Garšviela pētersīlis - izmantošana un pareiza saglabāšana ziemai

 26. maijs 2009 16:00 Raksts  skatījumi: 13977

Pētersīļus medicīnā un kulinārijā izmanto jau gadu tūkstošiem, tomēr attieksme pret tiem bijusi diezgan atšķirīga. Praktiskie ēģiptieši uzskatīja, ka pētersīlis ir efektīvs līdzeklis urīnsistēmas ārstēšanā, grieķi to uzskatīja par prieka un slavas simbolu un savus uzvarētājus bieži sveica ar pētersīļu vainagu.



Foto: mammamuntetiem.lv

Pētersīļus galvenokārt izmanto svaiga un kaltētā veidā, taču to iespējams ari iesālīt un sasaldēt.


Fakti
•    Pētersīļi ir viens no visizmantotākajiem garšaugiem kulinārijā.
•    Tie iedalās sakņu formā un lapu formā. Turklāt arī lapu pētersīļi ir divējādi - ar gludu lapu plātni - tiem raksturīga nedaudz asāka garša un lielāka izturība pret karsēšanu, un ar kruzuļotām lapām, maigāku garšu.
•    Kulinārijā izmanto auga aromātiskās lapas, stublājus un saknes ēdiena garšas uzlabošanai. Kopā ar dillēm un selerijām gatavo zaļumu konservus, kā arī lieto konservēšanā un marinēšanā. Ar pētersīļu lapām dekorē ēdienu.
•    Pētersīļa dabīgais izplatības areāls ir Vidusjūras rajoni - Grieķija. Patlaban tas tiek plaši audzēts ASV, Vācijā, Francijā, Beļģijā, Ungārijā, dažos Āzijas rajonos un Krievijā.
•    Pētersīļa eļļu ražo galvenokārt Francijā, Vācijā, Holandē, Ungārijā. No sēklām iegūtā eļļa ir dzeltens, dzintarkrāsas vai brūns šķidrums ar piesātinātu koksnaini vircotu aromātu. No lapām un stublājiem iegūtā eļļa ir bāli dzeltena vai zaļganīga, viegli tekoša, ar saldu, vircotu aromātu. Eļļas labi sajaucas ar rožu, tējaskoka, lauru un citām eļļām.

Dīvaini pret pētersīli izturējās romieši. Viņi šaubījās par pētersīļu vērtību un bija pat pārliecināti, ka tas izsaucot neauglību, tādēļ topošās mātes izsargājās no šī auga lietošanas, apgalvojot, ka pretējā gadījumā bērnam draud epilepsija. Uzskatīja, ka augam piemīt maģiskas spējas, bet tā pārstādīšana nesot nelaimi. Tā nu šaubījās un sprieda, apdomāja un pētīja līdz pat XVI gadsimtam, kad tomēr secināja, ka pētersīlis esot visādi vērtīgs un noderīgs augs, un kopš tā laika tas ieguva plašu popularitāti, vislielāko XVIII gs. Francijā, kur kulināri secināja, ka bez šī dārzeņa tiem nebūtu iespējams pilnībā izpaust savu mākslu.

Saderība
Pētersīļi labi sader kopā ar apelsīnu, lavandu, laitnu, mandarīnu, rozmarīnu. Itālijā klasisks garšaugu maisījums noteikti ir pētersīļu zariņi, timiāna zariņi un melisas zariņš, ko var papildināt ar raudeni, sabiju vai baziliku, bet Francijā saimnieces apjuks, ja mājās neatradīsies klasiskais garšvielu maisījums - pētersīļu zariņi, timiāna zariņi un lauru lapa.

Izmantošana
Pētersīļus galvenokārt izmanto svaiga un kaltētā veidā, taču to iespējams ari iesālīt un sasaldēt. Pareizi sasaldēts, tas saldētavā var glabāties pat veselu gadu, nezaudējot savas barības un ārstnieciskās vielas. Kulinārija pētersīļus izmanto ka pastāvīgu uzkodu, kā arī pievieno salātiem, aukstajiem un siltajiem gaļas, zivs, putnu, medījuma, subproduktu ēdieniem; var piesienot olām, biezpienam, sieram, miltu un putraimu ēdieniem, zupām; arī tikai kā dekorāciju. Lapu pētersīļiem izmantojamas ari saknes, tomēr tās ir smalkas un cietas, tādēļ ne sevišķi iecienītas. Lapu un sēklu eļļu izmanto pārtikas aromatizēšanā - īpaši gaļas produktu, konservētu dārzeņu. mērču, arī alkoholiskos un bezalkoholiskos dzērienos.

Audzēšana
Pētersīlis ir divgadīgs čemurziežu dzimtas augs. Pirmajā gadā tam izaug lielu aromātisku lapu rozete un galīga saknene, bet otrajā veidojas līdz 120 cm garš ziednesis ar ziedkopu galā, no kuras attīstās zaļganbrūnas, zobveida sēklas, kas dīdzību saglabā 2-3 gadus. Sēklas sēj agri pavasarī. Sēklu dīgšanas un sakņu piebriešanas laikā pētersīļiem augsnē nepieciešams lielāks mitruma daudzums - aptuveni 70%, tādēļ bagātākai ražas iegūšanai augus nepieciešams laistīt. Var sēt arī vēlu rudenī - īsi pirms sala. Tā ir ari aukstumizturīga kultūra. Augs iztur līdz -7-9°C temperatūras pazemināšanos, labi pārziemo, nereti ar visām lapām. Ataug jau agri pavasari un dod vērtīgu ražu.

Dīvaini pret pētersīli izturējās romieši. Viņi šaubījās par pētersīļu vērtību un bija pat pārliecināti, ka tas izsaucot neauglību, tādēļ topošās mātes izsargājās no šī auga lietošanas, apgalvojot, ka pretējā gadījumā bērnam draud epilepsija.

Ja sēklas iesēj +3-4°C temperatūrā - uzdīgst 30-40 dienas pēc sēšanas. Lai paātrinātu uzdīgšanu, sēklas jāmērcē, bet gatavi lietošanai augi būs 30-40 dienas pēc dīgstu parādīšanās. Otrajā gadā lapas lietojamas jau 10-20 dienas pēc ataugšanas. Optimālā temperatūra attīstībai - 17-18°C. Prasības pēc barības vielām - vidējas, gaismas prasības - lielas; augsne vēlama irdena ar neitrālu vai viegli skābu reakciju. Pētersīļus plaši izmanto steidzinātai audzēšanai segtajās platībās ziemā un pavasarī. Saknes, kas paredzētas zaļumu atkārtotai iegūšanai, stāda apkurināmās siltumnīcās oktobra beigās vai novembra pirmajās dienās. Bet kādu sakni var iestādīt ari podiņā un audzēt virtuvē vai istabā uz palodzes.

100 g pētersīļu satur:
14-16% sausnas,
3,5-3,8% olbaltumvielu,

līdz 10% ogļhidrātu,

2-2,5% cukuru.

Pētersīļu lapas satur A, B, B2, C, PP, K vitamīnus, minerālus (tai skaitā dzelzi). Visas auga daļas satur ēteriskās eļļas. Enerģētiskā vērtība -38 kcal.

 

Materiālu sagatavoja: Baiba Pīra-Rezovska, žurnāls Mūsmājas, 164/2007

www.majasundarzs.lv


 



0 Pievienot komentāru

Esi man blakusLasīt vairāk

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk