bet grūtības ir ar slimu bērnu un brāļu un māsu adopciju. Tādēļ viņiem cerības uz jaunu ģimeni paver adopcija uz ārzemēm.

 

Labklājības ministrija: „Ministrija šādus braucienus nav organizējusi”
Labklājības ministrijas (LM) Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktores Līvija Liepiņa Kasjauns.lv skaidroja:

„Šādi un līdzīga rakstura nepatiesi apgalvojumi no Cālīša kunga un citiem biedrības „Zvannenieku mājas” pārstāvjiem ir izskanējuši vairākkārt arī agrāk gan plašsaziņas līdzekļos, gan Saeimas komisiju sēdēs. Ministrija katrreiz ir vērsusi uzmanību uz to, ka katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību, ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai par noziedzīgu nodarījumu pret bērnu, par viņa tiesību pārkāpumu vai citādu apdraudējumu.

Tāpat pati ministrija ir vērsusies gan policijā, gan Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, gan Datu valsts inspekcijā, lūdzot pārbaudīt minētās ziņas. Neviena no minētajām institūcijām nav saskatījusi tiesību aktu pārkāpumus vai noziedzīgas amatpersonu darbības, tādējādi minētā informācija nav apstiprinājusies.”

Par it kā Latvijas bāreņu lidojumiem uz Ameriku Liepiņa pastāstīja: „Labklājības ministrijai nav uzdota funkcija organizēt bērniem lidojumus, kas nozīmē, ka ministrija nekad nav šādus braucienus organizējusi.

Līdzšinējā praksē šādu gadījumu skaits, kad bāriņtiesa ir iecēlusi ārvalstnieku par aizbildni, ir drīzāk izņēmums. Piemēram, lielākajā Latvijas pašvaldībā – Rīgā, 2014. gadā tāds bija viens gadījums, kad bērnam par aizbildni tika iecelta vecmāmiņa, kas bija citas valsts pilsone.

Ja runa ir par ierosinātajiem grozījumiem Civillikumā, tad grozījumi neparedz būtisku ārvalstu aizbildņu pieaugumu, taču novērš gadījumus, kad bērnam nevar par aizbildni iecelt bērna mammas, kas ir gājusi bojā, partneri, kurš par bērnu ir rūpējies un pie kura bērns vēlas turpmāk augt, jo bērnam ir Latvijas pilsonība, bet mammas draugam citas valsts pilsonība. Vēlamies uzvērt, ka runa ir tikai par to brīdi, kad bērna ģimenē ir notikusi nelaime un tiek meklētas iespējas, kur bērnam turpmāk augt, nevis pēc tam, kad bērnam jau ir atrasts piemērots aizbildnis vai audžuģimene kaut kas tiktu mainīts.

Arī likumprojekta anotācijā ir sniegts plašs skaidrojums tam. Šo skaidrojumu tiesību normu piemērotājs izmanto, ja rodas šaubas par tiesību normas jēgu un mērķi – „likumprojektā paredzētais grozījums Civillikuma 242. pantā, kas izslēdz aizliegumu ārvalstniekiem, izņemot gadījumus, kad aizbildnību nodibina pār viņu valsts pilsoņiem vai viņi ir tuvi bērna radinieki, būt par aizbildni, ir saistīts ar likumprojektā ietverto grozījumu Civillikuma 235. pantā, kas paredz, ka aizbildnība pār nepilngadīgo, Civillikuma 229.pantā minēto gadījumu, piekrīt viņa radiniekiem, personām, kuras atrodas ar nepilngadīgo nedalītā saimniecībā, vai uztur emocionālu saikni ar nepilngadīgo un audžuģimeni. Līdz ar to nav pamatoti ierobežot ārvalstnieka tiesības būt par aizbildni, ja viņš atbildīs Civillikuma 235. pantā noteiktajiem kritērijiem. Turklāt, ja par aizbildni vienlaikus pieteiksies gan radinieks, gan persona, kas atrodas ar nepilngadīgo nedalītā saimniecībā, bet kas nav radinieks, vai persona, kas uztur emocionālu saikni ar nepilngadīgo, vai audžuģimene, šīm personām būs vienādas tiesības būt par aizbildni, savukārt bāriņtiesa vērtēs katru gadījumu individuāli un par aizbildni iecels personu, kas katrā individuālajā gadījumā visvairāk atbildīs bērna labākajām interesēm.”

Reklāma
Reklāma

 

Avots: www.kasjauns.lv