Evijas Misiņas dzīve pēc šova mainījusies par 180 grādiem

 20. maijs 2009 17:00 Intervija  skatījumi: 9894

LNT šova Zelta talanti finālistes Evijas Misiņas patīkamais balss tembrs ausīs un sirdī iekritis daudziem. Varbūt tāpēc, kad mudinājām portālā reģistrētās mammas un tētus uzdot Evijai jautājumus, pārsvarā tika rakstīti komplimenti un laba vēlējumi, lai viņa nepadodas un turpina muzikālo karjeru. Tāpēc šis būs stāsts par to, kā TV šovs dažu nedēļu laikā mainījis divgadīgās Sofijas māmiņas Evijas dzīvi.



Foto no personīgā arhīva


Par iespēju atrādīt savu balsi plašākai auditorijai Evija bija domājusi jau pirms četriem gadiem. Tolaik pēc veiksmīgas uzstāšanās Olgas disenītē viņa sapazinusies ar dziedātāju un komponisti Madaru Celmu, kas ir viņas novadniece (Evija dzīvo Saulkrastos, bet Madara — Zvejniekciemā), un gribējusi iesniegt Madaras sarakstītu dziesmu Eirovīzijas atlasei, taču patraucējusi likteņa ironija. „Konkursā var piedalīties tikai no 16 gadu vecuma, bet mana dzimšanas diena bija vienu vai divas dienas pēc konkursa fināla...” Pietrūcis neatlaidības, lai pēc gada mēģinātu vēlreiz. „Tagad saprotu, ka agrāk man nebija motivācijas un ticības saviem spēkiem, ka es to varu!” saka Evija, priecājoties, ka Zelta talantu šovs šai ziņā ļoti palīdzējis, jo cēlis pašapziņu.

Iedomīga nekļūs
„Nē, iedomīga gan neesmu kļuvusi!” viņa nosmej, skaidrojot, ka pārliecība par sevi nākusi klāt tikai pozitīvā nozīmē. „Agrāk visu laiku dzīvoju mājās un jutos kā melnā pele. It īpaši, ja kāds šīs izjūtas pastiprina, sakot: tu jau neko nevari...” Evija skumji nosaka un atklāj, ka šova laikā izšķīrusies ar meitiņas tēti. „Tas bija ilgi briedis lēmums, bet tieši pēdējā mēneša notikumi raisījuši manī dziļi personiskas pārdomas un iedvesmojuši savu dzīvi mainīt.”

Agrāk visu laiku dzīvoju mājās un jutos kā melnā pele. It īpaši, ja kāds šīs izjūtas pastiprina, sakot: tu jau neko nevari...


Fināla dienā — bez balss

Pašu fināla dienu Evija atceras ar zināmām šausmām, jo torīt pamodusies pilnīgi bez balss. Arī nākamajā dienā pēc fināla viņa vispār nav varējusi piecelties no gultas. Bijis grūti gan fiziski, gan emocionāli. Labi, ka mamma, pie kuras tagad Evija un Sofija dzīvo, un labākā draudzene Lāsma palīdzēja pieskatīt meitiņu. Taču, salīdzinot uztraukumu pirmajā atlases kārtā un finālā, Evija nešaubīgi teic, ka visvairāk kājas trīcējušas pirmajā atlasē. „Toreiz no uztraukuma mazliet sajaucu dziesmas vārdus un domāju, ka mani nemaz nepaņems, arī atbildes ilgi nebija. Taču brīdī, kad pati to vairs nemaz negaidīju, sekoja zvans no LNT: jūs esat pieņemta!” atceras Evija. Arī finālā bijušas bailes un uztraukums, kur nu bez tām, taču pozitīvu lādiņu devis tas, ka Evija jau bija saņēmusi daudz mīļu, jauku un uzmundrinošu atsauksmju. Kā saka pati Evija, viņai vislielākais gandarījums ir tad, ja ar savu dziedāšanu izdodas dāvāt prieku citiem.

 

Brīdī, kad pati to vairs nemaz negaidīju, sekoja zvans no LNT: jūs esat pieņemta!



Negācijām neļaujas
Lai arī pārsvarā Evijai pēc dalības šovā nācies dzirdēt labus vārdus, netrūkst arī tādu, kas cenšas piepilināt kādu pilienu darvas, piemēram, pavēstot, ka Evijas balss ir nopīpēta, jo pirms konkursa viņa vilkusi kā lokomotīve. „Jā, es smēķēju,” nenoliedz Evija, „bet nedomāju, ka kādam tāpēc ir tiesības mani nosodīt. Pati esmu liela meitene!” Runājot par citām negācijām, ar kurām diemžēl Evijai nācies saskarties, viņa min, ka gluži vai par laimi uzreiz pēc šova salūzis dators un palasīt interneta komentārus viņa tikusi tikai nedēļu pēc fināla koncerta. Pieticis laika atvilkt elpu un visu sakārtot pa plauktiņiem. Ko lai atbild cilvēkiem, kuri, Eviju nemaz nepazīdami, atļaujas rakstīt: „Resnā govs, kāp nost no skatuves, tevi nevar klausīties”? „Ja tev nepatīk, neklausies un neskaties, pārslēdz kanālu vai izslēdz televizoru pavisam,” ar zināmu rūgtumu saka Evija, taču tāpēc nedomā krist depresijā. „Vienmēr esmu bijusi optimiste un, cerams, tāda arī palikšu,” viņa saka, apņēmības pilna muzikālo karjeru turpināt.

Duetā ar Normundu Rutuli
Runājot par konkursa laikā gūtajām atziņām, Evija teic, ka galvenais, ko viņa sapratusi, — vēl ļoti daudz jāmācās. „Tētis mani savulaik skubināja mācīties mūziku, taču, kā jau teicu, man pietrūka motivācijas to darīt... Esmu dziedājusi skolas korī, Saulkrastu pilsētas korī, taču atzīta par korim nederīgu...
Tagad esmu jau sarunājusi vokālo pedagogu, pie kura mācīšos dziedāt, pareizi elpot. Zemos toņus izdziedāt māku, vēl tikai jāiemācās izdziedāt augšas.:-) Ticu, ka ar darbu spēšu paplašināt savu diapazonu vēl vairāk.” Uz kādas skatuves Evija gribētu stāvēt — operas vai estrādes? „Man, protams, patiktu dziedāt arī operā, taču es sevi redzu uz estrādes skatuves vai kādā rokoperā. Bet patiesībā nesmādētu nevienu piedāvājumu — dod tikai man dziedāt! Un ja vēl duetā ar Normundu Rutuli vai Jāni Stībeli...” Tie ir Evijas iemīļotākie latviešu dziedātāji, ar vienu no viņiem — Normundu Rutuli — Evijai jau bijusi izdevība sadziedāties konkursa finālā, par to viņa ir bezgala laimīga. Atkal tikai mazliet sirdi grauž tas, ka balss kliboja, lai gan Evijas mierinājumam jāteic, ka diez vai bez viņas vēl kāds to pamanīja. Arī žūrijas locekle Jolanta Gulbe atzina, ka abu duets skanējis tik labi, ka nemaz nav bijis jūtams, kurš no viņiem ir iesācējs un kurš — profesionālis. Pašlaik vienīgais piedāvājums, kam Evija jau piekritusi, ir dziedāt nelielos koncertiņos kopā ar Saulkrastu šlāgergrupu Sandra, taču viņa ir atvērta arī citiem priekšlikumiem.

 

Esmu dziedājusi skolas korī, Saulkrastu pilsētas korī, taču atzīta par korim nederīgu...


Kādu mūziku Evija pati klausās? „Visdažādāko... Kad jātīra māja, uzlieku kaut ko jautru, piemēram, Elvisu Presliju. Bet mana vismīļākā ir Mihaila Boltona dziesma Tell Me How Was I Supposed To Live Without You. Tā der gan brīžiem, kad kaut kas jāpārdomā, mazliet jāpaskumst vai vienkārši gribas paklausīties ko skaistu.”

Visskaistākais dzīvē ir meita
Tomēr kā skaistāko savu dzīves notikumu Evija min nevis finālu vai kādus citus nākotnes sapņus, bet gan savu acuraugu — meitu Sofiju. Skaistais vārds izraudzīts par godu Evijas vecmāmiņai, ko viņa ļoti mīlējusi. „ Nav nekā jaukāka un mīļāka par brīdi, kad Sofija pienāk klāt, apķer mani un pasaka: „Mīlu!” Tad ir forši!” smaidot saka Evija. Vakaros viņa meitai dzied šūpuļdziesmas, taču, atbildot uz šovā uzdoto Laura Reinika jautājumu, vai meitiņa nesabīstas, ja Evija sāk dziedāt savā spēcīgajā balsī, viņa atsaka: „Laikam man tās ir vairākas. Viena ir skaļā rīkle, ar kuru kāpju uz skatuves, bet meitai skan mammas maigā un klusā balss.” Arī Sofijai patīk dziedāt, pašlaik viņas abas ar mammu kopā uzrauj: „We will rock you.” „Jā, Sofijai tik tiešām ir laba balss, esmu jau noskatījusi dziedāšanas pulciņu, uz kuru vedīšu meitiņu.”
Runājot par meitiņu, uzdodu vienu no lasītāju jautājumiem „Kurš no pasaules izgudrojumiem Evijai liekas visģeniālākais? Varbūt autiņbiksītes?”. „Nē,” Evija smaida, „bez autiņbiksītēm var iztikt. Bet visģeniālākais izgudrojums, manuprāt, ir lidmašīna, jo ļauj arī cilvēkiem pacelties spārnos un lidot.”
 

Lai gan nupat man palika tikai 21 gads, mana dzīves pieredze ir tik bagāta, ka reizēm jūtos jau pavisam veca, it kā man jau būtu gadi 40.


Bagāta dzīves pieredze
Kas ir visgrūtākais, mācoties un auklējot meitiņu vienlaikus? „Nekā grūta tur nav, ja vien ir, kas palīdz meitu pieskatīt,” smaida Evija un saka lielu paldies savai mammai, Sofijas vecmāmiņai no tēta puses un draudzenei Lāsmai, kas meitiņu pieskata, kamēr mamma dodas uz mācībām vakarskolā. Par aizkavētajām mācībām Evija teic: „Vispār jau savulaik biju riktīgi jautrā meitene, ar visām no tā izrietošajām sekām. Pārāk ātri gribēju būt liela...” atzīst Evija. „Lai gan nupat man palika tikai 21 gads, mana dzīves pieredze ir tik bagāta, ka reizēm jūtos jau pavisam veca, it kā man jau būtu gadi 40. Bet tas, protams, atkarīgs no tā, ar kādu cilvēku runāju. Reizēm jau vēl arvien jūtos kā mazs skuķis...:)”
Par savu lielāko bagātību Evija sauc kuplo ģimeni (viņa nāk no piecu bērnu ģimenes), meitu Sofiju, draudzeni Lāsmu jeb, kā viņu sauc mazā Sofija, tantūzi un citus draugus, uz kuru pleca var atbalstīties grūtā brīdī. Piemēram, Lāsma braukusi līdzi Evijai uz visiem koncertiem, turējusi īkšķus un uztraukusies varbūt pat vairāk par pašu Eviju.
Kad mazliet vēlāk, jau mājupceļā, runājam par to, kādu ģimeni nākotnē sev vēlētos Evija, viņa piesardzīgi teic, ka par to vēl runāt pāragri. „Sākumā jāsatiek īstā mīlestība, un tad varēs par to domāt.”

To visu mēs Evijai no sirds novēlam — augt, attīstīties un abām ar Sofiju būt laimīgām. Satikt savu īsto mīlestību, dziedāt rokoperā, pacelties spārnos un lidot! Arī bez lidmašīnas...:)

Autore:
Sindija Meluškāne, materiāls gatavots pēc portālā reģistrēto mammu un tētu jautājumiem.
 



0 Pievienot komentāru

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk