Visapkārt melns izmisums... Vīrs pazudis no mājām
"Es rakstu, jo tiešam vairs nezinu, ko lai daru. Nesen apprecējāmies, kaut gan manam vīram uz to brīdi nebija darba. Viņš pirms tam strādāja vienā celtniecības firmā, bet naudu par nostrādāto nesamaksāja un arī darba līgumu neiedeva.Viņš atrada citu darbu, bet tur atkal notika tas pats (arī celtniecības firma)," savu sāpi portāla mammamuntetiem.lv forumā uztic kāda sieviete.
FOTO: Shutterstock.com
Visapkārt izmisums tik melns, un es tajā slīkstu aizvien dziļāk - parādi, naudas trūkums, tagad vēl ar vīru šādas problēmas...
"Pati strādāju divos darbos, lai tikai vismaz dzīvokli spētu apmaksāt un komunālos. Vīrs atkal atrada darbu, bet jāstrādā bija pa naktīm, man tas ļoti nepatika, bet, tā kā ģimenei katastrofāli trūka naudas, es piekritu, jo pa 200 eiro, ko man kā apkopējai maksā pa abiem darbiem kopā, nav reāli izdzīvot.
Lasītākais
Vienreiz viņš normāli atnāca mājās, atnesa naudiņu, un es jau domāju, ka beidzot būs viss kārtībā, otrreiz viņš atnāca piedzēries, kaut pirms tam dzēra ļoti reti. Bet šodien vispār nepārnāca mājās. Telefons vai nu izslēgts, vai viņš vienkārši neatbild uz zvaniem.
Esmu uzrakstījusi viņam jau nez cik īsziņu, zvanījusi nez cik reižu, bet veltīgi. Nezinu, ko vairs darīt, esmu tādā izmisumā, dzēru jau nervu zāles, lai tikai aiz izmisuma nesāktu graizīt rokas (es tā darīju tīņa gados, kad mani kāds bija ļoti sāpinājis, jo likās, ka ar fiziskajām sāpēm emocionālās sāpes pāriet) vai nesadarītu vēl ko sliktāku. Gulēju gultā zem segas un trīcēju aiz nervu saspīlējuma.
Tagad es vispār nezinu, jūtos emocionāli galīgi sagrauta, slima, drīz jāiet uz darbu, bet nezinu, kā lai to izdaru, jo gribas tikai gulēt un skatīties sienā.
Nesaprotu, kā viņš varēja mums ar meitu to nodarīt, zināja taču, ka es viņu gaidu, uztraucos, arī to, ka mājās nekā nav. Iepriekš, kad viņš atnāca piedzēries, vēlāk man bija tāds kā pretīgums pret viņa pieskārieniem, kaut gan viņš jau bija izgulējies un it kā kārtībā, taču sajūta bija tāda, ka iekšā kaut kas protestē.
Tagad es vispār nezinu, jūtos emocionāli galīgi sagrauta, slima, drīz jāiet uz darbu, bet nezinu, kā lai to izdaru, jo gribas tikai gulēt un skatīties sienā. Savu tagadējo vīru pazīstu jau ļoti sen, kādus 15-16 gadus, zinu, ka tad, kad vēl viņš bija pusaudzis, viņam bija tādas tieksmes mukt no mājām, klaiņot, bet viņš dzīvoja internātā un tad pie pamātes. Cik zinu tā nav nekāda saldā dzīve. Viņa īstie vecāki arī nomira no alkohola lietošanas. Kamēr mēs visus šos gadus draudzējāmies, viņš arī dažreiz mēdza nozust pie draugiem, bet, kad sākām dzīvot kopā un apprecējāmies, to vairs nedarīja.
Visu laiku domāju, kas atkal varēja likt viņam tā rīkoties, kāpēc tas atsākās? Un ko lai es tagad daru? Visapkārt izmisums tik melns, un es tajā slīkstu aizvien dziļāk - parādi, naudas trūkums, tagad vēl ar vīru šādas problēmas..."
