Ak, saldie 16!

 22. maijs 2009 16:00 Pieredze  skatījumi: 8886

Es viņu satiku atkal augustā. Skūpsts zem lietussarga Vecrīgas pielijušās ielās. Un apskāviens vēl ciešāks, it kā saplūstot mūsu ķermeņa šūnām. Viņš ieskatās acīs un uzspiež skūpstu man uz pieres, it kā pasakot: „Tu joprojām esi man mīļa.” Bet tas pēdējo reizi...



Foto: Inese Stuģe


Tik karsta vasaras diena. Jau jūlija otra puse. Vecāsmātes dārzā upeņu krūmi pilni ar melnām ogām, tik lielām kā īkšķis. Pļavā sisina sienāži un bites dodas ikdienas gaitās, nedodamas mieru puķēm. Bērnības bezrūpīgās vasaras. Man tik ļoti garšo upenes! Visu dienu varētu stāvēt pie krūma un apgādāt ķermeni ar C vitamīna devu. Un nekad nebūtu par daudz.
Ak, saldie 16! Tā saka pieaugušie, pusmūžu nodzīvojuši. Bet viņiem taču nav ne jausmas par pusaudžu dzīvi. Kādi gan saldie 16, ja tik daudz ir jāpārdzīvo. Nu, var būt, kad arī man būs pie 40, arī domāšu: ak, saldie 16!

Nadīnas skaistā draudzene
— Iepazīsties, tas ir Hugo!
Pārsteidzoši, mana draudzene taču nekad neiepazīstina. Laikam pieklājīga kļuvusi, ja jau es ciemojos pie viņas mājās. Nadīna ir draudzene no skolas. Sarunāties sākām tikai otrā kursa beigās. Viņa ir pirmā, kas pamanīja manu patieso „es”. Par to esmu pateicīga viņai vienmēr.
— Sveika, Nadīn! Un sveika, Nadīnas skaistā draudzene!
— Nu, nu, Hugo, skaties tu man, viņa patiešām ir mana draudzene.
Jau pagājušas pāris dienas šeit, laukos. Un kā man patīk laukos! Nav pilsētas trokšņaino ielu, smacīgā gaisa. Viss tieši tā, kā tam jābūt. Bet tik pārsteidzoši, ka jau pa šīm divām dienām gandrīz ikviens garāmgājējs ir Nadīnas draugs vai paziņa un jau zina, ka esmu draudzene no lielpilsētas. Bet kādēļ gan ne? Skaista, blonda un svaiga. Tā viņi runā. Vietējās meitenes gan matus vai plēš, bet mani tas neskar, man vienalga.
Kārtējā vakara pastaiga, lai satiktu vēl kādu draugu, un kārtējā iepazīšanās.
— Elīna un Pauls!
— Prieks iepazīties, es esmu...
— Jā, jā, mēs jau zinām! — Elīna pārtrauc mani pusvārdā un plati smaida. Mani gan tas vairs nepārsteidz. Bet Pauls! Nu, tik līdzīgs puisim no pamatskolas laikiem. Jā, biju viņā ieķērusies. Man patīk Pauls. Heh, mīlestība no pirmā acu skatiena? Jā! Viņš pat runā tāpat kā pamatskolas aizraušanās. Joki, joki. Nu, idealizēju es Paulu. Ak, saldie 16.
Mana visaizraujošākā vasara. Mīlestība no pirmā acu skatiena...
Divas nedēļas jau apritējušas, kopš pirmo reizi atbraucu pie Nadas. Kaut arī ļoti negribas, bet pienācis laiks doties mājās. Bet jaukas šīs divas nedēļas. Gandrīz katrs vakars pavadīts ārpus mājas pie kāda no Nadas draugiem. Pārsvarā jau pie Hugo. Hugo esot Nadas pirmā mīlestība. Tā reiz viņa man skolā kādā stundā stāstīja. Pirmais skūpsts bērnudārzā un arī pirmā mīlēšanās. Cik romantiski! Laikam jau tāpēc neskatos uz Hugo kā uz vīrieti. Kaut gan viņš pat skaistāks par Paulu. Bet Pauls man patiešām patīk. Daudz laika pavadīts kopā ar Hugo. Beidzot uzzinu, ka viņam simpātijas pret mani. Bet kā tad Nada!? Nada neiebilst.

„Vai Tu būsi mana meitene?”
Tālais ceļš četru stundu garumā atpakaļ uz pilsētu ir mokošs. Labi, ka Hugo ir ar mani. Kaut arī klusējam visu ceļu, tomēr sajūta ir labāka, ja kāds pazīstams blakus sēž.
— Ņem, izlasi! — ar novērstu skatu Hugo sniedz man savu mobilo telefonu. Tik domīgs viņš kļuvis, raugoties pa autobusa logu tālumā.
„Vai Tu būsi mana meitene?” To nu gan es negaidīju, bet nojautu. Jūtu, kā mani vaigi pielīst ar uguni. Cenšos savaldīt smaidu, kas ielaužas lūpu kaktiņos. Cik tomēr labi, ka viņš neskatās virsū.
„Bet kā tad Nada?”
„Man vienalga.”
Izkāpjam autoostā un dodamies tālāk. Izrādās, ka mums pa ceļam. Smacīgais pilsētas autobuss. Negulētās naktis un nogurums liek par sevi manīt. Lēni šūpodamies, autobuss gandrīz mani ieaijā miegā. Bet nē, gulēt nedrīkst.
— Nu labi, šī ir mana pietura.
— Es tevi pavadīšu līdz durvīm. Padomā, lūdzu, par to, ko rakstīju.
— Labi, Hugo, es padomāšu.

Cik garlaicīgi un smacīgi! Pilsētas putekļainās un trokšņainās ielas nu jau liekas daudz skaļākas un neciešamākas kā jebkad.
— Tevi pie telefona! — mamma sauc no dzīvokļa otra gala. Vismaz kāda cita skaņa izjauc trokšņus, kas nāk no atvērtā loga. Mašīnas motors rūc, bērni klaigā, suns rej.
— Pie telefona!
— Nāku! Hallo!
— Sveika, skaistulīt! Tas esmu es.
— Hugo!
— Tu padomāji?
— Hugo, es tā nevaru.
Smaga saruna, un vakars pienācis tik lēni. Joprojām ir karsti. Bet, par spīti visam, dodos satikt Hugo. Viņš izskatās kā pamests kucēns. Tik sagrauts un vīlies.
Interesanti, ka tikai pāris nedēļu ciemošanās pie Nadas, bet esmu ieguvusi jaunus draugus. Elīna man zvana katru vakaru un stāsta, cik Hugo jauks un cik ļoti viņš pieķēries domai par mani. Nu, grūti taču izturēt. Man jau pašai arī arvien mīļāka kļūst doma par Hugo. 26. jūlijs, un es Hugo pasaku: jā. Tik priecīgs viņš ir, un arī es laimīga. Pa vidu vēl domas par Paulu. Bet neticu, viņš taču uz mani pat neskatītos. Bet tieši viņā es iemīlējos no pirmā acu skatiena!
— Esmu pilsētā, mīļā. Satiekamies?
— Jā, Hugo, satiekamies.
— Daudz laimes dzimšanas dienā!
Esmu tik laimīga, sarkano rožu smarža mani apreibina vēl vairāk. Tik komiski izskatās mazā pelītes mantiņa dzeltenās biksītēs, kas iesēdinātā rožu pušķī. Viņš atceras manu iesauku — Peļuks. Izvilina man neviltotu smaidu. Viņš smaida pretī. Pirmais skūpsts un apskāviens. Viņš maigi satver manu roku savā plaukstā. Tā iesākās mūsu „kopābūšana”.

Hugo, es vairs tevi negribu
Nu jau augusta otrā puse. Jauks vakars. Es ar gaidām braucu autobusā uz laukiem. Šoreiz gan ne pie Nadīnas, bet pie Hugo. Debesīs neviena mākonīša, un saule jau līdz debesu pusei koši sarkana. Nu laukos esam „vasaras pārītis”. Garas pastaigas, maigi skūpsti, sakļautas rokas. Tik banāli, bet skaisti un tīri. Nesamaitāti. Tā divas nedēļas. Bet tepat blakus taču vēl Pauls — mana mīlestība no pirmā acu skatiena. Garām ejot, pārmīti vien mulsi skatieni. Un viss. Teiksiet — mīlas trijstūris? Jā!
— Hugo, es vairs tevi negribu.
— Tu joko, vai ne?
— Piedod!
Ak, kāda gan muļķe. Bet ko gan es gaidīju? Svarīgs man tomēr bija Hugo. Pierasts, bet ne tā kā pieradums. Vienkārši viņš blakus man bija tieši vietā. Cik jautra un amizanta bija tā reize, kad no rīta... Bet kāda gan nozīme. Viss bija skaisti.
1. septembris. Atkal rudens. Izdzirdu signālu telefonā. Tā ir īsziņa: „Sveika! Kā Tev iet? Kā iesācies jaunais mācību gads? Pauls.”
Tas bija Pauls. Nespēju noticēt. Patiešām nespēju noticēt. Pāris nedēļu jau kavējas mana ierastā rudens depresija. Speciālisti teic, ka tā nav nekāda depresija, bet gan nomāktība, kas atnāk līdz ar pelēko laiku un arvien īsākajām dienām. Smaids līdz ausīm. Pauls ir tik mīļš, bet izvairīgs. Mēs nerunājam par abpusējām jūtām. Ne reizi. Tāpat jau skaidrs, ka mēs nesatiksimies.
— Pie durvīm zvana, — mamma saka, — atver, lūdzu!
— Negaidīji?
— Hugo!
Gara pastaiga. Runājam par visu, izņemot par mums. Ietrīcējās sirds, kad, atverot durvis, ieraudzīju Hugo savā priekšā. Ejam un runājam stundu, divas, vairāk. Sāk satumst, kļūst vēsi, un Hugo pavada mani atpakaļ. Tikai viens apskāviens, un viss. Ar to pietiek. Pēc nedēļas vēl viena tikšanās. Šoreiz tēja pie manis. Zinu, ka mīlu viņu. Un viņš mani. Bet pārāk daudz kas mūs ir šķīris, lai varētu visu salīmēt.

Ziema, auksti. Viss rit savu gaitu. Domas lidojumā kaut kur citur, bet pie zemes mani notur vien ikdienas pienākumi. Skatos pa logu — tik lēni, lēni lido sniegpārslas un koši vizuļo laternu gaismās. Kaut ātrāk paietu ziema...
Pirmā siltā pavasara diena. Beidzot! Jau sešos no rīta saule iespīd logā tik koša un apžilbina mani, sacīdama: celies, jauna diena klāt. Labrīt! Paskatos pa logu, un pēkšņi viss liekas tā mainījies. It kā vienā brīdī zeme būtu pagriezusies par 180 grādiem. Dīvaina sajūta. Bet kas gan varētu būt noticis?
„Sveika, mana skaistā meitene. Satiekamies? Hugo.” Tā negaidīti SMS teksts manā telefonā. Bet, protams, satiekamies! Pēc tik ilga laika. Pēc mokošās ziemas. Bet savādā sajūta, kas jau no paša rīta lika skudriņām pār muguru skriet, nav pazudusi.
— Prieks tevi satikt, Hugo, — es smaidu un ļaujos Hugo apskāvienam. — Ko tu dari pilsētā?
— Gribēju tevi vēl satikt pēdējo reizi.
— Kā pēdējo reizi?
— Es parīt aizbraucu. Pavisam, uz nenoteiktu laiku.
— Uz kurieni?
— Tu pavadīsi mani uz lidostu?
Ak Dievs! Es tam vienkārši nespēju noticēt. Daudz labāka sajūta, ka viņu nesatieku visu ziemu, bet apziņa, ka viņš ir kaut kur tepat blakus, kaut vai četru stundu brauciena attālumā. Bet tagad uz lidostu, kāpēc, uz kurieni, kad??? Man noreibst galva. Jautājumu tik daudz, ka nesaņemu atbildi uz visiem. Pavadām kopā pēdējo nakti. Vienkārši sarunas, apskāvieni, skūpsti.
Nākamais rīts neticami saulains un pat karsts. Tas ir maijs. Šodien viņu neesmu satikusi. Gaidu ziņu, cikos rīt no rīta jādodas uz lidostu pavadīt Hugo. Lēni un mokoši paiet šī diena, vakars... Es neesmu gulējusi visu nakti. Līst. Un ziņu tomēr nesaņemu. Gribētu, lai līst vienmēr.
Atkal neizsakāms tukšums. Šoreiz vēl lielāks nekā pagājušajā ziemā. Laiks iet, maijs jau pusē, jūnijs, jūlijs, augusts. Un skumjas par pagājušo vasaru. Kad satiku Hugo, kad iemīlējos Paulā no pirmā acu skatiena. Jā, tā bija mana mūža visskaistākā vasara. Pašķiru atpakaļ dažus mēnešus savā dienasgrāmatā un lasu: „Līst tāpat kā toreiz, kad Tu devies prom. Bet es nebiju tur lidostā kopā ar Tevi. Es neredzēju Tavus pielijušos matus, slapjo jaku un kurpes. Es neredzēju Tavu seju, kad lietus glāstīja Tev vaigus, kad lietus skūpstīja Tavas lūpas... Es vēlos, lai arī tur, kur tagad esi Tu, tagad lītu. Es vēlos, lai lietus būtu manas skumjas un Tu tās sajustu. Es vēlos lietū arī Tevi sajust — Tavas skumjas, Tavu prieku... Vēlos just, ko jūti Tu. Es vēlos, lai manas domas ar Tavām satiktos, kaut uz mazu mirkli Tavu sirdi sajust... un tad palaist, lai ar vēja spārniem tā traucas prom un atstāj tikai skumjas lietū... vien tikai skumjas...”

It kā mīlestība no pirmā acu skatiena
Arī šodien līst. Smacīga augusta diena, bet līst. Basām kājām izeju laukā. Man vienalga, bet šoreiz es tā gribu. Un patiešām lietū esi tu. Tu man asociējies ar vasaru. Bet ar lietainu... Rīta rasas pieslacīta zāle, smalks lietus... un tur esi tu... Starp kokiem, zaļā pļavā esi tu. Es eju pa asfaltētu slapju ceļu un noskatos uz to visu, kā garām aizejot savai dzīve. Viss kā palēninātā filmā. Es varu apstāties un lūkoties uz tevi, bet nevaru... Kā tumša ēna garām aizslīd viss — mana dzīve, vasara, tu...
Man šodien ir dzimšanas diena.
„Daudz laimes dzimšanas dienā, skaistulīt! Hugo.” Tā viņš man raksta īsziņu. Paldies viņam par to.
Atkal klāt ir septembris. Pauls nu jau mācās pilsētā un dzīvo kopmītnēs. Katru vakaru sarakste e-pastā. It kā norunājam tikšanos, bet nekā. It kā mīlestība no pirmā acu skatiena. Un jauki gan. Tagad zinu, ka var iemīlēties no pirmā acu skatiena, bet šāda mīlestība nav piepildāma. Un sajūta ir laba. Kaut kas ir bijis, bet patiesībā nekas! Hugo ir tālu, tālu. Bet Pauls... viņš ir viņš, un viss.
Ziema. Tik ļoti ilgojos pēc Hugo, bet viņš ir tālu. Kaut kur pāris tūkstošu kilometru attālumā.
— Hallo! — vēlā vakara stundā atskan mana telefona signāls.
— Sveika, atbrauc pie Nadas! — kāda nepazīstama puiša balss man klusi saka. Nodomāju, ka tas ir kāds Nadīnas draugs no laukiem. Negribu nevienu satikt.
— Nē, šovakar ne. Ir jau vēls.
— Nu, lūdzu, Peļuk! — viņš saka. „Peļuk.” Bet šo iesauku taču zina tikai...
— Kas man zvana?
— Tas esmu es, Hugo!
Nevar būt! Hugo! Tas ir Hugo! Bet kā! Kad viņš atgriezies?
— Jā, es būšu pie Nadas pēc stundas.
Izkāpju no autobusa. Nada, Hugo, vēl kāds... Es sastingstu. Tas patiešām ir Hugo. Es mulsi pieeju tuvāk: — Sveiks!
Viņš nebilst ne vārda un noskūpsta mani uz vaiga. Jūtu, kā izkūst sniegs zem mūsu soļiem. Apskāviens.
— Un jūs atkal esat kopā! — saka Nadīna un smaida. — Cik skaisti!
Tonakt mēs atkal bijām kopā kā kādreiz.
Šī ziema man patīk. Jo tajā bija Hugo. Šoziem man vairs nav auksti. Kaut Hugo jau atkal ir prom. Šoziem satiku viņu tikai vienu reizi.
Ziemassvētku laiks klāt. Atnāku mājās. Cik skaisti smaržo pēc skujām un svecēm! Mamma teic, ka pienācis Ziemassvētku pasts. Bet man taču neviens pa pastu nekad neko nav sūtījis. Šķiet, pasts ir zaudējis sevi savā būtībā, jo tagad jau tikai avīzes un žurnālus pastnieks met pastkastītēs. Bet tas tikai labākajā gadījumā, ja ir vieta, ja vien pastkastīte nav pilna ar nevajadzīgu makulatūru. Proti, visvisādām krāsainām reklāmas lapelēm, kuras labākajā gadījuma cilvēks ienes dzīvoklī, un tad tās mētājas kādu mēnesi, līdz tiek izmestas atkritumos. Jā, un patiešām tā ir vēstule. Vēstule no Hugo. Ziemassvētku kartīte un fotogrāfija. Cik mīļi un negaidīti!
