Māmiņas pieredze: grūtniecības laiks pagāja gultas režīmā teju no pirmās dienas

FOTO: no ģimenes arhīva.

Ar vīru jau četrus gadus bijām precējušies un tieši tik pat ilgi centāmies tikt pie mazulīša. Manu veselības problēmu dēļ mums tas ilgi neizdevās. Beigu beigās pēc dažādu klīniku apmeklējumiem, daudziem ārstu negatīviem viedokļiem un četrām hormonu terapijām mēs beidzot bijām gatavi mākslīgajai apaugļošanai, viss kas man atlika bija gaidīt nākamo ciklu un tad doties uz klīniku. Taču nākamais cikls tā arī nesākās. Nopirku 7 visu iespējamo firmu un veidu grūtniecības testus, kas vietējā aptiekā bija pieejami un gaidīju nākamo rītu. Nākamaja rītā pamodos satraukuma pilna vēl pirms modinātāja, uztaisīju pirmo testu un spiegdama skrēju modināt vīru. Pēc pusstundas mūsu priekšā uz galda stāvēja 7 pozitīvi grūtniecības testi. Pēc visiem šiem gadiem un ārstiem, kas teica, ka mums savu bērniņu nekad nebūs es nespēju noticēt savai laimei. 

Diemžēl laimes mirkļi bija diezgan īsi, Lieldienu rītā nonācu slimnīcā ar lielu hematomu un asiņošanu. Tas bija pats briesmīgākais rīts manā mūžā, jo ārsti teica, ka visticamāk jau vairs nav vērts ne uz ko cerēt un jātaisa tīrīšana. Es raudāju kā nekad mūžā. Lūdzu Dieviņu, lai palīdz man iznēsāt bērniņu, ka darīšu visu lai izaudzinātu viņu par kārtīgu, ticīgu un labsirdīgu cilvēku. Pēc pusstundas trīcošām kājām gāju uz sonogrāfju un tur es viņu pirmo reizi ieraudzīju. Mazu sirsniņu manā vēderā. Pēc izskata līdzinājās mazam kosmonautiņam. Daktere, kas mani pārbaudīja teica, ka iespējams šī mazā sirsniņa neizdzīvos, jo pulss ir tikai 90, kaut vajadzētu būt vismaz 140. Es sapratu, ka mana mazā saulīte cīnās par savu dzīvībiņu. No tā brīža abi ar vīru kopā lūdzām Dievu, kaut agrāk tā nebijām darījuši, iedomājos cik smagi iet mazajam kunkulītim manā puncī un cik netaisnīgi ir tas, ka tādam mazulītim jācīnās vēl pirms dzimšanas.

 Vīrs mani ļoti atbalstīja, darīja visus mājas darbus, gatavoja ēst un visu savu brīvo laiku pavadīja kopā ar mums. Jau tad jutāmies trijatā, nevis vairs divi vien.

Vissmagāk likās tas, ka mums tuvi cilvēki ierodoties mūs apciemot tajā dienā tikai noteica: “Nu labi vien ir, tev tāpat vēl augstskola jāpabeidz”. Tas tik ļoti sāpināja, ka es ar asarām acīs atcirtu, ka: “Sirsniņa mazajam taču vēl sitas!” Nākamajā dienā sonogrāfijā parādījās pulss jau 120, mēs ar vīru tik ļoti raudājām no laimes, diez vai to spētu saprast tie, kas nav tam gājuši cauri. Tā sajūta, ka mums vēl ir visas iespējas kļūt par vecākiem mūsu mazulītim, kas tik ļoti vēlas dzīvot.
Protams, līdz ar visām asiņošanām un hematomām ārstiem likās, ka ar bērniņu kaut kas noteikti nav kārtībā, un sekoja sonogrāfijas viena aiz otras, es sāku lietot progesterona svecītes un dzert vairākas zāles, izrādījās, ka mans dzemdes kakls ir ļoti īss, līdz ar ko viss atlikušais grūtniecības laiks man būs jāpavada gultā. Tāpat dabūjām doties uz Rīgu uz 14.nedēļas skrīningu, todien dabūju mazliet vairāk pastaigāt un naktī pēc skrīninga man atkal sākās asiņošana un jau otro reizi nonācu Ventspils slimnīcā. Šoreiz nebija tik ļauni, jo es zināju, ka tas vēl nav viss, ar manu mazulīti viss ir kārtībā un mēs kopā cīnīsimies un izdarīsim visu, lai viņam būtu iespēja dzīvot. 

Pēc pāris dienām atnāca skrīninga analīzes, kurās, protams, ar manu bērniņu viss bija kārtībā. 
Turpmākajā laikā es biju ļoti piesardzīga, lielāko dienas daļu pavadīju guļot, nekur nepiepūlējos. Iespējams jebkurai citai sievietei tas būtu bijis mājas arests, bet es biju tik ļoti laimīga, ka man ir dota iespēja iznēsāt pašai savu bērniņu, izbaudīju katru kustību, ko jutu. Protams, palaidu garām visus iespējamos pasākumus un svētkus, taču es tiešām par to nepārdzīvoju. Vīrs mani ļoti atbalstīja, darīja visus mājas darbus, gatavoja ēst un visu savu brīvo laiku pavadīja kopā ar mums. Jau tad jutāmies trijatā, nevis vairs divi vien. 

Abi ar vīru saskatījāmies un es teicu, ka tā sauks mūsu meitiņu. Līdz ar to puncī vairs nebija vienkārši bērniņš, bet mūsu Paulīne.

Laiku kamēr vīrs strādāja, pavadīju zīmējot vai skicējot pasūtītos portretus, gleznot vairs nevarēju, jo krāsas smaržas var būt kaitīgas bērniņam, pieteicos arī draugiem.lv 2013.gada novembrēnu domubiedru grupiņā, kur kopā ar citām topošajām māmiņām pārrunājām aktualitātes. Katru nedēļu kopā ar vīru lasījām mammamuntetiem.lv grūtniecības kalendāru un iztēlojāmies, kā mazulītis attīstās un aug. Vakaros vīrs gulēja man blakus un turēja roku uz punča un ar neviltotu prieku sajūsminājās par katru kustību, ko juta.
Man joprojām bija jāiet divas reizes mēnesī uz sonogrāfiju pārbaudīt vai nesaīsinās dzemdes kakls, līdz ar to no katras vizītes man bija mazs video ar mazulīti puncī, kurus skatījos katru dienu. Katru rītu pamostoties pirmais ko darīju, sāku runāties ar punci, reizēm dziedāju šūpuļdziesmiņas vakaros reizēm stāstīju ko darīsim, kad mazulītis ieradīsies pie mums. 

Tiklīdz uzzinājām ka mums būs meitiņa sākām domāt vārdiņu. Vienu vakaru pa TV gāja īsfilma “Tās dullās Paulīnes dēļ”. Abi ar vīru saskatījāmies un es teicu, ka tā sauks mūsu meitiņu. Līdz ar to puncī vairs nebija vienkārši bērniņš, bet mūsu Paulīne. Jau kopš mirkļa kad izdomājām vārdiņu sākām saukt viņu vārdā. Visu pirkām nevis bērniņam, bet jau Paulīnei, līdz ar to bijām jau ļoti pieraduši pie šī vārdiņa vēl pirms viņas dzimšanas.
Gribēju rakstīt, ka man bija ļoti daudz brīvais laiks, bet laikam jau jāraksta, ka man bija tikai un vienīgi brīvais laiks, līdz ar ko es varēju apskatīties internetā visas nepieciešamās lietiņas mazulim, izvēlējos pašus skaistākos ratus, protams, finanses mums bija diezgan ierobežotas manas ilgās slimības lapas dēļ, taču es iespēju robežās pasūtīju no interneta veikaliem visu nepieciešamo. 

Mana daktere gan vēl teica, ka iespējams līdz galam neiznēsāšu, nevar zināt kā viss beigsies, bet man bija ticība, ka ja jau Dieviņš mums šo mazulīti ir devis, tātad tas ir ar nolūku un viņam ir lemts piedzimt. 

