Kā mums tikt galā ar sevi un attiecībām?

Kopā būt grūti. Dzīvot atsevišķi – vēl grūtāk. Kā sakārtot attiecības un padarīt tās harmoniskas? 

Foto iesūtījusi Šteinerte Krista, mammamuntetiem.lv reģistrētā lietotāja.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto iesūtījusi Šteinerte Krista, mammamuntetiem.lv reģistrētā lietotāja.

Raksta sieviete: "Mēs ar draugu kopā neesam ilgi, pusotru gadu. Pirmajā gadā viss bija fantastiski – bijām labākie draugi un mīļākie. Kad pagāja gads, sāku dzīvot pie viņa. Sākās rutīna, jo katram bija daudz darbu darāmi un nebija tik daudz laika viens otram. Gāja visādi, sākām daudz strīdēties un nākamajā brīdi jau atvainojāmies un gulējām cieši apskāvušies. Kādu vakaru strīds aizgāja tik tālu, ka viņš, būdams ļoti impulsīvs, domāja, ka varbūt mums jāšķiras, jo viņam nav tik daudz laika man darba dēļ un negrib man to nodarīt. Tas mani ļoti sāpināja, bet es negribēju šķirties. Viņš piedāvāja mēģināt attiecības labot un censties līdz galam, jo tā būs liela kļūda un viņš to ļoti nožēlos. Tajā laikā viņš tieši pārvācās uz jaunu mājokli, taču es izlēmu dzīvot savās mājās. Mēs ļoti cenšamies, iet kā pa kalniem un lejām. Tagad mums ir problēmas katram pašam ar sevi, jo tik daudz ieguldām attiecībās, ka aizmirsām paši par sevi. Viņš pēdējā laikā ātri aizsvilstas un ar viņu ir grūti runāt par problēmām. Viņš sevi vienmēr šausta par visu jau kopš attiecību sākuma. 

 Man nav hobiju, kā agrāk, un neko negribas, tikai uzlabot attiecības un būt laimīgai. Taču, kā lai to dara, ja mēs katrs ar sevi pat nevaram tikt galā?

Tagad viņš uzskata, ka bojā manu dzīvi un ka dara man pāri, tāpēc dažreiz apsver tomēr šķirties, lai varu dzīvot normāli, nevis katru otro vakaru raudāt. Bet es negribu viņu zaudēt, jo viņš ir zelta cilvēks, bet es nezinu, kā viņam palīdzēt tikt galā ar sevi. Kopš šī problēma parādījusies arī es savu dzīvi esmu atstājusi novārtā – man pazudis dzīvesprieks. Kad esmu viena, jūtos vientuļi, tikai ar viņu kopā jūtos labi. Man nav hobiju, kā agrāk, un neko negribas, tikai uzlabot attiecības un būt laimīgai. Taču, kā lai to dara, ja mēs katrs ar sevi pat nevaram tikt galā? Arī man prātā nāk nevēlamas domas. Dažreiz pat apsveru domu, ka viņš mani krāpj. Kaut gan nekas par to neliecina. Viņš vienmēr ir teicis, ka tas ir pret viņa uzskatiem un ja viņš ir ar kādu meiteni, viņam citas nevajag. Savas iepriekšējās draudzenes nav krāpis. Mēs daudz tiekamies, cenšamies laiku veltīt viens otram. Es viņu vienmēr cenšos iepriecināt un viņš to vienmēr novērtē un saka, ka esmu superīga draudzene. Arī viņš par mani rūpējas un daudz dara manā labā, lai tikai iepriecinātu. It kā aicina mani pie sevis un grib tikties ar mani bieži. Mēs protam būt laimīgi viens ar otru, priecāties un pavadīt jautri, mīļi laiku kopā. Bet ik pa laikam iezogas kāda doma vai atmiņa, kas visu sabojā. Tagad mēs 4 dienas netiksimies, jo viņam ir jāuzstājas citā pilsētā. Arī man tas bija jādara, bet es izvēlējos palikt mājās, lai varētu mazliet laika pavadīt ar sevi un dotu viņam atelpu no sevis. Kā mums rīkoties? Kā lai tiekam katrs ar sevi galā? Kā man atgriezties pie vecajiem hobijiem un justies labi vienatnē? Kā viņam palīdzēt beigt sevi šaustīt?

 

Atbild mākslas terapeite Rita Garnaka:

Reklāma
Reklāma

"Jau savā vēstulē Jūs norādāt uz būtiskām izmaiņām savā ikdienas dzīvē – aizmirstat paši sevi, atmetot hobijus un nodarbošanās, kas sagādāja prieku un deva dzīvei krāsas. Attiecības, protams, ir dažādas, tomēr vairumā gadījumu, kad savas intereses pilnībā tiek noliktas sānis, lai veltītu laiku tikai otram, bieži vien nākas vilties. Katram no mums ir sava dzīve ar savām specifiskajām interesēm, savu aizraušanos, brīvību, personīgo telpu un laiku, ko pēc savas patikas veltām tikai sev. Tas ir kopums, kas veido katra personības burvību un pirmajā brīdī uzrunā otru pusi. Sākoties kopdzīvei, samērā ātri nākas mācīties, kā tas ir – būt ar kādu kopā, dalīt vienu telpu, laiku, intereses. Tas nav viegli, tomēr ļoti būtiski gan turpmākai attiecību attīstībai, gan personības izaugsmei kā tādai. Būtiski uzņemties atbildību tikai par savām izvēlēm un savu rīcību, jo neviens no jums nevar pilnībā „iekāpt otra ādā” vai „izdzīvot cita dzīvi”. Atbildot uz Jūsu pirmo jautājumu – kā rīkoties, varu Jūs apsveikt, jo Jūs jau esat sākusi rīkoties. Jūs ne tikai esat pamanījusi un apzinājusies radušos problēmu, bet arī meklējat iespēju to atrisināt. Katram no mums ir savs veids kā tikt galā ar problēmām, stresu, sakrātajām emocijām, bailēm u.tml. Gadās, ka izvēlētā rīcība nav veiksmīgākais risinājums, jo pietrūkst spēja distancēties no situācijas – paskatīties uz notiekošo no malas, no cita skatu punkta.

Sākoties kopdzīvei, samērā ātri nākas mācīties, kā tas ir – būt ar kādu kopā, dalīt vienu telpu, laiku, intereses.

Drāmas terapija ir viens no veidiem, kā to ir iespējams izdarīt drošā terapeitiskā vidē - gan iejūtoties lomās, gan strādājot ar notikumiem, emocijām un sajūtām izmantojot dažādas radošas pieejas. Pēc Jūsu vēstulē rakstītā, var saprast, ka vēlaties mainīt esošo situāciju, kā arī „atgūt sevi”, savu dzīvesprieku un justies laimīgai. Darbs ar sevi bieži vien nav viegls, jo nākas godīgāk paskatīties ne tikai uz citiem, bet primāri uz sevi, iziet ārpus ierastā, lai rastu jaunus risinājumus un cik noprotu, Jūs esat tam gatava. Mans ieteikums būtu sākuma posmā šo „paskatīšanos uz sevi no malas” iet kopā ar Jūsu izvēlētu speciālistu – psihoterapeitu, mākslas terapeitu vai tml., kas būtu gan atbalsts, gan virzītājs."