Mūsu mīlestība lietū

 22. maijs 2009 16:00 Pieredze  skatījumi: 6981

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.

Bija pēdējā brīvdienu nedēļa. Es sēdēju mājās un lasīju grāmatu. Mans skatiens slīdēja uz logu, uz lietu... Tā kā jutos ne īpaši labi, es devos ārā bez lietussarga. Izejot uz ielas, saņēmu milzu devu svaigā gaisa, un manā sejā pavīdēja smaids. Man kļuva jautrāk, es priecājos par lietu un uzsmaidīju tam kā pirmajam saules staram pēc ziemas.




Es ilgi staigāju pa ielām, skatoties, kā lietus lāses lec uz kokiem un garlaikotas krīt lejup. Te es izdzirdēju aiz muguras kādu balsi: "Meitene!". Ar smaidu sejā mani uzrunāja kāds jauns cilvēks. "Meitene, kāpēc jūs staigājat tik nejēdzīgā stundā?" — "Man patīk pastaigāties šādos laikapstākļos!" "Hmm, dīvaini, es arī mīlu lietu, gatavs pastaigāties stundām, aizmirstot par visu pārējo... Mani sauc Daņila, var vienkārši — Daņa. Bet jūs?" — "Daša," atbildēju es. "Pārsteidzoši!" — "Kas gan šeit apbrīnojams?" — "Mūsu vārdi Daša, Daņa! Un arī lietus(dožģ — krievu val.), tie sākas ar vienu burtu," domīgi teica Daņa un pienāca man tuvāk.
 
Mēs pastaigājāmies ilgi. Pļāpājām. Satumsa, debesīs iemirdzējās zvaigznes. Pie kafejnīcas šķīrāmies. No rīta pamostoties, es jutos savādi... Un prātoju, ka sis puisis ir apbrīnojams cilvēks! Vienkārši tāpat uz ielas iepazīties ar meiteni, pavadīt kopā vairākas stundas, neuzprasot ne adresi, ne tālruņa numuru... Nezinu, kāpēc, bet mani tas neuztrauca, es jutu, ka satikšu viņu vēl kādu reizi. Bet aiz loga tāpat turpināja līt. 
 
Pagāja mēnesis, uz par Daņilu aizmirsās — galva bija kā piebāzta ar lekcijām. Kāda lietainā dienā atkal devos uz lekciju. Kad biju klāt, man paziņoja, ka šodien dodamies uz muzeju. Un pie muzeja durvīm mani pārsteidza kāda jauna puiša platais smaids, uz mani skatījās Daņa! Viņš nāca man klāt ar sarkanu rožu buķeti! It kā lasot manas domas, viņš teica: "Tu laikam domā, ka esmu dīvains! Bet uzklausi mani." — "Ugu," tas bija vienīgais, ko spēju izdvest. "Kad mēs šķīrāmies pie kafejnīcas, es ilgi domāju par to, ka nepajautāju ne tavu numuru, ne adresei. Bet pēc tam uzzināju, kur tu mācies un pateicu tavam kursabiedram par ekskursiju muzejā..."
 
No tā laika mēs bieži kopā pavadījām laiku, staigājāmies lietū. Un kādas lietainas pastaigas laikā mēs pirmo reizi skūpstījāmies. Daņa ir kā lietus, kurš saprot mani un es — viņu!

 

 

Iesūtījusi: Darja Kornijenko



0 Pievienot komentāru

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk