Dvīņu barošana. Pieredzes stāsts

 26. novembris 2008 20:00 Pieredze  skatījumi: 24312


Vai tev šķiet, ka pirmie zīdīšanas mēneši ir smagi un nogurdinoši? Tikai uz mirkli iedomājies, kā ar to tiek galā dvīņu māmiņas? Pieredzē dalās divu burvīgu dvīņu meiteņu Alises un Beātas māmiņa Guna Kaņepe.



Foto: no personīgā arhīva

Guna, Alise un Beāta


Viss sākās ar piedzimšanu. Meitenes nāca pasaulē ar ķeizargriezienu, un uzreiz pēc operācijas viņas atnesa pabarot. Pirmo pie krūts liku Beātu (viņa piedzima pirmā). Veicās ļoti labi — viņa uzreiz saprata, kas jādara un sāka zīst. Kad viena meita bija pabarota, liku pie krūts Alisi. Ar viņu tik vienkārši neveicās. Alise negribēja zīst (vai arī nesaprata, kas jādara). Talkā nāca gan ārsti, gan māsiņas, gan vīrs, bet mocījāmies veselu stundu, kamēr viņa kaut ko dabūja iekšā un bļaudama aizmiga.


Viena meita sākumā ēda stundu, stundu varēju atpūsties, bet pie krūts bija jāliek otra meita, kura arī ēda stundu un ilgāk




Nākamās barošanas reizes bija līdzīgas. Pirmā meita ēda, bet otra negribēja. Tā kā meitenes pēc piedzimšanas svēra tikai mazliet virs 2300 g, viņas bija jābaro ik pēc divām stundām. Pagulēt tikpat kā nevarēju, jo viena meita sākumā ēda stundu, stundu varēju atpūsties, bet pie krūts bija jāliek otra meita, kura arī ēda stundu un ilgāk. Ārsti ieteica, ka jāmācās barot kopā, lai man tas process vieglāks. Slimnīcā izmēģinājāmies dažādās pozās, bet nekas nesanāca. Ja pirmā meitiņa visu laiku zīda un gribēja ēst, otra tikai pie krūts bļāva un neļāva pirmajai ēst. Secinājām, ka vieglāk tomēr barot katru atsevišķi. Pēc diviem mēnešiem arī otra meita bija sapratusi, kā jāzīž, un varēju atsākt barot abas meitenes reizē. Man bija ļoti labas sedziņas, kurās abas meitenes ietinu un tad salipināju kopā. Viņas gulēja kā kūniņās. Tad paņēmu klēpī lielu spilvenu (vai divus) un zem katras kūniņas pieliku sev pie krūtīm. Bija reizes, kad pat kopā ēdām. Es ēdu un viņas pie krūtīm. Bet jāsaka godīgi — man vēl arvien šķiet, ka vieglāk tomēr barot katru atsevišķi.  

Piebarošana
Četru mēnešu vecumā viena meita (tā pati, kas sākumā negribēja zīst) atteicās no krūts, tikai bļāva un bļāva. Nekas cits neatlika, kā vienu meitu barot ar krūti, bet otrai — taisīt mākslīgā piena maisījumu. Paralēli vajadzēja  pienu arī atslaukt, jo līdz četru mēnešu vecumam biju barojusi divas meitas un organisms nesaprata, ka tagad viena meita vairs no krūts neēd. Tā nomocījos aptuveni mēnesi, līdz man tas kļuva par grūtu. Tad arī otrai meitiņai laupīju krūts priekus, lai abas barotu no pudelītes un man pašai būtu vieglāk. Nu arī vīrs varēja naktīs iedot meitām pudelītes un es beidzot varēju pagulēt. Ar pudelītēm gāja vienkārši, sākumā pati turēju abām pudelītes, bet beigās iemācījāmies palikt viņas uz sāniem un iestiprināt pudeles, lai pašiem nav jātur. Protams, stāvējām blakus, lai redzētu, vai viss kārtībā. Jau pusgada vecumā meitas pašas turēja pudeles un mācēja padzerties patstāvīgi.
No pusgada sāku meitas piebarot. Uzreiz nopirkām divus barošanas krēsliņus, citādi vienam cilvēkam tas būtu par grūti. Nosēdinājām vienu pret otru (lai interesantāk) vai pret logu, bet pati priekšā. Abām ēdienu taisīju vienā traukā un baroju ar vienu karoti. It kā jau tas neesot pareizi, bet viņas tāpat viena otras knupi paņēma, ūdens pudelītes sajuka utt. Barošanas laikā es viņām daudz ko stāstīju un paralēli iedevu vienai karotīti, tad otrai — tā mums viss sanāca. Bija viens periods, kad viņas ļoti gribēja ēst ļoti ātri. Tad bija jāpagūst vienai žigli ielikt mutē, tad otrai, tad atkal pirmajai, citādi sāka bļaut!:-) Bet man nekad nav radusies doma nolīgt aukli, lai tiktu ar viņām galā. Es neuzskatu, ka tas ir vajadzīgs.

Vai dvīņu meitenes nesajūk?
Cilvēki prasījuši, vai jau sākumā, pamīšus ņemot meitas uz barošanu, neesmu tās sajaukusi? Atbilde ir NĒ! Es abas atšķīru jau uzreiz pēc dzimšanas. Pat dzemdību nodaļā teicu, ka tie nav identiskie dvīņi. Lai gan viņi teica pretējo! Arī tagad man šķiet, ka abas ir pilnīgi atšķirīgas, lai gan visi saka: vienādas.:-) Gaidu, kad viņas paaugsies un citi arī redzēs tās „krasās” atšķirības. Visi ģimenes locekļi, ar kuriem bieži uzturamies kopā, piekrīt, ka meitenes ir dažādas, bet tie, kas redz vienreiz nedēļā, — nevar atšķirt. Piemēram, vīrs viņas diezgan bieži sajauc, jo maz ir mājā (vīram katru dienu, izņemot svētdienas, ir darbs). Bijuši pat kuriozi: pabaroju vienu meitu un prasu, lai vīrs iedod otru, bet viņš atnes to pašu! Saku vīram: „Tā taču nav Alise!”, bet viņš strīdas: „Ir gan!” Ja jau vīrs tik pārliecinoši to saka, noticu un baroju. Sāku barot, bet meita nemaz nedomā ēst, tikai grib gulēt. Tikmēr otra gultiņā bļauj, un vīram neizdodas meitiņu nomierināt. Labi, ka laikus atjēdzos, ka tomēr man rokās ir Beāte, kas tikko smuki paēdusi, bet vīrs mēģina mierināt Alisi, kas ēst vēl nav dabūjusi, tāpēc izmisīgi cenšas mums to paziņot.
Man daudzi saka: varbūt es jau no sākuma esmu viņas sajaukusi? Bet es zinu, ka neesmu, jo Alisei no dzimšanas uz labās lāpstiņas ir maziņš sarkans punktiņš, un pēc tā es vienmēr varu zināt, kura ir kura.

Autore: Guna Kaņepe

 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk