Divgadnieks kaujas un kož. Vai sist pretī? 1

 13. maijs 2014 11:00 Audra Šauere, mammamuntetiem.lv Raksts  skatījumi: 22333

Divus gadus vecs bērns sit, kož un grūž. Vai to uzreiz var nosaukt pat neaudzinātību? Un kā veiksmīgi cīnīties ar nevēlamo rīcību? Stāsta psiholoģe, “Psiholoģijas centra” vadītāja Inga Skreitule-Pikše.



Foto: Shutterstock.com

Lai saprastu, vai un ko darīt, vienmēr ir svarīgi identificēt situāciju, to nosaucot vārdā – kādas emocijas pavada šīs darbības un kāpēc bērns tā rīkojas.


Man meitiņai ir 2 gadi 2 mēneši. Viņa ir ļoti aktīvs bērns, visu laiku kustībā, ļoti reti ir brīži, kad var nosēdēt mierā. Tā it kā viss ir kārtībā vienīgi uztraucos par to, ka viņa ik pa laikam ne no šā ne no tā var pienākt iekniebt, iekost, iesist. Arī kontaktā ar citiem bērniem viņai brīžiem kaut kas uznāk un tad iet klāt, iekniebj vai pagrūž. It kā mums daudz bērnu parasti apkārt nav un, ja satiek, no sākuma viss mierīgi, bet pēc tam uznāk kaut kas un ik pa laikam var kaut ko izdarīt. Bet pēc tam mierīgi var dot rociņu, iedot buču un turpināt spēlēties. Pēc laika atkal kaut kas uznāk - iegrābjas drēbēs vai izdara kaut ko līdzīgu. Arī pieaugušajiem var pieiet klāt iesist, iekniebt. Kāpēc tā? Un ko darīt?
 
Vai kaujas dusmu dēļ?
Lai saprastu, vai un ko darīt, vienmēr ir svarīgi identificēt situāciju, to nosaucot vārdā – kādas emocijas pavada šīs darbības un kāpēc bērns tā rīkojas. Ja ir šādas fiziskas izpausmes, ir jāvēro, kādas tajā brīdī ir bērna emocijas. Vai kaušanās ir ar dusmām? Reizēm, citam sitot, bērns smejas, līdz ar to tas nav ar dusmām vai kādām citām negatīvām emocijām. Šāda rīcība var būt arī tāpēc, ka vēlas pievērst pieaugušo uzmanību, kuri savstarpēji sarunājas, bet bērns tai brīdī jūtas atstumts maliņā. Viņš arī vēlas iesaistīties sarunā, bet tas ir vienīgais veids, kā viņš to prot izdarīt, jo zina, ka pieaugušais uzreiz reaģēs.
Lai cik tas jocīgi neizklausītos, tādus paņēmienus kā košana, matu plēšana, sišana, bērns izmanto pasaules pētīšanas procesā, jo viņš neapzinās savu fizisko spēku. Un bērnam nav priekšstata par to, kādas fiziskas sajūtas otrā izraisa viņa rīcība.
Pasaules pētīšana
Lai cik tas jocīgi neizklausītos, tādus paņēmienus kā košana, matu plēšana, sišana, bērns izmanto pasaules pētīšanas procesā, jo viņš neapzinās savu fizisko spēku. Un bērnam nav priekšstata par to, kādas fiziskas sajūtas otrā izraisa viņa rīcība. Protams, tas ir arī veids, kā paust dusmas, protestu, neapmierinātību. Un te vecākiem jābūt ļoti gudriem un pacietīgiem, jo pirmā reakcija ir izdarīt pretī tieši tāpat – lai iemācās, kā tas ir, kad sāp. Tomēr šāda rīcība ir nepareiza, tā rada bērna prātā apjukumu – kā tā var būt, ka vecāki māca, ka tā darīt nedrīkst, bet paši to dara. Varbūt tomēr drīkst? Vecāki dažkārt izsaka bažas, ja bērnam neparādīs, cik nepatīkami tas ir, bērns to nesapratīs. Sapratīs gan. Bērniem piemīt brīnišķīgas novērošanas spējas – viņi ātri mācās no vecāku balss intonācijas, sejas izteiksmes un veida, kā ar viņiem sarunājas.
 
Valodas attīstība iet roku rokā ar uzvedības attīstību
Tā ir tiesa, ka gadījumos, kad ir problēmas ar uzvedību, jāvērtē arī bērna valodas attīstība, jo tie ir cieši saistīti jautājumi. Kāpēc? Līdz brīdim, kad bērns iemācās runāt, viņš savas emocijas un vajadzības pauž ar fiziskām izpausmēm, tāpēc mazajā vecumā ir raksturīgi, ka bērni mēdz gan sist, gan kniebt, gan kost. To var uzskatīt par normu, jo viņi ir orientēti uz fizisku attiecību veidošanu.
Ja bērns izpaužas šādā fiziskā veidā, vecākiem ir jānovelk robeža, ka sāp. Bet nekad nevajag darīt pretī ar domu – tagad tu redzēsi, kā tas ir, kad sāp. Jo mēs tomēr paužam, ka tā darīt ir slikti. Un tas nozīmē, ka paši tā nedarām, netaisām bērnam galvā haosu. Drīzāk vajag rēķināties, ka bērni saprot vairāk nekā spēj pateikt. Tāpēc, runājot par vēstulē minēto divgadnieku, būtu jāsaprot, kādā stadijā ir valodas attīstība. Jo parasti līdz ar valodas attīstību šāda rakstura problēmas mazinās – bērni sāk savu nepieciešamību paust ar vārdiem un vairāk verbāli arī pauž emocijas. Ja meitenīte kopumā ir aktīvs bērns, tad viņai var būt raksturīgas daudz fiziskas izpausmes. Un reizēm nomierināties arī ir vieglāk ar fiziska kontakta palīdzību, kad kāds apkampj vai patur klēpī.
 
Vienkārši, bet iedarbīgi padomi
  • Ja es redzu, ka bērns vēlas pievērst sev uzmanību, tad es varu pievērst bērnam uzmanību un piedāvāt kādu alternatīvu, kamēr esmu aizņemta. Piemēram, paskatīties grāmatu, paspēlēties ar kādu mantu. Ja bērns ir ko ieņēmis galvā, bieži vien nestrādās aizliegums, jo viņa uzmanības paliek pievērsta aizliegtajai darbībai. Daudz veiksmīgāka ir citas alternatīvas piedāvāšana, jo tādā veidā bērna uzmanība tiek pārslēgta uz citu, pieņemamāku darbības veidu. 
  • Ja pieaugušais redz, ka bērns ir uzvilkts un tāpēc kļūst agresīvs, tad jāpalīdz bērnam nomierināties un jāpārslēdz viņa uzmanība uz kādu mierīgāku darbību – bērnu var paņemt klēpī, paskatīties grāmatiņu, paspēlēties ar mīļāko rotaļlietu.
  • Ir bērni, kuriem ir ļoti grūti mierīgi nosēdēt. Šiem bērniem pacietības prasme ir īpaši jāattīsta. Šeit arī svarīgi saprast, kādi ir tipiskie veidi, kā vecāki reaģē šajās situācijās.
  • Ja bērni savā starpā iedunkā viens otru, te ir runa par to, ka viņiem vēl nav prasmju savstarpēji sadarboties. Viņiem vēl nav labi attīstīta valoda, ar kuras palīdzību vienoties, un ir grūti izprast, kā otrs jūtas un ko viņš domā. Ja sākumā bērni pamazām spēlējas mierīgi, un nosacītā konfliktēšana izvēršas pamazām, vecāki var padomāt par to, vai bērns nav pārāk noguris. Ir bērni, kuri kļūst agresīvi, jo viņiem ir par daudz fiziska kontakta ar apkārtējiem. Viņi vēlas lielāku brīvo teritoriju sev apkārt. Varbūt ir iespēja šādas nogurdinošas aktivitātes ātrāk pārtraukt.

Informatīvu kampaņu pret bērnu pēršanu organizē ģimenes portāls www.mammamuntetiem.lv. Kā audzināt bērnu bez vardarbīgām metodēm, lasi sadaļā Bērns. Kampaņu atbalsta Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija.



1 Pievienot komentāru

Kategorijas