Pieaudzis, bet nav aizmirsis. Par ko pieaugušie dusmojas uz saviem vecākiem

Bērnība ir ļoti trausls laika periods, kad katra pieaugušo, īpaši vecāku cirstā emocionālā pļauka var atstāt ilgas un paliekošas sekas uz visu mūžu. Iepazīstieties ar dažām vecāku pieļautajām audzināšanas kļūdām, kuras tagad var nepieļaut, audzinot savus bērnus.

Pieaudzis, bet nav aizmirsis. Par ko pieaugušie dusmojas uz saviem vecākiem

FOTO: Shutterstock.com

Nerēķināšanās ar bērna viedokli

Viens no biežāk pieminētajiem bērnības laika aizvainojumiem ir vecāku uzskats, ka bērnu viedoklī nav jāklausās. "Ko vēl neizdomāsi! Kā teikšu, tā būs!", "Stāvi un klusē, kad pieaugušie runā",  "Paturi savas domas pie sevis". Tas ietver gan necieņu pret bērnu un viņa viedokli, gan vieglu nicinājumu, gan attieksmi, ka tu neesi nekas īpašs un tavā vietā visu izlems lielie.
 

Netaisnīga attieksme

Nekas neievaino tik dziļi, kā apziņa, ka paši tuvākie cilvēki - mamma un tētis, tevi ne tikai nesaprot, bet par nosoda, pamatojoties uz kļūdainiem spriedumiem. Diemžēl vecāki samērā bieži nosoda savus bērnus par rīcību, kuru viņi nemaz nav veikuši. Pieaugušajiem nav laika iedziļināties notikuma lietas būtībā, tāpēc labāk profilaktiski nobārt. Aizvainojums par notikumu, kuru vecāki jau aizmirsuši, bērna sirdī var saglabāties visu mūžu.

 

Nodevība

Nodevība no vecāku puses ir vēl viens nāves grēks. Par to nekad nerunās, bet diez vai arī aizmirsīs. Kas ir nodevība bērna izpratnē? Neizpildīts solījums, bērna uzticēto noslēpumu izpļāpāšana tālāk, izvēloties starp bērna interesēm un citu, iespējams, vajadzīgu cilvēku interesēm, lēmums tiek pieņemt par labu pēdējiem.

 

Vienaldzība

"Dari, ko vēlies. Man vienalga...". Dzīve bez robežām ir tikpat kaitīga un postoša kā pārāk daudz aizliegumu un ierobežojumu. Vienaldzība, neinteresēšanās par bērna dzīvi, distancēta un vēsa attieksme atstāj smagas sekas bērna psihē, kuras viņš, iespējams, dziedēs visu mūžu.

 

Reklāma
Reklāma

Salīdzināšana ar citiem bērniem

Salīdzināšana ir mūsu laikmeta nelaime. Informācijas ir daudz un vienmēr varam atrast kādu gudrāku un čaklāku gan par mūsu bērnu, gan, starp citu, mums pašiem. Arī salīdzināšana ar brāļiem un māsām sāpina, jo liek domāt, ka pats bērns nav pietiekami labs. Vēl sliktāk, ja salīdzināšana notiek ar kādu personu, ko nepazīst personīgi. Jo tad  pat nav iespējas izvērtēt, cik augsta ir vecāku iedomātā uzliktā latiņa. Šie bērni, izaugot, nekad nebūs ar sevi apmierināti, jo vienmēr liksies, ka vajadzēja izdarīt labāk....

 

Melošana

Vecāki melo, jo grib, lai ir kā labāk, diemžēl tā nav labākā taktika. Piemēram, viens no melošanas veidiem ir aizvietot mirušo ģimenes mīluli - kāmīti, zivtiņu, putniņu, vietā nopērkot tādu pašu. Meli ir arī stāsti par tēti, kas aizbrauca jūrā, lai gan patiesībā viņš ir aizgājis no ģimenes un citi izdomājumi, lai pasargātu bērnu no skumjām ziņām. Vēlu vai agri meli atklājas un vecāki zaudē uzticamas personas statusu bērna acīs.

 

Neuzticēšanās

Nepaļaušanās ir bērna spējām izdarīt kaut ko, atrisināt problēmu paša spēkiem, neticība, ka viņš kaut ko sasniegs iesēj šaubas par savu varēšanu. "Dod, es labāk izdarīšu!" , "Tev tāpat nekas neiznāks", "Es taču teicu, ka tā notiks..."  Vai esat teikuši šādas frāzes? Nedariet to vairs.  Reti kuru bērnu tas iedvesmos pierādīt, ka viņš var. Drīzāk viņš noticēs, ka nevar un pat nemēģinās.



Informācija no portāla deti.mail.ru