Laiks atkal paskrējis vēja spārniem. Un augustā nostalģiskā izjūta. Ar Hugo mums tagad regulāra sarakste. Ak Dievs, kā es ilgojos pēc viņa. Bet viņš nezina, kad atbrauks. „Es skumstu”, „es ilgojos” un visbeidzot arī „es mīlu”. To visu viņš man un es viņam. Mēs viens otram. Šogad mēs nesatikāmies.
Laiks plūst kā smiltis caur pirkstiem. Banāli. Es labāk teikšu: laiks joņo kā suns. Nākamais pavasaris. Hugo man raksta: „Es Tev nosūtīšu lidmašīnas biļeti, kad Tev būs atvaļinājums. Brauc pie manis.” Jā, jā, es patiešām vēlos, kaut baidos. Baidos no tā, ka atkal nesanāks. Mūsu kopābūšana taču tā pa īstam bija tikai kādus pāris mēnešus. Tomēr tik ilgi bijām viens otram. Un tagad es došos pie viņa.
„Hugo, nesūti man biļeti. Es nebraukšu pie Tevis,” es viņam rakstu.
Kādēļ es tā? Laikam iemīlējos citā. Bet ne tā, ka iemīlējos pa īstam, bet vienkārši... interese. Ar viņu mēs rotaļājāmies siena kaudzē, kad mums bija pieci gadi. Te nu viņš bija, un es domāju: vajag jaunas takas mīt. Un varbūt uzredzēšanos, Hugo! Un viss. Šajā vasarā Hugo man vairs nav rakstījis.
Ziema.
„Man ir draudzene. Viņa ir ļoti līdzīga Tev,” Hugo man raksta.
Man prieks, ka viņam ir draudzene. Laikam tomēr prieks. Man arī ir cits.
Jau piektā vasara, kopš pirmo reizi satiku Hugo. Gandrīz jau vispār par viņu neesmu iedomājusies ne reizi. Viņš ir atbraucis!
— Satiekamies?
Tik dīvaini. Viņš tāpat kā agrāk vienkārši pajautā. Nezinu, ko domāju un ar kādām jūtam, tomēr satiekos. Kinoteātrī tikko sākusies jauna filma, bet atceros vien fragmentus. Viņš maigi satver manu roku. Un tik ļoti izjusti noglāsta katru mans plaukstas centimetru. Filma ir beigusies. Mēs izejam ārā, un viņš ir tik ļoti domīgs un skumjš. Nezinu, ko viņš domā. Skūpstāmies, ieskatāmies viens otram acīs. Pat neatvadāmies, vienkārši katrs ejam uz savu pusi. Sajūta tāda it kā — mēs rīt taču atkal satiksimies. Bet nē. Viņš ir atbraucis un tūdaļ jau atkal prom. Man pat nav skumji. Es vienkārši eju un domāju savu domu. Tik mierīgi. Atgriežos atpakaļ savā dzīvē, it kā nekas nebūtu bijis. It kā nekas nebūtu noticis. Viņš man pat vairs neraksta. Vispār neko. Un nevajag arī. Viņam ir labi tur, kur viņš ir, un arī man tāpat.

Es viņu satiku atkal augustā. Piektdiena, 22. augusts. Skūpsts zem lietussarga Vecrīgas pielijušās ielās.
— Tu garšo pēc upenēm, — es viņam saku.
Viņš patiešām garšo pēc upenēm. Kā toreiz vecāsmātes dārzā bezrūpīgajās bērnības vasarās. Kā man garšo upenes! Apskāviens, un viņš nopūzdamies saka: „Lāsmiņ, Lāsmiņ!” Un apskāviens vēl ciešāks, it kā saplūstot mūsu ķermeņa šūnām. Viņš ieskatās man acīs un noskūpsta pieri, it kā mīļi pasakot: „Tu joprojām esi man mīļa.” Un es viņu mīlēju. Es viņu mīlēju kādreiz pirms sešiem gadiem, kad man bija 16. Ak, saldie 16...

 

Iesūtījusi: Lāsma, Mīlas dēku konkursa dalībniece.

Vairāk par Mīlas dēku konkursu lasi šeit.


 



0 Pievienot komentāru

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk