Kā risināt situāciju, ja cits bērns dārziņā ir agresīvs

Situācija bērnudārzā: "Mana meita (3 gadi) šogad sāka apmeklēt bērnudārzu. Manu prieku nomāca bažas, jo zināju, ka viņa būs vienā grupiņā ar meiteni, kas gan bērnu laukumiņā, gan citur izturas pret citiem bērniem ļoti agresīvi - rauj no rokām mantas, grūž un rauj aiz kapuces gar zemi, sper un sit. Ļoti interesanta ir viņas mammas attieksme, kura uzskata, ka bērnam neko nedrīkst aizrādīt. Pat lepojoties nosaka, ka viņas meita būšot līdere. Bet bērnu laukumiņā laikam nav neviena, kas nezinātu Alises vārdu. Protams, cik varējām, centāmies no viņas izvairīties. Aizvedot meitu uz bērnudārzu, cerēju, ka varbūt audzinātāju pieskatīta, Alise uzvedīsies normāli. Bet kas tev deva! Tikai to vien dzirdu - Alise atņēma, Alise pagrūda, Alise noplēsa sandalēm taureņus (dekorus)... Zinu, ka ar māti runāt nav jēgas, jo tikai viņa prot bērnus audzināt. Tāpat ar bērnudārza vadību - nevienam nepatīk konflikti un sevišķi to risināšana. Vadītāja šajā bērnudārzā uz visu labāk piever acis. (Tas no pieredzes ar vecāko meitu.) Ko man šādā situācijā darīt? Mācīt savai meitai, ka otram drīkst sist, kost un grūst?"


Atbild mākslas terapeite Rita Garnaka:
"Tā nu ir sanācis, ka mēs nevaram izmainīt citus, ja vien viņi paši tam nav gatavi un to nevēlas. Līdz ar to Jūsu minētās meitenes vecāku (mātes) attieksme ir un paliks tāda, kāda viņa ir līdz mirklim, kad kaut kas, viņasprāt, būtisks un ļoti nozīmīgs šo priekšstatu, iespējams, varētu mainīt. Jūs minat, ka rodas sajūta, ka māte ir lepna par savas meitas it kā patstāvību un spēju visus „ nolikt pie vietas”,  panākt savu un ieviest sev tīkamus noteikumus. Iespējams, ka vidē, kurā dzīvo minētā ģimene ir tieši šādi uzvedības modeļi un visi citi tiek uzskatīti par vājuma pazīmi. Tā kā bērni ļoti iespaidojas no vecākiem un mācās no viņiem visu iespējamo un neiespējamo, šāds uzvedības veids, kas piedevām vēl ir vecāku atbalstīts un augstu novērtēts, ir izveidojies kā  dominējošais. Iespējams, ka tā ir vēlme sevi pasargāt – labāk uzbrukt pirmajam un diktēt savus noteikumus, lai nebūtu jācieš no citu diktētajiem, no citu verbālās vai fiziskās agresijas.

Tā nu ir sanācis, ka mēs nevaram izmainīt citus, ja vien viņi paši tam nav gatavi un to nevēlas.

Ja runājam par to, kas Jums būtu darāms.. Bēdīgi dzirdēt, ka iestādes vadība un grupiņu audzinātāju attieksme ir tik nepretimnākoša, jo šī varētu būt viena no retajām vietām, kur minētajai meitenei mācīties citu uzvedības modeli, tādējādi kļūstot par iespēju izrauties no tās vides, uzskatiem, uzvedības modeļiem un vērtībām, kurā dotajā brīdī bērns aug un attīstās.
Mans ieteikums būtu tomēr iet un runāt. Ja es pareizi saprotu, ar meitenes māti un audzinātāju jau esat runājusi, tomēr bez panākumiem. Līdz ar to būtu vērtīgi šo jautājumu pacelt vecāku līmenī – ko citi par to domā, kā viņi tiek galā ar radušos situāciju, kādi ir viņu ieteikumi.. Kad ir kaut kāds kopsaucējs, būtu vērtīgi censties izrunāt situāciju visiem pieaugušajiem kopā. Tīri personīgs viedoklis, bet griešanās pie bērnudārza vadītājas jau ir nākamais solis, kad nekas cits nelīdz un bērnudārza maiņa vai aukles meklēšana kā galējais, bet arī viens no variantiem. Tanī pat laikā jāatceras, ka līdzīga situācija var atkārtoties jebkur un bērnam ir labi iegūt prasmi risināt arī šāda veida konfliktsituācijas, iemācīties pastāvēt uz savu, nosargāt savas robežas un iemācīties ievērot un cienīt arī citu robežas. Bērnudārzs un skola ir vide, kurā šīs prasmes tiek trenētas, lai sagatavotu „lielajai dzīvei” , kurā būs jācīnās par savām tiesībām gan darba, gan attiecību jomā."