Pazaudēts laulības gredzens - vai arī attiecībām beigas? Jeb esam pārlieku māņticīgi?

Salauzts, nokritis vai pazudis laulības gredzens - ko tas īsti nozīmē vai arī nenozīmē neko? Varbūt tādi esam mēs? Aizspriedumaini, māņticīgi attiecībā pret saviem gredzeniem? It īpaši - laulības gredzeniem. Vai tā ir tikai mūsu, latviešu, mentalitāte, kas pazaudētu laulības riņķi redz kā signālu pašas laulības galam, vai varbūt - tāla vēsma no Senās Grieķijas laikiem attieksmē pret bezgalības un mūžības simbolu?

Galvenais ir sevī paturēt to īpašo pārliecību, nevis pārnest visu savā īpašā statusu uz gredzenu pirkstā. Visaugstākās proves biezākais gredzens nespēs ne pasargāt, ne saglābt laulību, ja tās pamatā nebūs visvienkāršākās saderības.

FOTO: Dana Romaņuka, http://www.photokidz.lv/

Galvenais ir sevī paturēt to īpašo pārliecību, nevis pārnest visu savā īpašā statusu uz gredzenu pirkstā. Visaugstākās proves biezākais gredzens nespēs ne pasargāt, ne saglābt laulību, ja tās pamatā nebūs visvienkāršākās saderības.

Šie būs vairāki patiesie "gredzenu" stāsti ar laimīgām un arī ne tik laimīgām beigām. Stāstus savulaik uzticējuši Latvijas Radio raidījuma "Sirdslietu aģentūra" klausītāji, tos stāstot gan telefoniski, gan nosūtot vēstulēs.

 

Modra stāsts: "Mēs kopā dzīvojam gandrīz 20 gadus. Kad precējāmies, tad sieva man gredzenu uzvilka uz kreisās rokas pirksta. Nezinu, kā tas viņai gadījās, laikam no uztraukuma. Varbūt man vajadzēja kreiso roku turēt aiz muguras. Neviens to nemanīja, arī viņa pati ne. Droši vien tikai tā dāma, kas mūs laulāja, redzēja. Pasākums ritēja tālāk savu gaitu, bet es, aizlicis rokas aiz muguras, drudžaini centos kļūdu labot. Pēc tam abi par to pasmējāmies. Vēl pēc pieciem gadiem sieva savu gredzenu pazaudēja. Laukos, rušinoties dārzā, tas bija nokritis. izmeklējāmies, bet veltīgi. Nopirkām zeltu un manu gredzenu arī atdevām meistaram, lai uztaisa jaunus abiem. Šie gadījumi mūsu kopdzīvi nav ietekmējuši. Pastrīdamies mēs gan, bet par sadzīviskām lietām. Pa kreisi ne es, ne sieva nelaižam, par simts procentiem esmu pārlecināts".

Visaugstākās proves biezākais gredzens nespēs ne pasargāt, ne saglābt laulību, ja tās pamatā nebūs visvienkāršākās saderības.

Vijas stāsts: "Es pazaudēju gredzenu, mazgājot bērna drēbītes, to kopā ar ūdeni biju izlējusi laukā, bet nemaz nejutu, ka gredzens nav pirkstā. Tikai vīrs vakarā pamanīja un prasīja, kur gredzens. Ak, šausmas, kā es to pārdzīvoju! Biju dzirdējusi, ka pazaudēt gredzenu ir slikta zīme, ka var zaudēt arī vīru... Mēs to visu pārrunājām. Tā tas palika. Pēc neilga laika skatos, ka vīram arī vairs nav gredzena. Viņš teica, ka tā gadījies un pazaudējis. Domāju, ka nu vairs nav labi. Es gaidīju, kas tagad būs...Vēstulē grūti uzrakstīt, bet iedomājieties, kāds bija pārsteigums, kad vienā rītā pamodos un jutu pirkstā gredzenu, ko man guļot, bija uzvilcis vīrs! Šis gredzens man vēl tagad ir īpašs, jo viņš pie juveliera no sava gredzena bija pasūtījis divus. Un mums atkal bija vienādi gredzeni."

Aināra stāsts: "Ar prieku pelnīju naudu mūsu jaunajai ģimenei - Vācijā ņēmos ar autiņiem. Aizbraucu uz mēnesi. Pie dzelžiem tā ir, ka gredzens var traucēt, to var arī saskrāpēt, tāpēc gredzenu ņēmu nost. nezinu, kā gadījās, bet tur, kur noliku, gredzena vairs nebija. Izložņāju visu, ko varēju, bet neatradu. Ļoti idiotiska situācija. Man vēl trīs dienas tur bija jābūt, tāpēc gāju meklēt juvelieru veikalu. Veikalā, protams, daudz dažādu gredzenu, bet tāda ar gropi abās malās nav. Mēģināju izstāstīt, kādu man vajag, bet pārdevējs gribēja pārliecināt, ka cits būs smukāks. Noņēmos es ar viņu un zīmēju priekšā. Teica, lai atnāku rīt. Nākamajā dienā atkal eju, un tāds gredzens tomēr ir atradies, vai arī tādu uztaisīja pa nakti. Nopriecājos, lai arī liela daļa pelnītās naudas jāatstāj turpat Vācijā.


Šis gredzens man vēl tagad ir īpašs, jo viņš pie juveliera no sava gredzena bija pasūtījis divus. Un mums atkal bija vienādi gredzeni

Lūdzu arī iegravēt "Ainārs+Sarmīte". Saka, ka gravieris būs tikai rīt. Bet rīt man jābrauc prom. Tomēr sarunājām, ka pagūs. Atnāku nākamajā dienā, un viss būtu labi, bet mūsu vārdi iegravēti bez garumzīmēm. Tas vācietis ar mani bija nelaimīgs. Izsauca gravieri, uzlika garumzīmes, un es jau pusdienlaikā braucu uz mājām ar gredzenu pirkstā. Sievai neko neteicu, jo negribējās atzīties, ka izdevu baigo naudu. Pēc kādām pāris nedēļām atnāku mājās, un sieva saka:"Parādi man savu gredzenu". Novilku, parādīju. Bet viņa saka, ka neko nesaprot. Viņa man rāda otru tādu pašu. Esot likusi mazgāties manu darba jaku un kabatā atradusi gredzenu. Nu man vajadzēja visā atzīties. Bet viņa nedusmojās, tikai smējās un priecājās, cik es apzinīgs. Tas otrs gredzens tagad glabājas rezervē gadījumam, ja pazaudēju pirmo."

Ne tik skaisti stāsti

Rita: "Drīz pēc kāzām apciemoju savas vecās mammas kapu, bet atbraukusi mājās, konstatēju, ka mans laulības gredzens ir pazudis. Pēc gada mana māsa gredzenu atrada pie vecās mammas kapa. Uzskatīju, ka tā bija zīme, un nodomāju, ka savu vīru agri zaudēšu.

Reklāma
Reklāma

Ar asinīm bija notraipīta visa kāzu kleita...

Tā arī notika - mans vīrs saslima ar smagu slimību un agri nomira. Bet dažas dienas pirms nāves arī vīrs savu laulības gredzenu pazaudēja, vēl smējās, ka tik nepazaudē pašu sievu. Mēs palikām divatā ar dēliņu. Ticu, ka gredzens ir tāds simbols, un visi notikumi, kas saistās ar šo simbolu, ir jāuztver nopietni."

Ieva: "Pirms desmit gadiem mana laulība jau tā nebija ideāla. Vienu rītu redzu, ka vīram nav gredzena. Jautāju, bet viņš teica, ka pazudis. Es, protams, neticēju un pēc mēneša mēs izšķīrāmies. Vēl pēc nedēļas dēls tomēr to atrada pagalmā, zālītē iekritušu. Gredzens tiešām īstajā laikā tika pazaudēts. Satikāmies kafejnīcā, un es to gredzenu atdevu."

Airita: "Kad mēs precējāmies, man gredzenu atdeva mana nākamā vīra vecaistēvs, jo viņš negribēja, ka mēs tērētu tik daudz naudas. Turklāt gredzens esot laimīgs, jo viņš ar to gredzenu laimīgu un ilgu mūžu nodzīvojis. Tā bija dāvana no sirds, un es to pieņēmu. Un tieši kāzu dienā, kad visi līksmoja, arī mani aicināja uz atrakcijām, bet es ar gredzenu aizķēros aiz durvju roktura un pārgriezu pirkstu, jo gredzenam bija ļoti plānas malas. Ar asinīm bija notraipīta visa kāzu kleita, garīgais uz nulli. Kāds man pačusktēja, ka tā ir ļoti slikta zīme. Tā arī bija - pēc dažiem gadiem aizgājām katrs uz savu pusi.

Ko der ielāgot

Galvenais ir sevī paturēt to īpašo pārliecību, nevis pārnest visu savā īpašā statusu uz gredzenu pirkstā. Visaugstākās proves biezākais gredzens nespēs ne pasargāt, ne saglābt laulību, ja tās pamatā nebūs visvienkāršākās saderības. Bet tie, kam tā ir, neko nenozīmēs salabot salauztos vai iegādāties jaunus un skaistākus vienotības simbolus.

Senā grieķu mītā teikts, ka pirmo gredzenu radījis Zevs. Pēc tam, kad Zevs atbrīvoja Prometeju no klints, kur tas bija piekalts ķēdēs par sodu, ka bija atnesis cilvēkiem uguni, viņš pavēlēja Prometejam uz mūžiem valkāt pirkstā šīs ķēdes posmu ar akmeni tajā no savu mocību klints.

Lai neviens gredzens jums nebūtu jānēsā kā atmiņas par mocībām! Lai neviens gredzens nepiesauktu mocības, ja pats tās negaidāt!

 

 

Mīlestības stāstiStāsti no savulaik skanējušā raidījuma "Sirdslietu aģentūra" vadītāja Dzintara Tilaka grāmatas "Latviskās sirdslietas" (Pētergailis).