Mana daktere gan vēl teica, ka iespējams līdz galam neiznēsāšu, nevar zināt kā viss beigsies, bet man bija ticība, ka ja jau Dieviņš mums šo mazulīti ir devis, tātad tas ir ar nolūku un viņam ir lemts piedzimt. 
Pēc 32.nedēļas sāku mazliet vairāk kustēties, jo tas jau vairs nebija tik bīstami laika ziņā. Man arī visu laiku bija jālieto zāles, kas palīdz attīstīties Paulīnes plaušiņām, priekšlaicīgu dzemdību gadījumā, lai viņa varētu izdzīvot. Ļoti vēlējos uztaisīt fotosesiju ar lielu punci, jo nezinu vai izdosies tikt pie vēl kāda bērniņa. Tāpēc 34. nedēļā devāmies uz fotosesiju.

Paulīne puncī bija palikusi ļoti aktīva, brīžiem vairākas stundas no vietas kustējās. Vienu reizi Paulīnei izdevās aizāķēt kājiņu man aiz ribām, redzēju pat izspiežamies viņas pēdiņu uz vēdera. Torbrīd ļoti sabijos, pat aizrāvās elpa, un laikam jau arī Paulīnei nebija ērti, jo viņa pāris reizes noraustījās un iedabūja kājiņu atpakaļ. Paulīnes aktivitātes mani mazliet uztrauca, jo mums radiņos viens mazulītis nomira mammai puncī, jo aktīvi kustoties bija sapinies un iesējis mezglu nabassaitē. Es katru rītu pateicos Dievam par to, ka nakts pagājusi mierīgi un man ir vēl viena diena kopā ar Paulīni.
Mūsu noteiktais dzemdību termiņs bija 17. vai 18.novembris, taču pēdējā mēnesī man strauji cēlās asinspiediens un nebija labas analīzes nierēm. 

Varbūt es arī nepiedzīvoju to maģisko momentu, kad tiko dzimušu mazulīti uzliek uz punča un kad jaunais tētis var pārgriezt nabassaiti, tomēr mums tas skaistākais mirklis bija, kad beidzot viņu ieraudzījām un varējām paņemt rokās, man uzreiz aizmirsās visas sāpītes un asaras.

Slēdzu līgumu ar vecmāti un diezgan bieži pie viņas viesojos pirms dzemdībām, sirds tonīšus klausījāmies katru reizi, un es joprojām gāju uz sonogrāfiju. Paulīne gulēja pareizi, bet noteiktais datums tuvojās un dzemdības nesākās, kaut arī nu jau es diezgan daudz staigāju un kustējos, cik nu tas ar liekiem 20 kilogramiem un milzīgu vēderu bija iespējams.
Ārsti sekoja līdzi spiedienam un analīzēm un teica, ka nāksies ierosināt dzemdības, es piekritu, izvēlējāmies 18.novembri. Mums likās, ka tas būtu skaists datums, jo abi esam diezgan patriotiski un kurš gan nevēlētos salūtu savā dzimšanas dienā. 

Pēc daudzām mokpilnām stundiņām Paulīne tomēr izvēlējās pie mums ierasties 00:14 minūtes pāri pusnaktij 19.novembrī. Pēc dzemdībām man sākās smaga asiņošana, nemaz neatceros, ka man Paulīni parādīja, viņu uzreiz aiznesa, bet es pazaudēju samaņu. Pamodos nākamajā dienā. Vīrs pastāstīja, ka biju zaudējusi vairāk kā 2l asinis un viņiem pa nakti bija jāgaida divas stundas, kad no Liepājas atvedīs asinis. Paulīne visu nakti bija pavadījusi bērnu nodaļā un arī no rīta man viņu vēl neatveda, jo es vēl vairākas dienas nebiju spējīga pastaigāt. Kad beidzot nonācu palātā abi ar vīru no sirds izraudājāmies. Viss piedzīvotais bija tik smags emocionāls pārdzīvojums. Vīrs bija vairākas stundas baidījies, ka neizdzīvošu, sēdējis gaitenī pie zāles, kurā atrados un klausījies garos pī pī pī kas mērīja manu asinspiedienu un pulsu.

Līdz ar to mans bērniņa gaidīšanas stāsts ilgst vēl dienu pēc dzemdībām, kad beidzot bērnu ārste mums viņu atveda. Varbūt es arī nepiedzīvoju to maģisko momentu, kad tiko dzimušu mazulīti uzliek uz punča un kad jaunais tētis var pārgriezt nabassaiti, tomēr mums tas skaistākais mirklis bija, kad beidzot viņu ieraudzījām un varējām paņemt rokās, man uzreiz aizmirsās visas sāpītes un asaras. Tas ir mans bērniņš, kuru pati iznēsāju un pati dzemdēju. Mans mūža sapnis. Mūsu sapnis. Tepat pie mums līdzās. Paņēmām viņu slimnīcā gultā pa vidu un stundām apbrīnojām mazos pirkstiņus, mazās lūpiņas un actiņas, mazās pēdiņas, nespēju noticēt, ka šāds brīnums ir izaudzis manā puncī. Tad es sapratu, ka bija vērts visus tos garos mēnešus gulēt, bija vērts pārciest ikvienu stipro kontrakciju un, ja tas būtu nepieciešams, tad izietu tam cauri vēl kaut desmit reizes, tikai lai piedzīvotu šo brīnišķīgo momentu, kad pirmo reizi varu paņemt savu mazulīti, eņģelīti rokās. Mans atveseļošanās process bija ilgs un smags, bet man ir mana Dieva dāvana par spīti visam un visiem un, ja vien man vēlreiz būs iespēja iznēsāt otru bērniņu, es iziešu visam vēlreiz cauri ne reizes nesūdzoties, jo tas ir brīnums. Katrs bērns ir brīnums un ir pelnījis būt visgaidītākais un mīļākais savā ģimenē.

Ļoti ceru, ka mans stāsts iedvesmos pārus, kas iespējams pēc vairākiem ārstu negatīviem viedokļiem plāno pārstāt ārstēties, tomēr iet un turpināt cīnīties par savu bērniņu, jo kaut kur uz kādas mākoņu maliņas sēž mazs eņģelītis, kas tik ļoti vēlas tikt lejā tieši pie jums.

Iesūtījusi māmiņa Laura, stāstu konkursa "Mana bērniņa gaidīšanas laiks" dalībniece.

Konkursu atbalsta ELKOR "Māmiņu karte". Konkursa balvu fonds 70,00 eiro.

Universālveikals ELKOR radījis palīgu jaunajai māmiņai –„Māmiņu karti”. Karti jaunās un topošās māmiņas var saņemt bez maksas, un tā sniedz 15% atlaidi pirkumiem ELKOR bērnu preču nodaļās.  

Turpmāk topošie un jaunie vecāki, uzrādot „Māmiņu karti”, ELKOR bērnu preču nodaļās varēs iepirkties ar 15% atlaidi. 

Atlaižu karti māmiņas var saņemt bez maksas, uzrādot „Mātes pasi”, – to var darīt vienu gadu kopš šīs pases saņemšanas brīža. 

Par „Māmiņu karti” un tās saņemšanu:

* lai pieteiktos „Māmiņu kartei”, jāaizpilda pieteikuma anketa veikalā;

* saņemot karti, jāuzrāda „Mātes pase”;

* „Māmiņu kartei” var pieteikties vienu gadu kopš „Mātes pases” saņemšanas brīža;

* „Māmiņu karti” iespējams saņemt veikalā ELKOR PLAZA (Brīvības gatve 201, Rīga) un t/c „Spice home”;

* „Māmiņu karti” izsniedz bez maksas;

* karti var izmantot 18 mēnešus no tās saņemšanas brīža;

 * lai iegūtu 15% atlaidi, karte jāuzrāda pirms norēķināšanās par preci;

* atlaides nesummējas un neattiecas uz precēm, kurām jau ir akcijas cena;

* karte ir personalizēta; 

* ja rodas jautājumi par „Māmiņu karti” vai tās lietošanas noteikumiem, sūtiet tos uz e-pastu: karte@elkor.lv vai zvaniet – tālr. 67070719.

Vairāk par „Māmiņu karti” un tās lietošanas noteikumiem var lasīt www.elkor.lv. 

Ieskaties: www.elkor.lv