Veiksmīgas zīdīšanas stāsts

 29. novembris 2008 22:00 Pieredze  skatījumi: 5755

Bija pavasaris, kad mūsu ģimenē gaidījām dēla piedzimšanu. Jau grūtniecības laikā, domājot par bērna barošanu, zināju, ka noteikti gribēšu un varēšu barot pati. Manī bija tāda ticība.



Foto: no personīgā arhīva


Par un pret
Zīdīšanai ir pozitīva nozīme bērna dzīvē. Ir tik daudz argumentu PAR barošanu ar krūti. Savukārt PRET zīdīšanu man prātā nāk tikai viens quasi (viltus) arguments, ko esmu dzirdējusi, tas ir, krūtis zaudējot tvirtumu.Te gan vietā piebilst, ka tās zaudē tvirtumu jau grūtniecības laikā.
Galvenie iemesli, kāpēc gribēju zīdīt savu bērnu: veselīga mazuļa psiholoģiskā attīstība (ko veicina ciešais kontakts ar māti zīdīšanas laikā), mātes piens ir bērna imunitātei vislabākais uzturs vismaz pirmos sešus mēnešus, zīdīšana mazina alerģiju rašanās riskus. Starp citu, interesējoties par alerģijām, uzzināju, ka daudzos gadījumos tās ir tikai pašu mammu galvā, jo mūsdienās alerģija — tas ir moderni! Gadījumi, kad mazulim ir alerģija pret mātes pienu ir ļoti, ļoti reti.


Fantāzijas par zīdīšanu
Kad biju stāvoklī, mēdzu iedomāties, kā tas ir — zīdīt bērnu, gan fiziski, gan psiholoģiski. Biju lasījusi, ka, lai zīdīšana noritētu veiksmīgi, mamma pirms barošanas var iedomāties, kā piens pieriet krūtīs un kā tas plūst ārā. Taču tas, ko biju iztēlojusies, ne tuvu nelīdzinājās īstenībai. Izrādījās, ka zīdīšanas sākšana ir ļoti, ļoti sāpīga. Atceros, ka Dzemdību nama istabiņā sēdējām gultā un gan bērns raudāja, gan pati raudāju. Skaidrs, kāpēc mazais bēbis raudāja — gribēja ēst, bet es raudāju, jo zināju, ka tūlīt jāzīda bērns, bet krūšu gali ir gandrīz jēli un sāpes nežēlīgas. Tā nu mēs kādas divas vai trīs dienas raudājām pirms zīdīšanas/zīšanas laikā, un mans vīrs to visu izdzīvoja mums līdzi. Jāatzīst, ka viņš mums abiem bija un ir liels atbalsts, īpaši pirmajā laikā pēc dēla piedzimšanas. Tieši vīrs man palīdzēja noskaņoties barošanai, viņš bija tas, kas mierināja, ka vēl mazliet jāpaciešas, līdz pieradīšu, un tad viss kļūs arvien vieglāk un vieglāk. Tā arī bija! Ar katru dienu zīdīšana kļuva saprotamāka un vieglāka. Jāatzīst, ka patīkama (fiziski, jo psiholoģiski tā bija patīkama jau no paša sākuma) tā kļuva tikai pēc kāda mēneša. Tagad zīdīšana ir daudz īsāka, jo mūsu dēlam ir jau seši mēneši un bērns ātri paēd. Sākumā mazais pie krūts snauduļoja un zīda pat pusotru stundu. Tādi tie bēbīši ir, viņiem pie krūts ir labi, silti, droši, un viņi tur labprāt pavada lielu daļu dienas, un mums, māmiņām, jāizbauda šis laiks, kad esam savam bērnam tik vitāli nepieciešamas. Zīdīšanas pirmajos mēnešos es daudz lasīju grāmatas, jo, kamēr mazulis pusmiegā ēd ar acīm ciet, neko citu padarīt vienalga nevar, bet domās aizceļot bija relaksējoši un forši.
 

Māmiņas, kurām ir „ķeizarbērni”, arī var veiksmīgi barot bērnu ar krūti, un es tam esmu dzīvs piemērs.


Piena krīze
Vēl vēlos padalīties pieredzē par tā saucamo „piena krīzi”. Ceturtajā dienā, kad braucām mājās no Dzemdību nama un likās, ka izaicinājums manai fiziskajai izturībai ir sāpošie krūšu gali, sapratu, ka tas ir tikai sākums. Sākot veidoties īstajam pienam (pirmajās dienās pēc dzemdībām veidojas pirmpiens), ceturtās dienas pēcpusdienā krūtis bija pierietējušas pilnas jo pilnas un šķita, ka sāk pārakmeņoties vai arī drīz pārplīsīs. Ar šausmām zvanīju gan dakterei, gan savām draudzenēm māmiņām un prasīju, ko darīt, jo krūtis bija cietas un sāpīgas. Tik ļoti pilnas, ka man likās — nevaru nolaist rokas gar sāniem, jo krūtis atradās arī padusēs.   Psiholoģiski palīdzēja apziņa, ka pēc pāris dienām tas beigsies, šādas sajūtas pāries un es tāpat kā visas citas pasaules sievietes gan Āfrikā, gan Āzijā, gan visur citur varēšu mierīgi zīdīt savu bērnu. Tīri praktiski spiediena sajūtas mazināšanai man palīdzēja neliela piena atslaukšana un siltas dušas tecināšana uz krūtīm. Vienīgi jāpiebilst, ka tad, kad veidojas piena sastrēgums (cik saprotu no lasītās literatūras, tas veidojas gandrīz vienmēr, jo tas ir dabiskais piena daudzuma regulēšanas mehānisms), man no krūtīm neko daudz atslaukt neizdevās, kā nekā — sastrēgums! Taču, novietojot bērnu dažādās pozās, viņš no dažādiem leņķiem spēja izzīst arī sastrēgušo pieniņu. Bez bēbja neatsveramās zīšanas patiesi iedarbīga ir arī svaigu kāpostlapu sastūķēšana krūšturī. Ar kāpostu lapām saistās arī mans izbīlis šajā laikā, jo toreiz nezināju, ka tās atstāj dziļus nospiedumus ādā, kas pirmajā mirklī šķiet kā strijas. Un man, jaunajai māmiņai, ieraugot, ka visas krūtis ir vienās „strijās”, tobrīd pilnā nopietnībā likās, ka tās ir īstas strijas. Tagad nāk smiekli, to atceroties, un mans ieteikums topošajām māmiņām ir iegādāties svaigu kāpostgalvu un turēt ledusskapī. Arī tad, ja krūtis nesāpēs un piens nesastrēgs, kāposts derēs salātiem vai tīteņiem.

Citi pārbaudījumi
It kā ar fiziskajiem pārbaudījumiem nebūtu gana, man šajā laikā uzmācās arī visādas domas un šaubas, vai pieņemu pareizus lēmumus. Līdz absurdam smieklīgi! Piemēram, es sēdēju un nekādi nevarēju izlemt, cik jaciņu bērnam vilkt mugurā, braucot mājās no Dzemdību nama.
Kā jau jauna un nepieredzējusi māmiņa arī es iesākumā meklēju informāciju dažādos interneta forumos un mājaslapās. Mani secinājumi ir tādi, ka mammai nevar būt nepareiza daudzuma vai nepareiza liesuma/treknuma piens, kā arī būtiski ir noticēt tam, ka zīdīšanas pamatā ir „pieprasījuma–piedāvājuma” princips, proti, jo vairāk bērnam ļauj zīst (ja arī mammai sākumā ļoti sāp), jo vairāk piena rodas mātes krūtīs. Māmiņas, kurām ir „ķeizarbērni”, arī var veiksmīgi barot bērnu ar krūti, un es tam esmu dzīvs piemērs. Protams, ir arī izņēmumi no šeit minētajiem maniem secinājumiem, taču tie tiešām ir izņēmumi, nevis standarts. Patiess prieks ir par šā jautājuma aktualizēšanu plašsaziņas līdzekļos pēdējā laikā. Viens no, manuprāt, vērtīgiem interneta resursiem ir mājaslapa „http://www.kkm-online.lv”, kur izlasīju skaidrojumus, kā mainās ēšanas paradumi bērnam pa mēnešiem pirmā gada laikā. Tas kļuva aktuāli, jo mans dēls apmēram četru mēnešu vecumā sāka vicināt rokas un kājas ēšanas laikā un skatīties apkārt. Jāsaka, ka ēšanas paradumu mainības dēļ labāk, ja māmiņa ir zinoša un atvērta šīm pārmaiņām.

Autore: Laura Šmite, Aleksandra māmiņa



0 Pievienot komentāru

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk